VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| sirreālisms un mode Una Meistere, “Santa”, īpaši “Studijai” | |
| |
| Lielā mērā būdama estetizēts sapnis, kas piemērots funkcionālām
vajadzībām, mode ir tuvāk sirreālismam nekā jebkas cits. Vai modes
būtība jelkad varētu būt labāk formulēta kā 1924. gadā tapusī Andrē
Bretona sirreālisma definīcija – “sirreālisms ir vizuāla sapņu un
līdzīgu iracionālu pieredžu interpretācija”. Iespējams, te arī
izskaidrojums, kālab mode kļuva par vienu no populistiskākiem
sirreālisma instrumentiem. Savā ziņā tā tapa par sirreālisma valodu,
kuru dažs dizainers iejūtīgi turpina pārvaldīt joprojām. Sirreālisms apspēlēja daudzas ar tradicionālo modes pasauli saistītas lietas. Turklāt abiem bija kopīgs objekts – seksualitāte. Un emocionālais noskaņojums – labs, kaut brīžiem uz perversijas un sliktas gaumes robežas balansējošs humors. Par daudzām sirreālisma interpretācijām modē diezin vai varētu pateikt banālo frāzi, ko bieži piemēro apģērbam, – cik skaisti! Sirreālisti mīlēja, iekāroja, nīda, piesmēja, mēģināja pakļaut, ierobežot vai brīvlaist sievietes ķermeni. Tā arīdzan ir modes būtība – slidenā spēle starp parasto (valkājamo) un ekstraordināro (mākslu, ja gribat). Iespējams, sirreālisti izvēlējās modi kā vienu no savu tēlu izpausmes formām arī tās ietekmīguma un universalitātes dēļ. Pat kvēlākais utilitārisma un galantērisko rotaļu ienaidnieks nevar būt no tās pasargāts. Mode neglābjami, ja ne citādi, vismaz informatīvi, nonāk mūsu redzeslokā un joprojām ir viens no ietekmīgākiem estētiskajiem medijiem. Šoruden Parīzē vērojot nu jau pusmūžu sasniegušā franču modes enfant terrible Žana Pola Gotjē kleitu, kuras drapērijas veidoja smalkas kā tikko no iesaiņojuma izņemtas zīda zeķes ar mazām dekoratīvām pēdiņām, kas, sperot soli, jutekliski pieskaras cita citai, nācās atzīt, ka sirreālisms joprojām ir modes favorītmāksla. Kaut tā oficiālie klasiķi jau sen kopš pieder vēsturei. VienojoŠie instrumenti Sirreālismam un modei ir arīdzan kopīgi instrumenti. Tiesa, katrs tos izmantojis mazliet citādi, tādējādi tikai pastiprinot simbolismu. Piemēram, šujmašīna – viens no priekšmetiem, ko lietojuši abi. Sirreālistiem šujmašīna kļuva par freidisko zemtekstu teoriju mediju. Mena Reja raupjajā audeklā ietītā un rūpīgi nosaitētā šujmašīna, kas tikpat labi varbūt ir apslēpts, iesprostots sievietes augums, ir žanra klasika. Apģērbu industrijā šujmašīna ir tās dzīvības instruments, kas iemieso tērpa radīšanu. Līdz ar to – sievišķības noslēpumu. Estētiskās un vienlaikus bieži arī visai merkantilās vērtības, uz ko savā dzīvē tiecas sieviete. Arī viņas vēlmi patikt, vēl tālāk – tikt ierakstītai vēsturē. Kā mūzai, leģendai. Ar šujmašīnas palīdzību tiek radīts apģērbs, un reizē tā simboliski veido sievieti, viņas tēlu. Amerikāņu mākslinieks Džozefs Kornels (Joseph Cornell) to savulaik ilustrēja kolāžās modes žurnālam Harper's Bazaar. Uz šujmašīnas auduma vietā