VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Franciskāņu klosteris – neatminētā Vecrīgas mīkla Vija Ulmane-Strupule, Arhitektoniskās izpētes grupa, īpaši "Studijai" Dienas steigā droši vien tikai retais būs ievērojis plāksnīti pie Šķūņu ielas 9. nama sienas. Tās uzraksts vēsta: “Arhitektūras piemineklis – sv. Katrīnas baznīca”. Tomēr velti pūlēties ieraudzīt sakrālai celtnei raksturīgās aprises. Kādreiz iespaidīgās baznīcas mūri sen ieauguši vēlākā apbūvē. Daļu no tiem iespējams apskatīt, izejot cauri “NB kluba” biljarda zālēm. 13.–15. gadsimta svētnama apsīdas majestātiskie gotiskie logi un viduslaiku mūri kā viesi no citas realitātes glabā sevī atmiņas par laiku, kad baznīca vēl bija franciskāņu klostera sastāvdaļa. Citi klostera ēku fragmenti meklējami kvartālā starp Šķūņu, Laipu, Meistaru (kādreizējo Rīdzenes upi) un Amatu ielu. | |
| |
| KLOSTERA PĒTĪJUMU PRIEKŠVĒSTURE Kaut arī rakstīto liecību vākšana un dažādi minējumi par Rīgas franciskāņu klosteri sākās jau 18.gs. beigās, tikai 1889.gadā arhitekti A.Reinbergs un V.Bokslafs iepazinās ar Sv.Katrīnas baznīcas fragmentiem dabā. 1959.gadā bijušā klostera teritorijā vēsturnieka R.Malvesa un arhitekta G.Jansona vadībā tika sākta sistemātiska izpēte 10 gadu garumā. Šis profesionāli augsti vērtējamais darbs uzskatāms par fundamentālu ieguldījumu, bet nedod visas iespējamās atbildes klostera izpētē, it īpaši par interjeru apdari. Pašlaik nelielais namiņš kvartāla viducī pēc ugunsgrēka vairākus gadus nostāvējis bez jumta. Lietus, sniegs un vējš jau iesācis “krāsojuma zondāžas”, atsedzot senu gleznojumu fragmentus. 1998.gada rudenī ar Kultūrkapitāla fonda (KKF) finansiālu atbalstu Arhitektoniskās izpētes grupa (AIG) guva iespēju strādāt bijušā franciskāņu klostera teritorijā Šķūņu ielā 9 (Laipu ielā 8) pagalma korpusā. Izpētes laikā kļuva skaidrs, ka ēka glabā pārsteidzoši bagātu informāciju par 13.–17.gs. arhitektūru un interjeru apdari. Diemžēl mūsu (tas ir – AIG) spēkos ir tikai vērtīgo atklāt un fiksēt1, kā arī censties pievērst tam sabiedrības uzmanību. Pieminekļa saglabāšana un restaurācija paliek pilsētas pārvaldes un īpašnieku ziņā. NO RAKSTU RUĻĻIEM Patiesi aizraujoša lasāmviela ir R.Malvesa apkopotā Rīgas franciskāņu klostera vēsture.2 No 1201. gada līdz lielajam ugunsgrēkam 1215. gadā Laipu ielas rajonā atradās Rīgas domkapitula mītne un, iespējams, arī pirmais Doms – Sv. Marijas baznīca. Pēc ugunsgrēka palikušajās celtnēs apmetās no Lībekas Rīgā ieceļojušie franciskāņu ordeņa mūki, un sākās gandrīz trīs gadsimtus (1258–1524) ilgais franciskāņu pilntiesīgas saimniekošanas periods. Franciskāņi, saukti arī par mazajiem brāļiem – minorītiem, uzskatāmi par vienu no vecākajiem un visizplatītākajiem ubagotāju mūku ordeņiem, kura nosaukums cēlies no tā dibinātāja sv. Asīzes Franciska (1182–1226) vārda. Ordeņa reglaments aizliedza mūkiem iegūt kā privātu, tā kopēju īpašumu un izvirzīja prasību, lai tie pārtiktu vienīgi no labprātīgiem ziedojumiem. Franciskāņu mūki valkāja ar virvi apjoztu pelēku vilnas tērpu. Tādēļ tos sauca arī par pelēkajiem brāļiem vai baskājiem. Franciskāņiem bija būtiska ietekme tālaika sabiedrībā. No viņu vidus nāca Zemgales un Kursas bīskaps, kā arī Rīgas arhibīskaps Frīdrihs (1304–1341). Pelēkie brāļi aktīvi piedalījās krusta karos un iekaroto zemju sadalīšanā, bet vēlāk iesaistījās rīdzinieku