VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīve caur kameras aci Una Meistere, "Santa", īpaši "Studijai" | |
| |
|
Uzdrīkstēšos apgalvot, ka 20. gadsimta beigās modes pasaulē ir tikai viens dizainers, kurš vairāk nekā trīsdesmit gadus spējis būt slavas zvaigznāja pašā sirdī, savos radošajos meklējumos neatkārtoties un joprojām turpināt pārsteigt, – Karls Lāgerfelds. Viņam ir sešdesmit viens, bet modes aprindās uz viņu joprojām raugās ar neatslābstošu interesi. Jūs varat definēt teju ikviena viņa laikabiedra stilu, bet Lāgerfelda gadījumā to būs gandrīz neiespējami izdarīt pat vispieredzējušākam kritiķim. Ielikt modes (mākslas?) vēstures rāmjos šo vīru ar mūžīgi tumšajām briļļu lēcām un zirgastē saņemtajiem piepūderētajiem matiem, kas ne vienam vien raisījuši asociācijas ar “Bīstamajiem sakariem”, jo Lāgerfelda mīļākais gadsimts ir astoņpadsmitais, turklāt tikai ļoti īss tā periods – Luija XV valdīšanas beigas un laiks pirms Luija XVI ēras sākuma, akurāt pēc pirmā marķīzes Pompadūras brāļa marķīza de Mariņī (Marigny) ceļojuma uz Itāliju... Šis vīrs, kurš modes biznesa autoritātei International Herald Tribune žurnālistei Sjūzijai Menkesai reiz licis iesaukties: “Īstais, Karl, lūdzu parādies!” – saviem apbrīnotājiem un ienaidniekiem joprojām ir mīkla. Lāgerfelds kā neviens iemieso modes mūžīgo mainību ne tikai no tendenču un jauninājumu aspekta, kam pasaule seko ar neatslābstošu interesi, bet arī no brīžiem skarbās realitātes un nežēlības puses, bez kā nav iedomājama tik ilga atrašanās centrā. Viņš ir radījis un iznīcinājis zvaigznes, īpaši neceremonēdamies. Žvadzinājis zelta ķēdes un ādas jakas, apgriežot kājām gaisā tradicionālos priekšstatus par Koko Šaneli, kuras namā valda jau sešpadsmito gadu, tad pēkšņi kļuvis ārkārtīgi sentimentāls un šobrīd savās kolekcijās burtiski apdzied Mademoiselle leģendāro mantojumu. Viņš pārvalda vācu, angļu, franču valodu un ļoti šarmanti runā itāliski. Grāmatas ir viena no Lāgerfelda lielākajām mīlestībām, viņš mostas pirms rītausmas, lai rītu sāktu ar dienišķo gara aerobiku – biogrāfiju, vēstures grāmatu, avīžu un žurnālu rijīgu lasīšanu. Protams, vairākās valodās, tālab tuvākie draugi mīl ironizēt, ka viņš zina visas klačas par visiem cienījamiem šīs pasaules mirušajiem... Jā, viņš ir arī ģeniāls intrigants, bet parādiet kādu, kurš modes biznesā tāds nav... Bet ko es te atsaucos uz avīžrakstos citētiem draugiem, viņš dzīvo ģēnija dzīvi, un arī šis temats nav ietilpināms klasiskajos kanonos. Lāgerfelda vienīgo patieso draugu vētraino buržuā Žaku de Baskēru (Jacques de Bascher), kas izskatījās kā 30. gadu kinozvaigzne, bet bija ģērbies kā 19. gadsimta dendijs, 1989. gadā aizslaucīja AIDS, Lāgerfelda sirdī atstājot asiņojošu tukšumu. Pēc Žaka nāves viņš pilnībā mainīja ģērbšanās stilu, savus vienmēr perfektos parīzieša uzvalkus, kreklus un kaklasaites aizstājot ar melnu, brīvu japāņu stila sēru tērpu. Viņi nekad nedzīvoja kopā, un starp viņiem nebija seksuālu