SUDRABA KABINETS. Dārgmetāla kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā
Inita Dzelme, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tā 230 gadu pastāvēšanas laikā pirkumu un dāvinājumu rezultātā izveidojusies viena no lielākajām dārgmetāla kolekcijām Baltijā. Visā muzeja pastāvēšanas vēsturē tā nekad nav bijusi apskatāma kopumā un gandrīz 60 gadus atradusies 19. gs. beigās izbūvētajā seifa telpā. Sudraba kabinets veidots kā apskatei atvērta dārgmetāla kolekcijas krātuve, tā ir atgriešanās pie 18. un 19. gs. vēsturisko un mākslas priekšmetu eksponēšanas tradīcijām. |
| | 
|
| | |
Sudraba kabinets ir ievērojamā klasicisma arhitekta Kristofa Hāberlanda (1750-1803) projektētās Pilsētas bibliotēkas kompleksa sastāvdaļa. Bibliotēkas nams (1778-1783) izbūvēts virs Doma klostera austrumu spārna, paredzot telpas arī muzejam. Vēl šodien par to liecina astrolāba - 18. gs. tik iecienītā zinātnes simbola - atveids un uzraksts Museum uz celtnes zelmiņa. Uz šīm telpām 1791. gadā tika pārcelts Nikolausa Himzela muzejs, kuru veidoja ievērojamā ārsta un bibliofila testamentā novēlētās kolekcijas Rīgas pilsētai. Himzela muzeju izvietoja ēkas otrajā stāvā vienā no trim līdzās lielajai bibliotēkas Kolonnu zālei izbūvētajiem saloniem.
Dārgmetāla kolekcijas veidošanās saistāma ar muzeja pirmsākumu – N. Himzela muzeja nodibināšanu 1773. gadā, bet kopš 1858. gada - ar Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības un Rīgas Dabas pētnieku biedrības kopīgi izveidoto Rīgas muzeju (1850-1890). 1891. gadā Rīgas muzeju pārvieto uz pārbūvētajām telpām Palasta ielā 4, bijušajā Doma klostera ansamblī, un tas iegūst Doma muzeja nosaukumu. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā dārgmetāla kolekcija papildinās ar baltvāciešu dāvinājumiem. Doma muzejam tiek deponēti arī Rīgas pilsētai piederošie sudraba izstrādājumi. 1936. gadā, Doma muzejam reorganizējoties, izveidojas Rīgas pilsētas vēsturiskais muzejs, kas iegūst kolekcijas, kuras saistītas ar pilsētas vēsturi. Likvidējot 1936. gadā amatnieku un tirgotāju organizācijas, to sudraba inventārs nonāk jaunizveidotā Latvijas Amatniecības kamerā un Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, no kurām 1940. gadā vēsturiskos priekšmetus saņem muzejs. Līdzīgi tiek nodoti arī citu likvidēto organizāciju, piemēram, Rīgas Latviešu biedrības vēsturiskie sudraba priekmeti. Līdz ar vācu tautības pilsoņu repatriāciju likvidējas Rīgas Melngalvju brālība. No 25 dārgmetāla priekšmetiem Rīgā izdodas paturēt astoņus Rīgas meistaru darbus. Traģiski notikumi risinās 1944. gada rudenī, kad, vācu armijai atkāpjoties no Rīgas, muzeja materiāli tiek izvesti. Tos pavada Valsts Vēsturiskā muzeja (tag. Latvijas Vēstures muzejs) zinātniskā darbiniece M. L. Grīnberga (1909-1975). Tikai pateicoties viņas pašaizliedzīgajai rīcībai, 1946. gadā kolekcijas, kaut arī daļēji izlaupītas, no Trpištas Čehijā atkal tiek atvestas atpakaļ.
Nozīmīgu kolekcijas papildinājumu veido 1997.gadā muzejam nodotie Latvijas Republikas Finansu ministrijas rīcībā esošie dārgmetāla izstrādājumi ar kultūrvēsturisku vērtību - tās ir konfiskāciju rezultātā, no lombarda, dārgmetālu uzpirkšanas punkta, bez mantiniekiem mirušu cilvēku valsts īpašumā nonākušās lietas. Tādējādi dārgmetāla kolekcija ievērojami papildinājusies ar sadzīves priekšmetiem.
