VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas iespējamās pasaules Jānis Taurens, filozofs Venēcijas biennāles 53. starptautiskās mākslas izstādes "Pasauļu radīšana" galvenais kurators Daniels Birnbaums savu redzējumu par mākslu kataloga ievadrakstā sāk ar vārdiem: "Mākslas darbs ir vairāk nekā objekts, vairāk nekā patēriņa priekšmets. Tas iemieso pasaules redzējumu, un, ja to ņem nopietni, tas jāuzlūko kā pasaules radīšanas veids." | |
|
Taču stāsts par pasaulēm aizsākās agrāk. Iedomāsimies dīķi, kurā iemests akmens, - ūdens loki pamazām izplatīsies pa tā virsmu, līdz norims. Savukārt līdzību ar okeānu, kurā mazākā kustība izplatās vistālākajos tā apgabalos, izmantoja Leibnics darbā "Teodiceja", kas pirmo reizi pilnībā publicēts 1710. gadā Amsterdamā. Šajā "Dieva attaisnojumā" viņš argumentēja, ka, salīdzinājis visas iespējamās pasaules, Dievs izvēlas un rada labāko no tām, jo gan mūsu, gan citās - iespējamās - pasaulēs viss ir saistīts līdzīgi kā milzīgā ūdens masā un mēs nevaram uzlabot kaut ko vienā pasaules daļā, nemainot to kopumā. Tāpēc, izvēloties labāko no iespējamām pasaulēm, jāredz tās kopumā, ko, protams, iespēj tikai Dievs. Jēdziens "iespējamās pasaules" Leibnicam bija tehnisks palīglīdzeklis, lai pamatotu, ka mūsu pasaule ir labākā no iespējamām, kas tiek aplūkotas visgudrā Dieva prātā. 1758. gadā, trīs gadus pēc postošās Lisabonas zemestrīces, Voltērs sarakstīja savu filozofisko romānu "Kandids", kurā izsmēja Leibnica iespējamo pasauļu optimismu. (Voltēra personāžs Pangloss, kurš apgalvo, ka "Leibnics nevarēja kļūdīties un iepriekšnolemtā harmonija ir visjaukākā lieta pasaulē", šajā romānā piedzīvo Lisabonas zemestrīci, tiek "kārts, šķērsts, pērts un spiests airēt galeras".) Varbūt bez tiešas saistības ar šo kritiku, tomēr Leibnica radītais jēdziens iegrima aizmirstībā, līdz 20. gadsimtā amerikāņu filozofs Sols Kripke - dažkārt dēvēts par brīnumbērnu, jo savu pirmo darbu modālajā loģikā viņš uzrakstīja 16 gadu vecumā, - iespējamās pasaules atgrieza filozofiskajā apritē. Sākotnēji jēdziens tika izmantots, lai definētu patiesuma nosacījumus teikumiem, kuros mēs lietojam vārdus "iespējams", "neiespējams" un "nepieciešams" (piemēram, "nepieciešams" nozīmē, ka kaut kas ir patiess visās iespējamās pasaulēs, bet "iespējams" - vismaz vienā no tām). Taču drīz pēc tam radās jautājums, kas tad īsti ir šīs iespējamās pasaules. Pats Kripke 1970. gada lekcijās "Nosaukšana un nepieciešamība" apgalvo, ka iespējamā pasaule nav kāda attāla zeme, ko mēs varētu aplūkot teleskopā. Mēs to nevarētu sasniegt pat tad, ja ceļotu ātrāk par gaismas ātrumu. "Iespējamā pasaule ir dota ar apraksta nosacījumiem, ko mēs saistām ar to" - piemēram, mēs iztēlotos un aprakstītu situāciju, kurā Kripkes lekcijas nenotiktu. Taču cits amerikāņu filozofs - Deivids Lūiss - izveidoja iespējamo pasauļu teorijas reālisma versiju, kas izrādījās labi pamatota un veiksmīgi izpildīja savas funkcijas specifiski loģiskajā un semantiskajā kontekstā, lai arī daudziem tā varētu šķist fantastiska un pilnīgi nepieņemama. Darbā "Faktam pretējie izteikumi" (1973) viņš apgalvoja, ka vārds "reāls" ir līdzīgs tādiem vārdiem kā "es", "šeit" un "tagad", kuru nozīme mainās atkarībā no tā, kas, kur un kad tos pasaka. Proti, kad mēs