attiecību. Lāgerfelds saka, ka tā bijusi amour absolut, ārpus visām pro-blēmām – naudas, ģimenes, fiziskas tuvības, kas var sabojāt attiecības. “Es ienīstu zēnu sabiedrību – savā dzīvē es nekad neesmu gājis uz geju klubiem, gandrīz... Tā bija ģimene bez ģimenes sloga, viņš ienesa manā dzīvē dzirksti, kas nevienam citam nav izdevies. Varbūt dzīvē ir tikai viena persona, kas radīta jums, un viss.” Pīšļus pīšļiem? “Man patīk ideja sākt no nekā un doties uz nekurieni. Kas paliks aiz manis, es neuztraucos – paradīze ir tagad... Gala beigās – dzīves mērķis ir pati dzīve.” Lāgerfeldam patīk būt vienam, un viņam patīk sava paša sabiedrība, kam acīmredzami jābūt ļoti interesantai. Viņš saka, ka neticot nevienam pasaules modelim, jo katram ir jāspēj radīt savējo. “Darbība ir daudz svarīgāka nekā domāšana par to, kā vai ko jūs esat izdarījis. Es esmu dzimis, lai strādātu. Man patīk cilvēki, kas ir vienmēr aizņemti. Kad kāds sāk runāt par pēdējām vai nākamajām brīvdienām, tas ir kā zaudēts laiks, tas mani garlaiko līdz nāvei.” Vēl pirms trim gadiem Lāgerfelds bija atbildīgs par desmit kolekcijām gadā, piedevām vēl pats fotografēja to reklāmas kampaņas. Protams, neviens ne-ticēja, ka viņš to visu dara pats, jo tas nav viena cilvēka, pat ne ģēnija spēkos. Tajā brīdī, kad smīni sāka kļūt pārāk uzmācīgi, Lāgerfelds nocirta kā ar nazi – dažu mēnešu laikā aizgāja no Chloe (nama, ar ko viņu saista īpašas saites, jo tas iezīmēja viņa karjeras sākumu), atpirka no luksusa koncerna Vendome Group pats savu kompāniju Karl Lagerfeld, vienlaikus pārtraucot tās apģērbu līniju. Tagad Lāgerfelda pārziņā ir tikai (!) Chanel Francijā un Fendi Itālijā, un modes prese atkal nebeidz bārstīt komplimentiem metru, kam vairs nav jāsadalās desmit daļās. Vai viņš nav ģeniāls manipulators? “Es baidos atslēgties. Es nekad nevaru ļauties bezrūpīgai laimei, jo vienmēr domāju – tūlīt, tūlīt notiks kaut kas šausmīgs. Tās ir manas vācu asinis, un tās vienmēr iznīcina jebkuru domu par atpūtu.” Visspilgtāk to ilustrē viņa lielākā ekstravagance – namīpašumi. “Man patīk kolekcionēt lietas, man patīk darīt kaut ko arī tikai darīšanas pēc. Man ir ļoti daudz māju, bet es gandrīz nekad tajās neesmu. Un pēc tam es tās pārdodu. Bet man patīk, ja savās domās jau esmu radījis tēlu un pēcāk pārvēršu to realitātē.” Tas viņam sagādājot baudu – spēlēties ar dažādiem stiliem, perio-diem un noskaņām. Tiesa, vienlaikus “tā ir luksusa izklaide un ļoti dārgs spēles veids”. Lāgerfelda “spēļu laukums” ietver mājas Parīzē, Monako, Romā, Hamburgā, Montekarlo un Anglijā. Radošajā amplitūdā no 18. gadsimta Francijas līdz absolūtam deviņdesmito modernismam un boksa ringam Montekarlo apartamentos. “Atšķirībā no daudziem citiem man nav jāstrādā dzīvošanai, bet, ja tas nav nepieciešams, tad kāda jēga strādāt, ja no tā nav nekāda prieka...” Piemēram, kopā ar kādu draugu, ar kuru viņu vieno interese par 18. gadsimtu, viņi pavadījuši septiņpadsmit gadus, līdz perfektumam