VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| VOLDEMĀRS MATVEJS Irēna Bužinska Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Laikam tur nav nekā dīvaina, ja raksti, izstādes, piemiņas pasākumi labākajā gadījumā top mākslinieka – aizgājēja – apaļā jubilejā. Tad apaļi gadskaitļi atdzīvojas tekstā kā trekni izceltas, palielinātas pieturas zīmes. Apaļi gadskaitļi brīdina. Cenšas “iedurties” acīs un sabiedrības apziņā. Atgādinājumi par jubilāru, mūsu nepadarītiem darbiem viņa un vēstures vārdā kalpo par savveida piedošanas zīmi un... tad viss beidzas. Piemiņa noplok, norimst, noklust līdz nākamam apaļajam gadskaitlim. Laikam nav otras tādas personības latviešu mākslas vēsturē, kurai kopš aiziešanas mūžībā – 1914.gada 16.maijā – būtu veltīts tik daudz rakstu un rindiņu tieši parādu izpirkšanai un vainas mazināšanai. Piedošanai par nepārtulkotām grāmatām. Piedošanai par nepublicētiem pētījumiem. Piedošanai par nerealizētām izstādēm, jā, arī par nolīdzināto kapavietu. Gadsimta beigās un gadu tūkstošu mijā klāt kārtējais “apaļums”. Šogad atzīmējama Voldemāra Matveja 85. nāves gadadiena. Šogad aprit 85 gadi, kopš neilgi pirms viņa nāves tika publicēti teorētiskie darbi “Faktūra”, “Lieldienu salas māksla” un “Ķīnas stabule”. Pirms 80 gadiem Petrogradā 1919.gadā tika izdota arī Matveja vispopulārākā grāmata – leģendārā “Nēģeru māksla”, kurā analizētie “melnās mākslas baušļi” ir stiprinājuši latviešu nacionālās mākslas novatoriski radikālākās apvienības – Rīgas mākslinieku grupas biedru uzskatus. Visbeidzot, pieminama pavisam neliela jubileja un apaļš gadskaitlis. 1909.gadā – pirms deviņdesmit gadiem – Matvejs apmeklēja Gotlandes salu un Visbiju. Un, tā kā mākslinieks, mainot daudzus stabilus pieņēmumus pagātnes mākslas vēsturē, izdarīja nākotnes mākslā vērstus secinājumus, tad vismaz nelieli precizējumi ir tikpat labi pieļaujami arī viņa paša biogrāfijā un radošajā mantojumā, kurā “bezvēsts prombūtnē esošo” gleznu, skiču, manuskriptu, rokrakstu, vēstuļu – tātad trūkstošo fragmentu – saraksts ir joprojām iespaidīgāks par zināmo un muzeju krātuvēs glabāto. | |
| |
| Jā, Gotlande un Visbija varētu būt šogad atzīmējamo apaļo jubileju
izcēlums un retinājums Matvejam veltītos tekstos. Utopiska, emocionāli
intuitīva pieturas zīme. Detaļa tēlam, kas jāatjauno vai jāveido no tik
dažādām daļām. Allaž jāpatur prātā, ka Matvejs bija paslinks “mūžīgais”
students un labs organizators, spožs teorētiķis un – ak, piedodiet! –
tomēr visumā viduvējs gleznotājs vienlaicīgi. Pārdomājot Matveja gan kā gleznotāja, gan kā teorētiķa attīstību, nākas konstatēt, ka viņam vēlāk tik raksturīgās pretrunas starp “teoriju un praksi” 1909.gadā vēl nebija iezīmējušās vai katrā ziņā nebija tik asas un spēcīgas. Uz Visbiju “jaunās patiesības meklējumos” Matvejs atbrauca kā gleznotājs. Fantastiskās viduslaiku pilsētas gaisotne, gotikas stila koka un akmens skulptūru burvīgums neapšaubāmi atstāja lielu iespaidu uz mākslinieku. Te redzētais un uztvertais varēja izdarīt apvērsumu un radikālas korekcijas viņa estētiskajos uzskatos. Domāju, ka no Visbijas Matvejs atgriezās jau kā teorētiķis. Par to ļauj spriest viņa tālākā radošā darbība. To varam vērot arī Visbijā (vai tūlīt pēc Visbijas apmeklējuma) radītās kompozīcijās. Kā jau minēju, Visbijas un Gotlandes izcēlums Matveja biogrāfijā tapis emocionāli intuitīvā veidā. Nav konkrētu vēstuļu, dokumentu, pierakstu, kas šo pieņēmumu apliecinātu. Nav arī paša mākslinieka pierakstu un datējumu. Un tomēr. Nosacīti “Visbijas ciklā” iekļaujamas septiņas kompozīcijas. Tās ir divas ainavas – “Sarkanie jumti. Visbija” un “Ieliņa” (abas – Valsts Mākslas muzeja īpašumā) un pieci skulptūru gleznojumi: “Bīskaps” un “Sv. Juris un Sv. Anna” (atrodas Tukuma muzeja kolekcijā), kā arī “Krustā sistais. Kristus” un divu dažādu “Madonnu” versijas (visi – Valsts Mākslas muzeja īpašumā). Pie skulptūru gleznojumiem pakavēšos sīkāk. Liekas, ka agrīnākie varētu būt Tukuma muzeja kolekcijā esošie darbi. “Bīskapu” un “Sv. Juri un Sv. Annu” rada mākslinieks, kuru vispirms interesē krāsu tonālās attiecības, kuram rūp gleznieciski pārdomāts formu modelējums. Turpretī “Krustā sistajā” un “Madonnās” redzam, ka Matvejā pamostas teorētiķis, kuram jau daudz reālāk, ap-zinātāk izdevies pietuvoties skulptūru uzbūves principiem vispār. Gotiskās skulptūras pārstāj eksistēt reālā telpā. Nav būtisks, svarīgs fons. Audekls vispār nav pārklāts ar krāsu. Nav precīza skulptūras izvietojuma plaknē. Skulptūra kļūst par izpētes objektu. Matveju sāk interesēt tā ārējā līniju, apjomu, plakņu, formu savstarpējo attiecību sistēma, kas atklāj darba iekšējo, garīgo būtību, likumības un iedarbības spēku. Ārējie izteiksmes līdzekļi – “tehnika ir tas mīklainais instruments, kuru lieto mākslas sasniegšanai”, paziņo Matvejs teorētiķis 1914.gadā. Varbūt tieši Visbijā Matvejam gleznotājam, iemūžinot, pētot Kristu – “vienroci”, rodas apjausma par šādu likumību eksistenci? “Lūk, mēs redzam šīs šaurās rokas, tievo augumu, vienā resnumā ar kakla izmēru, liekas, trīs stiebriņi ar smagām masām pretējos galos – galvu un pēdu. (..) Viss skaistums te slēpts disonansē, smaguma un viegluma rotaļā, līniju ritmā, kas saliktas kā liriska himna Dievībai.” Taču šos vārdus Matvejs teorētiķis 1912.gadā velta nevis “savai” gotiskai skulptūrai, bet gan 6. gs. ķīniešu skulptūrai. Tos atrodam Matveja manifestam līdzīgajā darbā “Jaunās mākslas principi”, kad viņa teorētiskā doma ļoti strauji jau bija sasniegusi apskaužamu lidojuma brīvību un augstumus. Visbijas skulptūru cikls, kaut arī skaitliski tik neliels, tomēr daudzējādā ziņā liekas īpašs. Šajās kompozīcijās Matveja “teorija un prakse” pagaidām vēl atrodas harmoniskā līdzsvarā, lai gan tikpat skaidri nolasāmas arī līdzsvara zaudēšanas pazīmes. Par to atgādina tēlu dramatisms, emocionālā spriedze. Domāju, nav lieki pieminēt, ka Visbijas skulptūras Matvejs nevis fotografēja, bet gan gleznoja, un tā ir pavisam cita iedziļināšanās un koncentrācijas pakāpe. Šī iemesla dēļ gleznotājs arī varēja tapt par teorētiķi. Visbeidzot, interesantas atziņas par Visbijas ciklu rodas tad, ja gleznas aplūkojam nevis saistībā ar pārējo Matveja glezniecību, bet gan ar zinātniskos ceļojumos un pētnieciskos nolūkos veiktām fotogrāfijām. Fotoaparāts deva iespēju daudz operatīvāk, tiešāk, precīzāk fiksēt skulptūru apjomu, masu attiecības, faktūras īpatnības. Toties glezniecība iemācīja, Marineti vārdiem runājot, “ietiekties parādību jēgā”. Gleznošana profesionalizēja, koncentrēja pētnieka aci, lai šī ietiekšanās būtu iespējama. “Dzeja – tas ir katru dienu no jauna iemīlēts vārds,” – tā savu attieksmi pret radošo darbu raksturoja Matveja laikabiedrs Vladimirs Majakovskis. Apaļās jubilejas mani nepiespiež katru reizi no jauna iemīlēt Matveju, tomēr katru reizi iespējami jauni domu precizējumi. Pēdējais no tiem? Tikai septiņas gleznas, bet top neliela Matveja gleznu izstāde par Visbiju un Visbijā. Tāpēc, ka tā “iekrīt” apaļajā gadskārtā... Bet nejaušība ir elementāra dzīves sastāvdaļa. “Mūsu dzīvē ir daudz nejaušību, un nez vai kāds atteiksies no laimīgām un skaistām nejaušībām” – tā ir “nejaušības lietderības deklarācija” no Matveja “Jaunās mākslas principiem”. Stipri apšaubu, vai vispār ir iespējams izteikt Voldemāra Matveja “es” tīrā veidā – bez skaistām nejaušībām un jaunām, treknām pieturas zīmēm. Šogad man šis pieturas punkts atrodas Visbijā. | |
| Atgriezties | |
