VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslai ir jāpārsteidz Laima Slava, mākslas zinātniece Saruna ar projektu aģentūras INDIE māksliniecisko direktori Daigu Rudzāti | |
 Daiga Rudzāte. Foto: Didzis Grodzs | |
|
"Prosecco un vasara ir nesaraujami saistīti. Saule, siltums un Itālija kaut kur fonā. Man šķiet, garšu pasauli lielā mērā tomēr nosaka emocijas." (Daiga Rudzāte) Projektu aģentūras INDIE mākslinieciskā direktore Daiga Rudzāte pēdējos gados ir likusi par sevi runāt kā par mākslas kuratori ar nopietnām ambīcijām. Jau trešo gadu viņa veido Cēsu mākslas festivāla vizuālās mākslas sadaļu - laikmetīgās mākslas izstādi, bet šis gads ir nesis līdzi arī pirmo pasniegto Purvīša balvu. Šogad vasaras karstākais punkts pasaulei ir Venēcija. Daiga jau gadus desmit sekojusi līdzi biennāles notikumiem un Latvijas dalībai tajā, kā arī interesējusies par mākslas tirgiem un to aktualitātēm, veidojusi savulaik tiem veltītu sadaļu žurnālā "Studija". Saruna uz jaunās "Vīna studijas" vasaras terases, pašā pirmajā tās atklāšanas dienā iemēģinot omulīgos sēdekļus logu nišās, notika vēl negaisušās pēcvenēcijas noskaņās. | |
 Skats no "Vīna studijas". Foto: Didzis Grodzs | |
|
Laima Slava: Lielie mākslas notikumi, kas risinās vasarā - Venēcijas biennāle, Kaseles documenta utt. -, tiek veidoti, lai piesaistītu skatītājus, atspoguļotu procesa aktualitātes un arī demonstrētu mākslu iespējamam pircējam. Vai varam teikt, ka mākslas procesu virza tā mākslas daļa, kas tiek definēta kā "nepārdodama"? Daiga Rudzāte: Man šķiet, ka pārdot var pilnīgi visu. Jautājums ir par cenu. Neba velti ievērojamas privātkolekcijas ir pārpilnas ar mākslu, ko var raksturot kā "nekomerciālu". Mūsu situācijā, kad nav laikmetīgās mākslas muzeja, kurā varētu iepazīt, piemēram, pēdējo 20 gadu mākslu, ja cilvēks nav tik aktīvs, lai brauktu uz to pašu Venēciju gūt aktuālo informāciju, - kā gan lai viņš uzkrāj par to zināšanas? Mums nav arī tādu laikmetīgās mākslas galeriju, kur līdzās gleznām tiktu eksponētas fotogrāfijas, objekti, videodarbi utt. Šķiet, Latvijā ir izpalicis izglītojošais darbs - tādā nozīmē, ka potenciālie klienti un mērķauditorija kopumā netiek ieinteresēta aktuālās mākslas procesā un izpausmes formās. Kurā galerijā atradīsim kādu no Oļega Tillberga mazajiem objektiņiem vai Brežes darbiņus - pārdošanai!? L.S.: Te es labprāt iestarpinu tādu vārdu kā "Supernova" - gluži mazītiņa, jauna galerija Vecrīgā, kura, šķiet, orientējas tieši uz visplašākā mēroga laikmetīgo mākslu. Tāds trausls aizsākums... D.R.: Šādu galeriju pastāvēšanu noteiks tas, vai viņi spēs izglītot savus klientus, padarīt tos "atkarīgus" no laikmetīgās mākslas. Protams, jāņem vērā, ka pārdod ne tikai mākslu, bet arī radītāja vārdu, kas nozīmē investīcijas tā popularizēšanā. To, ka cilvēkus interesē laikmetīgā māksla, apliecina kultūrtūristi, kas pārplūdina lielos notikumus Venēcijā un Kaselē, bet profesionāļiem tas ir savveida pienākums: aizbraukt un redzēt, lai vispār varētu piedalīties sarunās un saprastu procesus. Trešais lielais notikums, protams, ir Bāzele. Un tajā ķēdītē tas ir tieši tikpat svarīgs kā divi iepriekšminētie. Venēcijas biennāles un Bāzeles mākslas tirgus atklāšanas datumi ir cieši saskaņoti. Pārsvarā no Venēcijas liela daļa labi situēto, bagāto cilvēku (mākslas pircēji - dīleri un kolekcionāri) dodas uz