VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vienas kolekcijas liktenis Māra Lāce, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
| |
| Mākslinieks Burkards Dzenis (1879 Dreiliņu pagasts–1966 Deitona, ASV)
Latvijas mākslas procesos iezīmējas ļoti daudzpusīgi. Pirmkārt, kā
tēlnieks, kurš atstājis virkni stājdarbu, pieminekļu un memoriālās
tēlniecības paraugu. Visi, kas dodas pa K.Valdemāra ielu garām Valsts
Mākslas muzejam, būs ievērojuši ozolu paēnā ieslēptu gleznotāja Jaņa
Rozentāla pieminekli. B.Dzeņa tēlniecības darbi ir arī muzeja
pastāvīgajā ekspozīcijā. Otrkārt, B.Dzenis darbojies lietišķajā gra-fikā (naudaszīmes, pirmais Latvijas valsts ģerbonis u.c.), grāmatu ilustrācijā un deko-ratīvi lietišķajā mākslā. Ap 1916.gadu, izkopjot nacionālo stilistiku un pilnveidojot ornamentu, tika darinātas daudz-skaitlīgas saktas, to skaitā tādām izcilām personībām kā Aspazija, Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Lilija Ērika, Emilis Melngailis un citi. 1922.gadā V.Purvītis uzaicināja B.Dzeni ieņemt Lietišķās tēlniecības darbnīcas vadītāja amatu jaundibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā, un viņš šo pienākumu pildīja līdz pat 1944.gadam. Treškārt, B.Dzenis bija arī muzeja direktors. 1920.gada 15.martā toreizējā Izglītības ministrija izveidoja Latvijas Valsts Mākslas muzeju, kas apmeklētājiem tika atvērts 1922.gada 27.maijā un atradās Rīgas pilī tagadējā Ārzemju mākslas muzeja vietā. B.Dzenis bija jaunizveidotā muzeja direktors no pirmsākumiem līdz 1944.gadam ar pārtraukumu 1941.gadā. Būdams dziļi ieinteresēts savā darbā un tālākā muzeja attīstībā, viņš uzticēto uzdevumu veica veiksmīgi. B.Dzeņa darbības laikā muzejs ar ļoti nelielu sākuma kolekciju pārvērtās par apjomīgu latviešu mākslinieku darbu krātuvi. Tā līdztekus Pilsētas mākslas muzeja direktora Vilhelma Purvīša veidotajai latviešu mākslas kolekcijai radīja stabilu pamatu nacionālās mākslas krājumam tagadējā Valsts Mākslas muzejā. B.Dzenim bija izveidojusies arī neliela mākslas privātkolekcija, ko krasajā vēstures pagriezienā 1944.gada augustā, dodoties kopā ar ģimeni bēgļu gaitās, viņš atstāja uzglabāšanā paša vadītajā muzejā. B.Dzenim tā arī nebija lemts kolekciju atkal skatīt, tāpat kā viņam nebija informācijas par tās tālāko likteni. Pēc Otrā pasaules kara, pilnībā ignorējot jebkādas īpašuma tiesības, tika veikta apjomīga mākslas muzeju reorganizācija. Visa latviešu māksla tika koncentrēta tagadējā Valsts Mākslas muzejā, tur saglabājot un paplašinot arī krievu mākslas kolekciju. Savukārt visu, ko pēc to-reizējās izpratnes uzskatīja par ārzemju mākslu, pārvietoja uz Rīgas pili, izveidojot tagadējo Ārzemju mākslas muzeju. Kā varam spriest pēc arhīvu dokumentiem, B.Dzeņa deponētie mākslas darbi 1947. un 1957.gadā tika nodoti Valsts Mākslas muzejam, kur tos pamazām iekļāva muzeja pamatkolekcijā. Ārzemju mākslas muzeja