VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atpakaļ realitātē Kristīne Želve | |
| |
| “ŽURKU ĶĒRĀJS” (Ratcatcher) – filma, kas 2000. gadā saņem kinoforuma
“Arsenāls” konkursa skates galveno balvu. Režisore un scenārija autore
– Linna Remzija (Lynne Ramsay). Remzija dzimusi 1969. gadā Glāzgovā,
studējusi Nacionālajā kino un TV skolā Londonā, strādājusi kā
operatore. Viņas pirmās studiju gadu īsfilmas Small Deaths (“Mazās
nāves”) un Gasman (šo nosaukumu uz ātru roku varētu iztulkot kā “Gāzes
maksas inkasents” ) saņem Kannu festivāla žūrijas balvu un prestižā
Klermonas-Ferānas īsfilmu festivāla galveno balvu. “Žurku ķērājs” – tā ir 70. gadu Glāzgova. Divpadsmitgadīgā Džeimsa ģimene gaida, kad pilsētas valde pārcels viņus uz dzīvi kādā labākā rajonā. Neviens nezina, ka Džeimss ir pārdzīvojis ko šausmīgu – viņš ir sava rotaļu biedra bojāejas liecinieks un, iespējams, arī neapzināts vaininieks. Džeimss atsvešinās no ģimenes (mamma – nogurusi, tēvs – iedzer, māsas – vīzdegunes utt.) un dzīvo pats savā pasaulē, satuvinoties vien ar dažiem tādiem pašiem īpatņiem un vietējā bara nepieņemtiem kā pats – “bišku” fanātisku dzīvnieku mīļotāju Keniju un četrpadsmit gadus veco Annu Margarētu. preses konferencē “Vai žurkas jūsu filmā kaut ko simbolizēja?” jautā žurnāliste. atpakaļ realitātē Kinoteātrī “K.Suns” notiek preses konference ar divām “Arsenāla” foruma skates režisorēm – britu režisori, skotieti pēc tautības, Linnu Remziju un itāļu izcelsmes amerikāņu režisori Odetu Čankarelli (Odetta Ciancarelli). Pavisam drīz Remzijas debijas spēlfilma “Žurku ķērājs” pelnīti iegūs festivāla galveno balvu – 10 000 dolāru un Linna būs žurnālistu ielenkumā. Šobrīd ir ieradušies divi. Preses konference notiek kinozālē starplaikā starp abu filmām – Odetas “Pasaki, ka tā nav” un Linnas “Žurku ķērāju”. “Arsenāla” programmu grupas vadītāja Ieva ar profesionālu smaidu (jo patiesi priecīga viņa justies nevar) apstaigā nedaudzos skatītājus un lūdz, lai tie paliek zālē. Daži piekrīt. Odetas lielās brūnās acis sākumā izskatās nedaudz piesarkušas, un es atceros Orsonu Velesu, kurš, ieradies nolasīt lekciju kādā provinces universitātē, vērsās pie pustukšās zāles ar vārdiem: “Dāmas un kungi! Esmu pazīstams kinorežisors, teātra režisors un radio režisors. Esmu arī rakstnieks – rakstu scenārijus un lugas; esmu arī aktieris – spēlēju galvenās lomas gan izrādēs, gan filmās. Vienīgais, ko es šobrīd nesaprotu – kādēļ manis šeit ir tik daudz, bet jūsu – tik maz!” atpakaļ preses konferencē Tātad – jautājums: “Vai žurkas jūsu filmā kaut ko simbolizēja?” Atbilde: “Nē, žurkas tur vienkārši bija. Tajā Glāzgovas rajonā, kur mēs filmējām, vienmēr bijis milzum daudz žurku.” atpakaļ realitātē. “personīgais laiks” Nē, tā nav “atmāšanās” no “naturāliem” jautājumiem, īpaši, ja vēl piesaucam Lotmana teikto, ka skatītājs iet uz kino ar konkrētu mērķi – skatīties filmu un ir pārliecināts, ka viss, kas viņam tiek rādīts, tiek rādīts ar konkrētu mērķi, un pieplusojam tam Eliades pakoķetēšanu ar moderno mākslu: “ (..) Tam visam vajag