FUKUOKAS TRIENNĀLE Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” STEREOTIPU MAZGĀŠANA
|
|
DŽUANS HUI. (Ķīna) Ajangas pilsētas pirmā tautas hospitāļa personāls. 1997. gada 2. jūlijs
KARMA & LEKI DORIJI. (Butāna) Budistu altāris. 1999
NAVJOTA ALTAFA. (Indija) Pasaules veidošanas ceļi. 1997
SVAJS KENS. (Kambodža) RESPEKTĒ TO, KO SAŅEM. 1997
Montri Toemsobats (Taizeme). PERFORMANCE AE RĪSA KAŽOKU. 1998
Ium (Koreja). PERFORMANCE
Alredo Akvilizans (Filipīnas). 10 TŪKSTOŠI ZOBUSUKU. Instalācija
PROJEKTS "MĀKSLAS KARAVĀNA" (Pakistāna)
KARTE. Instalācija Valsts Mākslas muzejā Rīgā. 1994
|
| Atceroties Āzijas kultūras tradīciju noturību, etnisko, reliģisko,
politisko uzskatu daudzveidību, atšķirību un kontrastus šī reģiona
valstu ekonomiskajā attīstībā, liekas mazliet savādi, ka arī šeit varam
runāt par laikmetīgās mākslas eksistenci. Kā apliecinājums tam –
Fukuokas triennāle, kas no 1999.gada 6.marta līdz 6.jūnijam notika šajā
Japānas pilsētā, kura sevi ne tikai uzskata par Āzijas vārtiem, bet arī
piesaka kā Āzijas modernās mākslas centru.
Pirms divdesmit gadiem Japānas dienvidos – Kjusju salā – esošā pilsētā
ar trim miljoniem iedzīvotāju Pilsētas mākslas muzejā pirmoreiz tika
sarīkota Āzijas reģiona valstu mūsdienu mākslas izstāde, kas vēlāk
kļuva par tradicionālu pasākumu. Divdesmit gadu darbs noslēdzies ar
īpašu – Fukuokas Āzijas mākslas muzeja izveidošanu, kura atklāšanu arī
ievadīja pirmā Fukuokas triennāle. Izstādē tika pārstāvēti 21 Āzijas
valsts un reģiona 55 mākslinieku darbi. Izstādes devīze un galvenā
tēma: “Komunikācija. Cerību kanāli”. Tieši saskarsmei, aktīvai
līdzdalībai un savstarpējai komunikācijai liela vērība bija veltīta ne
tikai izstādē, bet arī jaunatvērtajā muzejā. Daļa darbu tika realizēti
izstādes sākumā, taču 35 projekti – izstādes norises laikā, kad
mākslinieki veidoja savus darbus skatītāju acu priekšā speciāli šim
nolūkam iekārtotā darbnīcā. Vairāku projektu realizācijai bija
nepieciešams papildu darbaspēks. Par lieliskiem mākslinieku palīgiem un
izstādes gidiem kļuva 500 brīvprātīgie, kurus darbam uzaicināja
konkursa (!) kārtībā un pēc iepriekšējas apmācības. Tāda vietējās
sabiedrības atsaucība muzeja darbiniekos vieš patiesu cerību, ka
laikmetīgās mākslas muzejam būs nākotne un apmeklētāji arī turpmāk.
Protams, Fukuokas triennāle atšķiras no līdzīga tipa un mēroga
pasākumiem pasaulē. Izstādes organizatori īpaši lielu vērību centās
pievērst patlaban Āzijas valstīs notiekošajiem straujajiem attīstības
procesiem, kurus aizvien vairāk ietekmē vispārējā globalizācija un
jauno mediju ienākšana ikdienas dzīvē. Taču, lai cik spēcīgas un
nozīmīgas būtu šīs pārmaiņas, ne mazāk raksturīga Āzijas kultūras
savdabība ir senu, gadsimtiem ilgi koptu tradīciju eksistence, kurām
joprojām tagadnes kontekstā ir daudz lielāka nozīme un īpatsvars nekā,
piemēram, Eiropā vai Ziemeļamerikā.