dusošais sievietes augums pauda abu attiecību īpašo statusu... Arī Dalī darbā Les Chants de Maldoror liek noprast, ka šujmašīna rada sievišķo. Tai jau pašai par sevi ir sieviešu dzimte. Tiesa, Dalī izmanto šujmašīnu mazliet citiem mērķiem – savā versijā interpretējot radīšanas procesu un attiecības starp vīrišķo un sievišķo, kur bībeliski dominē patriarhālisma nots. Manekens jeb lelle ir otrs sirreālisma un modes kopējais instruments, kas iemieso jelkad izsapņoto ķītro un neķītro seksuālo fantāziju buķeti. Slavenās trīsdesmito gadu modes mākslinieces un ar sirreālisma kustību visciešāk saistītās dizaineres Elzas Skjaparelli (Elsa Schiaparelli) smaržu Shocking flakona dizains vistiešākā veidā atgādina manekenu – torsu, kādu parasti var sastapt dizaineru darbnīcās. Tā iedvesmas avots gan esot bijis “dzīvs” augums – Holivudas dīvas Mejas Vestas sievišķās formas, kas pārstāvēja vienu no sava laika skaistuma ideāliem. Shocking flakons ir spilgta ilustrācija modi un sirreālismu interesējošām divām pasaulēm – dzīvajai, reālajai un izsapņotai. Ko līdzīgu vēlāk atkārtoja arī Žans Pols Gotjē, radot smaržas, kuru dizains inspirēts no viņa vecmāmiņas korsetes, un nesen arī Fragile – bērnu rotaļlietām līdzīgā caurspīdīgā cilindrā ieslēgto sievieti, tērptu melnā augstās modes vakarkleitā. Slavenais Ņujorkas modes lielveikala Barney's skatlogu ģērbējs Saimons Dūnans manekenus dēvē par savveida fetišu, jo ar lellēm var darīt visu. Veidā, kā skatlogu ģērbēji izģērbj un apģērbj lelles, groza un tām pieskaras, esot, iespējams, slēpts, bet neķītrs fetišisms. Fellīni “Kazanovā” ir epizode ar manekeniem, tos izmanto arī Playboy utt. 1938. gadā Parīzē izstādē Exposition Internationale du surrealisme, ielas malās izvietotās sirreālistu ietērptās simboliskās lelles kalpoja par savdabīgu ceļvedi. Renē Magrita darbs “Cieņas apliecinājums Makam Senetam” apspēlē sajūtu, ko pazīstam ik dienas, taču diezin vai bieži par to aizdomājamies. Tikko manāma smarža, paverot drēbju skapi, vai apģērbs, kas patiesībā vēl glabā sava nēsātāja formu arī tad, ja viņa paša vairs nav... Magrita darbs – skapī iekārta kleita, kas liek nojaust īpašnieces auguma līnijas, – ir intīma, erotiska versija par netveramo – personības attiecībām ar apģērbu. Ne velti Senlorāns, neraugoties uz to, ka tolaik Maskavā bija milzīga viņa retrospekcija, atļāvās izteikties, ka apģērbs, kas vairs netiek nēsāts, ir miris. Zaudējis attiecības ar ķermeni, tā smaržu un siltumu, tas pārtop vēsturiskā kostīmā. Sirreālisma mākslinieks Hanss Bellmers savos dažādos gados tapušajos darbos, kurus vieno nosaukums “Lelle”, apspēlē patiesību, ko ne vienmēr ir tīkami atzīt. Idealizētās un izsapņotās fantāzijas par tiem, ko mīlam (no sirreālistu viedokļa patiesāk būtu – iekārojam). Realitāte ir pazudusi iekārē un – kā Bellmera lellēs – dažkārt zaudējusi cilvēcisko un estētisko seju. Trešais modes un sirreālisma kopīgais elements ir spogulis. Spogulis lielā