VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PAR DZĪVOŠANU MODERNISMA APOLOĢĒTIKAS LAIKĀ ... ... STĀSTA AHTILA ... STĀSTA ZIEMEĻNIEKI Ieva Priediena EIJA LĪSA AHTILA – 1959.gadā dzimusī somu māksli-niece – ir no tās mūsdienu mākslinieku paaudzes, kura vizuālās un audio valodas pētīšanā šobrīd izmanto video un kino. Astoņdesmito gadu vidū Ahtila darbojusies arī glezniecībā, fotogrāfijā, instalāciju mākslā un performance, bet deviņdesmitajos jaunatklājusi laikmetīgāko un sev visatbilstošāko izteiksmes mediju – kustīgo attēlu. Ahtilu varētu nosaukt par šodienas somu mākslas seju (ja pieļauj iespēju, ka mākslā vispār var absolutizēt). Šogad viņas izstādes ceļo uz Čikāgas Modernās mākslas muzeju, Melburnas Internacionālo biennāli, Sanfrancisko Modernās mākslas muzeju, Vakoalas mākslas centru Tokijā un arī uz citām mākslas reprezentācijai gana prestižām vietām. To skaitā ir arī Ziemeļvalstu paviljons Venēcijas biennālē, kur viņa gan nesaņēma Zelta lauvu, bet biennāles žūrijas komisijas īpašā atzinība ir pietiekami vērā ņemama uzmanība no mākslas profesionāļu puses, lai Venēcijas biennāles kontekstā viņa tiktu pieminēta arī "Studijā”. | |
| |
| Kā veidot dialogu starp mākslu un sabiedrību, globālāk runājot – dzīvi?
Mākslinieks arvien biežāk aktualizē šo jautājumu. Atbilžu meklējuma
ceļi ir dažādi, un vienas noteiktas atbildes nav. Taču svarīgāks ir
pats meklēšanas virziens un process. Tādēļ šodien mākslinieks arvien
biežāk iziet ārpus savas studijas, ārpus savas mikrovides, lai veidotu
interaktīvu saikni ar sabiedrību, lai provocētu un intriģētu, lai
radītu alternatīvu skatu leņķi. Mākslas sociālās dimensijas prioritāte
īpaši nozīmīga ir Ziemeļvalstu, to skaitā Somijas mākslā. Meklējot tā
likumsakarības, viens no iemesliem nenoliedzami rodams šo valstu
sabiedrības modelī un pamatvērtību hierarhijā. Pagaidām viens no ekspluatētākiem un adekvātākiem sociāli interaktīvo procesu medijiem Ziemeļvalstīs ir video, ko pamazām gan nomaina citas komunikāciju tehnoloģijas. Videomākslas pionieri Somijā astoņdesmito gadu sākumā Lea un Peka Kantoneni izmantoja monitoru kā sabiedrības mikromodelējumu, kā tās spoguļattēlu, provocējot ikdienas apziņu un radot kvalitatīvi jaunu izpratni par jēdziena “māksli-nieks” saturu. Deviņdesmito gadu sākumā, pārkāpjot indivīda intimitātes trauslo robežu, viņi sāka filmēt ģimenes sadzīviskās ainas. Vairākus gadus ilgā dokumentēšanas procesa rezultāts – videoinstalācijas un performance vairākos muzejos un mākslas galerijās. Performance laikā Kantoneni ar saviem bērniem kopīgi pusdienoja pie galda. Viņu ikdienas rituālu papildināja seši videomonitori, kas dokumentāli vizualizēja un tekstualizēja ģimenes iekšējās dinamikas procesus un attiecības ar pasauli “ārpusē”. Mākslas darbs piedāvāja interpretācijas iespējas par tēmu – personības identitāte, dažādas sociālās lomas, kas dzīves laikā ir jāizspēlē, un šaurās taciņas starp šīm lomām. Kantonenu māksla uzņēmās psihologa, psihoanalītiķa funkcijas. MĀKSLA KĀ DZĪVE. DZĪVE KĀ MĀKSLA. Šo jēdzienu izpratnes identificējot, Kantoneni izmanto dzīvi kā tiešo materiālu mākslas darbam, nezinot, kāds būs procesa galarezulāts. Tā nozīmība ir tikai īslaicīga, un darba loģika likumsakarīgi izaug no visa iepriekšējā. Kantoneni uzdrīkstējās aizsākt ģimenes un sabiedrības sociālo mikromodeļu attiecību publiskošanu, Eija Līsa Ahtila to turpina, bet pavisam citādi. Ahtilas primārā