VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Starp sapņiem un ikdienu Dace Lamberga, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Rūdolfa Pērles neparastā personība nobrieda Krievijā 20. gadsimta sākumā divu revolūciju starplaikā un Pirmā pasaules kara gados. Grūti iedomāties citu latviešu mākslinieku, kura ikdiena un gara centieni būtu tik nesavienojami, tik diametrāli pretēji, jo viņa eksistenci stingri reglamentēja algotais darbs gumijas fabrikā Treugoļņik Pēterburgā. Šogad Rūdolfu Pērli atceramies simt divdesmit piektajā dzimšanas dienā, bet viņam atvēlēti bija tikai četrdesmit divi gadi – līdz 1917. gada 17. jūnijam. “Viņš mira pašos spēka gados. Viņam bija jāaiziet taisni tai brīdī, kad viņš bija pārspējis ārējos šķēršļus un lielas grūtības un pašlaik tiecās aizsniegt arī pilnību un gatavību mākslas laukā” – dziļa nožēla skan Gustava Šķiltera rakstītajā nekrologā. Piemiņas izstādē Valsts Mākslas muzejā bija apkopots gandrīz viss Pērles nelielais mantojums – nedaudzās eļļas gleznas, oforti, akvareļi, tušas un zīmuļa zīmējumi, kas viņa vārdu uz mūžiem ierakstījuši latviešu mākslas vēsturē. 20. gadsimta sākuma simbolisma kopainā blakus Jaņa Rozentāla mitoloģiskajām vīzijām un pasaku tēliem, Teodora Ūdera reālistiskajam tvērumam un Jāņa Valtera krēslainajām noskaņām Pērle izceļas ar ireālo fantāzijas pasauli. Smailas, vēsi eksaltētas saules apspīdētas klintis, tvīksmaini rožu un liliju pušķi, mistiski ceļinieki, sapņaini netverama teiksmainība – to visu kā tālu tuksneša mirāžu uzbūra māksli-nieka dziļi trauslā dvēsele. | |
| |
| Pērles dzimtas uzvārds cēlies no Druvienas Pērļu kroga, bet pats viņš
1875. gada 27. aprīlī dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā. No tēva Rūdolfs
mantoja garīgās intereses, no mātes – mīlestību uz puķēm un kļuva par
daiļdārznieku Kārļu muižā. Paies gadi desmit, un rožu kopējs šīs
valdošās puķu karalienes uzburs virknē romantisku akvareļu. Vestienas
muižas baronese ievēroja Rūdolfa mēģinājumus gleznot ar ūdenskrāsām un,
apsolot sniegt materiālu pabalstu, pamudināja doties uz Pēterburgu, uz
Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu. 1897. gadā Pērle iestājās
Jūlija Jaunkalniņa tekstiliju zīmēšanas klasē, apguva akvareli, kā arī
specializējās ofortā. Studentu pulciņa “Rūķis” biedri, arī tikai trīs
gadus vecākais Vilhelms Purvītis, studijas tolaik jau bija beiguši,
taču Pērle kopā ar saviem laikabiedriem Rūdolfu Pelši, Burkardu Dzeni,
Jāni Kugu un Pēteri Krastiņu 1902. gadā centās atjaunot kādreizējo
vienojošo garu, kā arī iesaistījās Pēterburgas tautiešu rosīgajā
koncertu, teātra spēlēšanas un latviešu avīžu darbībā. 1905. gadā pēc
skolas beigšanas Rūdolfam nācās palikt Pēterburgā. “Redzi – ir noticis
tas, no kā es tik ļoti baidījos, jo esmu iestājies gumijfabrikā par
arhitekta palīgu” – no vēstules Burkardam Dzenim var noprast, ka
gandarījumu algotais darbs nesagādāja, tomēr tās izrādījās saistības uz
visu mūžu. Atturīgais, sevī noslēgtais mākslinieks deviņas stundas
dienā pavadīja fabrikā, un romantiskā simbolista sapņainā daba, ko
ikdienā nospieda dzīves īstenības slogs, varēja atplaukt tikai
svētdienās, tverot zīmuli un otu, – jau pie kafijas tases tapa pirmie