mērā veido mūsu priekšstatus par sevi. Tas iedzen kompleksos vai ļauj starot.Tajā pašā laikā ticamības pakāpe spoguļattēlam ir visai relatīva, jo dažreiz tur redzam to, ko vēlamies redzēt. Renē Magrita darbs “Burvju spogulis” attēlo neko citu kā klasiskas formas rokassomiņas spogulīti, uzraksts uz kura vēsta: corps humain (cilvēka ķermenis). Jeb reālā attiecības ar to, ko mēs vēlamies redzēt. Spogulis kā dekoratīvs tērpa elements bieži ticis izmantots modē – gan Elzas Skjaparelli, gan Senlorāna tērpos. Kādreiz odiozā Nepieradinātās modes asamblejas viesa Endrū Logana spoguļpiespraudes bija tieši tik lielas, lai to īpašnieka ķermenī spokaini vīdētu visa apkārtējā pasaule. Spogulis ir daļa ilūziju spēlē – par sevi un iespējamām sevis transformācijām. Turklāt nekad nevar zināt, kurš spoguļattēls ir īstais, kā bērnībā pavadītie uzjautrinošie šausmu brīži greizo spoguļu istabās, kam patiesībā ir visai daudz kopīga ar sirreālistu interpretācijām. Visbeidzot, pati sieviete kā instruments simfonijai, ko spēlē gan mode, gan sirreālisms. Dalī flamenko dejotāja vai Karla Lāgerfelda klavieru taustiņu josta, ko viņš 1982. gadā radīja Chloe namam. Kristiana Lakruā vijoļu kleita vai Serža Lutensa (Serge Lutens) Shiseido reklāmas, kas joprojām uzskatāmas par spēcīgākajām jebkad radītajām kosmētikas reklāmām. Tieši sirreālā efekta dēļ – tā ir mūzika, kuru nav iespējams dzirdēt, un tie ir tērpi, kurus radījusi mūzika. Harmonijas, piepildījuma meklējumi starp ķermenisko, garīgo un priekšmetisko. Cepures paplaŠinātais apvārsnis Nesen kādā dārgā Rīgas veikalā ieraudzīju Gotjē rokassomiņu – korseti. Vēl nodomāju – kādu motīvu vadīti, īpašnieki to iepirkuši, jo pilsētā, kur publikas, kas varētu to atļauties, gaume un fantāzija ir diezgan ierobežota, somiņai varētu būt pagrūti atrast īpašnieci... Tā ir vēl viena no sfērām, kur sirreālisms atrada pašizpausmes telpu. Ierastu, funkcionālu priekšmetu izraušana no konteksta, ierādot tiem pavisam citu vietu un līdz ar to – nozīmi. Sirreālistiem tā izvērtās par īstenu kaislību, bet modes māksliniekiem – vājību līdz pat šai dienai. Savveida putukrējumu modes biznesa komerciālajai būtībai. Somiņa kā vēdeklis vai pulkstenis – tikpat labi te varētu minēt jebkuru no dzīvās vai nedzīvās pasaules priekšmetiem, lielākā daļa izpelnījušies godu iemiesoties utilitāra aksesuāra statusā. Sirreālisms atbrīvoja modi no gadsimtu tradīciju ierobežojumiem (piemēram, par cepuri kā ceremoniju aksesuāru), ļaujot vaļu daudz neprātīgākiem eksperimentiem. Arī no pielietojamības zīmoga, kas iepriekš ierobežoja cepuru formu dažādību. Galva kļuva par neiedomājamu eksperimentu telpu. Trīsdimensiju audeklu, kur plosīties fantāzijai un kaislībai. Sirreālisma aizrautībai ar aksesuāriem bija divējs izaicinājums – līdztekus pasaulīgumam (proti, modes gaistošajai dabai) tie iemantoja arī intelektuālu nozīmību. Ironisku zemtekstu, kas pavadīja un joprojām pavada vai katru no tiem. Cepurēs