VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sarunu rezultāti Inga Šteimane, Enciklopēdija MAB, īpaši “Studijai” | |
| |
| Droši vien esat dzirdējuši stāstu par dīvaino sievieti: pirms vairākiem
gadiem vienā no pirmajiem ārzemju braucieniem talantīgais latviešu
fotogrāfs, pašapzinīgais un pievilcīgais vīrietis Valts Kleins gluži
nejauši gribējis palīdzēt kādai nepazīstamai sievietei un pacēlis viņas
smago koferi. Bet sieviete reaģējusi netradicionāli: iesitusi viņam
pamatīgu pliķi. Uzdrošinos apgalvot, ka šis ir ļoti zīmīgs feminisma skaidrojums Latvijā. Šopavasar, īstenojot projektu “Sarunu rezultāti”, nācās konstatēt, ka cilvēkiem šis atgadījums iespiedies atmiņā gluži kā anekdote, pat vairāk – kā atziņa, ar kuras palīdzību sev izskaidrot kādu ne visai izprotamu parādību – feminismu. Runāt par feminismu Latvijā ir grūti viena iemesla dēļ: tas vienkārši nepastāv. Feminismu var attiecināt uz atsevišķiem indivīdiem, bet ne vairāk. Lai gan Latvijā pastāv pietiekami daudzas sieviešu organizācijas, feminisms pārsvarā piedēvējams to aktīvistēm. Bet skaidrojums ir vēl neparastāks: lai cik neticami tas izklausītos, nākas konstatēt, ka daudzi cilvēki – kā vīrieši, tā sievietes – mūsu valstī vāji apzinās sevi kā sociālas būtnes. Paradoksāls secinājums, viens no spilgtākajiem, pie kura nonācām, dzīvojot Biržā. Tam atrastais pamatojums savukārt šķiet loģisks un pats par sevi saprotams – sociālā sistēma, kāda valdīja šeit līdz 1991.gadam, sabiedriski aktīvajiem nedeva izvēles brīvību ideoloģijas jautājumos. Kāds nu tur feminisms, neraugoties uz vispārējo emancipāciju, kas būtiski skāra sievietes arī tā dēvētā dzelzs priekškara sabiedrībā. Bet tā ir atsevišķa tēma. Grupa “LN SIEVIEŠU LĪGAS PROJEKTS” – Inga Šteimane, Ingrīda Zābere, Ilze Breidaka, Silja Pogule un Izolde Cēsniece – šopavasar realizēja akciju “Sarunu rezultāti”. Tā notika Rīgas Biržas Lielajā zālē no 8. līdz 13.martam. Projekts pieteica piecus uzdevumus: dzīvot Biržas zālē, vakariņot ar pieciem ievērojamiem vīriešiem, diskutēt par tēmu, kāpēc sievietes runā par vīriešu šovinismu, iebilst pret agresīvo un seksisko feminisma tradīciju, turpināt pētīt infantilisma tradīciju sieviešu uzvedībā. Varētu domāt – lai vakariņotu ar pieciem ievērojamiem vīriešiem, patiesībā nemaz nav nepieciešams dzīvot Biržā. Un tomēr ir gan. Jo gluži neiespējami būtu tāpat vien pāris stundu parunāt, teiksim, ar Andri Bērziņu, Rīgas Domes priekšsēdētāju, vai ar uzņēmēju Viesturu Koziolu vai arī bez speciālās projekta vides bez liekas steigas aprunāties ar zinātnieku Andri Buiķi, žurnālistu Egilu Zariņu un perfekto cilvēktiesību profesionāli Nilu Muižnieku. Nosauktie vīrieši bija ielūgti īpašās vakariņās ar piebildi, ka sarunas netiek fiksētas, tās neklausās preses pārstāvji, vienīgi to sākumu fiksē fotogrāfi. Uzdevums bija iebilst pret agresīvo un seksisko feminisma tradīciju. Ņemot palīgā mūsu piemēru, tas nozīmētu, ka grupas “LN sieviešu līgas projekts” dalībnieces, tāpat kā pārējās sievietes Latvijā, Valtam nesistu. Vismaz ar šādu apņemšanos uzsākām savu projektu. Tomēr