VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Boriss Bērziņš 7. oktobrī latviešu glezniecības patriarhs BORISS BĒRZIŅŠ svinēja savu 70. dzimšanas dienu. Izdevniecība "Jumava" sērijā "Pieskārieni" šim notikumam par godu laida klajā Laimas Slavas monogrāfiju par mākslinieku "Dieva buča". Taču ārpus monogrāfijas palicis bezgala daudz. Arī šī saruna. Svaigi papildinātu ar dažiem uzsvariem, kas meistaram likās būtiski, nododam to "Studijas" lasītājiem. | |
| |
| Daudzas bildes es darbnīcā redzu pusgatavas. Vai visas tā tiek kādu laiku turētas? Kā kura. Tu nevari paredzēt, kas tur notiks. It kā viss ir – uzgleznots, uzzīmēts, bet kaut kas tomēr nepatīk. Tu nevari to definēt. Ja tu noliec malā – pēc stundas, nedēļas, gada viss nostājas savās vietās un bilde ir gatava. Ja tu pabeigtu uzreiz – tā bilde nebūtu tik laba. Ja ieglezno un atstāj, lai kārtīgi iekalst, tad vēlāk var lazēt. Ticiāns arī tā strādāja. Jo netīrāk apakšā, jo labāk. Viņam patika vēl tā ar plaukstu nobraukt tajās vietās, kur bija jābūt krūmiem, kokiem, figūrai. Vispirms viņš taisīja glezniecībai “vietu”. Viņš uzreiz negleznoja, tikai spēlējās. Un, jo vairāk spēlējās, jo glezna arvien palika gatavāka, gatavāka – un tad ir punkts. Un paraksta. Var jau strādāt arī à la prima, bet lazēšanai tomēr vajag, lai apakšējais slānis nesmērējas. Cik es zinu, neviens mākslinieks nevar ciest tīru, uzvilktu audeklu. Mēs reiz sēdējām pie Kokles – viņam bija uzvilkts tāds tīrs audekls, un viņš teica: “Vai nevar kāds man ieķēpāt tur stūrī? Es jau to neatstāšu, pats iešu pāri, bet tad ir vieglāk.” Vai ir kāda atšķirība, ja lazē uz audekla vai uz kartona? Es uz kartona līmēju virsū audeklu, jo kartons var sairt. Bet uz plika audekla ļoti grūti lazēt. Kaut Ticiāns uz audekla lazēja reizes četrdesmit. Viss atkarīgs no tā, kā audeklu sagatavo. Ir ļoti labi jānogruntē, lai eļļa nesit cauri tā, ka otrā pusē parādās plankumi. Tad audekls sadeg un sairst. Tā vulgāri runājot, gruntē līdz pusei, tālāk ne. Vajag mācēt tā smalki. Ticiāna laikā mākslinieki paši to nedarīja, bija darbnīcas, kurās sagatavoja audeklu – gludu, stingru virsmu kā marmors. Vai tāpēc pārgāji uz kartoniem? Kartons nav jāvelk uz ķīļrāmjiem – noklāj ar līmi un dragā vaļā. Var lazēt biezi, ļoti slapji – variēt, kā patīk. Kā vecmeistari kādreiz uz dēļiem. Tas ir kā koks. Var kasīt un pārlabot, noēvelēt pilnīgi, kas tev nav iznācis. Var ar skalpeli izkasīt. Un citreiz atstāt – un arī tā var būt glezniecība. Uz audekla tā nevar. Kaut arī... Ar Vili Ozolu mēs vienu laiku strādājām vienā darbnīcā. Reiz gājām pa gaiteni gar mūsu kopējo darbnīcu ar Mākslinieku savienības priekšsēdētāju Edgaru Iltneru. Viņš apstājās pie mūsu durvīm, palika klusu un prasa man: “Tu dzirdi?” – “Nē! Es tikai zinu, ka Vilis glezno.” – “Ieklausies! Ko īsti viņš tur dara?” Es pieliku ausi pie durvīm – it kā skrāpē ar nazi. Nevis dzirdu, bet vairāk tā kā nojaušu, ka Vilis kasa nost bildi. Un Iltners saka: “Es te bieži eju garām un klausos. Un es nezinu, vai viņš vairāk glezno vai kasa nost!” Vilis bija ļoti paškritisks. Man patika stāsts par francūzi, kas bija ieradies, lai sacenstos ar Bahu, – redzēju filmu. Toreiz bija modē izsaukt uz sacensībām, afišas pilsētā bija jau izlīmētas. Francūzis iegāja baznīcā, kur Bahs vingrinājās, nopietni paklausījās un teica savam kalpam: “Kravā koferus, lasāmies prom, mums te nav ko darīt.” Kādēļ viņš aizbēga? Tādēļ, ka manīja, ka