VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Biruta Baumane Dace Lamberga, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” 60. gados ar pārliecinošu, stilistiski svaigu izteiksmes veidu latviešu tēlotājā mākslā ienāca daudzas radoši neatkarīgas sievietes. Glezniecībā sevi pieteica personība ar vīrišķīgi vērienīgu un nobriedušu domāšanu – Biruta Baumane, kuras lakoniski vitālā attieksme pret pasauli izpaudās gan portretos, gan dabas pasaules atainojumā un fovistiski krāsainajās klusajās dabās. 90. gadus raksturo gadsimta beigu dekadence – jaunrades pieticība, salonisms, radošo mērķu neskaidrība, un kā aisbergi mūsdienu amorfajā mākslas okeānā paceļas atsevišķas spilgtas personības. Birutas Baumanes radošais fenomens no jauna uzplaiksnīja personālizstādē Valsts Mākslas muzejā (12.03.–25.04. 1999.), kurā tika eksponēti tikai 90.gadu otrās puses darbi. 60.gados izkristalizētais izteiksmes veids vizuāli gandrīz nav mainījies, vienīgi – akcentējoties emocionālo noskaņu spēkam – pieaudzis kompozīcijas uzbūves un formu valodas lakonisms. | |
| |
| Kara laikā Biruta Baumane Mākslas akadēmijā mācījās Valdemāra Tones
portreta klasē, gleznoja uz raupja audekla ar gaismēnām un faktūrām, ar
izteiksmes līdzekļiem, kas kardināli atšķiras no viņas vēlākā
rokraksta. V.Tone ievēroja studentes “apsēstību” uz glezniecību un reiz
teicis, ka Birutas dēļ kaut vai māja varot degt, taču viņa, neraugoties
ne uz ko, tikai gleznošot. Birutai Baumanei pavei-cās mācīties pie
Romana Sutas, bet pēckara gados Mākslas akadēmijā – pie formālismā
apsūdzētā Jāņa Liepiņa. Māksliniece atzīst: “Es akadēmijā biju pats
lielākais, trakākais formālists. Un man diplomdarbā ielika “3”, kaut
akadēmijas laikā tiku saņēmusi “teicami” un uzslavas.” Šis “formālisma”
gars kļuva būtisks gleznotājas patstāvīgajam un stūrgalvīgajam
raksturam, un viņa savos darbos drosmīgi sintezēja nozīmīgāko, ko
sniedza 20.gadsimta sākuma klasiskais modernisms un laikmetīgā māksla. Trīsdesmit gadi mūs šķir no 1969.gada “Grupas portreta”, kurā Biruta Baumane sevi portretējusi kopā ar izcilajiem laikabiedriem Borisu Bērziņu, Aleksandru Stankeviču, Vili Ozolu un Gunāru Cilīti. Manos priekšstatos par latviešu glezniecības vēsturi tas ir šedevrs, kas pirmais nāk prātā, dzirdot mākslinieces vārdu. Pilnīga pārliecība par radošo sūtību, ko atklāj pašportrets, un lakoniski trāpīgie izteiksmes līdzekļi trīsdesmit gados ir saglabājušies un turpinoties ieguvuši dziļākas nianses un jaunas šķautnes. Birutas Baumanes lakoniskā, dažbrīd pat skarbā glezniecības valoda laika gaitā gandrīz nav piedzīvojusi formas izmaiņas. Vienīgi plūstošā otas triepiena krāsas slānis ir kļuvis plānāks, dažviet grunts palikusi neskarta un darbojas kā glezniecisks elements. Tikai sniega gleznojumā māksliniece atļaujas nedaudz pa-stozāku uzlicienu. Līdzšinējo dominanti saglabājusi fovistu iecienītā tumšā, plastiskā zīmējuma līnija, kas īpašu izteiksmību sasniedz aktos. Kādu