Dārgmetāla kolekcijas aptver laikposmu no 16. līdz 20. gs., un no tās lielā apjoma kabinetā galvenokārt varēja izvietot retāko un vērtīgāko daļu - Rīgas zeltkaļu cunftes meistaru darbus.
Sakrālos sudraba izstrādājumus pārstāv nedaudzi pēcreformācijas darbi. Izcilākais ir gotiskā Sv. Vakarēdiena kausa paraugs - meistara E. Meijera 1622. gadā gatavotais Sv. Pētera baznīcas kauss. 17. gadsimtā tas joprojām saglabā vēlo viduslaiku simboliku - pamatni no sešstūra veidojušās heraldiskas rozes formaā sešus izvirzītus rotuļus, seššķautņu kātu (Dāvida zvaigzne, Salamana zīmogs, arī sešas radīšanas dienas). Diezin vai 17. gs. cilvēks līdzīgi svētajam Augustīnam raudzījās uz skaitļiem kā Dieva domu izpratni. Gotiskās formas kausi iegūst etalona nozīmi un tiek gatavoti pat 20. gadsimtā. M.Vulfa 17. gs. pirmās puses Rīgas pilsētas Fogtu tiesas krucifikss saglabā gotiskajam kausam līdzīgu uzbūves shēmu: pamatni heraldiskās rozes formā, plastisko pāreju seššķautņu kātā, akcentētus rotulus.
Tikai Baltijas reģionā no 17. gs. beigām līdz 18. gs. beigām bija izplatīti sudraba upurtrauki garos kātos. Šī forma parādās līdz ar sakrālās baroka arhitektūras uzplaukumu Kurzemē. Ar tiem baznīcas kalpotājs varēja aizsniegt solos sēdošos baznīcēnus. Pie upurtrauka bijis zvaniņš - ja kāda baznīcēna apcere izrādās tik dziļa, ka viņš upurtrauku neievēro, vai arī viņš ir iesnaudies.
Jelgavas zeltkaļu cunftes meistara G.V. Šmīdhammera 1730. gadā gatavotā upurtrauka vienā pusē attēlota Via Dolorosa aina, otrā - sižets no Jesajas grāmatas Vecajā Derībā: "Tad pielidoja man viens serafs, viņam bija rokā kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: "Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!"" Tā kā priekšmets gatavots Kurzemes hercogistē, nav jābrīnās, ka Dievs Tēvs attēlots kā monarhs ar valsts varas atribūtiem.
Kop 16. gs. Baltijas reģionā ļoti populāri ir augstie koniskie dzeramie kausi - Rīgas rātei 1508. gadā ir 41 šāds kauss, Lielajai ģildei - 92, bet Melngalvju šaferu šrāgās ir noteikums, ka katram jādzer tikai no savas krievcepures. Apzīmējums krievcepures (Kreewes-Zepper) cēlies no kausa līdzības ar krievu tirgotāju galvassegām. Uz mūrnieku cunftes zeļļu kausa (J. K. Henks, 1755. g.) vāka kā nesavtīgas brālīgas mīlestības simbols ir pelikāna figūra. Leģenda stāsta, ka pelikāna māte pati nogalina savus mazuļus, taču trešajā dienā tos atdzīvina, barojot ar savām asinīm, līdz pati aiziet bojā. Figurālo grupu var uztvert arī kā emblēmu, kuras devīze "Par savējiem" baroka laika cilvēkam ir zināma. Tradicionālo formu kausi saglabā līdz pat 18. gs. beigām.
Kokosrieksta čaumala ir renesanses un baroka laika lietišķajā mākslā iecienīts materiāls, parasti to ietver apzeltīts sudrabs. 1992. gadā Vācijas pilsonis H. Junge latviešu tautai dāvina pokālu, ko gatavojis izcilais zeltkaļu dinastijas pārstāvis H. Meijers. Pokāla kūpu veido trīs kokosrieksta čaumalā griezti Vecās Derības sižeti - "Ādams un Ieva paradīzē", "Ābrahāms upurē Īzāku" un "Salamana spriedums". Savukārt nodusa trīs maskaroni attēlo, domājams, trīs patriarhus - Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu. Vēl joprojām ir ievērotas vēlo viduslaiku tradīcijas - svarīgu nozīmi saglabā skaitļi: izmantots trīsstūru ornaments, attēloti trīs sižeti, trīs maskaroni. Skaitļa trīs nozīme ir noturīga: trīs patriarhi, trīs dievišķie tikumi - ticība, cerība, mīlestība, trīsvienotais Dievs. Pēc reformācijas Rīgas sudrabkaļu darbos biežāk ir izmantoti tieši Vecās Derības sižeti.