Bāzeli. Ko viņi tur redz? Bieži - iepriekšējās Venēcijas biennāles darbus, ko tur tagad var nopirkt. Tie nonākuši galeriju īpašumos un tiek pārdoti. Bez šaubām, pārsvarā tie ir lieli vārdi. L.S.: Visi lielie vārdi šajā "naudas apritē" tomēr ir arī vērā ņemami talanti. D.R.: Ko nozīmē lieli vārdi? Talantu un ļoti pārdomātu mārketingu, lielus līdzekļu ieguldījumus, lai šo talantu padarītu ieraugāmu. Tas ir PR un lielas, nopietnas grāmatas, jo Bāzelē nevienu mākslinieku nepārdosi, ja tam nebūs savs kārtīgs "ķieģelis" - grāmata. Tie ir likumsakarīgi punkti, kas noved līdz Bāzelei. Bet pārdot var visu. Citējot kādu gleznotāju, "katrai bildei ir savs pircējs, un viņš atnāks; vai tūlīt vai pēc daudziem gadiem - tas ir cits jautājums". Protams, nevar tādā aspektā aplūkot visu, bet Venēcijas piedāvājumu noteikti, jo tajā ir garantēts profesionalitātes līmenis. Tev var patikt vai nepatikt, var nepatikt kuratora koncepts, bet diletantisms tur tomēr ir reta parādība. Kaut dažkārt procesi var izpausties arī ļoti tendenciozi. Kaselē vispār ir tīra kuratora izstāde, un, manuprāt, pēdējās skates demonstrējušas kuratora institūcijas izsīkumu. Kuratora koncepts triumfē, un mākslinieki tur ir marionetes viena cilvēka rokās. Pēdējā laikā vispār izskatās, ka kuratori pārmāc pašu mākslu, un ir sajūta, ka viņi mēģina citu rokām izdarīt to, ko paši nespēj. Man šķiet, ka kurators nevar būt līderis. Kuratoram ir jābūt cilvēkam, kas par līderi padara mākslinieku. Tāda ir mana ilūziju pasaule, ko es vēlētos uzturēt un tā darīt. Cita lieta, ko kādā sarunā minēja Jānis Garančs: kurators kā institūcija un konceptuālisms kā tāds ir pats par sevi izburbis, izkurtējis un ļāvis lielajās izstādēs parādīties diletantismam. Jo konceptuālisms pieļauj visu ko. Konceptuālisma aizsegā tu vari izstādīt štruntu un paziņot, ka tas ir kaut kas. Tas ir paradokss, ka spēcīgs mākslas virziens, ar spēcīgu pamatu, savulaik saistīts ar ļoti spēcīgu mākslinieku grupu, novedis visas pasaules mākslas procesus apjukumā, krīzē. Dažkārt šķiet, ka tieši krīze paveikusi to, ka modē atkal nāk glezniecība. Jo tā tomēr nepieļauj, ka tu vari izlikt jebko un paziņot, ka tas ir kaut kas. Gluži kā operdziedāšanā - vispirms ir jānodzied notis, un tikai pēc tam var sākt domāt par tēlošanu. Tev ir "jāpaņem tās augšas", un, ja tu to nevari, tu tai lietai nederi. Rietumu māksla pēdējās desmitgadēs pārsvarā akcentē tikai domāšanas procesu, kas, neapšaubāmi, ir bezgala svarīgs. Taču, uzsverot vienīgi domāšanas procesu, neveltot uzmanību mākai vizualizēt (ignorējot amatnieciskās prasmes), var nonākt līdz situācijai, kādā atrodas cilvēks, kas nespēj parunāt. Tādos gadījos tiek izmantota virkne rakstveida paskaidrojumu līdzās mākslas darbam. Tas man liekas ļoti nepareizi. Var runāt par žanru saplūšanu, robežu izzušanu un vispār kultūras jomu saplūšanu, bet pagaidām tomēr pastāv formulējums "vizuālā māksla", un tas nozīmē, ka tai ir jāspēj tevi aizķert un likt domāt ar vizuāliem paņēmieniem. Tas man liekas ļoti svarīgi. L.S.: Vai tas nozīmē arī noteiktus mākslas eksponēšanas principus? D.R.: Jā, es esmu "buržuāziskā eksponēšanas veida" (tā Heije Treiere formulēja pagājušās vasaras Eiropas mākslas projekta izstādē Pomrī šampanieša pagrabos redzēto) pārliecināta aizstāve. Mākslai ir jāpārsteidz. Jā, tai ir jāliek domāt utt., bet man daudz tuvāks ir tas, lai māksla mani pārsteigtu un ietekmētu tikai ar to, ko es redzu. Atceros šoku, ko piedzīvoju Bārnija personālizstādē Parīzē. Grūti pateikt, vai viņš (Bārnijs) ir dievišķs vai velnišķs, bet jebkurā gadījumā viņš ietekmē tikai ar vizuāliem paņēmieniem. Un tā, ka tu nesaproti, kas ar tevi notiek. Tas ir talants, liels talants, un talants ir reta parādība. | |