cīņā pret Livonijas ordeņa militāro un politisko varenību. Kā labvēlības zīmi Rīgas rāte 1267. gadā dāvināja franciskāņiem zemes strēli starp aizsardzības mūri un Rīdzenes upi, un par to mūki solījās atbalstīt pilsētas kopienu visās lietās. Šis zemes gabals tika izmantots visai prozaiskai vajadzībai, virs upes ūdeņiem uzceļot klostera atejas. Jau 1312. gada dokumentos oficiāli pieminēta minorītu brāļu baznīca, bet 1324. gada 17.februārī tā nosaukta svētās jaunavas Katrīnas vārdā. Par viduslaiku dzīves reliģiskā fanātisma pilno gaisotni liecina labprātīgas iemūrēšanās gadījums, kas saistīts ar šo baznīcu. 1455. gadā Debesbraukšanas dienā rātē ieradies vīrs no pilsētas, vārdā Hinriks, un izteicis vēlēšanos iemūrēties, lai tā izbeigtu savu dzīvi Dievam par godu. Rātskungi pavadīja Hinriku uz franciskāņu klosteri, kur mūki apsolīja izpildīt viņa vēlēšanos, ja arhibīskaps dos savu svētību. Domājams, ka arhibīskaps iebildumus nav cēlis un Hinriks ticis iemūrēts Katrīnas baznīcas vai klostera sienā. Iemūrēšanas vieta nav zināma. Par to, ka šis nav bijis vienīgais gadījums, liecina 1774.gada Jēkaba baznīcas ziemeļu sienas pilastrā atrastais stāvus iemūrēta vīrieša ģindenis. Pēc 1463. gada Rīgas klosteris tika izvirzīts par galveno klosteri visā Livonijā un Prūsijā, bet pēc Reformācijas kustības iedvesmotajiem 1524.–1525. gada svētbilžu un klosteru grautiņiem franciskāņu mūkus no pilsētas padzina. Pēc no-stāstiem mūki izgājuši no pilsētas svētku gājienā, kura laikā pilsētas vārti tikuši viņiem slēgti. Visa klostera iedzīve palikusi pilsētnieku ziņā. Klostera bibliotēku pārņēma pirmais latviešu draudzes mācītājs Nikolajs Ramms, liekot pamatus Rīgas pilsētas bibliotēkai. Jau 1526.gadā Katrīnas baznīcai noņemti zvani un aizvesti uz pilsētas lietuvi Jāņa sētā, lai pārlietu tos lielgabalos. Izdemolēto kompleksu sadalīja dažādiem īpašniekiem. Ēkas tika gan nojauktas, gan iekļautas vēlākā apbūvē, izgaistot no pilsētnieku atmiņas un kļūstot vienīgi par vēsturnieku intereses objektu. VĒSTURE KLOSTERA MŪROS Izpētes darbs ļāva soli pa solim atkāpties nelielā klostera nama pagātnē. Tagad zināms, ka līdz 14.gs. otrajai pusei vai beigām šajā vietā celtne vēl nav bijusi. Tāpēc brīvi eksponējušies šajā laikā jau pabeigtās Katrīnas baznīcas draudzes telpas mūri. Cokola daļā tie mūrēti no neapstrādātiem dolomītakmeņiem, augstāk izmantoti daļēji apstrādāti dolomītakmeņi, bet sienas augšdaļā ar divām šaurām logailām, ko sedz smailloka arka, – vendu sējumā3 mūrēti sarkani ķieģeļi. Logailu sānu malas veido iedziļināti noapaļoti profilķieģeļi ar Latvijas teritorijā reti sastopamu apdares veidu.4 Katrs ķieģelītis vienmērīgi ~ 45 grādu leņķī uzskaldīts, imitējot skaldīta akmens faktūru. Šāds paņēmiens bagātina gaismēnu spēli uz neapmestās baznīcas sienām. Darbietilpīgās celtniecības materiālu apstrādes izvēle lieliski raksturo viduslaiku būvnieku vēlmi ar visiem pieejamiem līdzekļiem panākt estētiski izteiksmīgu galarezultātu. 14.gs.–15.gs. sākumā baznīcas sienai piebūvēts vienstāvīgs klostera korpuss. Sienu augšdaļā ritmiski izvietotas nelielas logailas5 ar slīpām, uz iekšpusi izvērstām sānu malām. Šo ailu apdarē izmantots jau minētais ķieģeļu uzskaldījums. Griestus veidojuši horizontāli koka siju pārsegumi. Domās rekonstruējot vienkāršo, visā piebūves garumā izvērsto telpu ar nelielajiem lodziņiem, grūti to saistīt ar klostera centrālās sanāksmju vietas – kapitula zāles – funkciju.6 Rakstos minēts, ka 1412.gadā izdedzis klostera dormitorijs. Iespējams, tieši pēc ugunsnelaimes no nedaudz citas nokrāsas dedzinātiem ķieģeļiem korpusam uzbūvēts otrais stāvs. Aplūkotā telpa drīzāk atbilst askētiskas mūku guļamtelpas – dormitorija – tēlam. 