SARUNA PAR DZĪVO MĀKSLU
Ilze Strazdiņa, Londonā
Marta beigās (no 27. līdz 30. martam) Londonā, Tate Modern trīs dienu garumā publikai tika piedāvāta programma Live Culture (“Dzīvā Kultūra”), kuras ietvaros varēja vērot mākslas akcijas/ performances, un piedalīties paneļdiskusijās. Šī programma centrēja uzmanību uz dzīvās mākslas praksi, tās lomu vizuālajās mākslās un arī plašākā sociālā kontekstā.
Programmas nosaukums “dzīvā kultūra”, kas ietver arī tematu “dzīvā māksla”, nezinātājos varētu radīt neizpratni – par ko tad īsti ir runa? Par aktuālo mākslu vai par performanci, bet varbūt pat par biomākslu? Lai rastu skaidrību terminos un labāk izprastu šīs programmas saturu, uz sarunu aicināju vienu no tās kuratorēm “Dzīvās mākslas aģentūras” direktori Loisu Kīdenu. |
| | 
Grupa "Uzspiestā izklaide"
Giljermo Gomess - Penja
Heilija Ņūmena
|
| | |
Ilze Strazdiņa: Kas ir “Dzīvā kultūra”, un kāpēc šis pasākums notiek tieši tagad?
Loisa Kīdena: Nosaukums, kā arī pati programma “Dzīvā kultūra” radās, pateicoties vairākām lietām un procesiem. Lielā mērā tā tapa tālab, ka pastāv “Dzīvās mākslas aģentūra”, kuras mērķis ir veicināt dzīvās mākslas attīstību, popularizēt mākslu, kas iekļaujas šai kategorijā, un sekmēt tās izpratni. Bieži vien dzirdēts viedoklis, ka dzīvā māksla ir jauna, tikko kā radīta mākslas prakse. Par sava darba mērķi mēs uzskatām sabiedrības izglītošanu, cenšamies atklāt kontekstu, attiecības starp vēsturisko un šodienas praksi. Jo dzīvā māksla nav tikai 20. gs. 90. gadu fenomens, tā lielā mērā ir attīstījusies un izaugusi no performanču mākslas prakses.
No otras puses – šo programmu veicināja arī Mākslas padomes (Arts Council) komisija. Pirms diviem vai trīm gadiem “Dzīvās mākslas aģentūrai” tika piešķirti līdzekļi plaša pasākuma organizēšanai, kas fokusētu uzmanību uz dzīvo un vizuālo mākslu un vienlaikus kalpotu kā platforma kritikai un šī specifiskā darbības lauka apzināšanai un atklāšanai.
Mēs uzsākām sarunas ar Tate Modern par iespēju rīkot šādu pasākumu, dzima ideja par šo programmu, kas nav festivāls vai pārskata izstāde, bet gan drīzāk stratēģiska invāzija kultūras diskursā un šodienas kultūras iestāžu domāšanā. Tas ir mēģinājums paraudzīties uz konkrētām, būtiskām kultūras parādībām, noskaidrot attiecības starp vizuālajām mākslām un teātri (to ilustrē grupa “Uzspiestā izklaide” (Forced Entertainment)) un arī attiecības starp vizuālajām mākslām un horeogrāfiju (spāņu mākslinieka La Ribot performance Panoramix).
Lielu uzmanību pievēršam arī vēsturiskajam kontekstam, piedāvājot lekciju sērijas. Rozas Lī Goldbergas (Rose Lee Goldberg) lekcija “Skats no šejienes: 100 gadi performanču mākslā” sniegs ieskatu šīs mākslas attīstības gaitā. Daudz personiskāks skatījums uz vēsturi atklāsies Marinas Abramovičs lekcijās un sarunās ar viņu. Paralēli norisināsies divu dienu simpozijs, kurā ne tikai runās par performanču mākslu, bet arī aplūkos tās attiecības ar politiskiem un sociāliem procesiem un laika gaitā notikušās pārmaiņas. Programmas stratēģiskais mērķis ir domāt par mantojumu un par faktoriem, kuri ietekmē šīs mākslas attīstību. “Dzīves kultūrai” noslēdzoties, sadarbībā ar Tate izdevniecību tiks izdota apjomīga grāmata par performanču mākslu šodienas kontekstā.
