VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Es daru to, ko uzskatu par savu sirds aicinājumu. Romualds Geikins Latviešu mākslā par sirreālismu kā konsekventu virzienu vai koptu tendenci runāt ir grūti – tā allaž deklarējusi sevi kā piezemēti reālistisku, kaut arī lirisku, bet, domājot par stilistiku, drīzāk jau analītiski izjustu un uzbūvētu, kopējā ievirzē konstruktīvu. Tāds bija laikmeta uzdevums – uzbūvēt savu nacionālu valsti un tajā pastāvēt ar savu nacionālu kultūru. Fantāzijas lidojumam, rotaļai un zemapziņas strāvojumiem vietas tika atvēlēts pamaz, ja nu vienīgi nepieņemtā savrupnieka Ādolfa Zārdiņa darbos, kuri tieši šo iemeslu dēļ varbūt arī palika laikabiedru nenovērtēti 20. gs. 30. gados, lai gadsimta beigās, jau pēc autora nāves, radītu īstu atklājuma sensāciju. (Tagad viņš ir vienīgais latviešu mākslinieks, kura darbi pārdoti Sotbija izsolē.) Toties 50 gadi pēc Otrā pasaules kara socnometnes sastāvā jau dzīves izjūtā iekopa sirreālas noskaņas. Auseklis Baušķenieks bija pirmais, kas ar reālistiska puantilisma metodi tās fiksēja gleznieciskos stāstiņos, sajūsminot skatītājus, bet saniknojot “tautas modrās acis” un uz labu laiku izpelnoties aizliegumu publiskām izstādēm. 60. gadu beigās–70. gados sirreālisms tālaika Mākslas akadēmijas studentu vidē gaisā virmoja jau kā šika ekstravagance, kam savas nodevas maksāja gan izaicinošais, radošajā degsmē neapturamais Ilmārs Blumbergs, gan ironiski vēsais nostalģiskā retro stila kopējs Juris Dimiters un dzīves sirreālists Māris Ārgalis. Romualds Geikins, abu pirmo kursabiedrs scenogrāfu nodaļā, par sevi lika runāt, pateicoties suģestējošām miniatūrām, kas smalkā, skrupulozā, savdabīgi virtuozā zīmējuma un akvareļa tehnikā piedāvāja figurālus stāstījumus ar svešādu tipāžu, taču iespaidīgu – lai arī grūti uztveramu – vēstījumu. Domājot par šo sirreālisma alūzijām veltīto numuru, nez kāpēc vispirms prātā nāca tieši viņš. Visklusākais un savrupākais savā paaudzē, vismazāk par sevi atgādinājušais pēdējo desmit vētraino gadu laikā, tieši viņš, no Marka Rotko dzimtās Daugavpils (tā vienmēr izcēlusies ar raibu nacionālo sastāvu) nākušais mākslinieks, kura dzīve jau pati par sevi ir vesels varoņdarbs, gluži sirreāla vīzija, solīja negaidīta atklājuma iespēju. Jo tajā pašā laikā, kad viņa laikabiedri vērienīgi demonstrēja radošo briedumu un tā dažādās konsekvences, Romualda Geikina kompozīcijas stāstīja par vēl tikai formulēt iesāktu pasauli, par pasauli radīšanas procesā. Un patiesi – tas, ko tagad ieraugu, ir pavisam citādāks nekā tas, ko par viņa darbiem atceros, taču ne mazāk pārliecinošs un interesants. Pat vēl atbilstošāks šī numura tēmai. | |
| |
|
