VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stāstu un stāstītāju atmiņu burtnīca Māra Traumane | |
| |
|
Māra Traumane, projekta “Latvija Venēcijas biennālē” direktore, īpaši “Studijai” “Venēcijas projekts” manā atmiņā ir grūti apkopojams notikums, drīzāk attiecību un komunikāciju, telefona zvanu virkne un aprakstītu papīru kaudzes, kuras apvienojušās zem nosaukuma “Latviešu māksli-nieku līdzdalība Venēcijas biennālē”. Projekts ir viltīgi ietiecies arī nākotnē, jo tā nobeigums paredzams tikai novembrī. Mēģinot fokusēt savas izjūtas un aptaujājot māksliniekus, man nācās secināt, ka gatavošanās norise visiem sadalās divās daļās – darbs Rīgā un Venēcijā. Un interesanti ir tas, ka par Rīgas periodu (četri mēneši) komentāri ir ļoti īsi, bet Venēcijas (divas nedēļas) piedzīvojumi un pieredze ļoti spilgti un bagātīgi aprakstīta. Biennāles projekta īpatnība bija tā, ka darba grupai – kuratorei Helēnai Demakovai, māksliniekiem Intai Rukai, Anitai Zabiļevskai, Ojāram Pētersonam, redaktorei Ivetai Boiko un man – bija jāizveido maza Latvijas pārstāvniecība ārzemēs un pilnīgi viss jādara pašu spēkiem (ar sponsoru atbalstu, protams). Tas būtiski atšķīrās no pazīstamā modeļa, kad atsevišķi mākslinieki ir aicināti piedalīties kādā no lielajiem kultūras notikumiem. Neraugoties uz demokrātiju un internacionālismu, Venēcijas biennāle tomēr glabā valstiskas reprezentācijas tradīciju, un, rēķinoties ar šiem mākslas–politikas un mākslas–skates nosacījumiem, arī tika veidota Latvijas ekspozīcija. Tās uzkrītošo nopietnību (varbūt arī smagnējumu uz kopējā dApertutto fona), iespējams, noteica valsts līdzdalības pirmā reize. Rīgas (pavasara) gatavošanās Venēcijai kopumā atgādina ilgstošu pakošanas un koferu kravāšanas posmu, cilājot dažādus mantu sarak-stus un meklējot vajadzīgās lietas. Eksotisks piesitiens bija sarakste ar De Grandisu klanu, kas ik pa brīdim atgādināja par reālās Venēcijas eksistenci ar īsām ziņām un prasībām “no turienes”. De Grandisu ģimene bija atbildīga gan par eventuālo telpu atrašanu, gan par telpu sagatavošanu izstādei u.c. tehnisko nodrošinājumu. Paolo De Grandiss man bija raksturots kā sena aristokrātiskas dzimtas atvase, neatņemama Venēcijas mafijas sastāvdaļa. Atbraucot gan šķita, ka vairāk viņš līdzinās kādas zemnieku – vīndaru – dzimtas pēcnācējam, taču viņa sakari biennāles struktūrās, plašais Venēcijas paziņu loks un pieredze mums izrādījās ļoti noderīgi. De Grandiss ir rūdīts visās biennāles peripetijās, jau vairākus gadus koordinējot Taivānas, reizēm arī Horvātijas un Igaunijas līdzdalību biennālē. Vēl bija pāris intriģējošu ziņu no biennāles – Scēmana koncepcijas izklāsts un aicinājums, kā arī preses baumas par izstādē gaidāmajiem pārsteigumiem, jaunumiem un nominācijām. Venēcijas divas nedēļas sākās ar visai simptomātisku zvanu Rīgas lidostas uzgaidāmajās telpās, vēstot par mūsu kravas nozušanu un klīšanu Eiropas plašumos. Un liels bija mans pārsteigums, nonākot Venēcijā, kad Eiropas tūrisma citadele darboties gribošam cilvēkam izrādījās kā izolēta vientuļa sala – ne datoru, ne interneta pieslēguma, daži reti faksa aparāti, kas bija jāmeklē picu veikaliņu aplenktajās pilsētas ielās. Uz manu un žurnālistu lūgumu atrast kādu e-mail un skeneri, De Grandisi iecietīgi atbildēja, atsaucoties uz pilsētas absolūto nepiemērotību darbam. Venēcijas pārlaicīgums, pasivitāte un abstrahēšanās no ikdienas kņadas radīja fonu visām turpmākajām norisēm, kas