VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Grīziņkalna kosmonauti jeb Rīga 800 Kaspars Vanags, īpaši “Studijai” | |
| |
| I. Tādas vietiņas mēdz saukt par hard-core. “Šlāgerbārs”. Patiesībā ar
vaskadrānu iztapsēta ieskrietuve. Divas istabas, “Lāčplēša” alus,
šņabis simts gramu “graņonkās”, televizors, kas daudziem ir vienīgais
pieejamais rajonā, ķiploku grauzdiņi un nemazgātu ķermeņu smaka,
trīcošas rokas un salasītas mēbeles. Kokā izgrieztais valsts ģerbonis
izskatās tikpat nacistisks kā blakus ar flomāsteru uz sienas uzrakstītā
norāde, ka saldējums ar ievārījumu te maksā tikai 20 santīmus. Tas
laikam gadījumā, ja kādam līdzi atnācis daiļais dzimums, kas noteikti
negadās bieži. Kad iegriežos, ir gandrīz vēl priekšpusdiena.
Salāpīšanās laiks. Apmeklētāji ienāk pa vienam un itin drīz atkal
aiziet. Kā maizes veikalā. Apsēžos nostāk un neuzkrītoši sāku aplūkot nāciena iemeslu. Vienlaidus rindā gar istabas sienām stāv koka statuetes. Gandrīz nepilns simts, lielas un mazas, dažas tēstas pagalē, citas prāvākā zāģmalkas baļķī, kaut kas starp totēmu un robežstabiem. Nejauši ieklīdis ieskrietuvē uz Čaka ielas īsi pirms Zemitānu tilta, tās uzgāja kāds mans draugs, iezīmējot pagrieziena punktu Valda meklējumos. Tagad mēs zinām, kā viņu sauc, un vīrietis aiz bāra letes izstāsta, kur viņu varētu meklēt – būdīgo klaidoni ar sirmo matu pūzni uz galvas, kurš pirms diviem mēnešiem turpat Tallinas ielas apkārtnē mums bija piedāvājis par kādu latu nopirkt divus viņa gleznojumus uz finiera atgriezumiem, bet pēc darījuma pazudis tik pēkšņi kā zemē iekritis. Atstātie darbi bija portreti, un to rokraksts nepārprotami liecināja, ka autors ir tas pats, kura zīmējumus uz namu sienām var atrast blīvi izkaisītus pa visu Grīziņkalnu, Zemitānu stacijas apkaimi un rajonā ap Lielajiem kapiem. To ir neticami daudz, simti vai tūkstoši – ne izskaitīt, un visi ir tikai un vienīgi portreti. Vesels pilsētas rajons kā apjomīga portretu galerija. Nav brīnums, ja tās totēmveidīgie robežstabi stāv vienkopus “Šlāgerbārā”, iezīmēdami nevis teritoriju, bet atsevišķus vārgas biopulsācijas punktus, sīkas eksistences vienības. Proti, dzīves nobružātus indivīdus, kas savā kopumā veido jēdzienu underclass. Raupji ieskicētie sejas vaibsti tiem ir tik līdzīgi, ka liekas kā klonēti, lai statuetes derētu vairākiem uzreiz. Gandrīz jebkuram no viņiem, alkohola un regulāru apsaldējumu uztūcinātajiem saulesbrāļiem no postindustriālajā krīzē iegūlušā strādnieku rajona – Grišķenes. II. Valda portreti uz īres namu sienām kalpo kā pilsētas sociopsiholoģiskās topogrāfijas zīme, jo savdabīgā divu žanru – graffiti un portreta – sintēze, kas vienlaicīgi ļāvusi uzskatāmi iezīmēt gan rajonu, gan arī tā iedzīvotājus, skatītāju konfrontē ar divām parādībām uzreiz. Vizuālās kultūras fenomena ietvaros konkrēta pilsētas daļa netīši, bet uzskatāmi tiek deklarēta ne tikai kā iezīmētais, bet arī kā iezīmēto rajons. Vienā vārdā – geto. Geto, mūsdienu urbānās realitātes skaudrākā sadaļa, rīdzinieku sabiedriskās domas apritē pagaidām ir apjausts tikai teorētiski, bet vizuālās kultūras kontekstā parasti asociējas kā pagātnes tēls un tīri estētiska vienība. Koka apbūves un šķūnīšu kompleksi latviešu melnbaltajā fotomākslā vai, piemēram, Lailas Pakalniņas filmā “Kurpe” ilustrē autoru spēju saskatīt klasiskus kompozīcijas paraugus progresa neskartas nomales pašregulatīvajā haosā. Būtībā tā ir nostalģiska jūsma par dabisko lietu kārtību, kuras