zīmējumi. Jānis Siliņš 1928. gadā izdotajā monogrāfijā Pērles mākslas attīstību ir iedalījis divos galvenajos posmos – agrīnajā reālistiskajā un divos pēdējos gados, kad mākslinieku “nodarbina jaunas izteiksmes problēmas”. Tomēr arī pievēršanos puķu gleznojumiem 1911.–1915. gadā, vidusposmā, gribētos izcelt atsevišķi, jo izteiksmes līdzekļos iezīmējās attālināšanās no dabas paraugiem. Vienīgais zināmais mācību darbs – klusā daba ar bruņucepuri –, kura lazējošais akvarelējums stilistiski tuvs Kārļa Hūna manierei, liecina par jaunā mākslinieka centieniem apgūt Štiglica skolas konservatīvo programmu, tomēr viņa agrīnajās liriski reālistiskajās ainavās gan ofortā, gan akvarelī jūt jau individuālu izteiksmes veidu. 1904. gada ofortos “Priedes” un “Somijā” skarbais ziemeļu dabas tvērums veidots lielās masās, balstoties uz spēcīgiem melnbaltā kontrastiem, taču liriskajā ainavā “Jelagina sala” (1905–1906) iezīmējas niansētāks asējuma adatas raksts. No laikmetīgajām tendencēm Štiglica skolas programmā redzamākās pēdas atstāja tieši jūgendstils, spēcīgi ietekmējot, piemēram, Gustavu Šķilteru. Turpretī Pērli Pēterburgā iecienītais “modernais stils” skāra minimāli, kaut arī plastiskajos priežu apjomos un zaru līkločos var nojaust jūgenda gara strāvojumu. Daiļdārznieka gados izaugušo aizrautīgo puķu mīlestību Pērle piepildīja akvareļu ciklā, un liekas, ka nevienu citu no laikabiedriem tā nesaistīja ziedu fantastiskās, netveramās formas, krāsas un mainīgās pārvērtības. Neatstāj sajūta, ka Pērlem iegrimšana skaistuma vīzijās nozīmēja ne tikai centienus aizmirst ierēdņa ikdienas rutīnu, bet arī vēlmi paust iekšējos pārdzīvojumus. “Pērles dabā bija īpašības, kas imponēja sievietēm”, taču “viņš vairās no reālā, banālas iepazīšanās. Kāds apmainīts kluss smaids, vieglas jūtu nianses, kas paliek atmiņā kā izgaistošs sapnis. Tas – viss.” Rožu, liliju, fuksiju, asteru, gladiolu gleznojumu gaistoši vārās, vibrējošās noskaņas liek domāt, ka mākslinieka apziņā tās nebija tikai klusās dabas, bet varbūt simbolisks sievietes ideāla personificējums. To, ko Pērle neuzdrošinājās sastapt reālajā dzīvē, viņš kā neaizsniedzamus sapņus atspoguļoja mākslā. Bez tam šīs puķu kompozīcijas, izcili akvareļa tehnikas paraugi, būtībā ir pirmās klusās dabas latviešu glezniecībā. Kompozīcijas “Rozes” (1911) rozīgi violetīgo un dzeltenīgo pušķu mākonis fascinē ar ireāli vieglu gaisīgumu, savukārt zaļi sārtais “Fuksiju” (1915) cers, zaudējot zemes smagumu, iznirst no rēgainas, pilnīgi bezpriekšmetiskas vides. Ar brīvo formas nosacītību un atraisītajām ūdenskrāsas plūdinājuma nejaušībām, ko Pērle uzdrīkstas maģiskajos puķu gleznojumos, likts pamats latviešu akvareļa nākotnei. Klusajā dabā “Rozes un lilijas” (1915), parakstītā ar pseidonīmu R. Jakovļevs, formu veidojums ieturēts nedaudz pasausā, dabai tuvā manierē, radot paralēles ar krievu gleznotāja N. Sapunova spilgti krāsainajiem un pārbagātajiem uzstādījumiem. Gan maniere, gan pseidonīms liecina, ka Pērle centies piemēroties Krievijas Ķeizariskās Akvarelistu biedrības prasībām. Pēc šīs biedrības noteikumiem katru autoru, kas piedalījies trijās izstādēs, bija jāuzņem par biedru, taču to darīja nelabprāt, jo nācās dalīties gūtajos ienākumos. Ar to var izskaidrot gan krievisko pseidonīmu, gan reālistiski