balansēja uz satraukuma un darba posmu un izklaides, sapņa periodu robežas. Biju domājusi, ka kuratoru, mākslinieku, asistentu klātbūtne būs manāma visā pilsētā, tomēr pilsētas centrā visi šie ļaudis vienmērīgi sajaucās ar visuresošo tūristu pūli, tikai Dārzu virzienā sabiezinājās mērķtiecīgu, īpatni ģērbtu, ar mobilajiem telefoniem bruņotu cilvēku skaits. Starplaikos starp organizatoriskajām aktivitātēm varēja klīst, apciemojot pilsētā izkaisītos draugu un paziņu paviljonus, apspriest aktuālās transporta, katalogu, iepriekšējo gadu un pašreizējās pieredzes un piedzīvojumu tēmas. Luksemburgas paviljonā kurators Enriko Lungi un mākslinieki bija tikko beiguši locīt pēdējos izstādes katalogu vāciņus, Dārzos pie Rumānijas paviljona, gaidot materiālu un mākslinieku parādīšanos, vientuļa sēdēja kuratore Judīte Engela, pie ASV paviljona notika milzīga celtnieku brigādes rosība, kas vēl neļāva manīt Annas Hamiltones darba aprises. Brīdī, kad tika atvesti mūsu televizori, fotogrāfijas, kastes un citi nepieciešamie objekti, kas piepildīja vai pusi baznīcas, arī San Giovanni Novo sāka pārtapt par darbnīcu – izstādes telpu, kura pamazām kļuva par galveno tikšanās vietu no Latvijas atbraukušajiem žurnālistiem un draugiem. Paviljona un biennāles atklāšana, preses uzmanība, mākslas kritiķu, kuratoru vizītes baznīcā, nepārtrauktas mākslinieku intervijas un mēģinājumi aptvert biennāles iespaidus – fragmenti, kas ieskicē nākamās dienas. Kā arī tīri sadzīviski, nepieciešami sīkumi: Venēcijas kuģīši, smaragda krāsas ūdens, rīta kapučīno, itāļu akcents angļu va-lodā, T.Manna grāmata, lietus Sv. Marka laukumā, sarunas ar draugiem, diskusijas par izstādēm, fotografēšana un gondolu novērošana, – tie veido mazās, privātās atmiņas par Venēciju. Objektīvākas ainas labad lūdzu māksliniekus Intu Ruku, Anitu Zabiļevsku un Ojāru Pētersonu pastāstīt savus iespaidus biennālē un tās sagatavošanas laikā no paša sākuma. Inta Ruka Piezvanīja Helēna, teica, lai es sagatavojos, un tad jautāja, vai es gribu piedalīties Venēcijas biennālē. Izstāstīja man savu plānu un kas būtu jādara, minot, protams, arī grāmatu, ko bija paredzēts izdot līdz ar katalogu. Rīgas posmu atceros lielos vilcienos kā ļoti lielu darbu, es nepārtraukti kopēju. Pēc viena klusā mēneša atkal nāca “lielo bilžu” periods. Sākotnēji ar grūtībām varēju iedomāties savas bildes lielas, nekad tās tādas nebiju redzējusi. Kad Andris Tenass bija uzaicinājis mani pirmo reizi skatīties, tās bija kā lieli audekla gabali, piekārti pie šņores, ar milzīgiem cilvēku attēliem. Cilvēki bija kā milži, kā guliveri... Protams, uzlīmētas uz pamatnes un pieretušētas, bildes sāka izskatīties jau pavisam smalki. Pat Andris šķiet bija ļoti apmierināts, lielākais pārsteigums bija par to, cik labi tās tehniski izskatījās, viss bija izdarīts ļoti kvalitatīvi. Andris visu šo laiku bija arī ļoti iecietīgs pret mūsu steigu un transporta kavējumiem. Gribētu vēl pateikties arī Vello Remmertam – “satriecošam”, ārkārtīgi taktiskam un vārda cilvēkam. Varu pastāstīt kādu gadījumu ar Ojāru: nesu viņam skenēt manis un Helēnas atlasītās bildes. Man likās – mākslinieks, strādā akadēmijā... Es rādīju, ko varētu retušēt, un vienu brīdi man likās, ka bildes ir tā nekas, citu – ka pavisam slikti. Tad es tā bailīgi Ojāram pajautāju: “Nu, kā jums liekas, kā tas viss kopā varētu izskatīties?” Ojārs nogrozīja galvu, paskatījās. “Nu ko, varēja būt sliktāk...” Tas mani