interese ir sižets jeb stāsts. Cilvēcisko drāmu, kā viņa pati tās nosauc, centrā ir dzimumu attiecības, personības identitātes veidošanās, tās sašķeltība un citādība. Spriedumi balstīti uz viņas vērojumiem, reāliem un iztēlotiem notikumiem, pašas pieredzes un atmiņām, uz tiem, ko viņa pazīst, un svešiniekiem. No šīs daudzslāņainības Ahtila izveido izfantazētu stāstu, kas polifoniski stāsta individuālajā un kolektīvajā līmenī. Viņas stāsti ir par dzīvi – ģimeni, pāra attiecībām, seksuālām fantāzijām, tuva cilvēka nāvi, šķiršanos no iemīļotā. Ahtila savus stāstus stāsta gan filmu formātā, gan multikanālu videoinstalācijās. Savā pasniegšanas veidā tie ir kaut kur starp filmu un televīziju, lielo ekrānu, monitoru un kinoteātri, dzīvojamo istabu un mākslas galeriju. 1997.gadā Parīzes galerijā Roger Pailhas tika demonstrētas divas Ahtilas triloģijas. Pirmā – krāsaina 10 minūšu gara videoprojekcija “Ja 6 būtu 9” (Džimija Hendriksa nosaukums) par tēmu – pubertātes vecuma meiteņu seksuālā dzīve. Dokumentālā filma – triloģija (jo tā tika projicēta uz trīs blakus noliktiem ekrāniem) bija vaļsirdīga un patiesa meiteņu domu, jūtu un fantāziju atklāsme. Filmēto papildināja titri angliski, kas vienlaicīgi gāja pāri visiem trīs ekrāniem. Meitenes atļāvās izpaust savas seksuālās fantāzijas, piemēram, jautājot: “Ko lai daru, ja puiši man izsāka piedāvājumu pārgulēt?” Otra triloģija Me/We, Okay, Gray – 90 sekunžu garš melnbalts “fantāzijas biļetens”, kurā adaptēta kompaktā, fragmentārā reklāmu audio valoda. Šī Ahtilas filma tika izrādīta arī ārpus mākslas galerijas telpām – starp jauno kinofilmu reklāmām kinoteātros un re-klāmām televīzijā. Triloģijā Ahtila apspēlē personības identitātes jēdzienu un laulāto savstarpējo uzticēšanos. Me/We rāda ģimenes dzīvi un tās trakulības, Okay centrējas uz personas iekšējo monologu, kura procesā tiek izvērtētas seksa dilemmas, Gray vizualizē to nemieru, ko sajūt, tuvojoties personības identitātes katastrofai. 48.Venēcijas biennālē tiek rādīts Ahtilas darbs Consolation Service, tulkojumā – “Samierināšanās pakalpojums”. Ahtila turpina savus pētījumus, eksperimentus ar stāstījuma formu un struktūru. Filmā ir vairāki stāsti, kas klājas cits pāri citam. Vienu no tiem veido Anni un J-p šķiršanās aina pie psihologa. Šķiršanās ierosinātāja ir sieva, pārmetot vīram aizņemtību darbā, vienaldzību pret ģimeni un mazo bērnu. Viņiem ir jāpamato savs lēmums, jāizgāž dusmas vienam uz otru, lai “izlīdzinātos” pirms šķiršanās. Tam visam cauri vijas japāņu haiku plūstošā ritmā stāstīta eseja par to, kas šai ģimenei apkārt, – par kaimiņiem, viņu ikdienas gaitām, viņu suni, mājas apkārtni, dabu utt. Visa kulminācija ir iztēles radītā, sirreālā (vai varbūt reālā?) grimšana ezerā, ielūstot ledum, kad beidzot cilvēks visu redz patiesā gaismā, kad viegli atšķirams būtiskais no nebūtiskā, kad monologā notiek filosofiska atklāsme par dzīves jēgu, sa-turu, pamatvērtībām. It kā pavisam vienkārši stāsti, bet stāstījums sievišķīgi jūtīgs, sirreāli reāls, emocionāli analītisks, poētiski stāstošs. Ahtilas stāsti runā ikvienam skatītājam viegli saprotamā valodā, kas pazīstama no televīzijas un kino, mūzikas videoklipiem un reklāmām. Tāpat kā Ahtila, viņas skatītājs ir uzaudzis starp visuresošo audiovizualitāti, popkultūras vidi, ņirboša TV ekrāna priekšā. Kustīgo attēlu plūsma ir jau ieprogrammēta apziņā, tādēļ skatītājs ātri uztver un akceptē