VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Pamirusī dabas harmonija
Normunds Naumanis,"Diena”, īpaši “Studijai”
 
 
Šoreiz baznīcas valdniece ir tumsa, nevis ierastais svētsvinīgas atmosfēras iedvesējs – sveču mājīgi izgaismots klusinātais mijkrēslis, kas mudina uz ciešu divsarunu ar sevi vai kādu augstāku svarīgu personu, kuras dēļ uz sakrālām vietām vispār mēdzam iet. Venēcijas necilais Svētā Lio dievnams ir saplūdis ar Lio pārejas/Salizada de Lio namu fasādēm kā viens no... Kā jau viss šeit – kārtējais, viens no šedevriem. Nu kaut vai tādēļ, ka San Lio labējo sienu rotā stikla neaizsargāts Ticiāna oriģināls. Kaut vai tādēļ, ka blakus regulārām baznīcas rituālajām darbībām te ik dienas UNESCO Venēcijas glābšanas programmas un finanšu aizgādībā rosās mazs pulciņš restauratoru, milimetru pa milimetram atjauninot viduslaiku un baroka skulptūras, sakrālos jeb kulta priekšmetus. Un, kā jau it viss Venēcijā, te prasās pēc daudz vairāk naudas, kuras hroniski trūkst tomēr tik lielam arhitektūras un mākslas vēstures kompleksam, kāda mūsu gadījumā ir visa šī pilsēta uz pāļiem, – lūk, arī viens no mītiem, kas baro noplukušās, laika un ūdens, un mūžīgā siltā mitruma zoba deldētās, taču tik (un tieši tādēļ!) romantiskās Venēcijas pielūgto tēlu, kurā tūristiskās un Cinecitta paviljonos būvētas, Fellīni cienīgas slīkstošās pasaules dekadentās imitācijas ir vienlīdzīgās proporcijās ar skaudro realitāti – kaut vai ieliņu neērto šaurību un “normāla” transporta atbūtni, kas, piemēram, 1996. gadā (!) noveda pie “Fenīčes” (La Fenice, viena no Eiropas skaistākajiem teātriem, kas līdzīgi kā pati pilsēta nosaukts no pelniem atdzimstošā simboliskā putna vārdā) ugunsgrēka, kad tas nodega visu acu priekšā 20 minūtēs. Ugunsdzēsēji pa romantiskas auras apdvestajiem ieliņu labirintiem kniepadatas mērogos savam glābjamam objektam vienkārši netiek klāt!
Šoreiz San Lio tumsā altāra vietā nostājies un mācītāja lomā runā ekrāns. Kā Latvijas ekspozīcijas sastāvdaļa Venēcijas biennālē. Ar nosaukumu Riga 800 Magic flute. Nezinu, kā šo apvērsto jauno kinoekrāna funkciju, ekspozīciju sacerot, iedomājās tās kuratore Helēna Demakova, taču blakus divu īsfilmu – Lailas Pakalniņas “Papagena” un Viestura Kairiša/Ilmāra Blumberga “Burvju flauta” – nemitīgai rullēšanai no 10. jūnija līdz 4. novembrim manu galvu apmeklē arī Padomju Krievijas pirmā izglītības komisāra Lunačarska spārnotā frāze (to pieņemts pierakstīt Ļeņinam) par svarīgāko no mākslām – par kino kā jauno reliģiju un opiju tautai (saprotams, vecās reliģijas vietā!). It īpaši, ja ekrāns patiesi atrodas altāra vietā! Tas piešķir papildu interpretāciju slāni – par nekomerciālā kino vietu komercijas gadatirgū, kāda kopumā izskatās itāliski šarmantajā haotiskumā organizētā Venēcijas biennāle – gan kā prominenta mūsdienu mākslas sasniegumu “skatuve” (senfranču vārda plateau viens no tulkošanas variantiem), gan kā veikli organizēts tūrisma relišeris Venēcijas tradicionālo pielūgsmes objektu “līdzenumā” (cita plateau versija), gan kā fantastiska diskusiju telpa vidē, kura šķiet pašpietiekami slēgta un elitāra un saucas – mūsdienu vizuālā māksla. Plebejiskais kino izrādās gana elitāras formas informācijas nesējs, lai būtu piedienīgs daiļo mākslu skatē, un Venēcijas biennāles virskuratora Haralda Scēmana uzsvērti pedalizētā ideja par mākslu tuvināšanos ir vienlīdz apliecinājums viņa personības demokrātiskiem nolūkiem, cik koķets aizrādījums gudriniekiem teorētiķiem, ka runa jau nav par formu... Tas, ka runa patiešām nav par formu, starp citu, bija redzams Venēcijā ik uz soļa – kaut perfekti realizēti, nomācošais vairums “mākslas darbu” bija mēmi savas satura kapacitātes knapuma dēļ. Ja tev nav ko vēstīt – nekādas tehnoloģijas neglābj! Un arī šajā kontekstā Latvijas autoru darbi nostrādāja, manuprāt, izcili, jo to vēsts – naivisms – bija tik tieša savā humānajā patosā, ka San Lio baznīcā daudziem šermuļi un asaras piederēja pie emocionālo reakciju pamatizpausmēm. Kairiša/Blumberga un Pakalniņas kinodarbi demonstrēja lietu un cilvēku LAICĪGUMU. Tieši, sāpīgi, jā, “ar pirkstu acī” – ka viss paiet, ne tikai šis mirklis. Arī šī dzīve, šie ļaudis, šī pasaule. Savā paradoksālā veidā pēc radošā rokraksta formāli tik atšķirīgajās filmiņās kā deus ex machina balss skanēja viens un tas pats sakāmais – ka cilvēks (ķermenis, miesa, persona, personība) savā būtībā ir anonīms knislis dabas nepielūdzamo rituālu priekšā. Jo vai tad Pakalniņas fiksētie anonīmie cilvēciņi – personāžs pilsētas neomulīgajā ainavā – ar daudz ko atšķiras no bezvārda ķermeņu kaudzes, ko sēru namā pārvadā strādnieki, pirms to nogādāšanas Jaunciema kapos? Jā, ar to, ka dzīvi. Bet – viss ir viens, un viss ir vienāds Nāves priekšā. Arī tā. Lielā mīkla ir – kur patlaban mājo Mocarts? Manuprāt, ir izvēle starp divām atbildēm: viņš sen sapuvis Vīnes masu kapos un – viņš dzīvo mūsos. Kura atbilde ir patiesā?
Venēcijā 8. jūlijā
 
Atgriezties