šokēja. Pētersons man patika ar savu visās situācijās ārkārtīgi izcilo humora izjūtu. Grāmatas sagatavošanas laikā man atkal bija jākopē bildes, ko es arī darīju, un, kad kaut kas bija gatavs, atnāca Helēna un sāka tās dalīt pa ģimenēm, jautāt, kurš ir kurš un ko teicis. Katru reizi rādīju bildes, kā rāda ģimenes albumu, stāstīju par cilvēkiem, manas jūtas pret tiem ir pilnīgi pozitīvas, viņi visi mani interesē ar savu dažādību. Izrādījās, ka Helēna manus stāstus visus bija pierakstījusi. Dīvaini, bet pirms Venēcijas mums laikam tiešām nebija nevienas kopīgas tikšanās. Katrs strādāja patstāvīgi. Grāmatas un ekspozīcijas jautājumā man bija saskare ar Ojāru un ar tevi, ar Anitu mēs iepa-zināmies atklāšanas dienā. Mūsu telpas baznīcā un bilžu izvietojumu man iepriekš bija ļoti grūti telpiski stādīties priekšā. Man pašai visai reti nākas iekārtot ekspozīciju. Venēcijā, ieraugot baznīcu, izrādījās, ka tā ir pilnīgi citādāka. Kad apmeklēju to pirmo reizi, manas bildes bija jau kārtībā, bet par kopējo ekspozīciju bija ļoti grūti kaut ko pateikt, nemaz nevarēja zināt, kas tur veidojas. Es sapratu, ka man ļoti paveicies atbraukt tad, kad visi mani darbi jau pakārti. San Giovanni Novo telpai viss bija izkārtots ideāli. Labākais iekārtojums, protams, būtu viena secīga rinda, bet telpa baznīcā bija ļoti ierobežota, likās, ka labāk ir izlikt 24 bildes vairākās rindās nekā tikai astoņas. Venēcijā tik daudzi man jautāja, vai es tiešām esmu apmierināta, es atbildēju, ka man viss patīk. Venēcijā man jau bija padarīta darba sajūta. Ļoti svarīgi, ka bijām aizbraukuši abi ar dēlu Kristapu, mēs vēl tagad šo braucienu pārrunājam. Man likās – ko var atcerēties 10 gadus vecs bērns, bet viņš vēl nupat pirms pāris dienām man stāstīja par Annas Hamiltones veidoto paviljonu, kā tur viss bija domāts. Protams, iespaidi ir milzīgi, Venēcija ir īpaša parādība, bet biennāle pilnīgi pārsteidz ar cilvēku izdomas spēku un fantāziju. Es fotografēju redzamas lietas, bet tur darbi tiek pārsvarā balstīti uz idejām. Biennāles grandiozumu un nozīmību varēja sajust tikai klātesot, iepriekš es varbūt to tik izteikti neapzinājos. No rīta līdz vakaram apmeklējām ekspozīcijas, arī biennāles atklāšana bija lieliska. Venēcija turpmāk saistīsies tikai ar biennāli, līdzīgi kā tam, kas to apmeklējis karnevāla laikā, tā saistās ar karnevālu. Anita Zabiļevska Patiesi žēl, ka mums līdz šim nebija šāda lielo izstāžu pieredze, tad varētu precīzi zināt, ar ko jārēķinās, un ar pieredzi būtu vieglāk atrisināt jebkuru ekstremālu situāciju. Domāju, tas ir viens no iemesliem, kādēļ Helēna izvēlējās sev labi pazīstamus māksliniekus, uz kuriem, viņa zināja, varēs paļauties. Pirmo reizi mēs aizbraucām uz Venēciju ārkārtīgi vēlu – marta beigās. Ieraudzījām ļoti sarežģītu telpu, lai gan tā bija labākā izvēle no visām, kas mums tika piedāvātas. Kā kompromisa variants starp iekārtojumu un finansēm baznīca bija ļoti piemērota. San Giovanni Novo bija ar savu struktūru ļoti aktīva telpa. Bija iespējami divi iekārtojuma varianti: vai nu vizuāli “nojaukt” šo telpu, vai arī pilnībā iekļauties jau esošajā vidē. Protams, kaut ko nojaukt arhitektūras piemineklī, aizsargājamā, neaizskaramā objektā, bija pilnīgi neiespējami, nedrīkstēja pat nedaudz kaut ko nebūt mainīt, aizklāt altāri, izmantot pagalmu. Tika izdarīts viss, lai šo telpu varētu vismaz puslīdz apgūt un pielāgot – aizklāti logi, papildus ievilkta elektrība utt. Vai tev jau iepriekš