I. S.: Jūs esat jau daudz rakstījusi un runājusi par to, kādu mākslu jūs slēptu zem nosaukuma “Dzīvā māksla”. Tomēr jāteic, ka personīgi es šo divu vārdu savienojumu pirmo reizi dzirdēju tieši no jums 90. gadu beigās, kad atkārtoti uzsvērāt nepieciešamību pēc performanču mākslas jauna skaidrojumu un kontekstuālā redzējumu. Šodien Lielbritānijā šis termins ir pieņemts un iegājies sarunvalodā, runājot par noteiktu mākslas formu un ideju, tomēr, paraugoties uz plašāku ģeogrāfisko lauku, ar terminu “dzīvā māksla” joprojām tiek izprastas daudzas un dažādas lietas…
L. K.: Jā, to var attiecināt arī uz britu izpratni par dzīvo mākslu. Pastāv daudzi un dažādi viedokļi un pozīcijas, tāpēc, iespējams, mana atbilde izrādīsies krasi atšķirīga no kādas citas atbildes. Mums dzīvā māksla nav kādas noteiktas formas vai prakses apzīmējums, tā ir kritiski kultūrāla, kuratoriska stratēģija, lai akceptētu darbus, ko kāds cits, iespējams, izslēgtu no vispārējā mākslas diskursa. Es domāju veselu virkni mākslas darbu, kurus radījušas performanču, eksperimentālā teātra, kā arī politiskās aktīvitātes. Tā ir māksla, kas eksistē starp un pāri dažādiem prakses laukiem. Un tieši daudzpusība dažkārt šos darbus konfrontē ar tradicionālo, konkrēto mākslas praksi.
Savulaik daudzi mākslinieki, kas darbojas šajā daudzpusīgajā jomā, netika atbalstīti. Viņi nedabūja valsts atbalsta fondu naudu, par viņiem nerakstīja, un šādu mākslu izslēdza no institūciju programmām. Daudzi mākslinieki mocījās pārdomās, vai tas, ko viņi dara, vispār ir nepieciešams. Tāpēc mēs šobrīd šeit esam – lai teiktu viņiem, ka viss ir kārtībā, ka viņu darbiem ir konteksts un ka tie ir nozīmīgi.
Dzīvā māksla ir stratēģija, kas mēģina sakārtot tās lietas un parādības sistēmā, (lai kāda būtu sistēma), kuras pretējā gadījumā tiktu izslēgtas no šīs pašas sistēmas. Mēs varam teikt, ka dzīvās māksla atrodas kaut kur pa vidu starp eksperimentālo teātri un tradicionālo mākslas praksi.
Ir daudzi aspekti, kas raksturo darbus, ko mēs iekļautu dzīvās mākslas kategorijā, – klātbūtnes efekts, emocionālā pārdzīvojuma process, idejiskums, publikas aktivizēšana un animācija. Protams, ir jābūt uzmanīgam minot šos raksturojošos elementus, jo, iespējams, konkrētais darbs arī nesatur visus šos raksturlielumus un tālab kārtējo reizi var tikt izslēgts. Runa ir par vispārējo mākslas uztveri un par mākslas sniegto piedzīvojumu kā tādu.
I. S.: Atgriežoties pie jautājuma par performanču mākslu – šķiet 90. gados gados, it īpaši Lielbritānijā, šai darbības jomā bija jūtams pilnīgs vakuums. Performance pat tika uzskatīta par 60. gadu “palieku”, kas vairs nav aktuāla. Tagad jūs sakāt, ka Mākslas padome investēja šai mākslas laukā, lai peformance atgūtu zaudēto popularitāti.
L. K.: Mākslas padome vienmēr ir mazliet atbalstījusi šo mākslas lauku. Jautājums ir par kopējo atbalstu, un šādā kontekstā performance (jeb dzīvā māksla), protams, nekad nav saņēmusi tik lielu atbalstu kā, piemēram, opera.