Bagātākais dārgmetāla priekšmetu klāsts saglabājies no 18. gadsimta. Par sudrabkaļu mākslas virsotni tiek uzskatītas barokālās kannas. Muzeja kolekcijā ir ievērojamā zeltkaļa J. G. Ebena gatavotās kannas, uz kuru vākiem ir ciļņi ar Ziemeļu kara ainām - "Kauja pie Spilves" (1701. g.) un "Mūrmuižas kauja" (1705. g.). J. G. Ebens izgatavojis arī zelta atslēgas, kuras uzvarētie rīdzinieki pasniedza krievu ģenerālim Šeremetjevam. Pats meistars miris Lielā mēra laikā 1710. gadā.
Pateicoties noturīgajām cunfšu tradīcijām, Rīgā ir saglabājies amatu inventārs – pokāli, to piekariņi, dzeramie kausi, kannas u.c. Visgreznākie ir rituālie Willkomm (apsveikuma) pokāli - nozīmīgākais priekšmets katras cunftes inventārā. Sākumā tie gatavoti no alvas, bet vēlāk, sākot ar 17. gs. vidu, - no sudraba. Pokālu forma Rīgā ilgi saglabājas nemainīga. 18. gadsimtā biežāk izplatītajam pokālu tipam ir dziļa kūpa ar sašaurinājumu vidusdaļā, pamatne un vāks darināts vienādās proporcijās, bet kātu veido figūra. Uz korpusa ir gravēti tā dāvinātāju vārdi. Stiklinieku cunftes 17. gs. beigu pokālam kāts ir jūras zirdziņu formā, uz vāka cunftes patrona svātā Lūkas figūra. Pokāla autors ir H. Frīdrihss, vienīgais no meistariem, kurš pārdzīvoja Lielā mēra epidēmiju. Amatu pokālu piekariņi simbolizē meistara piederību cunftei. Nelielajā laukumā ir iegravēts meistara vārds, informācija par viņa uzņemšanu cunftē, alegoriski tēli vai amata emblēma.
18. gadsimtā pokālu vāku iekšpusē ievietoja plāksni, uz kuras bija gravēta emblēma ar devīzi. Emblēmas ar devīzēm pieder pie t.s. picta poesis (gleznieciskās dzejas) žanra, kas veidojās renesansē. Bez šiem alegoriskajiem tēliem nav iedomājama baroka, rokoko un klasicisma kultūra. Emblēmas klasiskā struktūra redzama uz Rīgas cepurnieku cunftes zeļļu pokāla (J. D. Rēvalds, 1739. g.) vāka nosaukums - "Bīstams prieks", zīmējums (galds ar sveci, tauriņi, amors) un izvērsts teksts, kas paskaidro attēla saikni ar nosaukuma frāzi: "Gaismā nonākot, slikti beidzas mīlestības tukšās runas. Vispēdīgi tā sevi sadedzina. Tā savu nelaimi bieži neredz iemīlējušies. Līdz miesa un dvēsele ievainotas metas iznīcībā."
Vispilnīgāk viduslaiku amatnieku tradīcijas saglabājusi virvju vijēju cunfte. Katram cunftes kausam (J. K. Borovskis, 1782. g.) ir savs nosaukums un tātad arī kāda mums nezināma rituālā nozīme - "Pirmā āboliņa lapa", "Otrā āboliņa lapa", "Trešā āboliņa lapa", dažiem kausiem tā ietverta nosaukumos: Vorleufer, Johannisbecher. Amatiem ir arī īpaši kausi ar ruletes veida laimes spēlēm vai metamajiem kauliņiem (J. D. Rēvalds, 18. gs. otrā puse, E. Dobermanis, 1733. g.).
Kop 18. gs. vidus Rīgā modē nāca kafijas un tējas galdi, un galda sudrabs kļuva par zeltkaļu ikdienas darbu. T. M. Generupa traukiem ir gan rokoko stilam raksturīgā asimetrija un vieglums, gan veiksmīgs rokaju ornaments. 18. gs. svečturi parasti gatavoti komplektos - kolekcijā ir pārstāvēti J. F. Lamurē un M. Kresnera trīs svečturi vienai svecei.
