VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par Venēcijas biennāli Aptauja par Venēcijas biennāles 53. starptautisko mākslas izstādi | |
 Venēcijas biennāles 53. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Centrā no kreisās: izstādes kurators Daniels Birnbaums un Venēcijas biennāles prezidents Paolo Barata. Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Kas noteikti jāredz Venēcijas biennāles 53. starptautiskajā mākslas izstādē un kāpēc? Inese Baranovska: No nacionālajiem paviljoniem - ASV, Krievija, Skandināvija, Dānija, Nīderlande, Spānija, Ungārija, ārpus Giardini - Meksika, Jaunzēlande (Frānsiss Apričards. Save Yourself), Īslande, protams, Latvija, Lietuva un Igaunija, bet Arsenālā jāredz divas izstādes - Unconditional Love un grandiozā Jana Fabra skate From the Cellar to the Attic - From the Feet to the Brain. Irēna Bužinska: Katram ir savs maršruts šajā pasākumā. Ņemot vērā to, ka 53. Venēcijas biennālē ir pārstāvētas 77 valstis un biennāles programmu papildina vēl vismaz 44 izstādes, tad pat fanātiskam mākslas mīļotājam ar iepriekš dzelžaini izstrādātu programmu ir ārkārtīgi grūti visu aptvert. Līdz ar to man likās saistošs mūsu mākslinieka Voldemāra Matveja proponētais nejaušības princips, kuram sekoju ar patiesu prieku, paļaujoties, ka man četru dienu laikā no šī milzīgā piedāvājuma izdosies redzēt tieši to, kas garīgi, emocionāli un tīri profesionāli būs visvairāk nepieciešams. Turklāt es biennāles apmeklējumu uztvēru arī kā savdabīgu hepeningu, kad ir svarīga manis pašas attieksme, virzība, aktivitātes, pārvietošanās laikā gūtās atziņas un papildu negaidīti iespaidi, nevis vienīgi galamērķis - kārtējā izstāde. Man likās saistoša kuratoru Lukas Beatričes un Beatričes Buskaroli veidotā Itālijas ekspozīcija Collaudi, kas vienlaikus ir arī veltījums futūrisma simtgadei. Tajā bija pietiekami daudz futūrisma tradīciju kreatīva turpinājuma glezniecībā, taču visvairāk pārliecināja instalācijas ar dažādu materiālu lietojumu, kā Nikolas Bollas "Orfeja sapnis" (no metāla izveidots un kristāliem pārklāts vienradzis mikrofonu ielenkumā), Bertoci un Kazoni "Rēbuss" - krāsotas bronzas naturālistiska egle ar polihromām keramikas bumbām, uz kurām uzgleznotas Austrumu erotiskās ainiņas, un šo pašu mākslinieku instalācija "Pabeigts/Nepabeigts" - gandrīz simt no apgleznotas bronzas veidotu nelielu pirmās palīdzības aptieciņu siena, kur katrā no aptieciņām izvietota cita apgleznotas keramikas priekšmetu sirreāli kičīga kompozīcija. Šie darbi pārsteidza ar negaidītu materiālu izmantojumu, "tehnoloģisku dekadenci", kas kārtējo reizi liek revidēt priekšstatus par tik dažādu materiālu un to apvienojumu neizsmeļamajām radošajām iespējām. Tikpat lielu pārsteigumu sagādāja vācu mākslinieka Tobiasa Rēbergera Palazzo delle Esposizioni iekārtotā kafejnīca - dažādās jomās strādājošais mākslinieks fascinē ar viņam raksturīgo mākslas, dizaina un arhitektūras elementu fantastisku sakausējumu, šajā gadījumā spējot transformēt tradicionālu publisku vidi, saglabājot tās funkcionālismu