MUZEJS - GADSIMTU VIENOTĀJS
Elita Grosmane, LMA Mākslas vēstures institūts
|
| | 
Vilhelms Neimanis. RĪGAS PILSĒTAS MĀKSLAS MUZEJA KOPSKATS. 1903
Vilhelms Neimanis. RĪGAS PILSĒTAS MĀKSLAS MUZEJA PLĀNS. 1903
Vilhelms Neimanis. MUZEJA ĒKAS PROJEKTA VARIANTS. 20. gs. sākums
Vilhelms Neimanis. MUZEJA FASĀDES UN INTERJERA SKICE. 20. gs. sākums
|
| | |
Eiropas kultūrā 19. gadsimts iezīmīgs ar muzeja kā valstiskas institūcijas un plašai sabiedrībai pieejamas mākslas darbu ekspozīcijas uzplaukumu. Sākotnējais “mūzu templis” pārvērtās par mākslai vai zinātnei veltītu iestādi. Bija pienācis pēdējais laiks izstādīt dažādās kolekcijas, kuru skaits un apjoms bija tiktāl pieaudzis, ka vajadzēja nošķirt mākslas darbus no dabas un vēstures liecībām. Jauni un plaši muzeji cits pēc cita tika atklāti gandrīz katrā lielākajā Eiropas pilsētā. Vispārējais pacēlums pat noveda pie unifikācijas, jo tika izstrādāta tipoloģiski noteikta muzeja arhitektūras būvprogramma. Lielajās zālēs izstādītie mākslas darbi bieži nāca no valdnieku kolekcijām. Lai pielīdzinātos piļu vērienam, tika uzsvērts ēku reprezentatīvais raksturs, plānojums un no 18. gadsimta baroka pilīm aizgūtas dekoratīvās formas. Tikpat svarīga palika semantiskā saikne ar antīko mūzu mājvietu - klasisko templi. Visbiežāk tā bija nolasāma fasādes kolonādē, portikā vai frontona ciļņos, kur mākslu alegorijas vai mūzas pulcējās ap to pavēlnieku Apollonu vai aizgādni Atēnu. 19. gadsimts sevi pieteica ne tikai ar historizējošām tendencēm, bet arī ar jauniem materiāliem un būvkonstrukcijām. Patumšo telpu apgaismojuma problēmu atrisināja ar virsgaismas palīdzību.
Sintezējot visus minētos elementus, radās muzeja ēkas tipoloģija, kas noteica ne tikai muzeja ārējo veidolu, bet arī tā plānojumu, kurš bija pakļauts telpisku funkciju standartam. Galvenās, protams, bija izstāžu zāles, kurās ieeja visos līmeņos veda no centrālā zemkupola korpusa ar parādes kāpnēm. Muzeja pilnvērtīga darbība nebija iespējama bez palīgtelpām - restaurācijas darbnīcām, fondu glabātavām, bibliotēkas un kabinetiem administrācijai. Zīmīgi, ka gandrīz visi nosauktie 19. gadsimta muzeja nosacījumi ņemti vērā, ceļot Rīgas pilsētas mākslas muzeju.
Uz brīdi jāatgriežas muzeja idejas pirmsākumos Rīgā. Pirmie pamudinājumi tai atrodami jau 1816. gadā virsmācītāja Liborija Bergmaņa ierosinājumā publiskot virs Rīgas Doma krustejas austrumu spārna izvietoto Nikolausa fon Himzela kolekciju. Tomēr ierosinājums neguva atsaucību un zaudēja aktualitāti līdz ar Liborija Bergmaņa aiziešanu viņsaulē.
Atgriezās pie šīs idejas tikai 19. gadsimta otrā pusē, bet arī tad jaunā muzeja tapšana nenoritēja tik pacilātā noskaņā, kā tas varētu likties tagad. Maz zināms par pirmo 1876. gadā izsludināto muzeja ēkas projekta konkursu, kas notika pēc rātskunga Augusta Holandera iniciatīvas. Šis starptautiskais konkurss guva neparastu atsaucību (pavisam bija iesūtīti 54 projekti). Galveno balvu saņēma Berlīnes arhitekts Rūdolfs Špērs, bet līdzekļu trūkuma dēļ projekts palika nerealizēts.