I. S.: Bieži vien, raksturojot dzīvo mākslu, tiek lietots apzīmējums “radikāls”. Kā jūs skaidrotu dzīvās mākslas radikālismu 60. gadu performances un to paustā radikālisma kontekstā?
L. K.: Domāju, ka tas tomēr bija cita veida radikālisms. Tikpat spēcīgs, tomēr citādāks. Piemēram, asinīm 60. gados bija pavisam cita nozīme nekā 90. gados. Ir mainījusies attieksme pret sievietes ķermeni. Laiks ir gājis uz priekšu. Daudz kas ir mainījies, pateicoties neskaitāmām radikālām sievietēm māksliniecēm, kuru ietekme ir būtiska un neapšaubāma, runājot par sieviešu un vīriešu mākslas politiku.
Droši varu teikt, ka mani personīgi pie dzīvās mākslas saista fakts, ka šī ir viena no tām mākslas sfērām, kas ir ārkārtīgi politizēta. Un tas ir kaut kas , kas nāk no 60. gadu prakses, īpaši, ja runa ir par rasu un dzimuma jautājumiem līdzās sociālpolitiskai tematikai. Bet lietas, kā jau minēju, ir mainījušās. Man gribētos, lai šo pasākumu Teita galerijā varētu raksturot kā ļoti laikmetīgu, lai tas liktu domāt par šodienas kultūru visplašākajā aspektā.
Šķiet, Gviljermo Gomess-Penja (Guillermo Gomez-Pena), kas lasīs lekciju programmas ietvaros, runās par šo radikālisma jautājumu. Par to, ka (it īpaši pēdējās dekādes laikā) kapitālisms ir piesavinājies radikālās idejas. Piemēram, tāda korporācija kā Nike asimilējusi jautājumu par rasu atšķirību. Daudzus radikālos performanču māksliniekus, piemēram, Ronu Etiju (Ron Athey) un arī citus, kurus vēl nesen gandrīz vai sēdināja elektriskā krēslā, māksliniekus, kurus neatbalstīja un pat apsūdzēja, šodien atzīst gan labējie, gan kreisie, gan centristi un MTV. Piepeši visur parādījušies tēli no Franko B darbiem. Radikālo izrāžu plakāti un cilvēki, noklāti ar asinīm, - visus šie spēcīgos tēlus nu piesavinājies “meinstrīma” tirgus. Šiem tēliem ir atņemta būtība, saturs. Tālab jo svarīgāk ir atgādināt, ka dzīvās mākslas kontekstā runa nav tikai par mākslas tēlu, bet arī par saturu, ko brends tik vienkārši nevar piesavināties, ko nav iespējams tik vienkārši pasniegt kā savu.
I. S.: Klausoties teiktajā, gribas vaicāt – kā “Dzīvās mākslas aģentūra” “izsver” radikālismu, izdarot izvēli tā vai cita projekta atbalstīšanā?
Mēs neesam aģentūra, kurā darbotos mākslinieku aģenti, mēs nereprezentējam māksliniekus. Mūs drīzāk varētu dēvēt par pārmaiņu aģentiem. Mēs pārstāvam konkrētu darbības lauku un neizdarām izvēli starp atsevišķiem māksliniekiem.
Nesen gan mēs izveidojām nelielu projektu atbalsta fondu māksliniekiem, un tā laikam ir vienīgā reize, kad mums nācās izvēlēties. Bet rezultātu neizšķir tā vai cita projekta radikālisms, drīzāk ideja un palīdzības iespējas. Mēs atbalstām gados jaunākos māksliniekus, ko pārējie vienkārši ignorē, un tos, kuriem ir citas kultūras izcelsme, – tos, kas nav baltie eiropieši.