spilgti zaļu nomales namu (“Ziema Pārdaugavā”) māksliniece glezno ar tādu glezniecisku patiesīgumu kā reiz Moriss Utriljo Monmartras līkās ieliņas. Kliedzošais zaļums vizuāli kontrastē ar baltajām, sakultam krējumam līdzīgajām sniega kupenām, un nepamet sajūta, ka šī ēka, kura līdzinās gandrīz vai dzīvai būtnei, Birutai Baumanei nozīmē ko vairāk nekā efektīgs krāsu plankums. Zaļā māja gleznota arī krāsaini ziedošā pavasarī, taču tā liekas tikpat vientuļa kā ziemā. Pārdaugavas koka nami mākslinieces ainavās ir liecība vēsturei, kādreizējām dzīves vērtībām, kuru pēdas zūd mūsu acu priekšā. Nepārprotami līdzīgas pārdomas pauž pelēkbrūnā “Lauku ainava ar sarkano sauli” un “Šķūnis ar pārlauzto muguru”, kas izstrāvo gan nostalģiju pēc Latvijas lauku ziedu laikiem, gan bezspēcību mūsdienu neatgriezenisko procesu priekšā. Memuāros “Es dzīvoju” Biruta Baumane atklājas kā kaismīga, spēcīga un emocionāla personība, kura uzdrošinās atsegt pasaules acīm dziļi personiskas šķautnes, tāpēc tik pašsaprotamas liekas ainavas, no kurām strāvo sāpes un ievainojama dvēsele. Birutai Baumanei tuva tēma ir savdabīgā cirka pasaule – skats no aizkulisēm uz slavenām personībām, likteņiem un ikdienu, bet ne tikai. Mākslinieci satrauca notikumi Čečenijā, un savu attieksmi viņa ataino ar arēnā drosmīgi joņojošiem jātniekiem un zirgu, kura acī deg izmisums un spīts (“Čečenu jātnieki cirkā”). Miris slavenais franču klauns Gambets, viņa bēru gājiens dodas cauri visai Parīzei, un Biruta Baumane kompozīcijā “Klauna bēres” pauž atvadas no dziļām, nopietnām tradīcijām, viņa glezno simbolisku cirka arēnu, kurā sastopam klaunu Antonio, operdziedoni Artūru Frinbergu, kinoaktrisi Džuljetu Mazīnu un augšējā stūrī arī paša Gambeta vaibstus. Mākslinieces atainotais cirks ir pilnīgs pretstats daudzu cilvēku trafaretajam priekšstatam par smieklīgo, uzjautrinošo un komisko, jo viņa šo spēli atklāj kā radošas personības dziļi perso-nīgu un jūtīgu likteņa sūtību. Runājot par daudziem darbiem, Baumane lieto terminu “priecīgā rezignācija”, kaut pati šaubās par abu pretējo jēdzienu savienojamību. Taču viņas glezniecības kontekstā tie abi noteikti ir apvienojami, jo koloristiski košās un dzīvās cirka ainas noskaņā nenoliedzami pauž smeldzīgu rezignāciju par to, ka nekas uz pasaules nav mūžīgs. Biruta Baumane daudz gleznojusi sieviešu aktus, kam netrūka lielisku modeļu Mākslinieku savienības gleznošanas studijā Elizabetes ielā. Studija ekonomisku problēmu dēļ vairs nepastāv, taču māksliniece turpina pilnveidot iesāktos audeklus, dažkārt pat pēc vairākiem gadiem modeļiem uzgleznojot atbilstošu vidi. Tā tumšmatainās armēnietes Leilas temperamenta atspoguļojumam atrasts košs, vēsi zaļš fons un spilgti krāsains rožu pušķis. Kompozicionāli īpaši saistoša liekas klusā daba “Āboli un nakts”, kurā būtībā sintezējas divi žanri. Priekšplānā ovāls galds ar tumši sarkaniem āboliem, bet aiz tā uz sarkana fona intensīvi rozā toņos gleznota guļoša