slīpējot Lāgerfelda pils dārzu Anglijā... Viņa īstais uzvārds ir Lagerfelt, bet atbilstoši franču valodas īpatnībām, ierodoties modes Mekā, tas pārtapa par Lagerfeld. Snobiskajās Parīzes modes aprindās Lāgerfelda tautība viņam vienmēr sagādājusi problēmas. Īpaši mūža konkurencē ar savu vienaudzi franču modes leģendu Ivu Senlorānu: lai ko arī darītu Lāgerfelds, Francijā Senlorāns vienmēr ir bijis dievs, bet viņš – vācietis. Kaut patiesībā Senlorāna karjera jau sen kā pieder vēsturei, bet Lāgerfelds joprojām ir savas zenītā. Savulaik abi tikās diezgan bieži, īpaši periodā (1954–1957), kad Lāgerfelds strādāja pie Pjēra Balmēna. Vēlāk abus vienojošais elements bija Endijs Vorhols, kurš, esot Parīzē, bieži ielūdza Lāgerfeldu un Senlorānu seno dārgumu medībās pilsētas antikvariātos. Kopā ar Polu Moriseju 1970. gadā Lāgerfelda apartamentos Vorhols uzņēma filmu L'Amour. Tā bija viņa 1953. gada Holivudas klasikas “Kā apprecēt miljonāru” versija, kur Lāgerfelds tēloja vācu aristokrātu, kurš pa dzīvi soļo brīvi, nekādu kompleksu neiegrožots. Konkurences līnija ar Senlorānu visus šos gadus neatslābst. 1982. gadā, kad Lāgerfelds tika uzaicināts par Chanel galveno dizaineru, viņi beidzot bija šķietami līdzīgās pozīcijās. Taču, ne-raugoties uz to, ka par Chanel atkal sāka runāt un modes nama finansiālais stāvoklis, pateicoties Lāgerfeldam, uzlabojās, konkurences duelī viņš joprojām bija vācietis. Un, kaut gan Lāgerfelds to publiski nav atzinis, tā ir lieta, ko viņš droši vien nekad nespēs piedot. Arī abu tālākā pozīcija modē ir krasi atšķirīga. Senlorāns vienmēr bijis uzticīgs augstās modes tradīcijām, un viņa pārliecība bijusi, ka licencēm jānes nauda, lai haute couture varētu dzīvot. Savukārt Lāgerfelds vienmēr apzinājies, ka augstās modes kolekcijas vairāk domātas smaržu un kosmētikas biznesa publicitātei. Kad Senlorāns atzīmēja savus trīsdesmit gadus modē ar milzu šovu Bastīlijas operā, Lāgerfelds to konceptuāli pielī-dzināja murgam, sakot, ka ienīst šo ideju kā vissliktāko ieradumu, “kas izskatās, it kā visi šie cilvēki dotos uz tavām bērēm”. Kādā intervijā viņš pat atļāvās izteikties: “Paskatieties uz Senlorānu, vai jūs vēlaties viņa dzīvi? Protams, ne. Es dzirdu – Ivs ciešot, bet modes mākslinieks nevar atļauties nodoties ciešanām un katrus sešus mēnešus izrādīt vienu un to pašu kolekciju...” Tajā dienā, kad Senlorāns grima nostalģijā Bastīlijas operā, Lāgerfelds bija Ņujorkā, kur saņēma Amerikas modes dizaineru padomes balvu īsteni mūsdienīgā pārtijā... “Vienīgi minūte un nākotne ir interesanta modē – tā pastāv, lai tiktu iznīcināta,” – tā ir Lāgerfelda filosofija modē, un tālab katrs viņa šovs iepriekš ir mīkla, jo tie neatkārtojas kā Lāgerfelda klasikas grāmata. Viņam patīk domāt, ka lielākie panākumi vēl priekšā, nevis ar gandarījumu pārlapot iepriekšējos trīsdesmit sasniegumu gadus. Pagātnes formā par šo vīru varēšot sākt runāt tikai tad, kad viņš būs pārstājis darīt to, ko dara. Pirms diviem gadiem