15.gs. otrā pusē – pēc Rīgas franciskāņu klostera nominēšanas par Livonijas un Prūsijas apgabala centru – notiek nopietni pārbūves darbi. Ēkas pirmajā stāvā izbūvēts velvju pārsegums un vienotā telpa sadalīta divās. Aizmūrētas vecās logailas, un to vietā pret pagalmu izveidots trīsdaļīgs smailarku logs – triforijs. Telpa ieguvusi daudz reprezentatīvāku raksturu. Iepējams, ka tagad šeit patiešām bijusi kapitula zāle, kurai pēc klosteru celtniecības klauzūras prasībām būtu jāatrodas tiešā baznīcas tuvumā. Priekšstatam par ubagotāju mūku askētisko dzīvesveidu atbilst velvju un sienu apdare – ķieģeļu faktūru neslēpjošs plāns kaļķa javas pārziedums. Nekur nav konstatējamas (vai varbūt zudušas?) polihromijas pēdas. NAMA LAICĪGĀS DZĪVES SPOŽUMS...UN POSTS. Pēc Reformācijas ēkas būvvēsturē sākās jauns posms. Rakstītu ziņu par mājas likteni 16.,17.,18.gadsimtā maz, un esošās grūti piesaistīt konkrētam būvapjomam blīvajā kvartāla apbūvē. Tāpēc atbildes jāmeklē pašas ēkas sienās. Tās liecina, ka jau drīz pēc klostera likvidācijas savu mājokli šeit iekārto kāds mums nezināms Rīgas namnieks. Laicīgā dzīve nāk ar savu krāsainību un plānojuma korekcijām. 1.stāvā, vēl saglabājot iepriekšējo velvju segumu, izveidots apvalkdūmenis un kāpnes, izbūvēts 3.stāvs, un uzmūrēta ķieģeļu starpsiena, kas atdala citam īpašniekam piešķirto bijušā klostera korpusa daļu. Tieši uz tās 2. stāva līmenī atsegts viens no vecākajiem zināmajiem dzīvojamās telpas polihromijas piemēriem Rīgā. Sienas lejasdaļā – ap mūrī iestrādātajām nelielajām nišām sveces vai lampiņas nolikšanai – ar sarkanbrūnu krāsu uz gaiša fona vilkts tīklveida raksts. Radīts abpus nišām atbīdīta viegla aizkariņa iespaids. Krāsojums datējams ar 16.gs. otro un trešo ceturksni. Ārkārtēja veiksme ir uz šīs pašas sienas virs aprakstītās tīklveida drapērijas atsegtais gadskaitlis “1605”. Burtu (apvienota A, N zīme un D fragments apzīmē vārdu savienojumu ANNO DOMINI), kā arī ciparu brīvrokas izpildījums veikts bez pretenzijām uz perfektu kaligrāfisku noformējumu. Nekad neuzzināsim, kādu svarīgu notikumu iemūžina šīs ar melnu krāsu uz balsinātās sienas vilktās rakstu zīmes. Tomēr šodien tās palīdz precīzi datēt interjera gleznojumu. 17.gs. pirmā ceturksnī ēkas iemītniekiem bijušas jau visai augstas prasības pret telpu estētisko noformējumu. Šajā laikā 2.stāvā atradušās trīs istabas. Saglabājušies divu galējo telpu polihromā gleznojuma fragmenti. Tos vieno līdzīgs kompozicionālais risinājums un nepārprotami viena meistara rokas izpildījums. Sienu cokola daļu rotā ar gaismēnām un mežģīņveida bārkstīm bagātināts tumšu drapēriju gleznojums. Sakrokotais “audums” ar vienādām atstarpēm “piekārts” pie horizontālas gleznotas līstes. Vienā telpā virs šīs līstes pamīšus kārtoti vēl no gotikas izteiksmes arsenāla patapinātie stilizētu īrisa un tulpes ziedu motīvi. Otrā istabā sienas vidusdaļā “iesēdināts” klājošs ornaments, kurā starp neregulāriem zilpelēkiem burbuļiem iepīti sārti ābolīši un pumpuroti zariņi. Zuduši šo telpu koka siju griesti. Tomēr droši vien arī te meistars krāsu un fantāziju taupījis nebūs. Paiet daži gadu desmiti, un stafeti pārņem 17.gs. trešā ceturkšņa nama saimnieks. 