VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| sirreālistu sirreālās spēles Ilze Strazdiņa | |
| |
| Varbūt tā ir taisnība, ka runāt par sirreālismu visvieglāk ir
Ziemassvētkos, kad prāts ir visatvērtākais – sapņiem, brīnumam un visam
nereālajam. Esmu dzirdējusi, ka sirreālisms ir vislabākais bērnības
piedzīvojums. Tās bērnības, kura vēl nepazīst ierobežotības mācību – ko
drīkst, ko nedrīkst, kas pieņemts un kas nav pieņemts. Tas ir laiks,
pirms mūsu apziņa tiek ieslodzīta otršķirīgās idejās, aizspriedumos un
pieņēmumos un visās ekonomiskās un morālās važās, kas palīdz saturēt
kopā šo sistēmu, kuru pazīstam ar nosaukumu – civilizācija. Te uzreiz jāpiebilst, ka runa ir par sirreālismu, kas nav iegrožots noteikta stila vai izteiksmes formas rāmjos konkrētā vēsturiskā laikā. Sirreālisms plašākā izpratnē ir kā tilts, kas savieno dažādus iekšējās un ārējās pasaules stāvokļus. Sirreālisms ir prāta stāvoklis, kura intensitāte un agresīvais spēks virzīts uz punktu, kurā apziņas un zemapziņas izteiksme tiek bezgalīgi pārveidota. Tomēr bez vārdu un tēlu ierobežotās formas līdz mums nebūtu nonācis ne šis termins, ne tajā ietvertā nozīme, kas joprojām nes sevī šodien pazīstamas vērtības un atziņas. Tāpēc ir prieks, ka bija divdesmito gadu vētrainā Parīzes inteliģence un Apolinērs, kurš Andrē Bretonu iepazīstināja ar Tristāna Carā aizsākto dadaismu, kas proponēja visu pastāvošo vērtību noliegšanu, sauca uz sacelšanos un galēju ekstrēmismu pēc Pirmā pasaules kara imigrantu pārplūdinātajā Cīrihē. Ja DADA bija noliegums, tad sirreālisms ir nolieguma noliegums. Tāpat varam teikt, ka dadaisms pulcināja ekstrēmus indivīdus, kur komunālām idejām nebija vietas. Sirreālisms savukārt bija cieši saistīts ar tolaik aktīviem jaunās sabiedrības celšanas centieniem – sabiedrības, kas nebūtu balstīta uz individuālismu un personīgo labumu. Par sirreālistu kustības oficiālo sākumu tiek uzskatīts 1924. gadā izdotais Andrē Bretona sarakstītais pirmais “Sirreālisma manifests”. Lai arī daudzas no tajā izteiktajām tēzēm vēlāk tika uzskatītas par nepilnīgām, tomēr kopumā šis manifests vislabāk ilustrē sirreālisma būtību. Cenšoties atklāt tos “dīvainos spēkus”, kuri apdzīvo mūsu prātus un manifestējas trakumā, sapņos, absurdā, nesakarīgumā un visā, kas ir pretējs reālajam, Bretons piemin un sumina Freida nenoliedzami būtisko ieguldījumu zemapziņas un cilvēciskā prāta izzināšanā. Viņš stāsta par sirreālistu veiktajiem spirituālisma un okultisma eksperimentiem, kuros viņi, sadevušies rokās apkārt apaļam galdam, nodevās transa stāvokļa izpētei. Es atceros grāmatu “Acs stāsts” un “Erotisms” autora sirreālista Žorža Bataija (George Bataille) izteikto domu, ka sirreālisms ir devis saturu “dumpja morālei” un ka tā lielākais ieguldījums (varbūt pat politiskā ziņā) meklējams morāles un revolūcijas jautājumos. Gluži neviļus atminos vēl kādu no sirreālistu izplatītajām lapiņām, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: “VAI PAŠNĀVĪBA IR RISINĀJUMS?” Bet pievērsīsimies reālam notikumam – izstādei Surrealism: Desire Unbound galerijā Tate Modern. Par izstādes vienojošo tēmu ekspozīcijas veidotāji izvēlējušies angļu valodā nozīmēm bagāto vārdu desire, kam latviešu valodā ir vairāki tulkojumi: alkas, vēlme, iekāre. Vienā vārdā šeit iekļautas dažādas izpratnes. No vienkāršā “gribēt” līdz “bezprātīgi dziļi alkt”. Alkas, manuprāt, tomēr būs visprecīzākais tulkojums, runājot par sirreālistu skatījumu uz mīlestību, dzeju un brīvību. Sirreālisti desire uzskatīja par “iekšējās pasaules autentisku balsi un cilvēciskās būtības izprašanas atslēgu”. Tā ir gan mūsos dziļi slēpto seksuālo instinktu izpausme, gan mīlestības impulss. 