tehnikā Baham ir kas tāds, ko viņam nepārspēt. Nevis melodija vai kas cits. Un es tad vēlāk domāju – diez cik tad Leipcigā bija tādu, kas to pamanītu, domāju, ka kliegtu, ka francūzis ir labāks. Tikai Bahs – viņš un vēl varbūt kādi pieci seši cilvēki to saprastu! Bet tie nebūtu pārsvarā, publika aplaudētu francūzim – ārzemniekam, kas laiž vieglāk un virtuozāk un kam ir žabo ap kaklu. Bet kādēļ es tev to stāstu? Ko nozīmē amats – un ko nozīmē meistars. Francūzim nebija bail no Baha, ka viņš spēlēs kādu īpašu melodiju, bet ka viņš to darīs tik rafinēti! Tas ir tas, kas glezniecībā ir tehnoloģija. To nevar izstāstīt. Kā es tev varu izstāstīt, kā garšo nēģi, ja tu neesi ēdusi! Vajag uz savas ādas izjust. Tas francūzis zināja un varēja daudz, viņš jau nebija muļķis! Tikai tādēļ, ka viņš bija gandrīz līdzīgs – gods un slava viņam –, viņš saredzēja Baha lielumu. Tāpat kā agrāk galdniekam. Ja viņš gribēja dabūt amatu, viņam vajadzēja uztaisīt trepes, riņķa trepes un tādas, kādu nevienā mājā nav. Ar jauninājumu – jaunu salaidumu, nostiprinājumu, pulējumu, kaut ko nedzirdētu. Tad viņam iedos meistara stiķi. Kaut kas oriģināls amata nozīmē – tas ir ļoti grūti. Ne ātrumā vai iedvesmā, bet principā ir tā lieta. Principā, attieksmē pret krāsu, uzlicienu utt. Vai var teikt, ka Boriss Bērziņš arī ir kādu jaunu principu atradis? Nē. Es par tādām lietām nedomāju. Es vienkārši gleznoju, kas man patīk, un cauri. Es šaubos, vai to var izdomāt. Tam laikam jāiznāk. Ja ir, tad ir, ja nav, tad nav. Reiz mēs sēdējām pie galda – Eduards Kalniņš, Vilis Ozols, Indulis Zariņš. Zariņš stāstīja, cik liels ir Leonardo. Un Rafaēls. Un Mikelandželo. (Viņš runāja tādēļ, ka viņam bija akadēmijā jāveido monumentālās glezniecības darbnīca, viņš runāja par paraugiem.) Skatos – Kalniņš sēž, lūpas sakniebis vienā strīpā. Sarkans. Acis koši zilas. Un, kad viņš pārvilka tā ar roku pār pliko pakausi, es sapratu – nu būs! “Biedri Zariņ! (Tā viņš uzrunāja, kad bija nikns) Jā, Leonardo ir liels, Mikelandželo tāpat. Bet – viņi visi to ir uztaisījuši kā lieli meistari! Bet vai tu zini tādu Džoto? Viņš neuztaisīja, viņam iznāca! Un starpība starp to, kad iznāk un kad uztaisa, ir ļoti liela!” Viņš jau negribēja teikt, ka tie pārējie viņam nepatika. Kalniņš bija nodzīvojis Itālijā pietiekami ilgi un visu izpētījis – kurš darbs kuram ko nozīmē. Viņš tikai gribēja atgādināt, ka mākslu nevar paņemt ar varu. Tu seko tikai tam, ko gribas darīt? Jā, bet, ko es gribu darīt, tu nezini. To nevar izstāstīt. Piemēram, es zīmēju. Es jau varu uzzīmēt pat atbaidoši pareizi. Bet kaut kas man nepatīk. Un ir ļoti labi, ja, kad tu zīmē, tu ielaidies kādā ēverģēlībā, kādā nepareizībā. Bet kas nāk no tevis, no iekšpuses. Tu zīmē muguru, un tu meklē lāpstiņu, bet tu iekrīti kādā faktūriņā, kādā formiņā, kam ar lāpstiņu nav nekāda sakara. Bet tā ir ļoti laba sajūta, tu jūti, ka tā vajag. Iekšēji tu jūti, bet tas ir pret visiem likumiem. Tu zini, kas ir rakstniecība? Daudzi vidusskolnieki raksta pareizāk nekā viens otrs rakstnieks. Saliek komatus. Tomēr viņi nav rakstnieki. Un ir rakstnieki, kas daudz muld, neveikli raksta, bet aiz tā tomēr ir kaut kas, slēpjas tas lielais. Ne fabula. Glezniecībā tāpat. Tāda tēma kā “Pirtī” – tas nozīmē uzgleznot tanti, kas pirtī mazgājas. Bet aiz tā ir mazs brīnums. Ja izņem, teiksim, angļus no mākslas vēstures, paliek tukšums. Kaut mākslinieku paliek tūkstošiem. Nebūtu