Lāgerfelds Parīzes slavenajā Kreisajā krastā (rue du Senne 54) atvēra savu mākslas gale-riju, kuras pirmajā stāvā regulāri aplūkojamas viņa fotogrāfiju izstādes, bet pagrabstāvā – Karl Lagerfeld tērpu kolekcija. Viena no pēdējā laika pamanāmākām izstādēm bija Aluminium print, kur tradicionālā papīra vietā, portretējot modes un kino pasaules spīdekļus, Lāgerfelds bija izmantojis alumīnija plāksnes. Radot dīvainu, apsūbējušu un mazliet nostalģisku noskaņu, kas apvieno mūsdienu tehnoloģiju un tālu atbalsi no Lāgerfelda mīļākā gadsimta. Atbildot uz tradicionālo jautājumu, kas jūs būtu, ja nebūtu... Lāgerfelds vienmēr min trīs iespējamības – fotogrāfs, ilustrators vai portretists. Un, kaut arī viņa dzīves galvenais akcents ir mode, tajā sava vieta ir arī šīm trim mūzām. Lāgerfelds nekad nav gājis mākslas skolā un – kā pats saka – esot piedzimis ar zīmuli. Skicēšana viņam ir līdzīga rakstīšanai. “Pirmās lietas, ko es vēlējos kā bērns, – būt gleznotājs vai multiplikāciju mākslinieks.” Papīrs ir viņa mīļākā substance. Tas ir zīmējuma sākumpunkts un fotogrāfijas beigu fāze. “Man patīk radīt tērpu kolekcijas, un es dodu priekšroku fotogrāfijai, nevis kino, man patīk papīrs un grāmata – viss sākas ar papīru.” Spēt izpaust savu vīziju, pasaules redzējumu, izmantojot anonīmu “mašīnu” – jo pat visprofesionālākā un dizainiski skaistākā kamera ir nekas, tāpat kā ota vai zīmulis –, bijis viņa izaicinājums, vēl ilgi pirms viņš sācis fotogrāfēt. Kā viss šajā dzīvē, sākums bijusi sagadīšanās – kādam draugam steigšus bijušas nepieciešamas fotogrāfijas preses failiem, un viņš burtiski pie-spiests...Šobrīd Lāgerfelds ne tikai ir pats savu kolekciju reklāmfotogrāfiju autors, bet jau kā modes fotogrāfs sadarbojas ar Interview un Vogue, kur izmanto vairs ne tikai savus, bet arī citu dizaineru tērpus. Viņa lieta ir portreti, un, kā pats apgalvo, esot ļoti labs arī aktu fotogrāfijās un skrupulozs vides atainojumā, īpaši tas attiecināms uz 18. gadsimtu... “Es mīlu fotogrāfiju to pašu iemeslu dēļ, kālab es mīlu mēmo kino. Vārdiem nav nepieciešams attēls, un attēlam nav nepieciešami vārdi, katrā ziņā vismazāk – daudz paskaidrojumu. Es ienīstu vārdu “paskaidrojums”, tas man uzreiz atgādina slaveno Voltēra citātu – “Visas lietas, kam nepieciešams izskaidrojums, nav tā vērtas”. Man labāk patīk mēmā kino tēli, nevis pats kino. Sižets, ko es iedomājos, redzot šos tēlus, bieži ir daudz intriģējošāks un noslēpumaināks nekā patiesais stāsts, kas gandrīz atstāj mani vienaldzīgu.” Fotogrāfijas noslēpums viņam nozīmē savienot divus jēdzienus – tēlu un iztēli. Viņš mīl gaistošu mirkli, jo viņa profesija ir mode. “Bet gaistošs mirklis, ietverts fotogrāfijā, ir pavisam citā līmenī nekā modē. Ir tikpat bīstami vēlēties atkārtot veiksmīgu fotoimidžu, cik ietekmēties no iepriekšējām vai pagātnes kolekcijām.” Viņa fotogrāfijā priekšmetam ir gandrīz sekundāra loma. Lāgerfeldu fascinē gaisma, un tā palīdz viņam tikt uz priekšu radošajos meklējumos. Vācu