šarmu vairo apziņa, ka kadrā iebalzamēts aizgājībai atrauts gabals. Mūsdienu lielpilsētās geto ir konstanta izolācijas zona, un tās nošķirtība no globālās pasaules procesiem ir visai nosacīta, jo ilūziju par dabisko lietu kārtību te veicina saskarsme ar citādāk deformētu telpas un laika attiecību modeli, kas patiesībā ir tikpat kropls kā ārpasaulē. Kamēr turīgākajai pasaules iedzīvotāju daļai dzīves telpa kļūst arvien relatīvāka un gandrīz jebkura robeža var tikt šķērsota “pa īstam” vai vismaz virtuāli, tikmēr otrai iedzīvotāju daļai nākas samierināties ar dzīves telpu kā vienmulības iegrožotu realitātes fragmentu. Cenšoties apgūt arvien jaunus realitātes nostūrus, dzīves telpa pirmajiem ir kļuvusi tik plaša, ka tās šķērsošanai sāk pietrūkt laika. Vienmēr būdami aizņemti un steigā, viņi dzīvo mūžīgajā tagadnē, kuru veido atsevišķas no pagātnes un nākotnes izolētas dzīves epizodes. Savukārt otrajiem laika ir pārpārēm. Tajā nekad nekas īpaši nenotiek. Viņi nekontrolē laiku, bet arī laiks nekontrolē viņus. Aiz neko darīt viņi to palēnām nosit gluži tāpat, kā laiks palēnām nosit viņus pašus. Tomēr atstāt šo cīņas arēnu nav iespējams, jo piesaiste reālās dzīves telpai tur šaurībā iegrožotus kā viņus, tā arī monotono laika plūsmu. Pirmie dzīvo vienīgi laikā, jo viņu dzīves telpā virtuālais un reālais ir saplūdis vienotā, grūti definējamā hiperrealitātes vīzijā. Toties trūcīgajiem nenozīmīgs ir kļuvis laiks. Viņi dzīvo vienīgi telpā, skaudras realitātes nogrieznī, kura materialitāte šķiet vai aptaustāma, pārsteidzot ar savu konsekvento nemainību un stingrajām robežām. Šādā kontekstā Valda darbi atklāj īpašu vērtību. Lai arī tajos saskatāmas pa-ralēles ar atsevišķām Rietumu lielpilsētās sastopamām graffiti formām, unikāls ir fakts, kad konkrēts pilsētvides fragments tiek deklarēts kā geto zona ar viena autora spēkiem un tik nepārprotami. Gluži tāpat kā viņa zīmētie portreti mūsu uztverē nav atdalāmi no ēku sienām vai laternu stabiem, arī pašu prototipu eksistence mums nešķiet īsti iespējama ārpus tā pilsētas areāla, ko iezīmējis Valdis. III. Pārsvarā gadījumu būdami nelegāli un grūti kontrolējami, graffiti sabiedriskās domas vairākumā tiek traktēti kā vandalisma izpausme. Tiesa, gana sena, uz ko norāda arī šā termina izcelsme. Itāļu valodā par graffitio jeb daudzskaitlī graffiti dēvē zīmējumu vai skrāpējumu uz plakanas virsmas, un sākotnēji tas tika lietots kā apzīmējums antīkiem neoficiālas dabas “rakstiem” uz senās Romas arhitektūras pieminekļu ārsienām. Tādi atrodami gan uz imperatora Nerona celtā Domus Aurea Romā, gan uz Adriāna villas Tivoli. Savukārt Pompejus graffiti pētnieki varētu dēvēt par īstu paradīzi. Lai arī pilsētnieku rīcībā bija uz ielām novietotas tāfeles jeb alba, uz kurām katrs varēja atstāt kādu vēstījumu, paradums nosūtīt sveicienus un laba vēlējumus ar ogles, skrāpekļa vai otas zīmējuma palīdzību bija tik izplatīts, ka neaprakstītas palika vien to māju sienas, kuru īpašnieki lūdza to nedarīt, uzvelkot uz mūriem īpašu divu čūsku zīmi. Tomēr parasti graffiti tiek saprasti kā divdesmitā gadsimta urbanizētās pilsētvides parādība un apzīmē neoficiālas izcelsmes un dažādas sarežģītības pakāpes zīmējumus publiskā telpā vai uz citu nekustamā īpašuma. Tieši tādēļ daudzi tajā saskata vandalisma pazīmi, ignorējot faktu, ka graffiti autoru rīcībai motivācija mēdz būt dažāda, kas ļauj to klasifikācijā izšķirt divas traktējumā visnotaļ atšķirīgas pamatgrupas. Līdzās