2.stāva vidus telpā atkal veidota vesela interjera gleznojuma kompozicionālā sistēma. Virs cokola daļas drapērijām sienas plaknē simetriski izkārtotas divas klusās dabas ar augļiem. Sienas augšdaļā kompozīciju vainago smagnēja iekārta drapērija. Ābolu, vīnogu un bumbieru grupu balsta nenosakāms konstruktīvs elements – kolonnas kāta augšdaļa vai shematisks trauka atveids. Šķietami no dabas gleznotie augļi “peld” dīvainu, fantastisku arhitektūras motīvu un amorfu veidojumu vai vītņu jūklī, kas tik raksturīgi manierisma stila dekoratīvajai mākslai. Interesants un līdzšinējā Vecrīgas izpētes pieredzē nefiksēts ir šī laika blakus telpas noformējums. Gleznotas drapērijas sienas lejasdaļā te kombinētas ar aplikatīvu auduma apdari augšdaļā. Saglabājušās mazu nagliņu rindas gar cokola gleznojuma malu un telpas stūros. Zemgriestu līmenī auduma malu segusi profilēta koka līste, kuras fragments joprojām atrodas savā vietā. Ļoti ticams, ka arī zudušais audums varēja būt apgleznots, veidojot ansambli ar visai grezno blakus telpu. Nelielās ēkas 2.stāva sienas glabā pārsteidzoši bagātu informāciju par 16. un 17.gs. interjeru apdares principiem Rīgā. Tik agrīni un daudzveidīgi sienu gleznojumu piemēri mūsu senās arhitektūras izpētes pieredzē līdz šim bijuši liels retums, tāpēc nebūs pārspīlēts, nosaucot tos par unikāliem. Paradoksālā kārtā daudz vairāk pagaisušas ir 18.gs. atstātās pēdas ēkā. Par to, ka arī šajā laikā ēka ir apdzīvota, liecina tapotu siju griesti ar ietverošu masīvu profilēta ozolkoka līsti 1.stāva hallē. Cauri mitruma radītajam melnējumam vietām tomēr pavīd netveramas kādreizējā krāsojuma vai pat gleznojuma atskaņas. Aizmirstas un bojātas nama pagrabā patvērušās 18.gs. vidum raksturīgas iekšdurvju vērtnes ar elegantu liektu formu pildiņu centrā. Ēka uzticīgi kalpojusi saimniekiem arī visu turpmāko gadu gaitā, līdz liktenīgā ugunsnelaime izrāva to no ierindas. Šodien, paslēpies aiz 800. jubilejas gaidās safrizētās vecpilsētas fasādes, namiņš bezcerīgi padevies savam liktenim. Sals, atkušņi, lietus un vējš acīmredzami deldē joprojām dzīvās gadsimtu zīmes vecā klostera mūros. Vai tā būs vēl viena liecība par sabiedrības attieksmi pret savas vēstures autentisko mantojumu? 1 Dirveiks I., Strupule V., Veinberga K., Zviedrāns J. Rīga, Laipu iela 8, bij.franciskāņu klosteris: Arhitektoniski mākslinieciskā izpēte.– Rīga: AIG, 1999. Materiāli apkopoti vienā sējumā divos eksemplāros. Viens eksemplārs glabājas AIG arhīvā, otrs nodots pasūtītājam – KKF. 2 Malvess R. Pētījumu materiāli par arhitektūras pieminekli – bijušā franciskāņu klostera atliekām Rīgā. 1.daļa: Vēsturiskā izpēte.– Rīga,1964. (Mašīnraksts.) Glabājas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvā, 1485.f., 5.apr.,inv.Nr.186. 3 Vendu sējums – 13.gs.–14.gs.sākumā dominējošais ķieģeļu mūrējuma veids – vienā rindā grupēti divi laidņi un viens galenieks (divi gareniski un viens perpendikulāri likts ķieģelis). 4 Šāds ķieģeļu apdares veids Rietumeiropā bijis populārs 12.–13.gadsimtā. Latvijā vēl konstatēts tikai Rīgas Doma baznīcas klosterī. 5 Logailas ir 100 cm platas un 71 cm augstas. 6 Pēc G.Jansona hipotēzes tieši šeit bijusi kapitula zāle. | |
| Atgriezties | |
