VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| AINAVA SPOGULĪ Juris Boiko | |
|
NB! Šī raksta ilustratīvais materiāls pieejams žurnāla "Studija" drukātajā versijā. Anitas Zabiļevskas mākslinieces CV, līdzīgi kā daudziem latviešu māksliniekiem, sākas ar tradicionā-lu biogrāfisku faktu uzskaitījumu: J.Rozentāla mākslas vidusskola, Latvijas Mākslas akadēmija; maz-liet neierastāks liekas ieraksts par mūsdienu mākslas un arhitektūras filosofijas studijām Centrāleiropas universitātē Prāgā. Un tad izstāžu saraksts: Rīga, Viļņa, Sārema, Malme, Varšava, Lisabona, Stokholma... Medijs: instalācija, video, glezna, pareizāk – atsauce uz gleznu, gleznas plakni, audekla faktūru. Nosaukumos dominē termins “ainava”, tīri filosofiska dimensija, kas dod atskaites punktu visam pārējam. Portrets ir fascinējošs žanrs. Ļoti sens un vienmēr ar optimālu noietu. Portrets garantē, ka vismaz viens cilvēks šo darbu noteikti nopirks, respektīvi – atalgos mākslinieka pūles, atklājot to, ko modelis neredz. Ar ainavu ir noticis savādāk: gadsimtiem ilgi tā pildīja tikai fona funkcijas. Fons slaktiņiem – galvenokārt, bet arī bakhanālijām, slepeniem mīlas aktiem, vienai otrai vēsturiskai drāmai, respektīvi, fons mītiem, likteņiem, sižetiem, sadzīviskām scēnām un, protams, portretiem. Fons – nekas vairāk. Kaut kāda nojausma par tīru ainavu Rietumeiropā radās 14.gs. beigās, un tikai 18.–19.gadsimtā ainava sev izcīnīja patstāvīga žanra tiesības. Strauji uzplaucis, šis žanrs tikpat strauji kļuva par glezniecības estētikas etalonu ar dažādām stilistiskām nokrāsām. Arī jaunie mediji gandrīz neko būtisku šajā situācijā nemainīja. Jau skatoties mēmo kino un vēlāk, kad vai katrā mājā iekvēlojās katodstaru lampa, bija skaidrs, ka ainavai kārtējo reizi tiek atvēlēta fona funkcija: priekšplānā arvien defilēs subjekts, labākajā gadījumā – persona, un laika gaitu noteiks sižets. Ainava ir garlaicīga, jo tajā kodētais laika nogrieznis mums nav definējams. Atšķirībā no portreta, kurā neizbēgami ir kaut kāda mums atpazīstama afekta pēdas, ainava ir garlaicīga jau pati par sevi. Ainava ir garlaicīga, jo tajā nav nekā afektīva, kas ir mūsos. Ainavā nav nekā tāda, kas ļautu personai atpazīt sevi. Un tas jau ir augstākā mērā garlaicīgi. Un tomēr tieši šis pēdējais aspekts – garlaicība – lika dažiem 70.–80. gadu videomāksliniekiem vēlreiz ielūkoties ainavā. Caur videokameras objektīvu tā izskatījās pārsteidzoši citāda: šķietami statiskais siluets bija pildīts ar nemitīgu kustību, dažādu laiku vektori veidoja fantastiskas ritmu struktūras, kas summējās monolītā pārmaiņu plūdumā. Tiem, kas mākslas darbu uzlūkoja kā eksistences izziņas instrumentu, tas bija ārkārtīgi svarīgs atklājums, jo, kad “.. optiskie vai vizuālie pārdzīvojumi garlaicības stāvoklī ir bezpriekšmetiski, bezjēdzīgi un kontingenti”, tad rodas “.. bezgalīgas, tukšas ilgstamības sajūta, kas tādējādi kļūst par refleksijas sajūtu”.* Un instruments beidzot ir lietojams. Attēls vairs nav ilūzija, bet gan autonoma realitāte. Latviešu mākslas uztveres modelis ir tradicionāli noturīgs un stabils. Tas ir laikmetīgi izglītota zemnieka radīts modelis, kas teorētiski pieņem jebkuru citādību, taču praktiski arvien atradīs iespēju to ierūmēt ģeorģīņu dobē – varbūt noder kurmju ķeršanai. Māksliniekam, kas savu darbu rada kā instrumentu, nevis kā estētisku priekšstatu reflektoru, šādā situācijā nākas spēlēt arī pašam pret sevi: viņam jāprovocē skatītāja interese, lai pēc tam to pilnībā iznīcinātu. Ja šī manipulācija neizdodas, tad doma paliek neatklāta un idejas realizācija – veltīga(?). Šāda spēle, protams, stipri nogurdina un galu galā iespaido arī pamatideju. Vai māksli-nieka likteni: vienam tas liek meklēt arvien jaunus kompromisus, citam – gluži otrādi – arvien dziļākas sakarības, arvien precīzāku un tiešāku idejas traktējumu. Vēl citi vispār izstājas no spēles. Tās ir elementāras izvēles iespējas. Tāpat kā ar video. Vieniem video deva iespējas lētāk, ātrāk un ērtāk kompilēt un reproducēt afektus, citiem – palūkoties uz pasauli no līdz tam neiedomājamiem skatpunktiem. Ienākot Anitas videogalerijā, kas ir manis iedomāta neesoša telpa ar reāliem atribūtiem tajā, Anitas dažādos laikos