kaut ko nozīmēt..” Tā Linna Remzija runā – aši un tieši, nepastarpināti. Tāda ir arī viņas filma “Žurku ķērājs” – precīziem tēliem, raksturiem, tipāžu, autentisku vidi un detaļām; tāda kā atgriešanās personīgajā un vēsturiskajā laikā un telpā – filmēšana patiešām notika kādā Glāzgovas rajonā, kurā kopš Linnas bērnības septiņdesmitajos nekas nebija mainījies ( ieskaitot žurkas), vien dažiem logiem bija jānomaina aizkari; pieturēšanās pie tieša un visiem saprotama stāsta bez vēstījumu iznīcinošiem stila meklējumiem, vienvārdsakot – reālistiska filma. (Divi epiteti par “Žurku ķērāju” – “poētiskais reālisms” un “socreālisms”. Kāda ir atšķirība, spriediet paši. Pārdomu sarežģīšanai varu vēl piesviest trešo – “supernaturālisms ar nevajadzīgu sirreālisma piedēkli”: vienā epizodē pele ar balonu aizlido uz Mēnesi, bet Mēness ir no siera!) Ja man piemistu mākslinieka Egila Medņa talants vienā teikumā precīzi raksturot jebkuru filmu (arī tās, no kurām, kā vēlāk izrādās, viņš redzējis pāris fragmentu), es teiktu – šis arī ir viņas filmas synopsis. “Tajā Glāzgovas rajonā vienmēr bijis milzum daudz žurku.” Bet Mednis diemžēl pateica labāk: “To taču varēja just, ka Džeimss – tā ir viņa!” atpakaļ preses konferencē Jautājums: “Kā jūs atradāt to brīnišķīgo zēnu, Džeimsa lomas atveidotāju?” Atbilde: “Sākumā viņš nebūt nešķita labākais. Viņš bija ļoti noslēgts.” atpakaļ realitātē. Džeimss un Bresons Meklējot bērnus filmai, viņi apskatījuši kādus 1500 skolniekus.Visus Scottish, no Glāzgovas apkārtnes. Nekādus mazos profesionāļus, nekādus dramatiskos pulciņus. Robustus, parastus bērnus, kuriem nav nekādas pieredzes tēlot. Daži kritiķi Remziju pat salīdzina ar izcilo franču kino novatoru režisoru Robēru Bresonu, kurš savās filmās izmantojis neprofesionālus aktierus, kurus pats labprātāk dēvējis par modeļiem, liekot tiem nevis tēlot, bet atkārtot atveidojamā varoņa tekstus un darbības, līdz tās kļūst automātiskas, jo: “Tad viņu attiecības ar apkārtējiem objektiem un personām būs patiesas, jo tās nebūs izdomātas.” Remzijas “modeļi”, līdzīgi kā Bresona, nebija lasījuši scenāriju un brīžiem pat nezināja, kādas epizodes šodien tiks filmētas. “Es negribēju, lai viņiem apnīk,” – tā Linna par savu “Bresona metodi”. Salīdzinājumi ar Bresonu? Salīdzināti, vismaz karjeras sākumposmā, tiekot visi, tā apstiprinot faktu, ka filmas rada filmas, kuras, salīdzinātas ar iepriekšējām, rada atkal jaunas filmas. Remzijai salīdzinājuma kontā ir arī Terenss Maliks, Lindsejs Andersons, Kens Loučs, īpaši viņa 1970. gada filma “Kess”, arī ar pusaugu zēnu filmas centrā. atpakaļ preses konferencē Jautājums: “Vai jums bija grūti tikt pie savas pirmās lielfilmas?” Atbilde: “Šobrīd britu kino ir ļoti labs laiks.” atpakaļ realitātē. Scottish Ļoti labs laiks – tas nozīmē, ka līdzekļi britu kino finansēšanā arvien palielinās. 