VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sieviete kā māls Una Meistare, “Santa”, īpaši “Studijai” | |
| |
| Iepriekšējā “Studijas” numurā kolēģis N.N. gandarīts paziņoja sava
prieka patiesumu, ka žurnāla 20. gadsimta tēlu galerija sākta tieši ar
vīrieti. Tas it kā visu noliek savās vietās – reabilitē problemātisko
gadsimta beigu vīrieša tēlu, kas šķiet pateicīgi izvērties par mediju
karikatūru. Pirmajā mirklī liekas – ar sievieti viss ir daudz
vienkāršāk. Viņas ķermenis ticis dievināts un pielūgts daiļajās
mākslās, cik tālu vien sniedzas cilvēces atmiņa. Tas ir skaists
(protams, atbilstoši sava laika ideālam), un šo aksiomu apšaubīt mestos
tikai trakais. Tomēr, raugoties tik dažādajās 20. gadsimta sievietes
tēla liecībās, tikpat patiesa būtu arī daudz prozaiskāka atziņa:
sieviete joprojām ir māls. Kā tas izplūdinātais tēls sirreālisma
fotogrāfa Andrē Kertēza fotogrāfijā – gatava pieņemt jebkuru formu.
Viņas ķermenis un tēls ticis transformēts atbilstoši sava laika
estētikai. Modei un gaumei. Ekonomiskie, sociālie un politiskie
faktori, mākslas strāvojumi, Holivuda, pasaules kari, pat britu
karaļnams – viss kopums ietekmējis viņas ķermenisko veidolu. Un
jautājums patiesībā visu laiku bijis par vienu un to pašu – cilvēcisko
vēlēšanos uzlabot dabu. Sen vairs neviens necenšas noskaidrot, kas ir
dabisks. Sen skaidrs, ka atbildes nebūs tāpat. Kaut pieņemu – daļai
cilvēces joprojām varētu būt gana komplicēti apzināties, ka nav dabiski
tas, kā vīrietis vai sieviete izskatās. Dažādos laikos abu dzimumu
ķermeņi ar apģērba palīdzību tikuši stilizēti atbilstoši aktuālajam
miesiskajam ideālam. “Dabiskais” ķermenis neeksistē, eksistē tikai tā
anatomiskās detaļas, ko pieņemts asociēt ar klasiski vīrišķo un
sievišķo. Viena no lielākajām 20. gadsimta revolūcijām ir sievietes tēla atbrīvošanās no gadsimtiem ilgušajiem korsetes žņaugiem. Gan miesiskajā, gan sociālajā nozīmē. Kaut patiesībā revolūcija bijusi ļoti relatīva. Korsetei varbūt ir mainījusies forma, bet, mēģinot sadzīvot ar sava laika priekšstatiem par skaisto un vispārpieņemto, sieviete nekur tālu no tās nav tikusi. Atšķirība ir vienīgi daiļskanīgajos mūsdienu korseti apzīmējošos nosaukumos – diēta, veselīgs uzturs, ķermeņa kults, fitness, latekss, plastiskā ķirurģija utt. Protams, mūsdienu korsete ir kļuvusi fleksiblāka, sievietei ir lielākas iespējas variēt tās formu, bet viņa to nēsā vēl šobaltdien – modes un sociālās dzīves apliktu. Korsete ir viens no strīdīgākajiem modes izgudrojumiem, jo vienlaikus bija gan apliecinājums sievišķo ķermeņa līniju skaistumam, gan seksualitātes noliegums. Līdzīgi deviņdesmito gadu supermodeles Keitas Mosas inspirētajai modes slimībai – anoreksijai, korsetei bija medicīnisks blakusefekts: tā aizkavēja mēnešreizes un grūtniecēm veicināja spontānos abortus. Korsete saspieda ķermeņa iekšējos orgānus, tai piedienēja lēnīgs dzīves ritms. Tajā pašā laikā tā bija zināmas turības simbols – zīme, ka ģimene ir pietiekami apgādāta, lai sievietei nebūtu jāstrādā fizisks darbs. Taču tā nozīmēja arī atkarību, jo vienmēr vajadzēja kādu, kas to aizmugurē savelk. Korsete izcēla sievietes torsu, bet tas vairāk līdzinājās skulpturālam mākslas darbam, ko vērot no attāluma. Pats sievietes tēls pieprasīja šo distances sajūtu – vērot viņu no attāluma. Visā gadsimta tālākajā gaitā viņa par varītēm pūlējusies tikt no tās vaļā – ar savu tēlu mēģinot pierādīt, ka viņa jūt savu ķermeni, sadzīvo ar to, ir dzīva, patstāvīga, nebūt ne vājāka par vīrieti, ar saviem uzskatiem un vēlmēm. Tiesa, izkāpis no korsetes, sievietes tēls tūlīt krita otrā galējībā. Divdesmitajos gados, kad modē bija androgīnās sievietes, viņa vairs netērpās korsetē, bet nēsāja īpašu veļu, kas saplacināja krūtis. Sievišķības simbols ieņēma pieplacināta plāceņa formu. Protams, viņa atkal nevarēja elpot, viņai atkal sāpēja, un viņa atkal nedrīkstēja izdvest ne skaņas. Tām, ko daba bija apveltījusi ar mazāku sievišķā hormona estrogēna daudzumu, šī mode patika labāk, jo viņas varēja brīvāk kustēties. Viņas arī vispārliecinošāk iezīmēja jauno brīvi domājošas, neatkarīgas sievietes ideālu. Trīsdesmitajos gados, pateicoties dīvu fabrikas Holivudas rosībai, sievišķība atkal bija modē un krūtis vairs nevajadzēja slēpt. Pēckara periodu ideāli attēlo 