1959. un 1960. gada mijā Parīzē tika sarīkota izstāde Exposition International du surrealisme (vai EROS), kuras katalogā Bretons un citi publicēja Lexique succincte de erotisme. Viņi desire (alkas, kaisli, iekāri, vēlmi utt.) definēja, kā “dziļu, neuzvaramu un galvenokārt spontānu tendenci, kas ir kā dzinulis visām dzīvām būtnēm identificēt sevi ar citiem pasaules elementiem un radījumiem. Šī tendence kulminējas seksualitātē, bet tās manifestācijas ir neskaitāmas un neizprotamas.” Turpat citēta Apolinēra frāze “desire ir liels spēks”. “Prāta kultūra tiek identificēta ar alku kultūru” (The culture of mind become identified with the culture of desire), teicis Dalī. Sirreālisma kustības pirmajās dekādēs desire nebūt nebija dominējošo tēmu vidū. Tai laikā sirreālisti vairāk centrējās uz sapņiem, revolūciju, poēziju un pāri visam – mīlestību. Lai arī vārds desire bija apslēpts katrā no šīm tēmām, tas netika izcelts kā sirreālisma būtiska iezīme. Tikai vēlāk, trīsdesmito gadu beigās, sirreālistu mākslā un rakstos parādās vēlme konfrontēt tumšākos seksualitātes slāņus un cilvēciskā prāta dziļākos darbības mehānismus. Šajos gados Bretons ar savu tuvāko draugu Polu Eliāru kopā strādāja pie “Kamasutras” dzejas versijas un Salvadors Dalī pārbaudīja pašu sirreālistu prāta spējas ar savām perversitātes un netiklības scēnām. Šī vēlīnā aizraušanās ar alku tēmu skaidrojama ar Zīgmunda Freida darbu publicēšanu franču valodā un to lielo ieguldījumu izpratnē par zemapziņu un seksualitāti. Tomēr, neraugoties uz iepriekš teikto, izstādē ir apskatāmi arī sirreālisma agrīnā perioda darbi. 13 ekspozīcijas istabām doti 13 nosaukumi. “Līgava izģērbta kaila” ir pirmās istabas nosaukums, kas pārņemts no Dišāna darba “Vecpuišu izģērbta kaila līgava” (1915–1923), kurā, runājot par erotiskām attiecībām starp sievieti un vīrieti, Dišāns velk paralēles ar fiziku un mehāniskiem procesiem. Otrās zāles nosaukums savukārt aizlienēts no itāļu gleznotāja Džordžo de Kiriko darba “Bērna smadzenes” (1914). Sirreālisti augsti vērtēja Kiriko interesi par sapņu vizualizēšanu. Vairākos viņu rakstos atrodamas neskaitāmas atsauces uz Kiriko gleznām. Miers un labsajūta izstaro no darbā “Bērna smadzenes” portretētā vīra sejas. Aizvērtās acis, garās skropstas, uz galda noliktās grāmatas sarkanā grāmatzīme un zem galda paslēptā roka, šķiet, tā vien runā par Freida teorijām – Edipa kompleksu, bērnu un vecāku attiecībām. Kiriko pats esot noliedzis jebkādas zināšanas par Freida teorijām un to ietekmi uz viņa daiļradi, tomēr tas netraucē izstādes kuratoriem tieši ar viņa darbiem ilustrēt Freida lielo iespaidu uz sirreālisma kustību. Izstādē ir apskatāmi 50 mākslinieku (Miro, Magrita, Pikaso, Pikabijas, Mena Reja, Raula Ubaka, Frīdas Kālo, Henrija Mūra, Andrē Masona, Ernsta, Džakometi, Donati, Valentīna Igo u.c.) darbi. Ekspozīcijā iekļauti arī mazāk zināmi vārdi un krietns skaits sieviešu dzimuma mākslinieču, piemēram, Roberto Mata, Pjērs Molinērs, Mereta Openheima, Dora Māre un kubiešu gleznotājs Vifredo Lams. Šoreiz tas, šķiet, nav darīts vienīgi korektuma labad, jo mazpazīstamie darbi ienes nepieciešamo svaigumu un vitalitāti, ko, kopumā skatoties, daudzi no sirreālistu darbiem šodien ir