individuālajiem un populārajiem graffiti, kuru pamatā ir atsevišķa indivīda tieksme pēc publiskas dabas pašapliecināšanās, kas parasti vainagojas ar piedauzīgiem uzrakstiem tualetēs, parku soliņos iegrebtiem iniciāļiem, cauršautām sirdīm un atzīšanos mīlestībā caur matemātikas formulu, pastāv arī sociālo kopienu graffiti, kurus dažkārt ir pamats uzskatīt par mākslas formu, jo to idejiskais saturs un estētiskais satvars savā dzīvotspējā ir ilgāks nekā atsevišķā indivīda piederība attiecīgajai kopienai vai subkultūrai. Kā piemēru var minēt politisko graffiti – sešdesmito septiņdesmito gadu kreiso studentu nemieros izplatītu protesta akciju paveidu. Ar sarkanu vai melnu aerosola krāsu uzšņāptais uzsaukums parasti bija vienā rindā un pa visu nama sienu. Mūsdienās šādas rakstības maniere poligrāfisko izdevumu grafiskajā dizainā joprojām mēdz norādīt uz izdevēju politiski kreiso orientāciju, tomēr ielu cīņās izkoptais rok-raksts ir arī Prāgas pavasarim raksturīga asociācija, un tā temperaments šķiet kā iekapsulēts Polijas pretošanās kustības Solidarnošc logotipā. Gluži cita rakstura piemērs ir bandu graffiti (gang graffiti), kas īpaši izplatīti Savienoto Valstu lielpilsētās. To saturs un forma sastāv no slepeniem zīmju kodiem un specifiskā kaligrāfijā izstrādātiem iniciāļiem. Grupējuma locekļi to izmanto, lai noteiktu piederību grupējumam, atšķirtu ienaidniekus no sabiedrotajiem, bet visbiežāk – lai iezīmētu savas ietekmes sfēras teritoriālās un ideoloģiskās robežas. Šajā gadījumā graffiti mēdz saplūst ar citām kreativitātes formām, piemēram, tattoo vai ģērbšanās stilu, radot vienotu vizuālās kultūras sistēmu, kas bāzēta attiecīgās grupas dzīvesveida principos un kalpo kā ilustratīva norāde uz attiecīgā kriminālā grupējuma ekonomisko vai sociālo aktivitāšu jomu. Savukārt populārākais no sociālo kopienu graffiti ir tā dēvētais New York style, jeb “hip-hop” graffiti, kuru globālā izplatība ir rosinājusi akadēmiskas dabas interesi par graffiti kopumā. Lai gan tā atzari skāruši arī Rīgu, pašu “hip-hoperu” vērtējumā vietējiem “rakstītājiem” pārspēt Valdi joprojām nav izdevies. Šis fakts urbānās jaunatnes kultūrā viņam ir piešķīris savdabīgas kulta personas statusu. Ticat vai ne, tādu jauniešu pilsētā nebūt nav mazums, kuri rūpīgi seko papildinājumiem Valda “galerijā” un regulāri savā starpā apmainās ar informāciju par jaunākajiem atradumiem. IV. Atradumu virkni savulaik aizsāka kompozīcijā pavirši izsvaidītu portretu gūzma uz mūra, kas norobežo Brīvības ielai piekļautos apbūves kvartālus no Lielajiem kapiem. Motoreļļas vai piķa triepienu robustā mazrunība te piešķīrusi portretēto sejām nopietnību, kas nebāl arī tagad, kad sveša roka ar krītiņiem tās ietonējusi viegli rozā. Tās kļuvušas vienīgi teatrālākas, mudinot septiņdesmito gadu matu sakārtojuma dīvainībās nojaust paralēles ar senākiem laikiem. Lūk, vienam uz pleciem pat uzmests kas līdzīgs apmetnim, bet citam – tāda kā baltu mežģīņu apkakle, kas ļauj pa pieskari aizgājušajā automehāniķī saskatīt līdzību gan ar velna kalpiem, gan vēl nesenajiem pilsētas birģermeistariem, kas droši vien guļ tepat kaut kur blakām. Vandalisms, kādu iespējams pārmest darba autoram, liekas necils salīdzinājumā ar likteni, kāds piemeklējis kapsētu. Tomēr pilsēta, kas liekas dzīvojam vienīgi tagadnē, spēj aizmirst ne tikai mirušos. Pie veļiem tiek pieskaitīti arī vēl dzīvie. Varbūt tieši tādēļ portretiem izraudzītā vieta šķiet tik adekvāta. Un