sakām "reāls", tas apzīmē mūsu pasauli, bet citas pasaules mums ir tikai iespējamas, savukārt kādu iespējamo pasauli apdzīvojošām būtnēm reāla ir viņu pasaule, taču tikai iespējami esam mēs. Metafizikai līdz ar to tika piešķirta reiz zaudētā poētiskā gaisotne, un nebija ilgi jāgaida, lai iespējamo pasauļu jēdzienu sāktu izmantot literatūras un mākslas interpretācijā. Tā 1986. gada augustā, atzīmējot Zviedrijas akadēmijas divsimto gadadienu, notika Nobela simpo-zijs, kura temats bija "Iespējamās pasaules humanitārajās zinātnēs, mākslā un dabaszinātnēs". Literatūras un mākslas sekcijā dominēja runas, kas veltītas literārajiem darbiem, it īpaši - izdomāto jeb fikcionālo īpašvārdu ontoloģijai. Viens no dalībniekiem - Ļubomirs Doležels - norādīja, ka pirmie mēģinājumi interpretēt literatūras izdomātās pasaules iespējamo pasauļu terminoloģijā radušies jau 70. gados, un arī pats pretstatā tā sauktajam vienas pasaules modelim piedāvāja aplūkot literatūras izdomātos personāžus "iespējamo pasauļu modeļa ietvaros". Savā runā un arī vēlāk sarakstītajā grāmatā, kas veltīta tam pašam tematam, Doležels nosaucis trīs galvenās tēzes, kas raksturo iespējamo pasauļu modeli literatūras darbu interpretācijā: pirmkārt, literatūras iespējamās pasaules ir iespējamie lietu stāvokļi, otrkārt, literatūras pasauļu kopa ir neierobežota un maksimāli daudzveidīga, lai arī nav izslēgts, ka dažas no tām ir līdzīgas mūsu aktuālajai pasau-lei, un, treškārt, literatūras pasaules ir "pieejamas" no mūsu reālās pasaules - starp tām gan nepastāv nekāda telpiska vai kauzāla saistība - caur "semiotiskajiem kanāliem ar informācijas apstrādes palīdzību" jeb, vienkāršāk izsakoties, tās ir sasniedzamas, lasot grāmatas. No šīm tēzēm izriet, ka literatūras īpašvārdu referenti, tas ir, izdomāti objekti un personāži, nevar tā vienkārši tikt identificēti ar reālajām lietām, vietām un cilvēkiem, kam ir tas pats nosaukums. Pat vairāk - šīs iespējamās pasaules ir nepabeigtas un arī tādu plašu literāro darbu kā Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" gadījumā tās var saukt par mazām iespējamajām pasaulēm, turklāt tās var būt neviendabīgas, pat iekšēji pretrunīgas, nepakļāvīgas tradicionālās loģikas likumiem, citiem vārdiem sakot, tās var būt neiespējamās iespējamās pasaules. Literatūras iespējamās pasaules - neraugoties uz Kripkes teikto, ka tās netiek aplūkotas teleskopā, - visvieglāk iztēloties kā mazas planētas, līdzīgas tām, kuras Antuāns de Sent-Ekziperī apraksta "Mazajā princī". Dzērāja vai biznesmeņa planētas patiešām ir ļoti mazas, taču, novietojot uz tām Prusta romānu darbību, tās palielināsies tikai relatīvi - mēs nekad nevarēsim uzzināt, kas notiek aiz romānā aprakstītās darbības robežām. Sent-Ekziperī savas planētas ir uzzīmējis, un arī iespējamo pasauļu jēdziena izmantošanā dabisks nākamais solis bija to attiecināšana uz vizuālās mākslas sfēru. Tā Ulfs Linde jau minētajā simpozijā glezniecību saprot kā vizuālo zīmju sakārtošanas tehniku, nevis veidu, kā atsaukties uz apkārtējo pasauli. Tādējādi varētu runāt par atsevišķu mākslinieku vizuālo izteiksmju iespējamajām pasaulēm, saprotot ar tām jebkuru vizuālo elementu patvaļīgas kombinācijas. Turklāt, atceroties, ka iespējamas "neiespējamās iespējamās pasaules", mēs varētu piešķirt