Agrāk jūsu kompozīcijās valdīja figūra. Tagad tajās ienākusi arī vide – daba, dažādu kultūru un reliģiju vienlaicīga klātbūtne. Īsts mūsdienu cilvēka smadzeņu šķērsgriezums. Kas ir noticis? Ir mainījusies koncepcija. Agrāk taisīju figurālus darbus un tikai miniatūras, bet tajās iekomponēt dabu likās neiespējami. Esmu pārgājis uz lielākiem formātiem, taču galvenais – tagad arī cilvēku uztveru savādāk. Sākumā uztvēru cilvēku tikai kā subjektu – savstarpējās attiecības utt. Tagad man cilvēks vairāk ir atkarīgs no vietas, vides, kurā viņš dzīvo. Viņš ir nevis subjekts, bet objekts, kas pastāv noteikumos, kurus tam piespēlējusi dzīve vai kurus viņš pats sev ir radījis. Agrāk es biju konkrētāks. Teiksim, sēž cilvēki pie galda kādā konkrētā vietā, un kaut kas konkrēts tur notiek. Tagad es jaucu kopā dažādus objektus. Ko agrāk tikai ar cilvēkiem, tagad gribu panākt ar objektiem. Jo objekti ir cilvēka produkts. Piemēram, visas drupas ir radījis cilvēks. Protams, laiks arī ir pielicis savu roku, tomēr tās radījis cilvēks. Cilvēks, reiz bijis ārdītājs, tagad no tām atkal ņem kaut ko sev. Kas ir tas, ko pagātne dod nākotnei? Kas tie ir par noteikumiem, kuri ietekmē cilvēka esamību, dzīvi? Par to es prātoju. Es vienkārši summēju to, ko zinu, un taisu darbu. Tajā var sastapties dažādu laikmetu ainas, jo es meklēju cilvēka atkarību no katra laika noteikumiem. Vairākkārt kompozīcijās redzu Bābeles torni. Tas ir simbols cilvēces konfliktam. Tas arī ir pirmais globālais konflikts. Mēs visu laiku dzīvojam konfliktos. Globālā vai ierobežotā, bet konfliktā. Savstarpējā konfliktā. Visa mūsu dzīve ir uzbūvēta uz konflikta. Tas jau ir iekšā pašā cilvēkā. Kas ir tas cilvēkā, kas šo konfliktu rada? Tas ir ļoti vienkārši – kā ir plus un mīnus enerģija dabā, tā arī cilvēkā tās ir. Ja nebūtu konflikta, nebūtu virzības uz priekšu. Jūs ticat virzībai uz priekšu? Jā. Bet kurp tā ved? To es nezinu. Pēc jūsu darbiem spriežot, drīzāk mēs varētu runāt par tādu nulles laiku, kurā viss satiekas, pastāv paralēli. Negribu darbos dot problēmas atrisinājumu, bet pieteikt problēmu. Lai cilvēks to ierauga. Arī tiesāt es negribu – tas ir pozitīvi vai negatīvi –, cik cilvēku, tik viedokļu. Kā Kurosavas filmā, kur vienu un to pašu notikumu stāsta četri cilvēki un katrs stāsta savu. Un arī Kurosava kā autors, mākslinieks savu viedokli neatklāj. Lai skatītājs izspriež pats. Filozofija ir tas, uz ko es balstos, taču tā būtu tā saucamā dzīves filozofija, nevis konkrēta mācība. Jo vecāks paliek cilvēks, jo vairāk informācijas viņš sakrāj. Jo vairāk informācijas, jo viņš redz dziļāk. Savstarpējās attiecības starp reliģijām ir eksistējušas vienmēr: pretstati, cīņa. Taču to cīņu, ko tagad bieži uztver kā reliģiju cīņu, tā uztvert ir absurdi, jo visas reliģijas ir radījis cilvēks un tās nevar savā starpā konfliktēt. Tiesa gan – viena un tā pati reliģija dažādos laikmetos un pat dažādos gados ir dažādi interpretēta. Katoļi savā laikā dedzināja raganas, iekaroja zemes, pakļāva citādi ticīgos, bet šodien pāvests par to atvainojas. Reliģija – tas ir cilvēks. Kādā līmenī