un vienlaikus piešķirot tai unikāla mākslas darba statusu. Ar smalko poētismu mani valdzināja Slovākijas un Čehijas paviljons Giardini, kurā bija reprezentēta Romana Ondāka instalācija "Cilpa". Tas ir veiksmīgs apkārtējās dabiskās vides pārnesums telpā, kur paviljonā zem jumta izveidots akmens šķembu celiņš, iestādīti krūmi un koki, kas tālāk turpinās jau aiz paviljona ēkas. Šo efektu pastiprina tas, ka ēkai nav durvju - ir tikai ailas, kas dod iespēju apstaigāt tai apkārt. Sākumā jūs pat neaptverat, ka esat apskatījuši mākslas darbu, un šīs dabiskās un cilvēka roku radītās mākslīgās vides saplūšana man vismaz bija ļoti intriģējoša. Pēc līdzīgiem principiem tapis arī itāļu mākslinieces Laras Favareto "Purvs" aiz Arsenāla ēkas esošajā zaļajā zonā. Šī savādā cilvēka iejaukšanās skaistā dārzā ir kā pēkšņi uzplaiksnījušas atmiņas, apslāpētas, nevēlamas emocijas vai pagaisušas domas, ko no jauna var uzjundīt šāds netipisks dabas nostūris pilsētvidē. Noteikti iesaku izbaudīt valstu ekspozīciju meklējumus dažādos Venēcijas rajonos, kas dod iespēju iepazīt pilsētas ieliņas un ēkas, kur citādi nebūtu iespējams iekļūt, piemēram, 14. gs. celto Palazzo Michiel dal Brusà, kas atrodas Lielā kanāla malā netālu no Rialto tilta. Te dažādos stāvos skatāmas Singapūras un Īslandes valstu reprezentācijas. Singapūras mākslinieka Mina Vona izstādē "Dzīves imitācija", miksējot oriģinālu kinofilmu un speciāli filmētu, fiktīvu filmu ainas, sešās nelielās telpās eksponētas kino un video projekcijas, plakāti un fotogrāfijas, kas veltītas gan valsts 50. un 60. gadu nacionālā kino izpētei, gan cilvēka tēla reprezentācijas kanonam Austrumu kultūrā. Savukārt īslandiešu mākslinieks Ragnars Kjartansons dod iespēju izbaudīt mākslinieka radošā darba atmosfēru, jo viņa vajadzībām noīrētās telpas palaco pirmajā stāvā transformētas darbnīcā un skatītāju priekšā notiek modeļa gleznošana klasiskās mūzikas pavadībā. | |
 Natālija Jūrberga. Experimentet. Foto no publicitātes materiāliem. Pateicība Gio Marconi (Milāna), Zach Feuer Gallery (Ņujorka) | |
|
Jana Kukaine: Ja par "ir jāredz" kritēriju neuzskata rindu pie dažu paviljonu ieejas (piemēram, pie Nīderlandes, Francijas, Lielbritānijas, Dānijas un Ziemeļvalstu paviljona), viennozīmīgu biennāles "kases grāvēju" noteikt nevaru. Kristīne Kursiša: Vārdu salikums "noteikti jāredz", manuprāt, uz šīgada mākslas izstādi nav attiecināms. Neraugoties uz dažu patiešām veiksmīgu darbu klātbūtni, ko nodrošināja nacionālo paviljonu autonoma autoru izvēle, es šos autorus labprātāk baudītu vai nu krietni labākās telpās, vai arīdzan citā kontekstā. Patika austrālieša Šona Gledvela Apologi to Roddkill un Interceptor Surf Sequence, īslandieša Ragnara Kjartansona The End, Mika Mitrēvica "Saules pielijusī istaba" un "Fēns", Ču Juņa Constellation No 3. Īrijas paviljons pārsteidza nevis ar darbiem, bet ar neiedomājamu ekspozīcijas kvalitāti, detaļu smalkumu un nostrādātību. Daiga Rudzāte: Jāredz Latvijas ekspozīcija, jo laikā, kad latviskā pašapziņa varētu būt nopietni iedragāta, šī ir vieta, kur