 Daiga Rudzāte. Foto: Didzis Grodzs | |
|
L.S.: Nu jau trešo gadu tu pati organizē laikmetīgās mākslas izstādes Cēsīs mākslas festivāla ietvaros. Kas tevi motivē? Kāds ir tavs mērķis, atlasot darbus? D.R.: Man liekas, ka cilvēkiem ir interesanti, ja viņiem nosauc kādu tēmu, dod grūdienu. Tēma var būt provocējoša, slidena, bīstama - kurators jau tai brīdī liek savu vārdu zem sitiena. Daudziem varbūt tas var likties banāli - "Mūslaiku varoņi", bet man šī nosaukuma kontekstā ir ļoti ciešas asociācijas ar literatūru. Es spēju tikai redzēt un uzrakstīt, un man svarīgs ir verbālais skanējums. Man patīk, kā tas skan - "mūslaiku varoņi": viņos ir iekodēta arī kultūras vēsture (es runāju, protams, par Ļermontovu) un kaut kāds uzstādījums, un tas ir saistīts ar vizuāliem tēliem. Tas neradās nekādā sakarā ar politisko vai sociālo situāciju. Dēls reiz uzdeva man jautājumu: "Kas ir tavi varoņi, nu - aģents 007, Betmens?" Bērniem un pusaudžiem tādi "mūslaiku varoņi" ir, un viņi ar tādiem šodien dzīvo. Īstenībā tā arī ir - šie varoņi ir būtiska mūsdienu kultūras sastāvdaļa, un tu sāc domāt par tiem. Jānim Garančam darbs saucas "Heroskops". Viņš ir izpētījis antīkās mākslas attieksmi pret varoni un varoņa dzimšanu. Bet ir divu veidu varoņi. Viens ir ieprogrammēts kļūt par varoni, viņam ir dažādas stadijas - viņš piedzimst, pieaug, nobriest, izdara varoņdarbu un vienmēr atgriežas mājās. Otrs ir parasts puisis, kas kaut ko izdara. Kā Matrosovs, piemēram, - metas uz ambrazūras. Tādēļ šo tēmu var aplūkot dažādi, arī ironiski, bet tā ir pietiekami nopietns iemesls pārdomām, un galu galā - kāds varbūt izlasīs arī Ļermontovu. Māksliniekiem es vienkārši pametu ideju un domāju, kam varētu izdoties to realizēt. Izstāstu savas inspirācijas, bet tālāk nāk viņu izjūtas un traktējums. Es ar savu konceptu esmu kaut kur ļoti maliņā, es esmu pirmā paspērusi to bumbu, bet futbolu tālāk spēlē viņi savā starpā. L.S.: Vai tev ir sava veiksmes formula, lai izstāde izdotos? Tādā pasākumā tomēr krustojas dažādas ambīcijas. D.R.: Manuprāt, ļoti būtiski, lai izstādītie darbi - savā veidā - cits citu papildinātu un lai mākslinieki reprezentētu kādu šībrīža mākslas ainas parādību. Šogad Cēsīs izstādē piedalās Ojārs Pētersons un viņa audzēkņi, kas ir zīmīgi šodienas Latvijas mākslas raksturlielumi: Anta un Dita Pences, Kaspars Podnieks. Jānis Garančs - labi pazīstama personība Eiropā, bet Latvijā skatītājiem tas, ko viņš dara, tomēr joprojām ir brīnums. Monika Pormale - pēdējos gados cieši ar scenogrāfiju saistīts vārds, taču man gribējās, lai viņa atgriežas "tīrās mākslas" laukumā. Uzaicinātie igauņu mākslinieki (Kaido Ole, Marko Mētamms un Rauls Kellers), kuru izvēle tika izdarīta ciešā sadarbībā ar Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra dierktoru Johannesu Sāru, manuprāt, reprezentē šodienas Igaunijas aktuālās mākslas virsotnes. Raulam Kelleram esmu iecerējusi īpašu telpu, jo es zinu, ka viņš dara brīnumus. Viņam piešķirta visgrūtākā telpa, un