VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Paši par sevi Solvita Krese, mākslas zinātniece | |
|
Venēcijas biennāles 53. starptautiskās izstādes kurators Daniels Birnbaums kataloga ievaddtekstā iezīmē mūsdienu pasaules kopainu, kurā nācijas tiek konfrontētas ar globalizācijas procesiem un mākslinieks veido savus darbus šo divu pretpolu radītajā sprieguma zonā. Internacionalizācija varētu būt atbrīvojošs spēks, kas atsvabina indivīdu no lokālās kultūras ierobežojumiem, bet, bez šaubām, šeit darbojas arī homogenizējošā tendence, kura tiecas nolīdzināt kultūru atšķirības un draud pārvērst pasauli monotonā vienādībā. Māksla varētu būt pretspēks šādai vienādošanai, kas akcentē atšķirīgo, bet kam nav nekā kopīga ar politikā balstīta nacionālisma atgriešanos, saka Birnbaums. | |
 Latvijas ekspozīcijas atklāšana. No kreisās: Miks Mitrēvics, Evelīna Deičmane. Foto: Kristīne Kursiša | |
| Nacionālās identitātes vai drīzāk piederības jēdziena dažādi aspekti pēdējā laikā bijis plaši diskutēts temats starptautiskajā mākslas vidē; tas tika apspriests nesen notikušajā IKT (Starptautiskā laikmetīgās mākslas kuratoru asociācija) kongresā, kā arī atspoguļots starptautiskos mākslas projektos. Simptomātiski, ka vairāki šīgada Venēcijas biennāles nacionālie paviljoni piedāvā ekspozīcijas, kas izaicina tradicionālos valstu reprezentācijas principus. Vācijas paviljonā, piemēram, skatāms brita Laiema Gilika darbs. Ekspozīcijas kurators Nikolauss Šafhauzens (Nikolaus Schafhausen), paskaidrojot savu izvēli, teica, ka Vācijas paviljons nekad nav bijusi tikai izstāžu telpa. Tā ir ideoloģiski uzlādēta struktūra, kas neatbilst klasiskam izstādes formātam. Laiems Giliks piedāvā skatu no ārpuses, komentējot Vācijas vēsturiskos nosacījumus un to atsauci paša paviljona simbolikā. Ziemeļvalstu un Dānijas paviljons šogad apvienots vienotā "transnacionālo kaimiņu" ekspozīcijā. Izstādes kuratori Mikāls Elmgrēns (Michael Elmgreeen) un Ingars Drāgsets (Ingar Dragset) pārvērtuši nacionālos paviljonus simulētās mākslas kolekcionāru privātmājās, ļaujot nojaust, ka vienā ēkā dzīvojošā ģimene grasās šķirties un labāk neiet arī kaimiņiem: viens no kaimiņu geju pāra noslīcinājies piemājas baseinā. Ekspozīciju veido dažādu Eiropas valstu mākslinieku darbi. Kuratori apvērš paviljonu kā nacionālās reprezentācijas platformu, tā vietā piedāvājot reflektēt par kultūras, seksualitātes un garīguma jautājumiem no indivīda pozīcijas.
Nācijas vēstījums bieži vien tiek manifestēts dokumentalitātē vai ideoloģiskajā un sociālajā aktualitātē balstītos darbos. Igaunijas ekspozīcijā, piemēram, varam izsekot Kristinas Normanas (Kristina Norman) veidotajai dokumentācijas un provokāciju virknei, kas ataino bronzas kareivja pārvietošanu Tallinā, kurš no piemiņas zīmes kļuvis par pretrunīgu un spēcīgu varas simbolu Igaunijas divkopienu sabiedrībā. Līdzīgu stratēģiju pagājušajā Venēcijas biennālē bija izvēlējušies lietuvieši Nomeds un Gedimins Urboni, kuru radītā ekspozīcija saņēma arī vienu no "Zelta lauvām". Vērpjot stāstu par Lietuvas vēstniecības ēkas likteni Romā, mākslinieki uzurdīja vairākas joprojām ideoloģiski jūtīgas zonas Lietuvas vēsturē, kuras turpina rezonēt mūsdienu sabiedrībā. Pašreizējā tendence starptautiskajā mākslas scēnā iezīmē atkāpšanos no "sociālās šļuras" (apzīmējums, kas dzirdēts Latvijas mākslas kuluāros) un atgriešanos pie atsaucēm uz modernismu, uztveres problemātiku, kā to iezīmē gan pēdējā documenta, gan Berlīnes biennāle. Citu mākslas virzības līniju rāda interese par empīrisku vērojumu, par sajūtām, "mazajiem" stāstiem, kas visai plaši bija pārstāvēta Manifesta 7. | |
 Laiems Giliks. Bez nosaukuma. 2009. Publicitātes foto | |
|
Arī abi šīgada Latvijas ekspozīcijas autori - Miks Mitrēvics un Evelīna Deičmane - bija pamanāmi Manifesta 7 dalībnieku vidū. Venēcijā mākslinieki turpina attīstīt iepriekšējos gados aizsākto ideju evolūciju. Latvijas ekspozīcijai tapušajā Mika Mitrēvica darbā "Trauslā daba" nozīmīga loma atvēlēta saulei kā vienam no dzīvības un dabas pirmavotiem. Saules bateriju iedarbināts vilcieniņš aizbrauc un atkal atgriežas kā tāds nepārtraukts atgādinājums, kas liek atcerēties laimīgos mirkļus un sajūtas. Gluži tāpat kā Ziemeļeiropas iedzīvotāju nemitīgais izsalkums pēc saules liek "uzlādēt baterijas" ar pozitīvu atmiņu siltumu un piesardzīgi tērēt uzkrātās emocijas. Daba kā ārējs pašpietiekams spēks, kas spēj ietekmēt cilvēka dzīves trajektoriju, kļūst par vienojošo motīvu abu mākslinieku darbos. Mikam tā ir saule. Evelīna ideju materializācijai izmanto sniegu, kas, pārtopot metaforā, ļauj ievīt stāsta pavedienu jaunā tekstūrā. | |