jēgu, piemēram, sirreālistu gleznās redzamajiem lietu stāvokļiem. Tomēr tieši iespējamo pasauļu attiecības ar mūsu reālo pasauli ir viens no galvenajiem jauno teoriju diskusiju priekšmetiem. Vairāk gan to apspriež šo teoriju loģiskajā daļā, taču lasītāju vai skatītāju vienmēr interesēs, kādas ir attiecības starp literatūras vai mākslas radīto un mūsu pašu reālo pasauli. Viens no risinājumiem šai problēmai varētu balstīties stingra nominālisma pozīcijā, kas neatzīst iespējamās pasaules pat tikai kā mūsu prāta konstrukciju noteiktu semantisku problēmu risināšanai. Šādu nostāju ieņēmis Nelsons Gudmens, no kura darba "Pasauļu radīšanas ceļi" (1978) Daniels Birnbaums aizguvis Venēcijas biennāles koncepcijas nosaukumu. Birnbaums citē Gudmenu izstādes kataloga ievadrakstā, sakot: "Pasauļu radīšana, kādu mēs to pazīstam, vienmēr sākas no tuvumā esošās pasaules (..)" Patiešām, Gudmenam pasauļu radīšana ir sakņota mūsu pasaulē, un arī "Pasauļu radīšanas ceļos" viņš nemaz nepiemin iespējamo pasauļu teorijas, jo mākslinieciskā pasauļu radīšana jeb darināšana, kā varbūt labāk varētu tulkot angļu vārdu making, šajā gadījumā ir tikai vēl viens skatījums uz mūsu pasauli, līdzvērtīgs zinātnes vai ikdienas skatījumam uz to. Protams, katra skatītāja un lasītāja ziņā paliek plašāka vai šaurāka jēdzieniskā fona piesaistīšana jēdzienam "pasaules", un varētu piemetināt, ka iespējamo pasauļu teorijas, šķiet, vedina attiecināt uz mākslu novecojušo reprezentācijas jēdzienu. Tomēr iespējamās pasaules parāda arī veidu, kā pārkāpt mūsu ikdienas ne tikai fiziskās, bet arī loģikas robežas, un atgriešanās no šāda attālināta jēgas lauka mēdz būt daudz auglīgāka par vienkāršu darbošanos ierastās pasaules ietvaros. Mākslai vajadzētu sniegt to vilinošo un bīstamo, ko, piemēram, romānā "Lužina aizsardzība" Vladimirs Nabokovs sauc par "neiespējamo, nepieņemamo pasauli". Mazajam Lužinam gan tās būs "piecas mācību stundas pēc kārtas un puišeļu pūlis, vēl briesmīgāks par tiem, kas nesen, kādā jūlija dienā, aplenca viņu uz tilta, pavērsa pret viņu skārda pistoles un izšāva koka puļķīšus, no kuriem ļaunprātīgi bija norauti gumijas uzgaļi". Bet mākslā? Literatūra Leibniz, Gottfried Wilhelm. Theodicy: Essays on the Goodness of God, the Freedom on Man and the Origin of Evil. Translated by E. M. Huggard. La Salle (IL): Open Court, 1985. Voltērs. Zadigs jeb liktenis. Mikromegs. Kandids. No franču val. tulk. Vilnis Zariņš. Rīga: Zvaigzne, 1979. Kripke, Saul. Naming and Necessity. Oxford: Blackwell, 1990 [1972, 1980]. Lewis, David. Possible Worlds. In: Lewis, David. Countefactuals. Oxford: Blackwell, 2001 [1973], p. 84-91. Also in: The Possible and the Actual. Ed. by Michael J. Loux. Ithaca: Cornell University Press, 1979, p. 182-189. Lewis, David. On the Plurality of Worlds. Oxford: Blackwell Publishers, 1986. Divers, John. Possible Worlds. London; New York: Routledge, 2002. Possible Worlds in Humanities, Arts and Sciences. Proceedings of Nobel Symposium 65. Ed by Sture Allén. Berlin; New York: Walter de Gruyter, 1989. Doležel, Lubomír. Heterocosmica: Fiction and Possible Worlds. Baltimore; London: The John Hopkins University Press, 1998. Goodman, Nelson. Ways of Worldmaking. Indianapolis: Hackett Publishing Co, 1978. | |
| Atgriezties | |