1999. gadā, kad tika uzņemts “Žurku ķērājs”, no 70 valstī uzņemtajām pilnmetrāžas filmām 32 bija debijas. Arī prestižā Londonas Nacionālā kino un TV skola esot labs “bonuss” un profesionalitātes garants sadarbības partneriem un projekta finansētājiem, plus vēl raksta sākumā minēto prestižo festivālu žūriju balvas abām Linnas Remzijas īsfilmām. Iepazīstoties Linna atvainojas par savu Scottish akcentu. (Mēs, latvieši, saprotoši pamājam.) Viņa ir skotiete no Glāzgovas, un “Žurku ķērājs” ir skotu dialektā (vai varbūt – valodā?) ar angļu subtitriem, jo citādi pārējie “angļi” – Amerikā, Jaunzēlandē un Kanādā – nav varējuši filmu saprast. “Žurku ķērāja” epizodēs piedalās īstie Kintra Street (iela Glāzgovā, kurā notika filmēšana) iedzīvotāji. Arī Džeimsa vecāku lomās – skotu izcelsmes aktieri Tomijs Flenegans (Tommy Flanagan) un Mendija Metjūsa (Mandy Matthews), abi, kā izrādās, “cēlušies” no Roberta Kārlaila (Robert Carlyle – tas pats, kurš “izslavējās”, piedaloties Trainspotting, “Visu vai neko”, seko bondiāna, “Pludmale” ar Leonardo di Kaprio, jā, jā...) Glāzgovas teātra trupas Rain Dog. Nu jau arī Flenegans kādu laiku dzīvo Losandželosā kopā ar savu amerikāņu sievu un, kinoindustrijas PR profesionāļu pieteikts kā rising Scottish talent, gatavojas filmēties kopā ar blondo Andželinu Džoliju... Acīmredzot arī Holivudā ir “ļoti labs laiks”, bet daži “jaunie un daudzsološie” britu režisori, kuru filmas un vārdi (bieži komplektā ar respektabliem apbalvojumiem un kritikas nopietnu atzinību) man iegūlušies atmiņā, nefilmē. Arī Karīna Adlere (Carine Adler), kura nemaz neesot “tik jauna”... atpakaļ realitātē. “līdz aknām” Kādā “starpsarunā” (tā varētu dēvēt frāzes, kas festivāla gaitās pārmītas ar festivāla viesiem, kuri iepazīti uz brīdi; reizēm tās izvēršas par sarunām) at-klājas, ka mums abām ar Linnu ir kopēja pēdējo gadu britu kino “favorītfilma” – Karīnas Adleres Under the Skin, mūsu “citādā kino” citadelē Kinogalerijā rādīta ar latvisko nosaukumu “Līdz aknām”. Nav nepateicīgāka uzdevuma kā pārstāstīt šāda tipa filmu sižetisko līniju, tomēr to daru, lai kārtējo reizi pārliecinātos, cik grūti, riskanti un brīžiem neiespējami ir vārdos izsacīt, “par ko ir filma”: nomirst Airisas māte. Airisa pārdzīvo. Viņas uzvedība kļūst neciešama – viņa pamet darbu sieviešu veļas veikalā (ar tekstu: Fuck You!), valkā minikleitas, kažoku un mātes parūku (Airisas māsa: You look like a slot!). Viņa pārguļ ar puisi. Viņš apsola piezvanīt. Puisis nezvana, nezvana, nezvana. Viņa zvana, masturbē, aizņemas naudu, nočiepj naudu, iet uz bāru, dejo, piedzeras, pārguļ vēl ar kādu, grib iestāties korī, slēpj savā noīrētajā istabelē mātes pelnus, greizsirdībā uzbrūk bijušajam draugam un labākajai draudzenei, kuri, kā atklājas, nu ir kopā, cenšas pavest savas māsas – grūtnieces – vīru...utt., utt. (Kaut kas no labākās draudzenes jums uzticētajiem slepenajiem stāstiem, vai nav tiesa?) “Līdz pēkšņi iestājās miers.” (Filmas beigu vārdi) Izrādās, ka Airisa – Samanta Mortone – spēlē arī Remzijas jaunajā projektā, kura filmēšanu paredzēts sākt nākamā gada februārī. Samanta Mortone ir zēniska, trausla, viegli salīkušiem pleciem, stūrainām kustībām, rudu zēngalviņu un bālu, gluži vai caurspīdīgu ādu. Arī viņa, izrādās, nav profesionāla aktrise. “Viņa