tieši šo iebildumu nācās apspriest ikreiz, kad pārliecinājāmies, ka kritisko un agresīvo stilu, kādu var vērot sieviešu organizāciju darbībā pasaulē, veido vīriešu neieinteresētība sievietē. Pareizāk sakot, interese par sievieti vīriešos ir liela, tomēr tie pārsvarā uzlūko sievieti kā personīgo mērķu sastāvdaļu. Un tur nebūtu nekā peļama, ja vien mūsdienu dzīve būtu organizēta kādā savdabīgā patriarhālā sociālā sistēmā, ne demokrātijā, kas vīriešiem uzliek pienākumus rūpēties par svešām sievietēm. Tieši tāpēc projekta atklāšanā tik negaidīti precīzi izskanēja Sieviešu tiesību institūta direktores Lailas Balgas ironiskais joks par mūsu sabiedrības modeli – vīriešu demokrātiju. Organizējot šo projektu, tika aptaujāti vīrieši Rīgas ielās. Viens no videointervijas jautājumiem bija arī tāds: “Vai kāda sieviete ir nosaukusi jūs par šovinistu?” Vairumā gadījumu vīrieši atbildēja: nē. Viens kungs drosmīgi pajautāja, vai nekā cita mums neesot ko darīt. Protams, dažas atbildes pierādīja arī to, ka ir vīrieši, kas apjauš ne tikai dzimumu atšķirību bioloģiskā izpratnē, bet arī to, kā šīs atšķirības producē zināmu sociālu atšķirību. Šī tēma loģiski turpina nākamo: kāpēc sievietes Latvijā runā par vīriešu šovinismu? Atbilde ir skaidra: tāpēc, ka vairumā gadījumu feministiskas izpausmes tiek pielīdzinātas dabas kata-strofai tāpat kā homoseksuālisms. Un iemesls tam ir jau minētā dīvainā sociālā imunitāte – it kā lielākā daļa sabiedrības sevi apzinātos tikai kā Dieva radības, nevis kā sociālās sistēmas dalībniekus. Tieši tā arī vairums vīriešu uztvēra jautājumu: “Vai jūs gribētu būt sieviete šajā sabiedrībā?” Atbilde ļoti bieži bija: “Nē, jo esmu dzimis kā vīrie-tis.” It kā mēs būtu jautājušas, vai viņš vēlētos mainīt dzimumu ar plastiskās ķirurģijas palīdzību. Arī nākamajai projekta tēmai – infantilisma tradīcijai sieviešu uzvedībā – ir loģiska saistība ar jau minēto sabiedrisko neapzināšanos. Pārsvarā gadījumu sievietes uzvedas tā, it kā būtu pilnīgi atkarīgas no kāda. Vai arī no sirds tic, ka ir absolūtā vīrieša labvēlības varā. Tas rada galējības, kādas itin bieži vērojamas mums apkārt, – pilnīgi infantilu vai ļoti naidīgu attiek-smi pret sevi un citiem. Šajā brīdī man piezvana Ilze un saka: “Māksla ir tad, kad mākslinieks ir ielicis tajā savu būtību.” Ir pienācis brīdis parunāt par mākslu. Šo domu Ilze nesen izlasījusi, un viņai tā šķiet noderīga mūsu projekta skaidrojumam. Tieši tā, radot šo akciju, mēs darījām, ko patiesi no sirds vēlējāmies – dzīvot kopā kādu nedēļu, būt uzmanības vērtas sarunu biedrenes smalkās vakariņās, mazliet ekskluzīvi izskatīties un bez liekas rēķināšanas un agresijas sarunāties ar cilvēkiem, īpaši ar vīriešiem. Mēs radījām speciālu vidi, pasvītrojot savu nolūku sabiedriskumu. Mēs nogurām ne pa jokam, jo patiesībā arī pašas nebijām gatavas uzturēt nepārtrauktu sociālu spriedzi savās domās un sarunās. Tas, ka projektu grūti uztvēra šejienes mākslas vide, nav nekas nesaprotams, jo uz šo vidi, tāpat kā uz sabiedrību kopumā, attiecas jau minētais fenomens: sociālā imunitāte. | |
| Atgriezties | |