smelties "pozitīvu patosu". Latvijas ekspozīcija pārliecina mākslinieciskajā, emocionālajā, intelektuālajā un amatnieciskajā aspektā un ilustrē kuratora Daniela Birnbauma pieteikto tēmu pārliecinošāk un daudzslāņaināk nekā viņa paša veidotā ekspozīcija. Iesaku turpināt ar ekspozīcijām Giardini: Krievijas, Francijas, Dānijas un Ziemeļvalstu, kā arī Spānijas paviljons. Lielbritānijas un ASV paviljoni - ja meklē hrestomātiskas parādības. Natālijas Jūrbergas darbs Palazzo delle Esposizioni. Biennāles satelītpasākumi - Jana Fabra mākslas izstāde Arsenale Novissimo, izstāde Mapping the Studio, kas apskatāma Punta della Dogana un Palazzo Grassi utt. Norberts Vēbers: Ļaujiet man vispirms minēt paviljonus, ko var izlaist, nezaudējot priekšstatu un ietaupot laiku. Giardini tas attiecas uz Ēģiptes paviljonu (kas, kā parasti, ir drīzāk amatniecība, nevis māksla). Tendence mākslas vietā demonstrēt amatniecību attiecas arī uz Maroku. Brazīlijas paviljons piedāvā standarta izstrādājumus, un tā tas ir bijis arī agrāk. Man tas liekas savādi, kad iedomājos par to talantu daudzumu, kas ir šajā Latīņamerikas valstī. Grieķija, Jaunzēlande, Monako un Spānija rāda pietiekami pazīstamus modernās mākslas standartizstrādājumus. Armēnijas paviljons liek vilties - ne mākslas, bet gan mākslinieka Gajanē Hačaturjana izvēles ziņā, kurš iemantojis slavu kā Armēnijas art brut pārstāvis. Līdz ar to ekspozīcijas kurators palaidis garām izdevību informēt starptautisko auditoriju par pievilcīgākiem un mūsdienīgākiem darbiem. Biennāles "rozīnīte" manā skatījumā ir Nīderlandes paviljons, proti, Fionas Tanas veikums. Sevišķi man patika viņas darbs "Uzplaukums un sabrukums" - projekcija uz dubultekrāna, kura ataino pretrunīgo sievietes pieredzi par aizejošo laiku. Cits interesants eksponāts ir Kšištofa Vodičko darbs Polijas paviljonā. Es uzskatu to par ievērojamu tā radītās atmosfēras dēļ. Caur logiem redzamie neskaidrie cilvēku attēli bija valdzinoši līdz brīdim, kad kļuva pārāk detalizēti. Nekādā gadījumā nepaejiet garām Lietuvas paviljonam! Lai arī tas ir patālu, tajā ir lieliskais Žilvina Kempina darbs. Nedrīkst palaist garām Latvijas paviljonu, kas ir burvīgs - daudzi kolēģi ir par to vienisprātis -, pateicoties Mika Mitrēvica un Evelīnas Deičmanes precīzajiem un vibrējošajiem darbiem. Kamēr dažu labu nāciju devums, piemēram, Vācijas, Grieķijas un Austrijas, nespēj piepildīt plašās ekspozīcijas telpas ar enerģiju, mazā Latvijas telpa ir tik enerģijas pārpilna, ka, šķiet, rada iekšēju sprādzienu. Armands Zelčs: Latvijas ekspozīcija "Trauslā daba"! Izlaižot tās apskati, varētu rasties grūtības sev izskaidrot vizītes mērķi. Par ļaunu nenāktu arī iegriezties Īslandes, Austrālijas, Vācijas paviljonos, bet īpaši ieteiktu Dānijas un Ziemeļvalstu apvienoto ekspozīciju "Kolekcionāri". | |