kolekcijā palika tikai baltvācu mākslinieka K.T.Fehhelma (Fechhelm) glezna. Tā B.Dzeņa privātkolekcijas darbi iekļāvās Latvijas mākslas apritē. Daži no tiem kļuva pat ļoti populāri, kā, piemēram, J.R.Tillberga “Dubultportrets”, V.Matveja “Krustā sistais”, V.Purvīša “Mēnesnīca”, R.Sutas brīnišķīgais kubistiskais gleznojums uz stikla “Klusā daba” un citi. Tikai nekur neparādījās norādes, ka tie pārstāv B.Dzeņa kolekciju. Deviņdesmito gadu sākumā, Latvijai atgūstot neatkarību, muzejā no Hamburgas ie-radās B.Dzeņa jaunākais dēls Atis Dzenis (1919–1997) ar kundzi Irēni. Viņu interesēja tēva kolekcijas liktenis un atrašanās vieta. Turpmākās satikšanās ritēja veiksmīgi, glabātāji varēja parādīt mākslas darbus un pastāstīt par to izmantošanu. A.Dzenim bija patīkami apzināties, ka lielākā daļa no tēva deponējuma atrodas muzeju kolekcijās, ir pieejama pētniekiem, kā arī visplašākajai sabiedrībai, jo daži no tiem bieži tikuši eksponēti. 1993.gada 10.septembrī A.Dzenis, apliecinot uzticību tēva piemiņai, savā un savas māsas Ainas Putniņas vārdā noformēja dāvinājumu par 35 darbiem Valsts Mākslas muzejam un Ārzemju mākslas muzejam. A.Dzenis uz Hamburgu aizveda trīs darbus kā piemiņu par bērnības un jaunības atmiņām Latvijā. Muzejs ar gandarījumu uztvēra šo dā-vinājuma aktu, jo no Latvijas kultūraprites netika izņemti mākslas darbi, kas jau bija kļuvuši tās neatņemama sastāvdaļa. Tie arvien ir pieejami un izmantojami visiem interesentiem. B.Dzenis bija muzeja cilvēks, tādēļ mums būtiska šķita arī viņa kolekcionāra vārda saglabāšana muzeja vēsturē. B.Dzeņa privātkolekcija nav viendabīga. Blakus labi zināmu mākslinieku (V.Purvītis, J.Rozentāls, R.Pērle, V.Matvejs, R.Suta, J.R.Tillbergs u.c.) darbiem ir arī mazāk populāru autoru (piemēram, H.Grīnbergs, E.Zīverts, L.Banga, D.Dzenis (B.Dzeņa meita) u.c.) sniegums. Īpaša pievilcība kolekcijā ir nozīmīgu personību daiļrades sākuma perioda darbiem. Piemēram, A.Drēviņa Rīgas pilsētas mākslas skolas posma gleznojums, kam otrā pusē saskatāms uzraksts “Burkarda Dzeņa īpašums” un kas, domājams, bijis eksponēts latviešu mākslinieku darbu izstādē Petrogradā 1915.gadā. Tāpat agrīnie N.Strunkes tušas zīmējumi par pasaku tēmām, kas tapuši līdz 1915.gadam. Kolekcijā sastopam sešus P.Krastiņa darbus, kas pārstāv mākslinieka darbību 20.gadsimta sākumā un lieliski atklāj šī perioda mākslas noskaņas. Šodienas kontekstā, kad tik daudz runājam par simbolistiskām izpausmēm mākslā, mūsu skatus saista četri R.Pērles darbi, kas raksturo mākslinieka agrīno daiļrades posmu. 1998.gada vasarā Valsts Mākslas muzejā tika sarīkota B.Dzeņa piemiņas izstāde, ko diemžēl A.Dzenis vairs nepieredzēja. Tajā tika eksponēta arī daļa no dāvinātās kolekcijas. Izstādi papildināja visdažādākā rakstura materiāli (dokumenti, saktu zīmējumi, foto, B.Dzeņa apbalvojumi u.c.), ko muzejam laipni nodeva Irēne Dzenis. | |
| Atgriezties | |
