VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| HARALDS SCĒMANS Daiga Rudzāte | |
| |
| Uz Cecīlijas Liverjēro Lavelli (Cecilia Liveriero Lavelli) jautājumu
“Kā jūs jūtaties kā kurators pēc visiem šiem gadiem?” intervijā
žurnālam Flash Art 1997. gada vasarā Haralds Scēmans (Szeemann)
atbildēja: “Es neesmu kurators, es esmu autors.” Runājot par viņu, mēdz
lietot tik paskaļus apzīmējumus kā “slavenais šveiciešu kurators”,
“superkurators”... No fotogrāfijām jums pretim raugās bārdains neprātis
ar labestīgām acīm, kura dzīves un izstāžu koncepciju var raksturot
apzīmējumi “humāns” un “dabisks”. Viņš pretēji apgalvojumiem, ka
vīrieši nemēdz būt tik emocionāli, lieto vārdu “skaists” (beautiful),
runājot par mākslas darbiem. Pēc viņa palīdzības alkst bezgala daudzi
mākslinieki. “Jaunie cilvēki no Horvātijas, Krievijas, Polijas un visas
Austrumeiropas man saka: “Nāciet un palīdziet. Mums nav naudas, bet...”
Un es saku: “Labi, es visu sapratu. Man ir jāuztaisa viena liela
izstāde Rietumeiropā un jādabū daudz naudas. Un pēc tam es nākšu jums
palīgā ar mazu naudiņu. Tā mēs būsim vienlīdzīgi. Un viņi man saka:
“Jā.” Tas ir tik cilvēcīgi.” Starptautiskās mākslas pasaules burvja slavu viņš ieguva, sarīkojot izstādi When Attitudes Become Form: Live in Your Head, kas notika 1969. gadā viņa vadītajā Bernes Kunsthalle. Haralds Scēmans bija ļoti jauns, kad 1961. gadā nokļuva Kunsthalle direktora postenī, jaunākais no visiem šajā amatā. Par Attitudes esot runājuši pilnīgi visi, lai arī klātienē to redzējuši aptuveni tikai 7000 cilvēku. “Ikviens rakstīja par Attitudes,” saka pats mākslas metrs. Tā Scēmana persona kļuva gandrīz vai par mītu. 1972. gadā Haralds Scēmans organizēja epohālo documenta V. 1988. gadā Berlīnes pilsētas senāts uzaicināja viņu veidot izstādi Zeitlos, kurai “Daimlers&Bencs” piešķīra ceturto daļu miljona. Viņš ir sadarbojies arī ar tādu korporāciju kā Philip Morris (strādājot pie jau minētās Attitudes), kurai patīkot atcerēties: “Mēs devām naudu Haraldam Scēmanam.” Runājot par naudu, kas iet roku rokā ar tik ekskluzīvu produktu kā māksla, Haralds Scēmans atceras laikus Bernē, kad viņš bijis tik atjautīgs savā darbībā, ka “piespiedis” pārējos muzejus pirkt viņa veidotās izstādes. “Pirmajā gadā, strādājot Bernē, mans budžets bija tikai 60 000 Šveices franku. Bija jāsaga-tavo programma veselam gadam un jāsamaksā visiem darbiniekiem. Izstādēm atlika tikai 2000. Man bija kaut kas jāizdomā.” Tikai tā bijusi iespēja realizēt paša sapņus. 1997. gadā viņš bija kurators trim lielām izstādēm, kuras notika gandrīz vai vienlaicīgi: “Epicentrs Ļubļana” Slovēnijā, 4. Lionas biennāle un Kvandžu biennāle (daļa “Ātrums”). Ļubļana viņam bijusi īsts brīnums, tā patiešām esot pilnīgi cita pasaule. “Es nevarēju uz turieni aizbraukt ar jau gatavu koncepciju. Es diskutēju un runājos ar direktoru un ar kuratoriem, ko viņi gribētu redzēt, ko viņi vispār zina un ko nezina. Ir tik svarīgi saprast, kāda ir vispārējā situācija.” Lionā viņš izstādīja četru “varonīgās” paaudzes mākslinieku – Ričarda Serras, Brūsa Naumana, Hannas Darbovenas un Jozefa Boisa – darbus. Liona esot bijusi īstā vieta, kur parādīt Serras 1985.