bija skaidra “Ekspansijas Nr.4” iecere? Jā, mans darbs bija skaidrs jau pēc pirmās sarunas ar Helēnu. Bija jautājums tikai par izkārtojumu telpā, kurā nebija nekādas iespējas improvizēt. Esošais iekārtojums, manuprāt, bija vienīgais iespējamais ri-sinājums. Venēcija šajā ziņā ir fantastiska pieredze, ne velti lielvalstis Vācija, Lielbritānija un Amerikas Savienotās Valstis izstādīja tikai viena mākslinieka darbus. Piemēram, Annas Hamiltones paviljons, kura perfekcija varbūt bija pat nedaudz pārspīlēta – gribējās uzdot jau tīri tehniskas dabas jautājumus. Un otrādi – mazās valstiņas pārstāv vairāki mākslinieki, un tas ir pārdomāti, jo salīdzinājumā ar lielvalstīm mūsu iespējas ir ļoti mazas. Biennāles kreativitāti varbūt nevajadzētu pārspīlēt, biennāle ir mākslas– politikas vieta. Labākie darbi, iespējams, rodas kur citur, nevis centros un lielajās mākslas skatēs. Tā ir vieta, kurā var iesmaržot atmosfēru un novērtēt, kur tu īsti atrodies. Vai neesi citā gadsimtā vai kājām gaisā, un, ja arī tu atrodies kājām gaisā, tad – kādēļ. Žēl, ka mazāk sanāca apskatīties citu mākslinieku darbus. Venēcija ir savāda, liekas, tā ir mirusi pilsēta, kur nav iedzīvotāju, tikai iebraucēji, bet tad var konstatēt, ka sava paralēla dzīve tomēr notiek. Grimstoša, dekadentiska pilsēta, biennāle ir tās pilnīgs pretstats, varbūt pat loģiski, ka tā tiek rīkota Venēcijā, pilsētas fons ir ļoti spēcīgs pretstats – pasīvs, ar pagātni saistīts. Es biju izdarījusi visu, ko biju paredzējusi un kā biju paredzējusi, būtībā Rīgā sagatavotais darbs tika vienkārši pārcelts uz Venēciju. Iespējamās grūtības tur vairs nebija tāds pārsteigums. Ojārs Pētersons Sagatavošanās posma pašā sākumā, martā, mēs ar Anitu Zabiļevsku un Helēnu Demakovu aizbraucām uz Venēciju, kur mūs sagaidīja mūsu partneris vai palīgs, kas iepriekš bija sadarbojies ar igauņiem, aristokrātiskais Paolo De Grandiss. Toreiz mēs dzīvojām Lido salā un jau otrā vakarā devāmies uz kādu vietējo zivju restorāniņu. Šobrīd es pat nevaru vairs uzskaitīt, ko mēs visu tur apēdām. Mēs nomēģinājām visu, ko vien Venēcijā var dabūt saistītu ar zivīm, runājot par vīnu – mēs izdzērām vairākas lielas pudeles. Cepta mannas biezputra izrādījās raksturīgākā Venēcijas specialitāte, venēciskākais ēdiens. Nākamajā dienā mēs apmeklējām telpas, kuras bija paredzētas izstādei San Giovanni Novo, praktiski tas bija viss, ko mēs tobrīd izdarījām. Baznīca bija tāda, kādai bijām sagatavojušies. Atbraukuši mājās, mēs ar Anitu nodarbojāmies ar savām ikdienas lietām un Helēna meklēja līdzekļus. Kad tie bija atrasti, ķērāmies pie sava mākslas darba radīšanas, vienīgi Intai jau bija nelielas iestrādes 20 gadu garumā. Sagatavošanas procesā bija dažādi gadījumi, un viens man lika paplašināt uzskatus par mūsu ierēdniecību, tā bija tāda būtne – Iveta Sers, viņai bija gadījies brīvs brīdis, un viņa ļoti palīdzēja – lietišķi un perfekti. Man bija ļoti daudz citu darbu tepat Latvijā, tā projekts, varētu teikt, paralēli attīstījās. Tad aizbraucām uz Venēciju, izvietojām darbus baznīcā. Palīgā bija atbraukuši Oļegs Tillbergs un mūsu nodaļas students Ervīns Broks, dažās dienās, arī pa vakariem un naktīm strādājot, savu padarījām. Izvietojām Intas bildes, arī Anita bija salikusi televizorus un izveidojusi savu instalāciju. Darbu man bija palīdzējis sagatavot “Latvijas finieris” – iedeva mate-riālus un izveidoja sagataves, par to esmu ļoti pateicīgs. Kad mēs bijām uzstādījuši