radītiem un dažādās vietās izstādītiem darbiem, apmeklētāju nekas nešokē, nekas te neliekas tāds, kāds nevarētu būt citur. Tikai dzestrs gaiss un daudz videomonitoru, kas apkārtnes krēslu iekrāso zilu. Ik pa brīdim vienā vai otrā kustīgā attēla laukumā pavīd apvāršņa līnija – horizonts ir jaušams gandrīz visos Anitas darbos, ja ne kadrā, tad aiz tā noteikti. Ar vienu šādu līniju ainavas tēlu var reducēt līdz abstraktai abreviatūrai. Kustība turpretī ir ieslēpta tajos miljonos sīko smilšu graudiņu, ko vējš cilā kāpās (“Gleznotāja smilšu pulkstenis”, Rīga, 1993). Tā nav īstenība, tas ir tikai video: gar labo aci ainava slīd pretī, gar kreiso – atpakaļ. Paradoksāla situācija – kā vilcienā, kas neiespējamā veidā vienlaicīgi brauc pretējos virzienos (“Austrumi Rietumi Dienvidi Ziemeļi”, Rīga, 1995). Skatītāja uztveres inerce tiek paralizēta, un tieši šajā brīdī attēls iegūst patstāvīgu vērtību, kam nav vairs nekāda sakara ar mūsu formālajiem priekš-statiem par ainavu kā attālumu, kas jāpārvar, vai arī – attālumu, kas jānovērš, jo mūsu ceļojumi taču arvien beidzas turpat, kur sākušies. Tā ir tāda tūristu loģika: nevis apgūt attālumu, bet likvidēt. Tā tūkstošiem ļaužu diendienā nemitīgi likvidē Parīzi, Romu, Pekinu, Oslo u.t.jpr. Viņi tur ir bijuši, un viņu iztēlē šīs vietas vairs nepastāv. Tā mēs diendienā likvidējam Lielupi, Baltezeru, Ogres Kangarus vai Piebalgas ainavu. Drīz no tā visa nekas vairs nepaliks pāri? Tikai nosaukumi kartēs? Aerofotogrāfijas? Kā upē tu iekāp ainavā, kas vizēdama gar pēdām slīd pretī pa slīpu virsmu (“Projekcija uz slīpas virsmas”, Viļņa, 1998). Tas ir no putna lidojuma uzņemts skats tieši lejup uz mežiem, laukiem, pļavām, upēm, ezeriem un retiem ciemiem, kur apvārsnis aiz kadra vairs nav horizontāle, bet izliecies lokā. Putniem un mākoņiem tā ir parasta aina. Un gaisa balonu pilotiem. Prāts to uztver kā karti, meklēdams pazīstamus maršrutus tajā, taču izrādās, ka tas nav iespējams. Un tikai tad sākas lidojums. Monitors un spogulis ir gandrīz viens un tas pats, tikai laiki attēlā un telpā sakrīt (”Ainava”,Malme, 1994). No ārpuses spogulī jūs redzat tieši to pašu, ko no iekšpuses pa logu, kaut gan patiesībā no iekšpuses pa logu jūs neko neredzat, jo logam priekšā ir audekls. Loģiskas paradoksu konstrukcijas, kas kurmim ļauj priecāties par jauno slazdu starp ģeorģīnēm – viņš zina, ka tas nedarbojas, ka tas ir tikai tāds māneklis, ka visdrīzāk tur iekritīs dārznieka resnais runcis, kas pat bezmēness naktīs nenoņem tumšzaļas saulesbrilles. Bet ja nu tomēr? 1995. gadā Viļņas Mūsdienu mākslas centrā viens no Anitas izstādītajiem objektiem bija fiktīvas iz-ejas durvis: uzraksts EXIT uz tām bija tikai uz-raksts, tas neko nenozīmēja, un izejas iespējamība caur šīm durvīm realitātē nepastāvēja. It kā būtu teikts: “No šejienes iziet realitātē nav iespējams.” To varēja attiecināt uz konkrēto telpu vai konkrēto izstādi, to varēja attiecināt arī uz mākslu vispār. Un to varēja uztvert arī citādāk: “Tikai caur šīm (iluzorajām) durvīm ir iespējama izeja (realitātē).” Un vēl to varēja nemaz nepamanīt – tik pareizi šis objekts iekļāvās kopējā interjerā, ka tā nepareizība arī varēja šķist pilnīgi normāla (ja vien jūs neesat ugunsdrošības inspektors). Dažādas kurmju slazdu modifikācijas tomēr pilda vienas un tās pašas funkcijas. Lai kādi tie būtu no skata, tie ir pieņemami tikai dārzniekam, nekādā gadījumā – kurmim. Te es mēģināju iezīmēt smaidu Anitas lūpu kaktiņos, taču portrets “nenosēd” uz vietas, līnija paliek gaisā karājoties, jo attēls, izrādās, ir da-rināts citā tehnikā. Kad to palielina datora monitorā, var saskatīt atsevišķus pikseļus, kas katrs ir maza, monohroma ainaviņa, šīs pašas ainaviņas spoguļattēls un negatīvs vienlaicīgi. Reizēm šķiet, ka mākslu mēs arvien vēl uzskatām par akmens laikmeta cirvi, kam vieta vēstures muzejā. Ar smalkākiem instrumentiem mēs gluži vienkārši neesam apmācīti rīkoties, mēs vēl arvien neprotam tos lietot. Vai arī nezinām, kam tie domāti. Māksliniekam to ir grūti saprast. Tāpēc portrets uzsmaida. Ainavai spogulī. * Meinhardt J. Langeweile als Reflexionsform // Kunstforum International.– 1999.– Bd. 144.– März–April.– S. 187. | |
| Atgriezties | |