zaudējuši. Plašāk pazīstamie darbi ir novazāti neskaitāmos plakātos, paskartēs vai pat ledusskapja magnētos. Neķītrākie tolaiku fantāzijas augļi šodien tiek pārfrāzēti auto reklāmās un modes žurnālu lappusēs. Man personīgs atklājums bija Klods(a) Kaēns(a) (Claud Cahun). Tas ir Lisijas Švobas (Lucy Schwob) pseidonīms. Izstādē redzamā šīs franču mākslinieces un rakstnieces pašportretu sērija un arī daiļrade kopumā liek domāt par vēlāk tik populārām tēmām kā identitāte un dzimumu saplūšana. Viņas izvēlētais pseidonīms ir konceptuāls, jo var tikt saprasts gan kā vīrieša, gan sievietes vārds. Klaji ir nolasāma Kaēna(s) ietekme uz Sindijas Šērmenas daiļradi. Viņas fotogrāfijas rāda nelielu, bet iespaidīgu kabareja šovu, transformējot pašai sevi. “.. zem šīs maskas – cita maska. Es nekad nespēšu beigt raut nost visas šīs sejas.” (Klods Kaēns) Vēl pieminēšanas vērts ir vācu izcelsmes mākslinieks Hanss Bellmers (1902–1975), kam pieder vārdi desire shapes the image of the desired one. Paziņojot par savu ieceri uzbūvēt lelli cilvēka augumā, viņš esot teicis: “Es uzkonstruēšu mākslīgu meiteni, kuras anatomija sniegs iespēju fiziski imitēt kaislības augstāko reiboni.” Lelles galīgā versija sastāv no komponentiem, kurus ir iespējams samontēt nebeidzamās kombinācijās. Bellmers fotografējis šīs kombinācijas, atklājot kaislības, mīlestības, mutācijas, fetiša un perversijas dažādos scenārijus. Andrē Bretons un Pols Eliārs nosaukuši šo lelli par “pirmo un vienīgo oriģināli sirreālo objektu ar universālām provokācijas spējām”. Izstādē eksponēti arī neskaitāmi dzejoļu manuskripti, vēstules un filmas. Tostarp arī viens no visšokējošākiem mirkļiem 20. gs. mākslā – acs uzšķelšana Bunjuela un Dalī filmā “Andalūzijas suns”. Būtiski šeit atcerēties, ka sirreālistu centieni bija vērsti uz vienu vienīgu mērķi – atbrīvot psihi un sabiedrību no kontrolējošiem mehānismiem. Ekspluatācija bija sveša sirreālistu satrauktajam un pacilātajam mīlestības un erosa redzējumam. Viņi izvairījās no visiem, kas erotismā saskatīja tikai seksuālu apmierinājumu. Pat ja (kā Bretons paziņoja) daži no grupas regresēja savā personīgā uzvedībā, ideāli, zem kuriem viņi publiski parakstījās, bija ideāli, kas vienoja grupu. Grupas mērķi un ētika tika stingri balstīta uz ideāliem par savstarpējo vienlīdzību attiecībās, kur garīgais bija sumināts līdzās fiziskajam. Te slēpjas viens no lielākiem sirreālistu kusības paradoksiem – vēlme atmaskot jebkurus pieņēmumus un nepārtraukti mēģinājumi uztvert mīlestību, seksualitāti un alkas kā nedalāmu veselumu. Pēc Bretona nāves Dišāns, runājot par Bretonu un iepriekš minēto paradoksu, teica: “Viņš mīlēja mīlestību pasaulē, kas ticēja prostitūcijai.” Sirreālisms neesot iedomājams bez Bretona tāpat kā psihoanalīze bez Freida. Secinājumus izdariet paši. Šodien kustība ir mirusi, tomēr sirreālisms turpina dzīvot. Izejot cauri izstādei, atcerējos vairāku mūsdienu mākslinieku darbus. No Sāras Lūkasas un brāļiem Čepmeniem līdz jauno mediju mākslai. Izidora Lotreamona (Isidore Lautrēamont) frāze “poēzija jārada visiem, nevis vienam”, ko sirreālisti adaptēja kā savu, atgūst skanējumu šodienas globālajā realitātē. Praktizējiet sirreālismu! Ikviens no mums ir spēlējis jautājumu un atbilžu rotaļu (bērnībā zīmētais cilvēciņš), kurā katrs dalībnieks piezīmē detaļu vai uzraksta savu teikumu, aizloka papīriņu un padod biedram. Tā arī ir sirreālistu mantojuma sastāvdaļa. Spēlējieties! | |
| Atgriezties | |