Tikmēr ar katru gadu desmitu paplašinājās Pilsētas gleznu galerijas apjoms. To papildināja no tirgotāja Domeniko de Robiāni iepirktie darbi, literāta un mecenāta Reinholda Filipa Šillinga gleznas un īpaši vērtīgā vara grebumu un zīmējumu kolekcija, kā arī pašam rātskungam un galerijas direktoram Augustam Holanderam piederošie īpašumi. Vieta eksponēšanai tika meklēta gan pilsētas reālskolā, gan Politehnikumā, līdz darbi rada pajumti pie Esplanādes uzceltajā pilsētas galvas Ludviga Vilhelma Kerkoviusa privātmājā.
Tikpat neveiksmīgs kā pirmais izrādījās nākamais 1896. gadā sarīkotais konkurss, kurā piedalījās arī vietējie arhitekti Karls Felsko, Reinholds Šmēlings un Vilhelms Neimanis, bet par relatīvi labāko tika atzīts Pēterburgas arhitekta Hieronīma Kitnera, jaunākā, projekts. Konkursa rezultātus nācās anulēt, jo kanālmalā muzeja ēkas vietā izlēma celt Otro pilsētas teātri (arh. Augusts Reinbergs, 1900 –1902; tag. Nacionālais teātris).
Trešais konkurss vairs netika izsludināts, pragmatiskā pilsētas vadība 1901. gadā, kad pēc pilsētas jubilejas izstādes tās īpašumā nonāca Esplanāde, par projekta autoru izvēlējās Vilhelmu Neimani (1849-1917). Šoreiz konkursu aizstāja Berlīnes reihstāga cēlāja arhitekta Paula Vallo labvēlīgā atsauksme. Tā izšķīra izvēli par labu Neimanim, bet ne viņa projektam, kas paredzēja muzeju kā stūra ēku ar zemkupola korpusu centrā; viena fasāde būtu vērsta uz Elizabetes, bet otra - uz Nikolaja (tag.Valdemāra) ielas pusi (ieceres akvarelēts variants joprojām aplūkojams Valsts Mākslas muzejā). Vietējā komisija šo projektu noraidīja pilsētbūvniecisku apsvērumu dēļ. Lai līdzsvarotu apjomīgo celtni ar blakus esošo komercskolu (tag. Mākslas akadēmija), par labāku tika atzīts otrs risinājums – muzejs kā monolīta trīsdaļīga garenbūve paralēli ielai. Starp abām ēkām tika atstāta brīva teritorija, un tās kļuva par parka sastāvdaļām. Pēc šīm korekcijām beidzot 1903. gada 10. maijā tika likts muzeja ēkas pamatakmens.
Ieilgušais process radīja citus sarežģījumus, kas saistāmi ar izmaiņām Eiropas arhitektūras stilistikā. Viena no plašu ievērību guvušām novācijām bija ziemeļu nacionālā romantisma pieteikums - somu paviljons 1900. gada Parīzes Vispasaules izstādē. Informēta par šo jauninājumu bija arī Rīgas sabiedrība. Kompozicionālā asimetrija, vietējie materiāli (akmens un koks) un no tautas celtniecības aizgūti motīvi iezīmējās kā jauna paradigma. Rakstot par muzeju 1902. gada “Pēterburgas Avīzēs” (Nr. 97), Rihards Zariņš aicināja atvadīties no “vecā šablona” un norādīja, ka “saviem bērniem nedrīkstam atstāt ķieģeļu kaudzi, aplipinātu ar kaut kur aizņemtiem izgreznojumiem”, bet par arhitektu vajadzētu pieaicināt vienu no paviljona autoriem - tolaik vēl jauno “ziemeļu arhitektūras dvēseles” izpratēju Elielu Sārinenu, kas kļuva par somu modernās arhitektūras pamatlicēju.
Virsroku, protams, guva konservatīvā Rīgas pārvalde un, domājams, arī sabiedrība. Neskaidra tikai paliek paša projekta autora Vilhelma Neimaņa attieksme - vai viņš negribēja vai nevarēja pārorientēties uz daudz modernākām laikmeta arhitektūras prasībām.