viņš to arī apņēmās piepildīt. Es ļoti ceru, ka nākamgad izstādē piedalīsies arī lietuvieši un tādējādi būs iespēja runāt par Baltijas laikmetīgās mākslas izstādi. L.S.: Tātad konsekventi ej starptautiska pasāku ma virzienā? D.R.: Ambīcija, protams, ir Baltijas laikmetīgās mākslas izstāde, kādreiz optimālā versijā gribētos cerēt arī uz Skandināvijas klātbūtni. Tā šķiet viena no iespējām pievērst šī reģiona mākslai pārējās pasaules uzmanību. Taisnība Ojāra Pētersona savulaik teiktajam - Rietumu ekspresis te pārāk bieži nepiestāj. Jebkuram aktīvi strādājošam un nopietni apmaksātam Rietumu kritiķim, kuratoram, galeristam - ja viņš no attāluma paskatās kartē - mēs esam tāds niecīgs kriksītis, nomaļa vietiņa. Arī mēs paši dažkārt tā vīpsnājoši attiecamies pret norisēm kādā "nekurienē". L.S.: Vismaz Venēcijas biennāle ir vieta, kur var tomēr cerēt, ka kāds Latviju ieraudzīs... D.R.: Man atstāstīja kāda žurnālista jautājumu - vai atmaksājas Latvijas līdzdalība Venēcijas biennālē? Nodomāju - tā jau arī ir mūsu vaina, ka neesam spējuši izskaidrot šiem cilvēkiem: šāds jautājums nemaz nevar eksistēt! Tā ir vēl viena no kultūras jomām, kur Latvija reprezentējas valstiskā līmenī! Tā ir tā pozitīvā ziņa no valsts, par kuru pasaules medijos citādi izskan tikai negācijas. L.S.: Vai tici, ka no Venēcijas Latvijas mākslinieks var aiziet pasaulē? D.R.: Ja ekspozīcija ir laba, tas jau aiziet no mutes mutē. Protams, vajadzīgs kāds, kas lobē augstākajās profesionālajās mākslas aprindās. Bet biennāle ir tā reize, kad sabraukuši visi - gan mākslinieki, gan dīleri, gan kolekcionāri; viņi staigā un skatās. Inta Ruka aizgāja apritē tieši pēc Venēcijas. Un caur Intu vien jau Latvija parādās kā zeme, kur var atrast interesantu mākslu. Veiksmīga dalība ļoti daudz ko nosaka. Arī Mika Mitrēvica gadījumā tas varētu nostrādāt. L.S.: Tomēr veicies ir tikai dažiem, kaut arī visi mākslinieki no Latvijas, kuri līdz šim piedalījušies, mūsu uztverē bijuši labi. Vai ir kaut kāds pareizais mirklis, kāda apstākļu sakritība? D.R.: Ir svarīgi, lai īstajā mirklī atnāk īstais cilvēks. Latvijai, šķiet, nekad nav bijis naudas spēcīgam PR un mārketingam. Jo, lai arī tas skan pat nedaudz vulgāri, māksla biznesa aspektā ir tāda pati prece kā jebkura cita, kas jāpārdod. Kamēr cilvēki par to nekā nezina, tikmēr viņi to arī nemeklē. Veiksmes stāsti nenotiek bieži. Bet nepiedalīties Venēcijas biennālē - tur jau būtu skarta nacionālā patība. Galvenās redaktores piezīme: Izlasot sarunu, man galvā izziņas izteiksmē pulsēja jautājums par "skarto nacionālo patību". Kaut pilnīgi piekrītu Daigai, centos atbildēt uz jautājumu, kāpēc mums šī nacionālā patība ir tik vāja, nevarīga un jūtīga... Un te pēkšņi kaimiņi skaļāk pagriež TV, kur skan aizdomīgas kvalitātes dziesma: "... kurš neko nedara, kurš neko nedara - tam jādomā." Un savam jautājumam atrodu atbildi - mūsu nacionālās patības vājums slēpjas noklusējumos, mūsu domu un izteicienu "pārnestajās nozīmēs". Un mana versija par dziesmu ir - kurš neko nedara, tam skauž... Ja tā, tad vai nu jāskauž, ka gan Cēsu pilsētas, gan tuvākās apkārtnes iedzīvotāji un viesi jau trešo vasaru gandrīz mēnesi varēs baudīt mākslu, mūziku, kino un teātri, vai arī jāpārvar iracionāla skaudība, ka kaimiņu pilsētā, novadā vai valstī viss ir labāk, un jādodas uz Cēsu festivālu. . | |
| Atgriezties | |