ekspresionisms bijis viņa galvenais inspirācijas avots un viņa personīgās “iztēles” bāze – arī te gaismai ir izšķirīga nozīme. “Es veidoju bildi, tāpat kā es būtu veidojis ilustrāciju, kad biju jauns, gribēju būt ilustrators, taču efekti, kas var tikt iegūti, izmantojot gaismu, piešķir papildu dimensiju. Man bija četrpadsmit, kad redzēju savu pirmo mēmo kino, tas bija Dr. Calligari's surgery. Filma mani tik ļoti iedvesmoja, ka nevarēju gulēt trīs naktis, un pat šodien – pēc 47 gadiem – es joprojām varu atcerēties to tēlu pa tēlam neatkarīgi no sižeta, kas man vienalga ir sekundārs. Man patīk vienīgi vizuāli tēli.” Viņš apbrīnojot fotogrāfus, kuri vienmēr paliks atmiņā, pateicoties vienam imidžam, ko viņi radījuši. “Tieši imidžam – es dodu priekšroku šim vārdam, nevis fotogrāfijai –, kas tapis ierakstīts civilizētās pasaules kolektīvajā atmiņā, kā Pola Stranda The White Fence, Kapas Guerrier Espagnol Mourant. Tas iekļauj arī mūsdienu fotogrāfus kā Ričardu Avedonu ar viņa slaveno fotogrāfiju Dovima et les Elephants, un fakts, ka tā ir modes fotogrāfija, manās acīs to nedevalvē.” Lāgerfelda kaislība ir 19. gadsmita beigu un 20. gadsimta sākuma fotogrāfija – Stīglics, Steihens, Klarenss Vaits utt. Kā arī vācu 20. gadsimta fotogrāfija, no kuras lielā mērā iespaidojušies spilgtākie mūsdienu modes vācu izcelsmes fotogrāfi – Helmuts Ņūtons, Pīters Lindbergs un jaunā, talantīgā Ellena fon Unverta. Lāgerfelds uzskata, ka fotogrāfijā, tāpat kā modē, vīrieši un sievietes vienmēr bijuši vienlīdzīgi, jo īpaši Vācijā. Un šī reiz ir joma, kur atšķirībā no modes viņš var lepoties ar savu tautību. Kaut Lāgerfelds nekad nav bijis pārņemts ar pagātni, viņam esot sajūta, ka arī viņa panākumi modē auguši, kopš viņš sācis fotogrāfēt. “Šodien fotogrāfija ir kļuvusi par manas dzīves daļu. Tā pilnveido manu māksliniecisko un profesionālo loku. Es vairs nespēju paskatīties uz dzīvi, to neredzot. Es raugos uz pasauli un modi ar kameras aci. Tas manā darbā dod kritiskas atkāpes iespēju, kas savukārt man palīdz vairāk, nekā es biju iedomājies.” Runājot par Lāgerfeldu, ir neiespējami atdalīt modi un fotogrāfiju, pārāk cieši tās viņa dzīvē saistītas – katra ar savu vēstījumu un mistēriju, kas viena otru papildina. Un, kaut arī Lāgerfelds sev raksturīgajos aprautajos un ātrajos teikumos apģērbu bieži salīdzina ar pārtiku (kaut kas, ko apēst, nēsāt, izlietot un izmest...), svarīguma pakāpe, vērtība un noslēpums nemazinās. Žurnāls Vanity Fair viņam jautā: “Karl, jūs patiešām domājat, ka sievietes ir gatavas tērēt 1500 dolāru par mazu Chanel jaciņu?” “O jā!” “Kāpēc?” “Tā ir modes mistērija...” ...Un viņš ir šīs mistērijas Melnais princis – kašķīgs, kaprīzs, kategorisks, bet ģeniāls. Vīrs, kurš nemulstot var atļauties apgalvot, ka vienīgais, ko viņš vēlas no šīs dzīves, ir veselība un spēja radīt daudz kolekcijas. Pārējo visu viņš varot nopirkt... Šajā dzīvē vairs neesot nekā tāda, kas varētu likt viņam sarkt. | |
| Atgriezties | |