pasauso pieeju uzstādījumam. Pasaules kara iznīcības dramatisms Pērles dzīvē izpaudās savdabīgā duālismā. Fabrikā viņš aizrāvās ar pirotehniku, izgudroja spilgti degošu vielu pozīciju apgaismošanai naktī, kā arī jaunu raķeti un aerostatu tās pacelšanai. Gatčinā, atgūstoties pēc Ziemsvētku kaujās gūtā ievainojuma, par Pērles eksperimentiem ieinteresējās pulkvedis Frīdrihs Briedis. Rīgas frontē viņš mēģināja pat eksperimentēt, taču neveiksmīgi, jo trūka piemērotas tehnikas – cara armijas birokrātija nebija ieinteresēta nekādos jauninājumos. Tajā pašā laikā savos darbos prozaiskus kara notikumus, piemēram, gaisa kuģa apšaudi Pērle atainoja reti. Viņu pilnīgi vienaldzīgu atstāja arī laikmetīgo virzienu – kubisma, supremātisma vai futūrisma – aktualitātes. Tieši otrādi, Pērles gleznas un zīmējumi, pieaugot simbolisma īpatsvaram, vēl vairāk attālinājās no apkārtējās realitātes. Komandējums aizveda mākslinieku uz dienvidu fronti Karsā, tagadējā Turcijā, kur uz viņu satriecošu iespaidu atstāja sagrauto pilsētu drupas un Kaukāza kailās, mežonīgās klintis, radot spējas izmaiņas domāšanā un izteiksmes veidā. Divos pēdējos dzīves gados Pērles simboliskajās eļļas gleznās, akvareļos un zīmējumos valdīja pilnīgi nereāla formu fantāzijas pasaule, bet noskaņās – elēģiska cilvēka dzīves niecības apzināšanās. Kā sava laika nozīmīgākos gleznotājus Pērle atzina lietuviešu simbolistu Mikaloju Konstantīnu Čurļoni un Krimas kalnu atainotāju Konstantīnu Bogajevski. Viņa kompozīcijās Bogajevska iespaids nav īpaši jūtams, un Pērli kā līdzenuma cilvēku, liekas, fascinēja tieši dekorativizētie kalnu motīvi. Toties Čurļoņa savdabīgie vīziju un sapņu tēli, kuri izpaudās muzikāli ritmiskā un nosacītā formu valodā, atstāja paliekošu iespaidu uz Pērles pēdējo gadu izteiksmes veidu. Viņa glezniecība formā neapšaubāmi ir smagnējāka un tradicionālāka nekā Čurļoņa abstrahētā pasaules uz-tvere, jo abiem bija atšķirīgas skolas un daiļrades iespējas. Pērles simbolisko ainavu kompozīcijas veidotas klasiskā izpratnē ar tumšāku priekšplānu un gaišāku otro plānu, tomēr viņš atzina laikmetīgo formu vienkāršojumu, atsakoties no sīkāka detalizējuma. Smailo kalnu dziļi kontrastainās, tumši noēnotās un saules apspīdētās kailās klintis (“Kalnu gali”, 1916; “Klinšu zaigums”, 1916) liekas kā izsapņotas vīzijas, tik tālas no reālās dabas. Temperas gleznas “Saule” (1916) simetriskais klinšu kārtojums pat liecina par īpašiem dekorativizētas ritmikas meklējumiem. Kaut arī Pērle 1916.–1917. gada simboliskajās ainavās “Brīnumu pils”, “Dzīves ceļš”, “Kuģi”, “Saulīt' vēlu vakarā” pauž cilvēka dvēseles pārdzīvojumus, nepiepildītas ilūzijas, dramatisku likteņa nolemtību, tomēr raksturīgi, ka pašu cilvēka figūru viņš izmantojis ārkārtīgi reti. Zīmējumā “Betlēmes zvaigzne” (1915–1917) svētā ģimene iezīmēta tikai kā tumšs, sīks siluets, un arī eksistenciālajā “Dzīves ceļa” kompozīcijā cilvēks ir vienīgi mazs, nenozīmīgs ķinķēziņš, kas kopā ar visu baru bezjēdzīgi danco pēc āksta stabules. Tāda bija arī paša Rūdolfa Pērles dzīve. Hronoloģiski pēdējo īsto latviešu simbolistu ikdiena cieši saistīja ar savām pelēkajām važām, un tikai mākslā viņš nejuta nekādus ierobežojumus savām romantiskajām fantāzijām, sapņiem un ilgām. | |
| Atgriezties | |