pārvērtās lobsteri, rožu klēpji, franču kulinārijas smalkumi, pat krēsls un putnubūri. Nenoliedzami, aksesuāri bija ļoti ērts izteiksmes veids, jo ar cepuri var izdarīt to, ko nekad nevarēs ar kleitu vai biksēm, tās tomēr ierobežo piegriezums un funkcionalitāte. Lāgerfelda zilais samta krēsliņš ar rozā spilventiņu cepures vietā acumirklī pārvieto tik ordināro ērtas sēdēšanas (jeb varbūt aizsēdēšanās...) procesu uz pavisam citu vitāli svarīgu cilvēciskas eksistences zonu. Vai Gotjē kanārijputniņu būrītis uz koķetes galvas – dekoratīvi, bet ar skaidri samanāmu zemtekstu... Vai Skjaparelli slavenā kurpe – cepure, kura radās, iedvesmojoties no reāla notikuma Dalī dzīvē, patiesībā no viņa fetiša, jo kurpes vienmēr bijusi Dalī apsēstība. 1932. gadā dzīvesbiedrene Gala meistaru nofotografēja ar savu zīda kurpīti uz galvas. Skjaparelli slavenā Shoe Hat radās piecus gadus vēlāk un savas amizantās vēstures dēļ ietvēra ne mazums ironijas. Pēcāk dažādu dzimumu apavus pielaikoja daudzi mākslinieki. Ietekmējoties no virknes Dalī darbu, kas alegoriski apspēlēja atvilktnes sievietes ķermenī kā iespējamu mēģinājumu piekļūt viņas nekad līdz galam neizdibināmajai būtībai, Skjaparelli radīja žaketi kā atvilktni. Ķermenis kā birojs, kur it kā viss ir “pa plauktiņiem” – kaut gan patiesībā ir tik vien kā slēpta nojausma, kas vēl vairāk pastiprina erotisko kontekstu. Dažas no Skjaparelli atvilktnēm bija īstas un izmantojamas kā kabatas, citas tikai dekoratīvas. Visticamāk ne jau sadarbība un draudzība ar Dalī bija tā, kas Elzu Skjaparelli padarīja par visciešāk ar sirreālisma kustību saistīto modes mākslinieci, drīzāk tā bija viņas pašas attieksme – Skjaparelli darbos dominējošā vienmēr bijusi kaislība, tikai tad sekoja tās apzīmējums – mode un vēl tālāk – apģērba funkcionalitāte. “Tērpu radīšana... man tā nav profesija, bet gan māksla. Esmu to atklājusi kā visgrūtāko un nepastāvīgāko no mākslām, jo, tiklīdz tērps radīts, tas jau ir kļuvis par pagātni... Tērpam nav citas dzīves kā vien tā, ko tas dzīvo kopā ar savu nēsātāju, bet, tiklīdz tas notiek, – cita personība to jums atņem, iedzīvina vai mēģina to darīt, glorificē vai izārda, vai arī pārvērš to skaistuma dziedājumā. Visbiežāk tas kļūst par viduvēju objektu vai žēlabainu karikatūru tam, ko jūs vēlējāties – sapnim, ekspresijai,” Elza Skjaparelli rakstīja autobiogrāfijā “Šokējošā dzīve”. Viņa ticēja, ka apģērba radīšana ir mākslinieka izpausmes veids, nevis virtuozs amatnieciskums – kaut arī izsmalcinātā augstās modes veidolā. Trīsdesmito gadu ekstravagantās sirreālistu balles bija ideāla vieta Skjaparelli izpausmēm, jo to vizuālais ietērps bija savdabīgs mikslis no augstās modes laboratoriju meistarības un karnevāla. Taču, kā vēlāk atzīs viņa pati, tas bija iespējams tikai tālab, ka radošās enerģijas koncentrācija tolaik bija tik augsta, ka neviens neuzdeva merkantilo jautājumu, kas lielā mērā diktē šodienas modi: “Kas to nēsās?” Daudzi