ir tā viņa cilvēka domāšana, tādā viņš arī reliģiju tulko. Gan katoļu, gan musulmaņu reliģijai ir kaut kādi nelokāmi pamati. Bet tā “lokanība” rodas no tā, kas stāv viņu priekšā. Esmu izlasījis Korānu no viena vāka līdz otram – musulmanisms ir konservatīva reliģija, ar striktiem morāliem principiem, bet realitātē ir “normāli” musulmaņi un ir tādi kā bin Ladens. Reliģija ir tikai pamats, tas ir tas, uz ko var notvert cilvēku, var ar viņu manipulēt, jo vienu un to pašu var traktēt ļoti dažādi. Ko reliģija nozīmē jūsu dzīvē? Esmu uz reliģijas pamata izaudzināts – esmu katolis, poļu tautības. Bet es skatos uz reliģiju plašāk, nevis tikai kā uz tās konservatīvo daļu, tās uzrakstīto kanonu. Es skatos uz to kā cilvēces pamatu, jo bez reliģijas cilvēks ir kā celtne bez pamata. Tā sabrūk. Bet arī smiltīs tu vari būvēt māju, ja tai būs stabils pamats. Reliģija satur cilvēku, padara par cilvēku, kam ir principi, morālas saistības. Tas ir kas daudz vairāk par likumiem, kuri nosaka, ko tu drīksti, ko nedrīksti. Tos var arī apiet un teikt, ka viss ir normāli. Es atkārtoju – es neatbalstu konservatīvo pusi, bet uztveru reliģiju kā vispārējas normas, kas būtiskas cilvēkam, un tās parādās kā musulmaņiem, tā katoļiem, budismam un citām reliģijām. Dažādību nosaka vide, dzīves telpa, kurā atsevišķā reliģija ir radusies un veidojusies. Kad tas notika, vēl nebija interneta, kas palīdzētu cilvēcei veidot reliģiju kā vienotu sistēmu. Taču pamats ir viens un tas pats. Kas palīdzēja atrast savu izteiksmes ceļu? Latvijas Mākslas akadēmija tolaik deva noteiktu formālu ievirzi, īpaši glezniecībā. Akadēmijā es visu laiku biju konfliktā. Man akadēmija vairāk bija vide, nevis skola, jo akadēmijas garu tajā laikā veidoja ļoti interesanti cilvēki – mani kursabiedri. Bet pamati zīmēšanā krievu akadēmijās noteikti ir spēcīgāki. Es runāju par zīmēšanu klasiskā, var pat teikt – negatīvā nozīmē. Kā par darbu, kurā jāpanāk, lai formu tu vari uzzīmēt tā, kā to redzi. No pasniedzējiem vislabāk man bija pie Iltnera. Viņš vairāk skatījās un tikai norādīja uz kļūdām, nevis lika mainīt stilu. Citi mēģināja iemācīt zīmēt tā, kā zīmēja viņi paši. Bet man bija savi uzskati par zīmēšanu. Es mācījos no klasiskās mākslas. Es ļoti daudz sēdēju muzejos, skatījos visu, no vissenākiem laikiem, ļoti daudz studēju ikonas, moderno mākslu. Ja runā par maniem elkiem, tad Leonardo stāv pāri visam, un ļoti mani ir iespaidojis Filonovs. Viņa analīzes princips. Viņš uzskatīja, ka nevar cilvēku attēlot, sadalot pa daļām, cilvēks sastāv no molekulām, katra molekula pati par sevi nes dzīvību, un jāzīmē ir tā, lai redzētu, no kā cilvēks sastāv. To principu, ka viss sastāv no mazām daliņām, kas kopā veido vienoto, globālo – pasauli –, to es esmu paņēmis no viņa. Esmu kaut kur lasījis, ka Filonovs ir ieskaitīts visu laiku mākslinieku desmitniekā. Padomju laikā viņš bija visaizliegtākais