1947. gadā Vogue publicētā Ērvina Pena fotogrāfija, kur redzamas divpadsmit tālaika slavenākās modeles pucētu, gaidošu sieviešu pozās. Visām ir mazliet skumjas acis un savas misijas apziņa. Tas bija laiks, kad uz modes skatuves triumfēja Diora New Look un sievietes tēls faktiski atgriezās viktoriānisma periodā. Viduklis un krūtis kļuva par pārspīlētu mātišķuma simbolu. Piecdesmitajos gados aktuālais ideāls tapa vēl pārspīlētāks – krūtis tika akcentētas ar īpašiem konusveida krūšturiem, kas tām piešķīra izstiepta arhitektoniska veidojuma formu. Sešdesmitie gadi tiek uzskatīti par demokrātisku pagrieziena punktu, no šī brīža sievietei bija izvēle – nēsāt krūšturi vai ne, lietot kontraceptīvās tabletes vai apzinīgi pildīt dabas lemto misiju, būt mājsaimniecei vai domāt par karjeru. Tomēr arī tad viņai neizdevās izvairīties no diktāta – aktuālā tievās sievietes tēla, kuram turklāt piedienēja vēl pietiekami glītas kājas, lai varētu nēsāt īsus svārkus. Kad feministes septiņdesmitajos gados rīkoja sārtus, kur dedzināja sievišķās apspiestības zīmi – krūšturi, viņas patiesībā arī bija korsetē. Tikai tai bija pilnīgi citas galējības raksturs. Senlorāns, uz augstās modes skatuves ietērpjot sievieti vīrieša uzvalkā, izdarīja pēdējo – izšķirīgo soli. Uzvalks signalizēja viņas neatkarību (arī seksuālo) modernajā, mūsdienu pasaulē. No aizmugures uzvalkā tērpts vīrieša un sievietes ķermenis izskatījās vienādi – kā nākotnē vērsta vertikāla figūra, Manhetenas debesskrāpis. Uzvalks vēl pastiprināja vienlīdzības apziņu un komforta sajūtu. Tālāk viņa ar uzvalku tikai eksperimentēja, pārvēršot to astoņdesmito karjeras kostīmiņā. Trenējot muskuļus un kopjot ķermeņa kulta rituālus, kam šajā dekādē bija ne tikai aktuālā skaistuma simbola, bet arī sava spēka apziņas statuss. Supermodeles sievietes pelnīja desmitkārt vairāk par vīriešiem. Vispirms radās sieviešu skaistumkonkursu kults, un pēc tam viņa varējaironiski noskatīties, ka tādai pašai miesas izrādei ļaujas arī vīrieši. Izdzīvojusi pārspīlētā monumentālisma periodu, sieviete saprata, ka viņai vairs nav jāimitē vīrietis, lai viņu ņemtu par pilnu. Viņai ir iespējas pašai noteikt, kas viņa ir; iespēja radīt pašai sevi, nevis būt par modes lelli vai vīrieša fetiša objektu. Tāda viņa arī tiek portretēta, piemēram, ažiotāžu izraisījušajā Levi's džinsu reklāmā, kur sievietes uzvarošā, smailpapēžu zābakā ietērptā kāja demonstratīvi pacelta virs kaila, kusli un bezspēcīgi guļoša vīrieša ķermeņa. Modes reklāmās viņa tikpat brīvi un vienlīdz erotiski rotaļājas gan ar vīrieti, gan sievieti. Viņas tēls ir atklāti seksuāls – kā Elizabetei Hērlijai, kura gūst baudu no tā, ka uz viņu skatās. Novembra britu Vogue to mazliet ironiski izspēlē, publicējot Hērlijas fotogrāfijas, kur viņas tērpa dziļajā dekoltē atspīd pret viņu pavērstie objektīvi. Mode šobrīd paver tūkstošiem iespēju, kā iekļauties esošajā dzimumā, bet, ja robežas ir par šauru, – manipulēt arī ar otra atribūtiem. Attiecīgo ideālu realizēšanā perversumam nav robežu. Diētu aizstājis jēdziens “veselīgs uzturs”. Anoreksijas saknes beidzot pierādītas, tajās vainojamas psiholoģiskas problēmas, nevis Keita Mosa un modes žurnālu ilgu laiku iecienītākais modeles tēls. Drošs paliek drošs, tas atkal kļuvis sievišķi formīgāks, un uz žurnālu vākiem atkal tiek tiražētas Holivudas dīvas. Vairs nav ne sieviešu, ne vīriešu darbu. Sieviete smēķē cigāru tikpat eleganti kā trīsdesmitajos gados slaidu cigareti iemutī. Uzvarot Amerikas Senāta vēlēšanās, Hilerija Klintone kļuvusi par līdz šim vienīgo pirmo lēdiju ASV vēsturē, kura ieguvusi valstisku amatu. Karjeras vārdā viņa pat piecieš dzīvesbiedra izteiktās “riesta laika tēviņa” iezīmes. Jaunais klasisko un savulaik revolūciju izraisījušo Senlorāna smaržu Opium reklāmas tēls ir kails sievietes ķermenis. Aristokrātiski bāls, ar lāzera tehnoloģijas palīdzību atbrīvojies no jebkādām apmatojuma zīmēm, tas erotiski paštīksminās ar sevi. Viņa var atļauties visu, bet tas nenozīmē, ka viņai būtu mazāk identitātes problēmu kā vīrietim. Varbūt vienīgi viņas problēmai ir mazliet cits raksturs – viņai ir zudusi līdzvara sajūta. Iespējams, tāpēc mazliet ironiski mode šosezon atkal atgriezusies pie korsetes un atkal akcentē vidukli. Klasisku sievišķības zīmi. | |
| Atgriezties | |