kailfigūra, kas faktiski ir audekls ar akta gleznojumu. Šis ir viens no ekspresīvākajiem Baumanes darbiem, kurā sekots Anrī Matisa fovisma posma atziņai, ka tīrai krāsai vajag skatītāju uztraukt un emocionāli šokēt. Akti zināmā mērā ir dabas studiju rezultāts, bet audekli “Vasara II” un “Peldētājas” at-spoguļo mākslinieces ilggadējos meklējumus figurālās kompozīcijas pilnveidojumā. Latviešu glezniecībā allaž ir bijusi iecienīta pirts un peldētāju tēma, kuras pamatakcents ir sievietes ķermeņa plastika. Spoži to risina Boriss Bērziņš, kura kompozīcijām ar figūrām uz zelta foniem piemīt dekoratīva nosacītība un nereti arī groteska pieskaņa. Savukārt Birutas Baumanes rāmās, pilnmiesīgās lauku meitas noskaņā liekas tuvākas Ģederta Eliasa 20.gadu beigu fi-gurālajām kompozīcijam ar vitālajām zemgalietēm. Māksliniece, izceļot kailķermeņu flāmiskās, vijīgi viengabalainās masas, blakus tukšākā stūrī izmanto arī kādu neierastāku detaļu, piemēram, dažas nolauztas sēnes, kā arī akcentē debesis un ūdens virsmu ar it kā nejaušu zelta krāsas plankumu mirdzumu. Birutas Baumanes glezniecība ir reālistiska gan attieksmē pret dzīvi, gan formu risinājumā, taču būtībā viņa brīvi apvieno vienā kompozīcijā savai iecerei nepieciešamos komponentus, palielina atsevišķu objektu izmērus, lakoniski vienkāršo dabu. Daudzveidīgajās klusajās dabās, kā, piemēram, audeklā “Āboli un nakts”, viņa savdabīgi apvieno divus žanrus. Uzstādījumam “Ziemas āboli II” fonā tumst naksnīga ainava, bet aiz “Sorento klusās dabas” skatāms Tirēnu jūras krasts. Savukārt “Klusajā dabā darbnīcā” aiz apaļā galdiņa vīd klauna sejas fragments no dubultportreta “Klauni”, kura oriģināls, tāpat kā Sorento ainava, bija redzams turpat ekspozīcijā. Personālizstādi Biruta Baumane bija veidojusi ar lielu atlasi, pārdomāti kārtojot darbus atsevišķās tematiskās grupās, bet ekspozīcijas centru iezīmēja kompozīcija “Melnais zvans”. Māksliniece vairās atzīt, ko īsti simbolizē biedējošais zvans virs Vecrīgas, un tā nozīmi ļauts tulkot katram pašam. It īpaši tumšā un smagā masa mulsina blakus citām krāsainajām sniegotās Vecrīgas ainavām – romantiskajiem skatiem no Pulvertorņa. Baumani nevar uzskatīt par kritizētāju reālisti, tomēr viņa nespēj palikt malā un vienaldzīgi noraudzīties apkārtējās dzīves negācijās. Attieksmi pret izkropļoto šodie-nas ainu viņa atklāj kompozīcijā “Lama”, kur eksotiskais dzīvnieks kā balts gulbis cēli slīd cauri tirgus burzmai, bezjēdzīgai steigai un dīvainiem viepļiem. Par laimi, balto lamu nekas no apkārt notiekošā neskar. Šī kompozīcija lielā mērā simbolizē mākslinieces daiļradi. Kā cilvēks viņa nespēj stāvēt pāri ikdienas nebūšanām, taču kā radoša personība dzīvo tikai mākslai. Būtībā ir apliecinājies Valdemāra Tones pareģojums, jo Biruta Baumane neatkarīgi no dzīves problēmām nemitīgi rada, un viņa nenoliedzami ir viena no spilgtākajām un daudzšķautņainākajām personībām latviešu 20.gadsimta otrās puses kultūrā. | |
| Atgriezties | |