sirreālisma simboli turpina tik pastāvīgu dzīvi modē, ka tos sen neviens vairs neuzskata par ekstravaganci. Lūpas joprojām ir viena no jutekliskākām zīmēm. Sirreālisms tās izrāva no iepriekšējām interpretācijām, kad runa bija tikai par to nospiedumu, nojausmu. Fragmentu kabataslakatiņā. Sirreālisms padarīja lūpas reālas un pašpietiekamas. Slavenākā, protams, ir Dalī lūpu sofa, kas savulaik rotāja Skjaparelli salonu, bet ne mazāk spilgtas ir arī to vēlākās interpretācijas modē – Senlorāna lūpu mētelis un Živanšī kleita ar lūpu piedurknēm. Dīvaini, bet, sākušas migrēt pa ķermeni vai pārtopot nedzīvos priekšmetos, tās nezaudēja nemaz no savas sievišķības un jutekliskuma. Līdzīgi ir ar acīm un rokām. Arī šos simbolus acumirklī pārmantoja mode. Plaukstu aplikācijas ap vidukli – vizuāli divdomīgs tērpa dekoratīvais elements, kas ik pa mirklim tiek izmantots kā uzmanību piesaistošs akcents. Franču slavenākā izšuvēja Fransuā Lesāža sarkanās rokas ar pērļu izšuvumu, kas aptver kleitas balto vidukli, radot to šmauguma sajūtu, par kuru sapņo katra sieviete un kuru cilvēce līdz šim uzskatījusi par sievišķības ideālu. Tiesa, līdzās skaistumam ir ciešanas, jo žestā ir zināma vardarbība – tas iežmiedz, ierobežo kā korsete. Galiāno reiz pārvērta žaketi biksēs, Lāgerfelds interpretēja korseti kā cepuri, tādējādi apliecinot, ka arī vienkāršs garderobes priekšmets var pārtapt sapņu tēlā. Un ne vienmēr ir tas, ko šķietami nozīmē. Gotjē sagriež žaketes, pārvērš tās topos, bet tajā vietā, kur parasti ir sēžamvieta, rada kādu trešo priekšmetu, kas pilnībā izjauc mūsu ierasto ģērbšanās scenāriju. Viņš jauc ne tikai apģērba priekšmetus, bet arī dzimumus, piemēram, ietērpjot vīrieti konusveida korsetē. Tādējādi neļaujot aizmirst, ka nav tādas “pareizās” pasaules kārtības – gan vienā, gan otrā ir kaut kas no abiem. Ierasti garderobes priekšmeti it kā turpina pastāvēt kā apģērbs, tajā pašā laikā krietni pārsniedzot un nojaucot tradicionālās apģērba uztveres robežas. Vestvuda ar odiozu polsterējumu reiz izziņoja, ka sēžamvieta ir jaunā erogēnā zona. Kaut arī bija 20. gadsimta beigas un mode sen bija aizmirsusi par turnīrām, kas sava laika sabiedrībā krietni apgrūtināja augstās sabiedrības dāmu apsēšanās procesu. Fantāzijas – sauksim tās par sirreālistiskām vai kā citādi – ir veids, kā mode šodien turpinās. “Forma ir ideja. Starp skaistu formu un skaistu ideju liekama vienlīdzības zīme. Tā ir dizaina būtība,” saka Vestvuda. Turklāt viņa vienmēr uzskatījusi, ka tehnika ir visa pamats. “Es domāju, ka ir lieliski transformēt siluetus, tāpēc ka acs ir pieradusi pie sev tuvām formām. Tā ir modes būtība. Kad maināt jau pieņemto un akceptēto formu, pievēršat uzmanību ķermenim kā tādam.” Tā skaistumam un būtībai – droši vien būtu gribējusi piebilst Vestvuda. Jo gan modē, gan sirreālistu interpretācijās nekas nav tāds, kā izskatās. Kurš gan ir apgalvojis, ka kurpe ir tā, par ko uzdodas? | |
| Atgriezties | |