 Stīvs Makvīns. Giardini. Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Cik liela nozīme biennāles apskatē bija Daniela Birnbauma koncepcijai "Pasauļu radīšana"? Vai ekspozīcija atklāja kuratora ideju? Inese Baranovska: Par Arsenālu - tur kuratora ideja bija grūtāk nolasāma nekā iepriekšējās skatēs, bet atmiņā paliek centrālais paviljons Giardini. Ievirze uz kuratora doto koncepciju lielākā vai mazākā mērā bija jūtama valstu paviljonu izstādēs, dažreiz pat spilgtāk nekā Arsenālā. Prieks un lepnums šoreiz par latviešu kolekciju: Evelīna Deičmane un Miks Mitrēvics katrs bija radījis savu pasauli, trauslu, jūtīgu un patiesu. Irēna Bužinska: Vismaz manā gadījumā kuratora Daniela Birnbauma koncepcija "Pasauļu radīšana" bija noteicošā. Domāju, ka ne tikai viņa paša veidotā ekspozīcija, bet arī daudzu citu valstu ekspozīcijas un atsevišķu mākslinieku darbi pārliecinoši vai mazāk veiksmīgi apspēlēja šo pasauļu radīšanas ideju. Vieni autori kuratora koncepciju bija risinājuši kā arhitektūras telpu, kur tiek pētītas cilvēka un urbānās vides attiecības (Karstens Hellers, piemēram). Citi pievērsās pasaules apgūšanai kā pirmatnējam vai vairāk civilizētam dārzam. Te varētu minēt kaut vai britu mākslinieka Stīva Makvīna video, kas deva iespēju iepazīt Giardini laikā, kad te nenotiek izstāde, vai jau minēto apvienoto Čehijas un Slovākijas paviljonu. Vēl citiem šāda koncepcija ļāva piedāvāt jaunu virtuālo pasauli. Man šai ziņā likās simptomātiska Arsenālā redzētā ķīniešu mākslinieka Ču Juņa instalācija "Konstelācija Nr. 3", kurā iekļautas no ierindas izgājušās elektriskās iekārtas - datori, televizori, ledusskapji u. tml. -, kas vairs nepilda savu parasto funkciju un pēc autora ieceres izvietotas tumšā telpā. Reizi pa reizei neatkarīgi no cilvēka ietekmes kādā no šiem iznīcībai nolemtajiem sadzīves priekšmetiem iedegas blāva spuldzīte. Tā ir vienlaikus cilvēka roku radīta, bet reizē jau viņa kontrolei nepakļauta pasaule, kur tomēr notiek neprognozējama darbība. Ieraugot vācu mākslinieka Hansa Pētera Feldmaņa izveidoto ēnu teātri, atcerējos instalāciju "Stīvenam pa pēdām" (2000), ko, tāpat izmantojot ēnu teātra un agrīnā kino darbības principus, savulaik bija radījušas mūsu mākslinieces Dita un Anta Pences. Viņu kopdarbs tikpat labi iederētos šajā ekspozīcijā, it īpaši tādēļ, ka ekspozīcijā atrodas arī visai sen radīti darbi, kā Joko Ono konceptuālie teksti Instruction Pieces (60. gadi) vai franču mākslinieka Andrē Kadera apaļie stabiņi (1970-1978), ko viņš mēdza izvietot pilsētvidē vai citu autoru ekspozīcijās. Acīmredzot šo hrestomātisko mākslinieku un viņu daiļrades agrīno darbu klātbūtne simbolizē novatorisku mākslas pasauļu radīšanas tradīcijas kontinuitāti, veidojot sasaisti starp pagātni un nākotni, jo kultūras apmaiņa un vēstures eksaminācija liecina ne vien par mūsu iztēles pasaules evolūciju, bet arī par to, kā attīstās mūsu priekšstati par vidi, kurā dzīvojam. Tomēr īsti nebija skaidrs, pēc kādiem principiem tikusi veikta tieši šo konkrēto "vēsturisko" figūru un darbu atlase - likās, ka emocionālā līmenī iedarbojies jau tas pats minētais nejaušības princips. | |
 Šons Gledvels. Interceptor Surf Sequence. Foto: Josh Raymond. Pateicība māksliniekam un Anna Schwartz Gallery | |
|