Izstādes koordinatori ļoti respektēja katras atsevišķas valsts kuratora
viedokli un uzskatus par to, kas ir laikmetīgā māksla viņu zemē. Līdz
ar to izstāde drīzāk radīja priekšstatu par krāšņu Austrumu tirgu. Lai
arī Fukuokas triennāle tika pasludināta kā laikmetīgās mākslas skate,
tomēr te līdzās bija ieraugāms un uztverams absolūti viss! Butānas
mākslu, piemēram, pārstāvēja mākslinieku Karmas un Leki Dorji
pagatavotais bu-distu lūgšanu templis un rituāla priekšmeti, jo šajā
valstī joprojām cenšas apkarot jebkuras Rietumu kultūras ietekmes un
tehnoloģijas. Kambodžas laikmetīgās mākslas pārstāvis bija Svajs Kens –
gleznotājs primitīvists. Tiesa, viņa darbos varēja saskatīt arī zināmas
“konceptuālisma” pazīmes, jo mākslinieks ne tikai glezno sava ciema
iedzīvotāju portretus, bet arī pieraksta sarunas ar portretējamiem,
raksturo norises vietu u.tml. Šī iemesla dēļ viņa darbi tik ideāli
atbilda izstādes tēmai – komunikācija. Pavisam citu komunikācijas
modeli demonstrēja “Mākslas ka-ravāna” – vairāku pakistāniešu
mākslinieku kopīgs projekts. Sadarbojoties Durijai Kazi, Deividam
Eilsvertam, metālkalējam Jusufam un viņa dēliem, kā arī gleznotājam
Bačo un elektriķim Šaukatam Lalam, ir apgleznotas vairākas smagās
mašīnas. Tā ir apzināta profesionālo un “tautas” mākslinieku sadarbība
ar vēlmi nojaukt robežas starp “augsto” mākslu un populāro kultūru.
Rezultātā tika sasniegta tikai Āzijas reģionā iespējamā kiča kvalitāte
un meistarība. Apgleznojumi, apkalumi, krāsainie stikli metāla ietvarā,
bārkstis un bumbuļi rotāja mašīnas no visām pusēm neiedomājamā blīvumā
un krāsu intensitātē.
Ar tikpat rietumniekam nesaprotamu vieglumu un perfekciju šajā reģionā
var tikt nojaukta robeža starp modernistisku performance un
tradicionālu Austrumu rituālu. Taizemes māksli-nieks Montri Toemsombats
sarīkoja vairākas performance, izmantot “dzīvu” rīsa kažoku, kas
veidojas, augiem cauraugot audumu. Rīsam ir īpaša loma Āzijas valstu
kultūrā. No vienas puses, rīsi ir galvenais pārtikas produkts. No otras
puses, Japānā un Taizemē joprojām tic, ka šim augam ir dvēsele.
Atrodoties zaļu asnu “apģērbā”, ir iespējama daudz ciešāka – garīga
sarunāšanās ar augiem... Taču, tāpat kā daudziem mūsdienu māksliniekiem
citur pasaulē, kuriem svarīgs process, sabiedrības līdzdalība
notiekošajā, iespējami reālāka, dokumentāli precīza vide un apstākļi,
tā arī Āzijas valstu mākslinieki, šķiet, ir it kā no jauna atklājuši
realitātes vienreizējību un burvīgumu,apzinājušies cilvēcisko kontaktu
svarīgumu un nozīmi. Mākslinieks rada, organizē notikumu, kas arī tajā
iesaistītiem dalībniekiem dod iespēju citādi novērtēt redzēto un
notiekošo. Ķīniešu mākslinieka Džuana Hui grupu fotogrāfijām, šķiet,
nav analogu nekur pasaulē. Viņš ar speciālas kameras palīdzību
fotografē iespējami lielākas cilvēku grupas – līdz pat tūkstošiem
vienkopus. Filipīniešu mākslinieks Alfredo Akvilizans savu instalāciju
veidojis no 10 tūkstošiem lietotu zobusuku. Daļa zobusuku tika atvesta
no Filipīnām, daļa savākta, veicot speciālu kampaņu Fukuokā. Intīmais
personīgās higiēnas priekšmets nevis zaudēja savu individua-litāti, bet
gan ieguva “citu dzīvi”, kļūstot par milzīgas instalācijas sastāvdaļu.
Te neviļus gribas atgādināt par britu tēlnieku Toniju Kregu, kurš jau
80.gadu sākumā savās kompozīcijās sāka izmantot sadzīvē lietotus
priekšmetus, īpaši apcerot mākslinieka saikni ar nepazīstamo priekšmetu
lietotāju.
Daudzas triennāles kataloga rakstos izteiktās at-ziņas, spriedumi un
vēstījumi par to, kas “ir” un kas “nav” māksla, likās eiropeiskai
izpratnei vecmodīgi un lieki. Taču interesantākais un saistošākais ir
tas, ka Āzijas māksliniekiem šis jautājums nav aktuāls, jo viņi nevis
demonstrēja atbildes meklējumus, bet gan azartiski nodevās saskarei un
cerību viesošām komunikācijām. Āzija aizvien aktīvāk piesaka sevi
pasaules laikmetīgās mākslas kopainā. Laiks mainīt stereotipus vai
vismaz tos nomazgāt – kā to darīja ķīniešu māksli-niece Iņa Šjudžeņa,
apmazgājot un tīrot 10 m3 sasaldēta upes ūdens. Tieši mūsdienu Ķīnas
māksla visvairāk piesaista prestižu pasaules muzeju un starptautisku
izstāžu kuratorus. Tagad šim nolūkam kalpos arī Fukuokas Āzijas mākslas
muzejs. Pirmais un pagaidām vienīgais, kas par savu galveno uzdevumu
uzskata laikmetīgās mākslas popularizāciju šajā reģionā un pasaulē.
|
| Atgriezties | |
|