mākslinieks. Pirmo reizi viņa uzvārds parādījās atklātībā 1968. gadā, kad bija Čehijas notikumi. Čehi tad izdeva pirmo grāmatu par Filonovu un fotografēja viņa darbus Sanktpēterburgā pie māsas, kur tie visi glabājās. Es viņu pirmo reizi redzēju Novosibirskas izstādes katalogā, ko man atnesa uz akadēmiju – slikti nodrukātu, uz avīžpapīra, bet man tas bija šoks. Tad, būdams ar akadēmiju ekskursijā Pēterburgā, es Krievu muzejā izlūdzos un man ļoti slepeni iedeva viņa māsas adresi. Kad 80. gadu beigās redzēju viņa retrospektīvo izstādi, man likās, ka jāmet visa gleznošana un zīmēšana pie malas. Protams man patīk Dalī darbi, patīk metafiziķi un Delvo. Ļoti iespaidīga bija viņa retrospektīvā izstāde Briselē. Es ņemu no katra kaut ko, taču nevis tehniku, paņēmienus, bet principus, pēc kādiem viņi būvē savu pasauli. Cik ilgi top viens jūsu darbs? Apmēram mēnesi. Īpaši, ja daudz figūru. Tīri fiziski nevaru ilgāk par trim četrām stundām pastrādāt, jo es ļoti lieku sevi visu darbā iekšā. Pēc tam es neko vairs nesaprotu. Bet, ja es gribu un pastrādāju ilgāk, – nākamā dienā vispār nevaru. Kā nonācāt pie savas tehnikas? Pirmie lielie akvareļi man tapa ap 1987. gadu. Bet tehniku, kādā es tagad strādāju, sasniedzu plenēros. Atradu. (Deviņus gadus braucu uz akvarelistu plenēru Cēsīs.) Kad pirmo reizi sēdos klāt un strādāju dabā, es jutu, ka esmu strupceļā. Man nepatika tas, ko esmu iemācījies un ieguvis. Sāku meklēt citas iespējas – apvienoju akvareli ar zīmuli, lietoju mazgāšanu utt. Tagad es gribu pāriet uz eļļu un akrilu, taču pastāvīgi atgriežos pie akvareļa, jo tur man ir iestrādāta roka. Es jūtu, kur un kā vajag. Es nevaru iepriekš pateikt, kā to darīšu. Ir klasiskie principi, bet es daudz mazgāju, eju pāri. Strādāju posmos. Izdomāju kompozīciju. Sākumā pat nevis zīmēju, bet uzrakstu – tādu mazu stāstiņu, tad sameklēju prototipus, taisu zīmējumu, pēc tam uzklāju pamatu, un tad sākas pats interesantākais. Kad jāsasniedz tas, ko es gribu sasniegt. Bet mākslā ir arī daudz rutīnas. Kāpēc agrāk lielajiem māksliniekiem bija daudz skolnieku? Viņi izdarīja lielu daļu “melnā” darba. Arī man ir daudzas lietas, ko es izdaru nedomājot. Un tikai tad sākas pa īstam, tikai darba vidū es sāku just, uz kurieni tas virzās. Kā akvarelis šobrīd kotējas pasaulē? Ķelnē mākslas mesē, uz kuru es bieži braucu, es pētīju akvareli, un, jāsaka, tas ir nožēlojamā stāvoklī. Izdarīt ar to var ne mazāk kā ar eļļu, vienīgais sliktums – to nevar likt pie sienas, tas bālē. Bet es neredzu pašlaik labu līmeni. Taču, piemēram, tāds mākslinieks kā Ernsts Fukss, Dalī draugs... viņam ir kolosāli akvareļi. Man ir vienalga, ko par mani saka. Es zinu, ko gribu panākt, un uz to es iešu. Vai man ir taisnība vai nav – tam nav nozīmes. Bet tāpēc arī es esmu neatkarīgs. Es daru to, ko uzskatu par savu sirds aicinājumu. Pārējam nav nozīmes. | |
| Atgriezties | |