Jana Kukaine: Kuratora koncepcija ir juceklīga un pretencioza, tā atgādina bībelisko sižetu un dod mājienu par mākslinieku kā visuvareno Dievu, tomēr ekspozīcijā "pasauļu radīšanas" ideja - lai ko tā nozīmētu - netika pietiekami izvērsta. Šķita, ka ar "pasauli" kurators saprot kaut ko līdzīgu mākslas darba aurai, tā spējai radīt noteiktu telpu ap sevi, kurā rast izdzīvošanas modeli "mūsdienu konfliktu plosītajā pasaulē", taču šo nebūt ne oriģinālo domu var izlobīt no kuratora rakstiskā paskaidrojuma, nevis atlasītajiem darbiem. Kristīne Kursiša: Liekot uzsvaru uz pēctecību un eksponējot ģenealoģisko skatījumu uz mākslu, Birnbaums lieku reizi pierāda, cik garlaicīgi vērot uzspiesto kuratora "intelektuāļa" subjektīvo interešu pētījumu. Ik reizi ir savādi dzirdēt globalizēto kopsaucēju "izstāde mums palīdzēs labāk saprast, kur pašlaik atrodamies", ņemot vērā, ka izstādes pamatā ir kuratora subjektīvā darbu atlase vai izlase un tā ik reizi vienīgi liecina, kur pašlaik atrodas viņš un cik tālu vai cik tuvu sniedzas tieši viņa redzesloks. Manuprāt, bez pašpietiekamu - ar savu pasaules redzējumu - veco un jauno mākslinieku atlases to radītās pasaules ir jāmāk veiksmīgi savienot. Izstādes daudzsološā koncepcija "Pasauļu radīšana", manuprāt, galarezultātā lāpīja gan stilistiski, gan mentāli nesavienojamu darbu līdzpastāvēšanu. Daiga Rudzāte: Venēcijas biennāles kā kopuma kontekstā kuratora pieteiktā tēma vienmēr atrodas pakārtotā līmenī. Tās triumfa zonas, kā ierasts, meklējamas Arsenālā un Palazzo delle Esposizioni. Jāatzīst gan, ka koncepts, kas sākotnēji šķita apzināti gudri konstruēts, lai ļautu vaļu tematiskajai un mākslinieciskajai brīvībai, galarezultātā man šķita garlaicīgi un visai šauri traktēts. Norberts Vēbers: Es domāju, ka tēmas "Pasauļu radīšana" izvēle nav bijusi tā labākā vai mūsu laikam atbilstošākā. Vairākums mākslinieku nav pievērsuši uzmanību šai koncepcijai vai nav realizējuši to savos darbos. Pat Arsenālā, Daniela Birnbauma paša valstībā, es neredzēju māksliniekus, kas būtu "radījuši pasaules", drīzāk gan - mākslu. No mana viedokļa Birnbauma koncepcija cieta neveiksmi, jo tik daudzas pasaules jau ir izpētītas, tomēr nekas nav mainījis cilvēces stāvokli. Atcerieties portugāļu jūrasbraucēju atklājumus, pirmos soļus uz Mēness, zinātnes sasniegumus - kaut vai fizikā, psiholoģijā, medicīnā - vai 20. gadsimta modernās mākslas progresu. Tas viss ir par došanos "uz jauno krastu", bet arī par nespēju reiz sasniegt paradīzi. Turklāt jaunie krasti tiek sabojāti, nevis aprūpēti. Mākslas uzdevums nav radīt pasaules, bet gan rūpēties par mūsu pasauli. Armands Zelčs: Šādas konstrukcijas koncepcija ir ļoti universāla, un reti kas tajā var neiederēties. Atliek tikai uzzināt par tādas esamību. | |
 Goša Ostrecovs. Mākslas dzīve jeb radīšanas mokas. Pateicība Multimediju mākslas muzejam (Maskavā) | |
|