Ir grūti formulēt, ko es saprotu ar apzīmējumu “radikāls”,- savādāku, varbūt pat izaicinošu, bet vienlaikus arī viegli ievainojamu mākslu. Daudzi no darbiem, kurus atbalsta aģentūra, kādam var šķist nekomfortabli, smagi un dīvaini. Brīžam šokējošs šķiet fakts, ka joprojām nākas sastapt cilvēkus, kas uzskata, ka šādi darbi būtu jāaizliedz. Piemēram, Dienvidlondonas galerijā plānota Franko B performance, bet vietējā Sazakas rajona padome neizniedz licenci šai izrādei tikai tādēļ, ka kādam padomniekam šķiet, ka Franko B tēli nelabvēlīgi ietekmēs vietējos iedzīvotājus. Lēmums ir pieņemts, neredzot pašus tēlus, tā vienkārši ir reakcija uz ideju, kuras īstenošanais nepieciešamas asinis un kails ķermenis, kas viņiem nepārprotami asociējas ar vardarbību un seksualitāti. Vienkārši tika aizcirstas durvis, un daudzi palika dziļi pārsteigti, ka kaut kas tāds vēl vispār iespējams. No vienas puses, tas šķita šausmīgi, no otras, – reāli parādīja situāciju.
I. S.: Vai tas gadījumā nav neoliberālisms, kas pēdējā laikā sastopams aizvien biežāk? Šai gadījumā vēl varētu piesaukt saspīlēto situāciju un bailes pedofilijas skandālu kontekstā un pieņēmumu, ka pie straujās AIDS izplatības Lielbritānijā vainojami Āfrikas imigranti, kas droši vien vēl ir nelegāli…
L. K.: Nuja, pirms Jaunā gada vienkārši ņēma un aizvēra galeriju Roads and Mans. It kā tālab, ka ekspozīcijā bija fotogrāfija, kurā bija redzama kaila kāda māksliniece un viņas bērni. Publika esot sūdzējusies.
Tāpēc daudzos gadījumos, ja mākslinieks mums lūdz palīdzību šādos jautājumos, ja viņš vēlas, lai mēs runājam viņa vārdā, vai vienkārši grib “paraudāt uz pleca”, mēs viņu atbalstām. Var gadīties, ka mēs neesam tie labākie, kuri varētu runāt ar rajona padomi, bet mēs iesakām kādu, kas to spētu darīt. Pirms pāris nedēļām mākslinieks Andre Stits (Andre Stitt) strādāja pie sava projekta Bedfordšīrā. Tajā ietilpa dažādas publiskās akcijas, un kopumā šis projekts bija balstīts uz komūnas ideju. Tāda veida akcijas piesaista preses uzmanību. (Loisa bez vārdiem norāda uz žurnāla vāka bildi: sudraba zābakos, apakšbiksēs un bagātīgās kaklarotās tērpts vīrs ar trīsžuburu dakšu rokā un saulesbrillēm uz acīm stāv uz kāda jumta kores.) Preses ausīs nāca ziņa, ka mākslinieks ir maksājis 12 000 mārciņu kādam akmens nesējam. Un viss izgāja ārpus kontroles. Arī mēs saņēmām interesantu zvanu no Sky televīzijas, kas vaicāja, vai mēs nevarētu atnākt uz televīziju un aizstāvēt performanču mākslu… Nē, mēs neiesim. Mēs ieteicām kādu citu – kundzīti ar smalku akcentu, tādu, kurā ieklausās.
I. S.: Vai šais gadījumos runa ir par mākslas provokatīvajiem elementiem?
L. K.: Nē, nedomāju, ka kaut vienam no šeit minētajiem māksliniekiem varētu piedēvēt provokāciju. Franko B un līdzīgiem, ko minējām, šoks nav nebūt primārais, nezinu, vai tas vispār ir viņu uzmanības lokā. Mākslas spēks ir spēja likt mums aizdomāties par to vai citu lietu, par kuru mēs bez mākslas nedomātu.Un dažreiz tas nebūt nav tik viegli. Bet nedomāju, ka kāds no māksliniekiem, par kuriem mēs te runājam, kādreiz ir gribējis kādu aizskart, apvainot vai šokēt.
Personīgi domāju, ka to, vai darba mērķis ir vienīgi šokēt, var saost pa gabalu. Mani tas vienkārši garlaiko un dusmo.
I.S.: 1999. gadā, runājot par dzīvās mākslas nozīmību publikas attīstības kontekstā, jūs minējāt faktu, ka tie skatīji, kas apmeklē dzīvās mākslas izrādes vai akcijas, ir pavisam citi nekā tie, kuri apmeklē Teita galeriju vai nacionālo teātri. Vai šodien, strādājot pie pirmā dzīvās mākslas projekta Teita galerijā, jūsu viedoklis ir mainījies?