Ahtilas mākslas leksiku un formu. Tomēr kas šo mākslu atšķir no TV un kino? Ahtilas filmās ir kaut kas nepareizs,tiek veidota nefamiliaritātes distance un reizē šokējoša atvērtība, sirreāli elementi, vairāki stāsti viena vietā, divdomība par to, kas stāsta stāstu, personības rakstura būtības ambivalence. Ģimenes locekļi it kā runā ar tēva muti, sieviete runā vīrieša balsī, pusaugu mei-tene stāsta par tādu seksuālo pieredzi, kura varētu būt tikai pieaugušai sievietei, loģiska sižeta vietā ir pretrunīgs stāsts, ko stāsta vairāki stāstītāji no dažādiem viedokļiem viena notikuma ietvaros. Plūstošie varoņu monologi, kas brīžiem atgādina dzejas metriku vai hita dziesmu liriku, brīžiem robežojas ar kakofoniju, uzrunājot skatītāju ļoti tieši. Ahtila atstāj skatītāja/apmeklētāja ziņā – kuru no dažādajiem viedokļiem pieņemt vai izveidot savu versiju, atšķetinot mistisko, sarežģīto, nelineāro stāstu. Viņas darbi apzināti pārkāpj vizuālo mākslu un filmu, reklāmu, dokumentālo filmu un mākslas filmu stāstu konvencijas. Ahtila rada kustīgajiem tēliem jaunu gramatiku, saplūdinot žanrus, izpētot struktūru, kas ir otrpus dokumentālā materiāla. Tēlu valoda, kas bijusi tēmēta banalitātes mērķī, tiek transformēta individuālā ekspresijā. Viņas darbi, kas balstās neparastā ritmā un montāžā, efektīvā skaņas izmantošanā, kļūst par nopietnām audiovizualitātes studijām. Eksperimentu centrā ir stāsta konstrukcija, tā realizācija telpā un laikā plus skatītāja atrašanās vieta telpā attiecībā pret mākslas darbu un viņa iesaiste stāsta stāstīšanas procesā. Komunikācijas tehnoloģiju attīstība ir drastiski izmainījusi mūsu skatu leņķi, kā mēs skatāmies uz pasauli un sevi. Mēs dzīvojam globālā ciemā, kurā pasaule ir paradoksāli ierobežota un reizē neapzināmi plaša. Mākslinieku izvēle Venēcijas biennāles Ziemeļvalstu paviljonam balstīta uz viņu mākslas darbos uzdotajiem jautājumiem par dzīvošanu modernisma apoloģētikas laikā. Jautājumi netiek formulēti ne filosofiski, ne teorētiski, bet drīzāk gan emocionāli un ambiciozi subjektīvi. Ziemeļnieki stāsta stāstus, kuros realitāte saplūst ar iztēles radīto fikciju, banālā ikdienas dokumentācija – ar filosofisku monologu. Annikas fon Hausvolfas (Zviedrija) ekspresīvās un intriģējošās fotogrāfijas uzdod neatbildamus jautājumus par vardarbību, nāvi un atsvešinātību (pasaule, kurā mēs dzīvojam, nav paradīze, lai gan mums mācīja ticēt pretējam). Knuta Osdama (Norvēģija) kompleksās instalācijas, kurās apvienojas video, skaņa un arhitektoniskās konstrukcijas, diskreditē priekšstatus par autoritāti un cilvēka patieso dabu, par vīrišķību un seksualutāti. Arī paviljona dizainam ir būtiska loma izstādes koncepcijā – tas ir kā dialogs starp instalāciju un mākslinieciskiem apgalvojumiem, starp ideoloģisko un estētisko paviljona reprezentāciju nevis tiešā redzamā veidā, bet drīzāk gan netiešās impresijās, radot īpašu atmosfēru – caurstaigājamu halli, kurā var apstāties vai vienkārši iziet cauri, kurā saspēlē gaisma ar tumsu, kurā katrs atradīs savu privāto telpu, pat barā esot. Tas izsaka to, ko ziemeļu reģiona mākslinieki grib pasludināt postaukstā kara, postnacionālā, postkoloniālā laikmetā. Izstāde ir par modernas, labklājīgas zemes stāvokli gregoriāņu gadu tūkstoša beigās. Psihosociāls progresa ziņojums, kurā nākotne šķiet jau notikusi un kurā vēsture vairs nav ticama. Jēga ir šeit un tagad. Stāsta beigas. | |
| Atgriezties | |