ir ne no šīs pasaules,” – tā Linna par Samantu. Atceros savu pirmo reakciju pēc Under the Skin – tas nebija Latvijā, un filmu man ieteica noskatīties kolēģis, kurš to bija redzējis kādā festivālā un atzinis par ļoti labu esam. Noskatījos. Filma, protams, bez tulkojuma, un es tādā “visuredzējušas pieaugušas sievietes” neizpratnē pārjautāju – sak, varbūt dēļ teksta kaut ko esmu palaidusi garām? Kas tai meitenei īsti bija par problēmu? Nomira mamma un...? Kas vēl? Draugs paskatījās uz mani, it kā es būtu “ne no šīs pasaules”. Un atbildēja: Just teenager. “Līdz pēkšņi iestājās miers.” atpakaļ preses konferencē Jautājums: “Vai sievietei režisorei nav grūti izdzīvot šinī vīriešu profesijā?” Atbilde: “Šī ir vīriešu pasaule.” (+ smaids, jo Linna no tiešas pēkšņi kļūst “postmoderna” – viņa mums citē Marlas Glenas dziesmu: It's a men's world...). atpakaļ realitātē. untitled Pēc panākumiem, atzinības un, protams, profesionāli padarīta darba Linnai nu esot “zaļā gaisma”. Arvien “zaļāka” gaisma spīd arī visai britu kinoindustrijai: neatkarīgo producentu sadarbība ar varenajām televīzijām, īpaši Ceturto kanālu, kas savu ieguldījumu filmu producēšanā palielinājis par 16 miljoniem mārciņu gadā; ik gadus papildus – apmēram 90 miljoni mārciņu no nacionālās loterijas; 2000. gadā paredzēts uzņemt 118 pilnmetrāžas filmas, no tām – 43 debijas filmas... Bet man nez kādēļ ir jādomā “ne par tēmu”, bet par Odetu – Odetu Čankarelli, kura bez režisores diploma kabatā kopā ar draugiem uzņēmusi filmu “Pasaki, ka tā nav” – filmu, kurā ir pāris tuvplānu un neviena t.s. režisora paņēmiena; filmu, kurā spēlē pati Odeta, viņas draugi un kuras operators ir Odetas boyfrend, latviešu izcelsmes amerikānis David Udris (no prezidenta Zemgala dzimtas); filmu, kurā bariņš divdesmitgadnieku pavada gluži parastu vasaras nedēļu Amerikas mazpilsētā; filmu, kurā neieraudzīt lielas naudas un “dziļas” tēmas; filmu, kura spēj tevi nokaitināt un garlaikot ar savu no refleksijām, poētikas un kinovalodas (līdz ar to, šķiet, arī no jēgas, no nozīmes, jo – “tam visam vajag kaut ko nozīmēt” ) attīrīto skatījumu; realitāte (īstums, īstenība) tajā netiek ne uzburta, ne radīta, ne iedzīvināta, ne restaurēta, tā nejauši tur bija; man pēkšņi un bez īpaša izskaidrojuma jādomā par šo filmu kā ceļu atpakaļ realitātē, jo “mēs taču dzīvojam gadu pēc gada un nekas nenotiek. Sākumā viss ir vienkārši – tu dzīvo, un tev pieder kinokamera. Tu ej dzīvē, un kamera vienmēr ir kopā ar tevi. Un dažreiz jāfilmē. Tu nevari citādāk. Es gribēju filmēt...un es filmēju, filmēju, filmēju. Svešus cilvēkus, garāmgājējus uz ielas un īsas, neaizmirstamas tikšanās, kurām nekad nebūs turpinājuma. Man nebija ne mazākā priekšstata, kā to darīt, bet es zināju, ka gribu dziedāt slavas dziesmu dzīvei – acumirklim, kas nākamajā acumirklī jau izgaisīs, lai nekad vairs neatgrieztos. Jo mēs taču dzīvojam gadu pēc gada un nekas nenotiek. No notikušā nekas nepaliek pāri. Tikai daži mirkļi kā paradīzes putni, kas, brīdi pakavējušies, aizlido.” (Jons Meks). | |
| Atgriezties | |