–1986. gadā tapušo darbu Olson. “Viņš tiešām ir viens no revolucionāriem, viens no “lielajiem”.” Tieši Haralds Scēmans 1980. gada Venēcijas biennālē ierosināja izveidot tik po-pulāro izstādi Aperto (“Atvērts”), apskatāmu paralēli centrālajai ekpozīcijai. Pēc gandrīz divdesmit gadiem, kūrējot gadsimta beigu lielāko mūsdienu mākslas izstādi pasaulē – 48. Venēcijas biennāli, Haralds Scēmans to nodēvējis par dAPERTutto, kas nozīmē “Atvērts visur”. 20. gadsimta pēdējā biennālē tās kurators izstādījis mākslu, kas īpaši akcentē pesonības un kultūras mantojuma vērtību. Izstādes “atvērtajā daļā”, kas iztrūka pēdējās divās biennālēs, kurators uzaicinājis piedalīties visdažādāko paaudžu māksliniekus no visdažādākajām valstīm (it īpaši no Ķīnas). Jau Ļubļanas “Epicentra” sakarā Scēmans teica, ka tā ir īpaša brīvības sajūta kuratora darbā, izstādot kopā darbus, kuru autoru vecums ir starp 31 un 85. Aperto daļa brīnišķīgajā vecajā Arsenālā un Itālijas paviljonā, kas atrodas centrālajā vietā t.s. Dārzos (Giardini di Castello), ir vērienīgs Scēmana šovs, kura raksturlielumi ir “jaunība”, “sievietes” un “Ķīna”. Aptuveni divas trešdaļas no simts Aperto daļas māksliniekiem dzimuši pēc 1960. gada. (“Šodienas mākslā es atkal sajūtu to, ka jaunākās paaudzes mākslinieki ir optimistiski noskaņoti, ka viņi ir pozitīvu emociju pārpilni.”) Aptuveni 25% no tiem ir sievietes un 20% – ķīnieši. Uz jautājumu, kālab viņa uzmanības lokā īpaši nonākuši mākslinieki no Āzijas valstīm, it sevišķi no Ķīnas, Haralds Scēmans saka: “Man ķīniešos patīk vairākas iezīmes – viņu pašdisciplīna, attieksme pret savu vēsturi, viņu jaunradītās ikonas, duālā attieksme pret mums un pret savu zemi, atšķirīgā telpas un laika uztvere. Es domāju, ka ir pienācis mirklis uztvert viņus ļoti nopietni un nedomāt, ka viņi ir kaut kādi eksotiski fenomeni. Āzija ir kontinents, kas kļūst aizvien vairāk vērā ņemams. Un es nedomāju, ka tikai kultūras jomā vien.” 1997. gadā jau daudzas reizes citētajā intervijā viņš teica: “Es gribu uztaisīt vienu optimistisku izstādi. Es negribu domāt par stilu, es negribu domāt par gaumi. Es negribu domāt par neglītumu un par skaistumu tā, kā to dara Rietumu estēti. Un ķīnieši nedomā tādās kategorijās.” Pasaules mākslas kritika, runājot par 48. Venēcijas mākslas biennāli, saka, ka Haralds Scēmans to atkal padarījis par īstu mūsdienu mākslas šovu. Ejot cauri grandiozajām Arsenāla telpām vai prestižajam Itālijas paviljonam, vai kur citur pilsētā, pārņem sajūta, ka šī mākslas parāde nekad nebeigsies. Izstāde ir atvērta vistiešākajā nozīmē – dažādām kultūrām, dažādiem mākslas medijiem, dažādām paaudzēm un dažādām domāšanām. 48. Venēcijas biennāle ir tieši tā vieta, kur 20. gadsimta beigās iespējams saprast, kāda ir šī gadsimta beigu māksla. | |
| Atgriezties | |