varbūt tādēļ Valda zīmētās sejas vienmēr ir plakanas kā ēnu pasaule, ļaujot mūsu acīm pārliecināties par perspektīvas trūkumu, kāds raksturīgs geto iemītnieku dzīvēm. Šāda atklātība minētos darbus būtiski atšķir no vairuma citu sociālo kopienu graffiti, kas parasti ir kodēti un kalpo kā alternatīva komunikāciju sistēma vienīgi konkrētās grupas iekšējai lietošanai. Te mērķis ir gluži pretējs: padarīt visiem redzamu šķietami neredzamo. Turklāt skatītājs šajā procesā tiek iesaistīts ar graffiti kā medijam netipisku, bet nospraustajam mērķim trāpīgi izvēlētu paņēmienu. Valdis spēlē paslēpes, un acīgākajiem arvien pienākas kāds “bonuss”. Proti, portreti ne vienmēr tiek zīmēti uz ēku fasādēm. Kaut arī tādu ir ne mazums un daži pat rotā gruntīgus Čaka ielas namus, lielu daļu var uziet tikai vērīgākie. Te uz putekļiem noklātu logu rūtīm, te ar kaļķakmeni nemanāmi iešvīkātus laternu betona stabos vai uz trotuāru pelēkbaltās apmales. Ne katrreiz tiek izmantota krāsa. Gluži kā maskējoties, skrāpējums mēdz meistarīgi pielāgoties nama tonim vai arī gaida drosminiekus, paslēpies baismu pilnos geto nostūros. Jo šaubīgāka vietiņa, jo lielāks pārsteigums. Piemēram, sienas gleznojums zem Deglava tilta izpleties gandrīz simt metru garumā, skatam paverot grandiozu dzīru ainu, kādai par liecinieku diez vai ir nācies pabūt regulārākajām žurnāla “Studija” lasītājām. Tomēr ne visi dzīru dalībnieki cilā kausus. Apkaimē izkaisīto portretu gūzmā atkal un atkal nākas sastapt kādas sievietes seju, kas acu skatiena daiļrunībā varētu sacensties ar Beatriči pie šķīstītavas vārtiem. Lai arī viņas pasaulei grūti būtu piedēvēt dievišķas dabas raksturu, nepārprotams ir fakts, ka Valdim tā šķiet tikpat nesasniedzama kā augstākie debesu loki. Gluži kā apliecinot savu piederību citai sociālajai galaktikai, kādā sienas skrāpējumā viņa tur rokā iespraustu kafijas tasi, atliekusi atpakaļ mazo pirkstiņu. Centienus izrauties no iegrožotās dzīves telpas un nonākt saskarsmē ar ārpasaulē mītošajiem viskardinālāk raksturo monumentālais sienu gleznojums netālu no Brasas stacijas. Sala uztūcinātās sejas, brūnas kā Avotu ielas koka nameļi, šoreiz pieder kosmonautiem, kas lūkojas caur skafandra ķiveru aizsargstikliem kā mums gluži draudzīgi “svešie”. Turklāt par satikšanās vietu šoreiz izraudzīta neitrāla zona. Proti, mājelē, kuras sienas sedz panno, labu laiku esot darbojies ne īpaši augstas klases bordelis. Tā apmeklētājiem, pēc mirklīga lidojuma bezlaika transā atkal atgriežoties uz zemes, redze uz brīdi ir kļuvusi jūtīgāka pret telpas realitāti, un tas ir īstais brīdis tos uzrunāt. V. Savukārt tiem, kas labprāt vēlētos ar “svešajiem” kontaktēties paši, varu dot kādu lietišķu padomu. Savdabīgu sarakstes veidu ar Valdi nejauši atklāja mākslinieka Ginta Gabrāna kaimiņš. Iznesis pagalmā prom mešanai domātu galdu, viņš dienu vēlāk to atrada rūpīgi apgleznotu. Nācās vien stiept atpakaļ mājās. Šajā rajonā tā notiekot gandrīz ar katru finiera gabalu, kas piesedz izsistu pirmā stāva rūti. Un labi kā tā, jo beidzot te kaut kas notiek. Bet kā ir ar Bolderāju, Mangaļsalu vai Maskavas forštati? Ar šo rakstu, kas rezultātā ir sanācis gluži citādāks, nekā bija iecerēts sākumā, patiesībā gribēju pievērst uzmanību tai Rīgai, kas astoņsimtās jubilejas svinībās tiek akli palaista secen. Varbūt Valdim sarakstes nolūkā derētu uzšņāpt pāris graffiti arī Rātslaukumā uz kādas no hiperrealitātes butaforiju sienām? | |
| Atgriezties | |