Kādas ir jūsu atziņas pēc biennāles apmeklējuma? Inese Baranovska: Biennālei ir tendence visu laiku vērsties plašumā, īpaši kopā ar satelītpasākumiem, un tā kļūst aizvien neaptveramāka. Arvien grūtāk ir starp pelavām atlasīt graudus, bet, ja atrod, tad tas ir to vērts. Laikmetīgās mākslas telpā parādās jaunas iezīmes vai citādā formātā atkārtojas labākais no senāko laiku atradumiem: aizvien vairāk ienāk spēles, t. i. - interaktīvais moments, kad tiek iesaistīts arī skatītājs (Ziemeļvalstu un Dānijas paviljons u. c.), izzūd robežas starp dažādiem mākslas veidiem. Video, kino, teātris, foto, skaņa, instalācija, keramika, dizains, glezniecība - visu ir iespējams kombinēt, ar visu var manipulēt. Irēna Bužinska: Man radās iespaids, ka patiesu uzplaukumu, daudzveidību un popularitāti atguvis zīmējums, kas pietiekami spēcīgi dominēja ne tikai galvenajā izstādes ekspozīcijā, bet arī citu valstu paviljonos. Tāpat likās, ka virsroku, ja tā drīkstu izteikties, patlaban guvis nevis prāts, bet gan jūtīgums, ko mākslinieki tīri cilvēciski nebaidās parādīt darbos. Šai ziņā mūsu ekspozīcijas nosaukums zīmīgi definēja pašreizējās situācijas būtību - pasauļu radīšanas trauslo dabu. Jana Kukaine: Biennālē centos apjaust laikmetīgo domāšanas veidu un mūsdienu mākslas valodu. Iepriekšējā gadsimtā atzīto mākslas formu vietā pašlaik nāk citas, un idejas, kā mēdz teikt paši mākslinieki, vibrē gaisā, līdz iekrīt uzreiz vairāku, savā starpā nesaistītu autoru rokās. Kristīne Kursiša: Man šķiet, ja mākslas pasaulē - biennālēs, muzejos, prestižajās galerijās - par prioritāti nekļūs novatīvi, nekomerciāli mākslinieki un jauni, konceptuāli spēcīgi kuratori (kā, piemēram, Tims Bārbers un Adams Budaks, kas spēj vienkopus atainot jaunas idejas un tendences, veicinot no darba uz darbu gan intelektuālu, gan emocionālu skatītāja izaugsmi, netraucējot darbiem un vienlaikus veidojot jaunas prioritātes un spēcīgu mesidžu), mākslas pasaulē iestāsies juku laiki vai totāla stagnācija. Kolekcionāri un muzeji ir pēdējās instances, kur nonāk darbi, un tie precīzi ataino pašu mākslinieku un kuratoru iemītu taciņu. Mākslas darbam arvien mazāk jāpilda interjera sastāvdaļas dekoratīvā funkcija, tam jākļūst par iztēles un gara kopšanas elementu. Daiga Rudzāte: Mani tā vedina domāt par kuratoriskās institūcijas izsīkumu, par to, ka pēc Haralda Scēmana neviens cits nav spējis radīt monolītu un iedvesmojošu izstādi (Venēcijas biennāles kuratora ekspozīciju), kas vienlaikus būtu uzskatāma liecība mākslas procesam. Norberts Vēbers: Venēcijas biennālē ir divu rangu sistēma. Tajā piedalās bagātie, t. i., valstis, kam pieder paviljons Giardini, un nabagie - valstis, kuras ir iespiestas nomaļās, dārgās un nepiemērotās telpās. Tas padara biennāli par ļoti negodīgu sacensību. Tāpēc es īpaši pievērstu uzmanību telpām, kas tiks atvēlētas nākamajām Latvijas izstādēm. Priekšnoteikumi, ko radīja šīgada mazās telpas, nebija viegli, tomēr abi mākslinieki tika galā izcili labi. Atceroties Mika Mitrēvica izstādi KUMU Tallinā sakarā ar Swedbank balvu, man jāpieņem, ka Latvija atstātu vēl pārliecinošāku iespaidu, ja tai tiktu dotas atbilstošas telpas. Cerēsim, ka tā būs 2011. gadā. Armands Zelčs: Par maz laika, par daudz informācijas. | |