Rafaēla, arī būtu tukšums. Es skatos tagad uz tavu darbu man priekšā, un mana dzīve šobrīd ir piepildīta. Kas ir vērtīgāks – reāliju pasaule vai šī te – nereālā. Tā ir kāda narkomānija varbūt... Nereālas pasaules nav. Abstraktā māksla arī ir reāla. Tā ir tikai bezpriekšmetiska. Jautājums ir vienīgi – kurš un kā to izdara. Vienam no reālā nerodas māksla, citam no bezpriekšmetiskā – rodas. Mans jautājums bija: kāpēc tas, kas kļūst par mākslu, kļūst arī par kaut ko tik vērtīgu – par realitāti? Māksla, es domāju, ir tāds baigi nodrāzts vārdiņš – kolektīvs. Māksla, vienalga, kāda tā ir, ir kolektīva rezultāts. Tur ir līderi, mazāk līderi, iniciatori, bet principā tā ir viena banda, un tā banda var būt ļoti liela. Tā var būt visā pasaulē pārstāvēta. Viens nekad nevar radīt mākslu – vai tā ir abstraktā vai reālā. Viņš kaut kur lūr, kaut ko klausās. Un tur piedalās arī skatītāji. Tie gudrākie vai talantīgākie. Man, piemēram, patīk Rembrants, Džoto... Vispār man patīk tik daudzi mākslinieki, ka telefona grāmata būtu par plānu ar tiem vārdiem. Man viņi ir vajadzīgi. Bērziņš jau nav viens. Ja jau ar mākslu viegli varētu tikt galā, tad katrs otrais planētas iedzīvotājs būtu mākslinieks. Iedomājies, cik daudz gudru cilvēku ap to mokās! Svemps – advokāts, beidzis universitāti, gudrs cilvēks – runāja par mākslu kā kaut ko tādu, kas jāiekāro un jāiegūst katru reizi no jauna. “Tu vari nolikt kā Napoleons vienu bateriju te, trīs tur, sadalīt zobenus un lielgabalus, izplānot kauju līdz pēdējam sīkumam, bet, kad iet vaļā, – nekad tu nevari būt drošs, kā tas beigsies!” Arī Eduards Kalniņš – ļoti gudrs cilvēks. Bet viņam nemaz nebija viegli gleznot. Kā tas ir: gudrs, talantīgs cilvēks – un mokās. Cilvēkam ir jāmācās, jāmokās, un tad kāds, lielāks par Dievu, beidzot iedod viņam “konfekti”, lai viņš neraud, – gandarījumu. Un lai viņš domā, ka tas ir viņš, kas to paveicis. Kad es biju jau akadēmijā jaunākais pasniedzējs un man bija tas gods iet līdzi komisijai, kas apskatīja studentu darbus, arī es reiz vie-nam studentam gribēju pamācīt, kā vajag gleznot: te gaismu, tur ēnu, te “bliku”... Students stāvēja un klausījās. Klausījās arī profesors Kalniņš, profesors Ubāns, profesors Melderis, profesors Eliass un rektors Svemps. Un tad Svemps mani pārtrauca: “Iesim uz nākamo darbnīcu, tur būs vieglāk.” Visa komisija devās ārā, Kalniņš pēdējais. Koridorā viņš apstājās un pagriezās pret mani. “Biedri Bērziņ!” Es jau sastingu. “Vai jūs zināt, ka var pabeigt akadēmiju un nezināt, kas ir glezniecība?” Es paliku stāvot, galīgi izsists no sliedēm. Kā tas tā var būt? Kalniņš aizsteidzās komisijai līdzi. Un tad vēlreiz apstājās, paspēra divus soļus manā virzienā un stiprā balsī nosauca: “Var pabeigt akadēmiju ar sarkanu diplomu un medaļām un nezināt ne velna no mākslas!” Un tikai pēc desmit gadiem es sapratu, par ko bija runa. Man liekas, tas ir kaut kas vēl lielāks par Dievu, vēl gudrāks, kas to ir cilvēciņam ielicis pūrā. Daba tā ir radījusi. Tas nav mūsu izgudrojums. Tāpat kā sieviete un vīrietis. Tas nav cilvēka izgudrojums. Tas ir ielikts mušā, žurkā, visur. Un nāk pēcnācēji. Tas nav mūsu darbs, mēs esam tikai instrumenti. Tikai. Un tā ir arī ar mākslu. Mēs neesam to radījuši. Un mēs tagad gribam uzzināt, kas tā ir. Mēs taču nekad to neuzzināsim! Tomēr māksla nav tā augstākā, tā lielākā dzīvē. Dzīve ir lielāka. Ar Borisu Bērziņu sarunājās Laima Slava | |
| Atgriezties | |