Izglītotais Daugavpils dzelzceļa kalpotāja dēls ap šo laiku bija sasniedzis pusmūžu. Jau sen kā bija pabeigtas arhitektūras studijas Rīgā un Pēterburgā, uzrakstīta pirmā Baltijas mākslas vēsture un daudzas citas svarīgas publikācijas, iegūts mākslas doktora grāds Leipcigā un uzsākta arhitekta un mākslas zinātnieka aktīva darbība. Iespējams, ka tieši Neimanis bija tā ieinteresētā persona, kas ne brīdi nešaubījās par jaunas muzeja ēkas nepieciešamību Rīgā un uzņēmās šo darbu paralēli Rīgas Doma izpētei, rekonstrukcijai un monogrāfijas sagatavošanai (tā tika izdota 1912. gadā). Tādēļ arī saprotama tāda cilvēka uzaicināšana, kuram projekta realizācija būtu ne tikai personīgo arhitekta ambīciju apmierināšana, bet kurš spētu to īstenot kā vienotu arhitektoniskā veidojuma un muzeja programmas kompleksu, turklāt rēķinoties ar pilsētas pašpārvaldes pieticīgi atvēlētajiem līdzekļiem. Vienkāršojot situāciju, ir jāatzīst, ka, pateicoties šim vienīgajam cilvēkam – Vilhelmam Neimanim -, Rīga ieguva savu mākslas muzeju. Pārorientējoties uz modernākiem variantiem, ēkas celtniecība tiktu atlikta uz nezināmu laiku vai vispār izjuktu, Lai to nepiedzīvotu, Neimanis uzņēmās visu: cēla muzeja ēku, apzināja Pilsētas gleznu galerijas kolekcijas, veidoja muzeja ekspozīciju, sastādīja katalogu un pats arī aprakstīja šīs norises vēsturi, kā to liecina publikācijas presē un apjomīgā arhīva lieta, kas joprojām atrodas muzejā un ļauj detalizēti izsekot ēkas tapšanas gaitai visās niansēs. Līdzās līgumiem ar būvfirmām, rēķiniem un aprēķiniem, atskaitēm un sarakstei ar privātpersonām skatāmas gan neskaitāmas zīmuļa un tušas skices ar daždažādi variētām būvdetaļām, gan akvarelēti kopskati.
Darbs ritēja lielā steigā, un muzeju atklāja 1905. gada 14. septembrī. Šogad šis tolaik “jaunais nams” sāk svinēt savu simt gadu jubileju, un tas kļuvis par neatņemamu Rīgas kultūras dzīves sastāvdaļu. Vēsturisku pietāti katram muzeja apmeklējumam piešķir pompozo granīta kāpņu pārvarēšana un cīņa ar smagajām koka durvīm. Ikdienā muzeja darbinieki izmanto dienesta ieeju, kas ved ēkas pamatstāvā ar garu, tumšu gaiteni vidū un daudzām uz visām pusēm ejošām durvīm. Tāpat kā agrāk, arī tagad šeit atrodas fondi un darbnīcas, kopš Neimaņa laika gan izzudusi kurtuve un kalpotāju dzīvokļi, kuros tagad iekārtojusies administrācija.
Pilnīgs pretstats pamatstāva lietišķajam askētismam ir pats mākslas templis. Klasicizējošu skarbumu tam piešķir grandiozo kolonnu portiks uz augstajām pamatnēm un bagātīgi profilētais frontons, kur Atēnas Pallādas (vienā no skicēm tā nodēvēta par Rīgu) aizgādībā attēlotas glezniecības, tēlniecības, arhitektūras un mākslas amatniecības alegorijas.
Kolonnas un kāpnes sagaida ienācēju arī muzeja vestibilā, tās strauji ved augšup, tad sadalās divās pretējās plūsmās, kļūstot par iekštelpu galveno organizējošu faktoru. Sānu korpusos izvēršas ekspozīcijas zāles.
Projektējot ēku, bija jādomā ne tikai par arhitektonisko apjomu un formu vizuālajiem iespaidiem, bet arī par ekspozīcijas izkārtojumu. Nākamais muzeja direktors interesējās gan par tolaik moderno tendenci tuvināt mākslas darbu plašākiem sabiedrības slāņiem, gan izglītojošām un audzinošām programmām, piemēram, pasūtot Augusta Gerbera firmā Ķelnē unikālo antīko un viduslaiku skulptūru nolējumu kolekciju pirmā stāva skulptūru zālei (tagad skulptūras atrodas Ārzemju mākslas muzejā). Pirmajā stāvā pretējā spārnā atradās Vara grebumu kabinets un Pilsētas gleznu galerija, kas turpinājās otrajā stāvā. Mākslas darbi šai muzejā vairs nebija tikai aristokrātu, turīgo pilsoņu un izglītoto aprindu privilēģija, tagad tie bija pieejami daudz demokrātiskākiem sabiedrības slāņiem, skolniekiem un strādniekiem, kas varēja pierakstīties uz bezmaksas ekskursijām. Un tieši šos skatītājus, domājams, patētiskā telpa uzrunāja visspēcīgāk.
Simt gados kopš atklāšanas nemainīgs muzejs palicis tikai ārējā veidolā. Tas, kas noticis gadsimta laikā šajās telpās, jau ir pavisam cits stāsts. |
| | | Atgriezties | |
|