 Skats no Latvijas ekspozīcijas "Trauslā daba". Priekšplānā: Miks Mitrēvics. Trauslā daba. Instalācjas fragments. 2009 Pa labi: Evelīna Deičmane. Pārejošas bēdas. Instalācijas fragments. 2009 Foto: Kristīne Kursiša | |
|
"Pārejošas bēdas" tiek saveltas sniega bumbā, kas kā sansāras rats griež ap sevi ikdienas vienmuļību, rūpes un smagās domas, kļūstot arvien lielāka un lielāka. Mazais zobrats, pārnesot spēku uz lielajiem zobratiem, iekustina plati, kas atskaņo sniega velšanas skaņu. Interese par skaņu, tās pārnesumu no rašanās uz atskaņošanas avotu izpaudās jau mākslinieces iepriekšējos darbos ("Elfas un Jupiters", "Diametrs 761", Nje mechtaj i nje dumaj). Skaņa ir būtiska arī videoinstalācijā, kur sniegā ieslodzīto cilvēku galvas signalizē par bezspēcību un vientulību, nespēju pakustēties un satikties. Čuksti un nopūtas mijas ar kūstošā sniega pilienu skaņu un vēja elsām. Video un skaņas integrēta īpaši iebūvētā istabā, apjomīga koka konstrukcija paslēpj divus nelielus videoekrānus, it kā akcentējot to nesvarīgumu. Šķiet, ka amatnieciskās perfekcijas nodrošināšana un tehnisko risinājumu meklējumi aizņēmuši lielāko daļu no darba tapšanas procesa, nozogot laiku un spēku, kas būtu noderējis, attīrot darba vēstījuma pavedienu. Tomēr atšķirībā no daudziem jaunajiem māksliniekiem, kas nodarbojas ar simulakru producēšanu, apliecinot, ka viņi zina, kādam jāizskatās "labam" mākslas darbam, bieži vien aizmirstot par pašu saturu vai vēstījumu, Miks un Evelīna demonstrē nobriedušu mākslinieku sniegumu, pārliecinot, ka "viss ir pa īstam". Personiskās pieredzes nospiedumu tulkojums vizuālā tēlu valodā ļauj noticēt, like domāt un atcerēties - atcerēties šos darbus arī pēc iziešanas no ekspozīcijas telpas. Protams, daudz ko nosaka telpas specifika. Latvijas paviljons novietots samērā labā ģeogrāfiskā lokācijā, kur līdzās atrodas vairāki citu valstu paviljoni un garām ved tūristu taka. Tomēr pati telpa liek māksliniekiem saspiesties, it kā pietupties. Mika vilcieniņš liekas kā nejauši aizmirsta rotaļu laukuma detaļa līdzās Evelīnas instalācijām. Mākslinieces videodarbs šķiet iemānīts pārāk mazā kastītē, kas neļauj nolasīt skaņas radīto īpašo atmosfēru. | |
 Miks Mitrēvics. Trauslā daba. Instalācijas fragments. 2009. Foto: Kristīne Kursiša | |
|
Latvijas paviljons Venēcijas mākslas "karnevālā" tika pamanīts un labi eksponējās uz centrālās izstādes fona. Starptautisko mākslas ekspertu un kuratoru neformālajās sarunās itin bieži tika pieminēts Mika Mitrēvica vārds. Daniela Birnbauma veidoto izstādi varētu raksturot kā pārdomātu prāta konstrukciju, maldīšanos uztveres pētījumos, kurā liela uzmanības daļa koncentrēta uz mūsdienu mākslas klasiķiem (Gutai grupa, Līžija Papi, Gordons Mata-Klarks u. c.) un milzīgās izstāžu telpas piepildītas ar delikātām sīklietām. Tomēr tā šķita pārāk piesardzīga un vietām garlaicīga. Lielās izstādes radīto gurduma pēcsajūtu latvieši atsvaidzināja ar emociju klātbūtni un intriģējošu vizualizāciju. Abi mūsu mākslinieki runā pirmajā personā un stāsta paši par sevi, kas bieži vien izdodas dzīvīgāk un pārliecinošāk nekā gremdēties globālās problemātikas atvaros vai aiztikt lielos naratīvus un ņemties ar situācijas analīzi. Žanriski gluži atšķirīgi, bet visai veiksmīgi personiskos stāstus atdzīvina arī virkne citu biennāles mākslinieku. Piemēram, Nīderlandes videomāksliniece Fiona Tana (Fiona Tan), kuras darbā biogrāfiski notikumi savijas ar dzimtas vēsturi, vai Īslandes mākslinieks Ragnars Kjartansons, kurš, neizpaliekot ironijai, izspēlē mākslinieka lomu visai daudzveidīgos aspektos. Latvijas paviljona atklāšanas pasākumā pār plecu pamanu kādu pazīstamu mākslas kritiķi, kas savā biennāles pasākumu plānā apvelk Latvijas vārdu un pieliek izsaukuma zīmi. "Tas labi," nodomāju. | |
| Atgriezties | |