darbu, gājām skatīties izstādes. Man patika tas, ka staigājot vienlaicīgi varēja satikt daudzus pazīstamus cilvēkus, ar kuriem nācies sastapties dažādos laikos un dažādās vietās. Sajūta bija kā paziņu lokā – un vēl daži nepazīstami statisti apkārt. Kad vienu brīdi sanāca brīvāks laiks – krava vēl nebija atvesta –, mēs ar Oļegu braucām pāri lagūnai uz Lido pie lietuviešiem, kuriem tur bija noīrēta mājiņa. Un ar lietuviešiem ir tā, ka viņiem vienmēr ir citam par citu ko pastāstīt, it īpaši tēlniekam Navakam un Eglei Rakauskaitei. Tur bija arī igauņi. Vēlāk, tuvāk atklāšanai, sāka braukt arī visādi no Latvijas, kas pa naktīm grozījās pa baznīcu un izklaidējās. Jāmin arī kāds interesants cilvēks, ko mēs visi pazīstam jau kopš seniem laikiem saistībā ar kultūras aktivitātēm,– tas ir Vello Remmerts. Viņa brīžam netveramā, brīžam labi apjaušamā klātbūtne arī Venēcijā, kur viņš ar dzīvesbiedri un Helēnas Demakovas dēlu apceļoja Ziemeļitāliju un ik pa brīdim parādījās pie mums, deva drošības sajūtu. Tad nāca brīnišķīgākais – tā bija lielā biennāles atklāšana. Biju pilnīgi pārsteigts par tās grandiozumu un pompozitāti. Vienu mirkli biju šaubījies, vai tur ir vērts iet, malkot vīnu no plastmasas glāzītes. Bet ko jūs – tad es ieraudzīju, ka viesi bija aptuveni kādi 2000 un viss notika panīkušā ostas daļā līdzās Arsenālam! Jau tuvojoties tai vietai, tika piedāvāts šampanietis un kādas nezināmas uzkodas, kurām esmu aizmirsis nosaukumu. Tālāk skatam pavērās līcītis, kurā peldēja saliņa, uz kuras bija nēģeri ar bungām, notika kādi mitoloģiski eiropeiski priekšnesumi – par dažus simtus gadu veciem notikumiem. Bija saklāti milzīgi apaļi galdi ar daudzām glāzēm, un no galda pavērās fenomenāls skats – līdz pamalei viss bija vienās stikla glāzēs un tālāk, augšā, mākoņainas debesis ar saulrietu. Bija paredzēti seši ēdieni un dažādi vīni, ko viesmīļi arī vēlāk katram piedāvāja. Bet ar to šī norise vēl nerimās: pie krasta tika piedzīts kuģis, uz kura notika dejas un bija bāri ar stiprajiem dzērieniem, un viss par brīvu. Tur vēlāk Oļegs palūdza Scēmanam aizsmēķēt, tas arī ir vēsturisks notikums, tagad Oļegam uz “Noasa” ir misiņa pelnutrauks ar stikla vāku, nepārprotami, no kāda kuģa nācis. Atklāšana bija fantastiska. Nākamās divās dienās mēs ar Ervīnu un Oļegu pabeidzām to, kas steigā vēl nebija pabeigts ekspozīcijā, un braucām mājās. Jā, Oļegam vēl žurka iekoda, bet par to jau visi zina. Un Venēcijā bija tikpat karsts, cik Rīgā. Staigājot pa Venēciju, man ienāca prātā, ka varētu uzrakstīt avīzē – es pats, protams – kādu apcerējumu par to visu, un pat izdomāju nosaukumu – “Monika, Ratniks un Božis Venēcijā”. Sākotnēji tas varbūt liekas nenozīmīgi, tomēr interesanti: apskatu ilgāk kādu zviedru mākslinieces videoinstalāciju un pēkšņi ieraugu, ka vienā televizorā Ēriks Božis sēž iekšā. Arī katalogā darbs nofotografēts brīdī, kad viņš tur tup. Aizeju uz jaunā žurnāla NU: prezentāciju, atšķiru žurnālu vaļā – iekšā Ratnika darbi. Vēl vienā darbā bija arī gabaliņš no Monikas. Tas man likās interesanti, kā jaunā paaudze it kā pašsaprotami ieiet tajā apritē. Runājot par kopiespaidu, tomēr jāpiezīmē, ka visaptveroša kopīga ievirze, ko pirms dažiem gadiem varēja just arī Kaseles documenta, bija jauno, digitālo mediju, video un interneta darbu lielā īpatsvara palielināšanās. Liekas, ka pasaules kreatīvie lauki nosveras uz šo jomu, un droši vien tam ir kādi objektīvi cēloņi. | |
| Atgriezties | |