Izcilākā klasicisma meistara J. J. Krūzemaņa gatavotais Rīgas Zilās gvardes pokāls (1781. g.) un J. K. Borovska virvju vijēju zeļļu pokāli (1782. g.) ievada romantismam tik raksturīgās urnas formas pielietojumu lietišķajā mākslā. Rīgas Zilās gvardes pokālam kātu veido gvardes jātnieka figūra, uz vāka divi grifi tur uz spilvena uzliktu gvardes cepuri.
Lietišķajā mākslā urnas forma nostiprinās 19. gs. sākumā. Pokālus pasūta ne tikai sabiedriskās organizācijas, cildinot nopelnus, tos dāvina arī atsevišķām izcilām personībām. 1831. gadā pokāls dāvināts teoloģijas un filozofijas doktoram A. Albānusam, vēlākais urnas veida kausa paraugs ir 1841. gadā K.G.Haufes darinātais pokāls ilggadējam Pētera baznīcas skolas skolotājam F. V. Grosam. Urnas formu izmanto arī tradicionālajiem cunfšu pokāliem.
Rīgas zeltkaļu meistars K. B. Knūts 19. gs. 40. gados rada spožus darbus otrā rokoko stilā. 19. gs. otrā pusē izstrādājumiem bieži izmanto gatavas presformas. 19. gs. 70.-80. gados Rīgā ir iecienīts naturālisms - sudrabā tiek izstrādāti detalizēti augu motīvi, atdarināta dažādu materiālu faktūra. Gadsimtu mijā naturālisms iegūst ekspresiju un dzimst jauns mākslas stils - jugendstils. Lielās ģildes tulpju veida kausi gatavoti Vācijā. Jūgenda motīvi ir arī Mazās ģildes kausa formā. Uz tā korpusa ir visu 34 amatu emblēmas, bet uz vāka - Mazās ģildes aizbildņa Jāņa Kristītāja figūra.
19. gs. beigās saglabājas tradicionālie apsveikuma kausi. Izcilo Rīgas meistaru E. Bakstada un H. Banka 1895. gada dāvana cunftei ir jauns Willkomm pokāls. Pašu zeltkaļu meistaru gatavotie piekariņi ir tuvāki juvelierizstrādājumiem, bet pēc formas atgādina krūšu nozīmes.
20. gs. 20.-30. gadu darbiem raksturīgi divi virzieni: vienā daļā izstrādājumu tiek atkārtotas iepriekšējo laikmetu formas, sevišķi zeltkaļu cunftes meistaru darbos, bet kopš 20. gadu otrās puses notiek t.s. nacionālā stila meklējumi - sudraba priekšmetiem tiek izmantoti latviešu etnogrāfijas motīvi, atdarināti etnogrāfiskie priekšmeti no citiem materiāliem. Biežāk izstrādājuma skici veido mākslinieks, bet sudrabkalis veic tehnisko izpildījumu. Namdaru cunftes zeļļu kausam (J. Blūms, 1926.g.) skices veidojis arhitekts H. Pīrangs, A. Naikas darbiem (pēc 1936. g.) - mākslinieks A. Dzērvītis. Savukārt 20. gs. 20. gados sērijveidā gatavoto cilindrveida kausu forma ir tuva art deco stilam.
Dārgmetāla kolekcija ir daudzslāņaina. Vienlīdz vērtīgi un interesanti ir memoriālie priekšmeti un sadzīves lietas, kurās nemeklēsim lietišķās mākslas šedevrus. Tā kā no dārgmetāla biežāk ir gatavotas tikai pašas nozīmīgākās lietas, tās kļūst par sabiedrisko norišu, bet galvenokārt laikmeta un paša cilvēka ideju atspulgu. Pirkumu ceļā mērķtiecīga kolekcijas komplektēšana jau ilgi kā nav iespējama līdzekļu trūkuma dēļ. Toties beidzamajā laikā kolekciju papildina dāvinājumi - no trimdas atgriežas līdzpaņemtās lietas, savukārt sadzīves unificēšanās pašu mājās veicina vēlēšanos nosargāt ģimenes relikvijas muzeja seifa sienās. |
| | | Atgriezties | |
|