 Miva Janagi. Vēja nestās sievietes - veco meitu trupa. Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Kas ir jūsu biennāles favorīti, kuriem jūs piešķirtu "lauvas"? Inese Baranovska: Tā nu ir, ka mani favorīti ir klasiķi, no kuriem daži piedalījās tikai biennāles satelītprogrammās: Brūss Naumans, Rebeka Horna un Joko Ono. Vēl ļoti spēcīgs vēstījums bija meksikāņu māksliniecei Teresai Margoljesai. Irēna Bužinska: Absolūtais galvenais līderis, kam es piešķirtu pirmo "lauvu", ir apvienotā Ziemeļvalstu un Dānijas ekspozīcija "Kolekcionāri", ko veidojis mākslinieku duets Mikāls Elmgrēns un Ingars Drāgsets. Fantastiska mākslinieku grupas (24 autori) darbu ekspozīcija ar performances elementiem, ja atceramies, ka ekskursiju pa vienu no izstādes daļām - "pārdošanai" domāto Dānijas paviljonu - veic nekustamo īpašumu aģentūras Vigilante pārstāvis. Abiem māksliniekiem izdevies radīt unikālu atmosfēru, jo abas ekspozīcijas daļas drīzāk atgādina paviljonus ar izcilas klases dekorācijām un interjeriem, kas paredzēti kādai filmēšanai vai teātra uzvedumam, nekā tradicionālu izstādi. Viņu veikums ir tik oriģināls, ka to nav iespējams atkārtot, lai netiktu pārmests plaģiātisms. Otru "lauvu" es piešķirtu Belģijā dzīvojošam māksliniekam no Kamerūnas Paskālam Martēnam Taijū par viņa grandiozo instalāciju Human Being@Work, kas apliecina, cik lielā mērā ceļojumi, nomadiskais dzīvesveids un globalizācijas procesi kopumā paātrina visdažādāko kultūru saplūšanas un mijiedarbības procesu. Arī poļu māksliniece Aleksandra Mira, kas pašreiz dzīvo Sicīlijā, iegūtu manu "lauvu" par interaktīvo projektu Venezia (all places contain all others). Tas ir viens miljons pastkaršu - 1000 eksemplāros nodrukāti 100 dažādi pasaules dabas un pilsētu skati, ko izstādes apmeklētāji iegūst par brīvu. Vienojošais ir tas, ka uz tām visām ir attēlots ūdens, kas ir tik raksturīgi arī pašai Venēcijai. Projekta sekmīgā norisē svarīga ir skatītāju līdzdalība - pastkartes domātas izsūtīšanai vai izdalīšanai visā pasaulē. "Lauvu" es piešķirtu par veiksmīgu laikmetīgās mākslas un savas darbības popularizācijas veidu. Jana Kukaine: Zeltu - Lielbritānijas nacionālajam paviljonam par poētisko, niansēto, dūmakaino noskaņu Stīva Makvīna filmā Giardini. Uzrunāja arī citi videodarbi, kas amatierkino raupjās estētikas vietā izkopj filigrānu vizuālo valodu. Kristīne Kursiša: Vēl neesmu satikusi=) Minēju atbildē uz pirmo jautājumu =) Daiga Rudzāte: Es negribētu vienpersoniski piešķirt "lauvas", jo šāda procesa nozīmīga sadaļa ir diskusija. Taču es noteikti protestētu pret ASV paviljona izvirzīšanu, jo Brūss Naumans jau saņēmis "lauvu" par mūža ieguldījumu, savukārt kuratora lomu šai, protams, hrestomātiskā retrospekcijā es nesaskatu. Norberts Vēbers: "Par ko citu mēs varētu runāt?" - tas ir darbs, kas perfekti ataino ideju. Es piešķirtu "lauvu" Teresai Margoljesai un Meksikas paviljonam. Mākslinieces darbs ir par šausmīgajām slepkavībām uz Meksikas un ASV robežas. Palagi, ar ko noslaucīt asinis ainā ar narkotiku bandu apšaudēm, - tas ir viņas paņēmiens un viņas vēstījums. Šie palagi ir atvesti uz Meksikas paviljonu, uz veco Venēcijas pili. Tajā audums ir izmazgāts un izkārts žāvēties, un vienlaikus grīdas tiek mazgātas ar šo asiņaino ūdeni. Darbs drīzāk ir memento mori vēstījums, nevis mākslas darbs. Tomēr tas ir mākslas darbs, un tas ir tik aizkustinošs un tik sāpīgus pārdzīvojumus izraisošs mākslas darbs tāpēc, ka radies no nepastarpinātas cilvēciskās pieredzes. Sarunā ar kuratoru Kuautemoku Medinu es sapratu, cik milzīgas pūles viņam prasīja Meksikas varas pārstāvju atbalsta saņemšana šim projektam. Šīs pūles bija tā vērtas. Bravo! Armands Zelčs: Domāju daudz žūrijas darba rezultātos neiejauktos, taču nejustos arī sašutis, ja kāda no "lauvām" būtu piešķirta Dānijas un Ziemeļvalstu paviljonam. | |
 Teresa Margoljesa. Par ko citu mēs varētu runāt? Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Kāpēc jūs apmeklējāt šo biennāli? Inese Baranovska: Domāju, ka Venēcijas biennāles vienmēr ir vērts apmeklēt, jo tās sniedz plašu pārskatu par laik- metīgās mākslas aktualitātēm, jauniem strāvojumiem visā pasaulē, tautas vārdiem runājot - "tā ir iespēja turēt roku uz pulsa". Irēna Bužinska: Biennāle nebija vienīgais iemesls, kāpēc es apmeklēju Venēciju, jo vēlējos redzēt arī franču miljonāra Fransuā Pino privāto kolekciju Palazzo Grassi un vēl vienu jaunizveidoto lokalizācijas vietu blakus Salute - Punta della Dogana jeb bijušo pilsētas muitas ēku, kas pārveidota par mākslas galeriju. Man liekas, ka tur arī veiksmīgi īstenota "Pasauļu radīšanas" koncepcija, ko zīmīgi apliecina amerikāņu mākslinieka Čārlza Reja skulptūra "Zēns ar vardi", kura uzreiz kļuvusi par vienu no pilsētas atpazīšanas un reizē provokatīvu simbolu. Jana Kukaine: Galvenokārt profesionālu iemeslu dēļ, kā arī - aiz ziņkārības, entuziasma un patriotisma. Kristīne Kursiša: Jo mīlu savu vīru. Daiga Rudzāte: Tāpēc, ka Venēcijas biennāles ietvaros pastāv vislielākā iespēja ieraudzīt mūsdienu mākslas procesa aktualitātes un novitātes. Katra Venēcijas biennāle ir konkrēts atskaites punkts profesionāļiem. Norberts Vēbers: Venēcijas biennāle noteikti jāredz visiem mākslas profesionāļiem un mākslas mīlētājiem. Visi darbi tika sijāti nopietnās žūrijās, tomēr komisijai bija tiesības brīvi izvēlēties labākos. Venēcijas biennālē ir atrodamas 70 valstis pārstāvošas interesantākās mākslas kolekcijas. Nav labākas izdevības, varbūt izņemot vienīgi documenta, kas balstās uz viena kuratora izvēli, un tāpēc tai nav tik plašas perspektīvas kā Venēcijas biennālei. Venēcijas biennāles atklāšana ir arī lieliska izdevība, lai satiktos ar kolēģiem no visas pasaules - vai nu lai profesionāli padiskutētu, vai brīvā atmosfērā aprunātos kādā pārtijā. Te man jāmin brīnišķīgais Latvijas vakars Ničelli lidostā, un tiem, kas apmeklēs Venēciju vēlāk, kafijas baudīšanai es iesaku Tobiasa Rēbergera kafetēriju, kas ierīkota Giardini. Armands Zelčs: Līdz šim sakarīgāku vai ne tik sakarīgu iemeslu pēc esmu izlaidis 51. Venēcijas biennāli. Bija pienācis laiks to mainīt. /No angļu valodas tulkojis Egils Turks/ | |
| Atgriezties | |