L. K.: (smaida) Toreiz es domāju Tate Britain. Tate Modern ir pavisam cits stāsts. Es uzskatu, ka toreiz teiktais joprojām ir spēkā.
Mums pietiktu pavērot, piemēram, grupas “Uzspiestā izklaide” publiku. Ejot uz Nacionālo teātri, jūs tur nevienu no šis publikas nesastapsiet, un būtu arī grūti iedomāties šo Nacionālā teātra skatītājus “Uzspiestās izklaides” izrādēs.
Vai te ir runa par paaudžu jautājumu? Nē, jo liela daļa “Uzspiestās izklaides” publikas ir gados vecāki cilvēki. Man šķiet, runa ir par attieksmi pret mākslu un kultūru. “Uzspiestā izklaide” veido citādo teātri, tādu, kas izvirza noteikumus publikai – tu nevari tikai sēdēt un neticībā skatīties kāda cita stāstā, un iztēloties, ka atrodies, piemēram, dzīvojamā istabā, utt.
Tā es palieku pie pārliecības, ka dzīvā māksla var sniegt skatītājam tādu piedzīvojumu, kādu viņi citur nespētu iegūt. Vai nu tā ir tradicionālā galerijas telpa, vai teātra telpa, vai pat televīzija. Patiesībā es esmu liela televīzijas fane un laprātāk skatītos televīziju nekā ietu uz Nacionālo teātri - būtu daudz interesantāk. Bet dzīvā māksla sniedz piedzīvojumu, kādu televīzija nekad nespēs, – tiešo saskari, tūlītējo. Dzīvā māksla, it īpaši tā, kurā skatītājs ir arī līdzdalībnieks, bieži mums atgādina par savstarpējo atbildību. Tā māca mums, ka svarīga ir atbildības sajūta.
I. S.: Ko jūs mēģināt pateikt ar šo projektu?
L. K.: To, ka dzīvā māksla atrodas uz teātra un vizuālās mākslas robežas un ka tā sniedz iespēju pietuvoties gan vienam, gan otram.
Vērojot dzīvās mākslas ietekmi uz “meinstrīma” kultūru, būtiski un svarīgi šķiet tas, ka dzīvā māksla ir riskantā mākslas daļa, tā balansē uz naža asmeņa..
I. S.: Pāris vārdos varbūt par to, ko tad “Dzīvā kultūra”piedāvās !
L. K.: Bez jau minētās lekciju sērijas varēs noklausīties arī vairāku sieviešu (vēstnieces, kuratores, mākslinieces – katra no viņām ir izcila savā jomā) priekšlasījumus. Divu dienu seminārs pulcēs pasaules spožākos prātus, lai runātu par tādām tēmām kā vide, performanču daudzveidība, mākslas pārvietošanās no galerijas uz citām telpām, ķermeņa politika – par visu to, kas saistās ar aktīvisma un akciju idejam. Būs iespēja apmeklēt arī paneļdiskusiju, kur runās par politisko aktīvismu un par kultūras globalizāciju. Programmu atklās un noslēgs māksinieki, kas performancē aktīvi izmanto tieši savu ķermeni. Tās būs divas solo performances, kas norisināsies Turbīnu zālē. Programmu atklās Oļegs Kuļiks, kam šī būs pirmā performance Londonā. Viņš rādīs Armadillo for your show. Programmu noslēgs Franko B ar darbu I miss you.
Ceturtā stāva galerijās būs apskatāma arī kuratru veidoto performanču programma. Tā būs kā dzīvā izstāde. Tāpat te būs redzama performanču fotogrāfiska dokumentācija. Projekts aizskar tādus tematus, piemēram, autentiskums un jautājumu par dokumentācijas un vēsturiskuma nozīmību dzīvās un performanču mākslas kontekstā. Paralēli kino programmai, kurā tiks demonstrētas filmas par dzīvo mākslu, mēs uzaicinājām četrus britu māksliniekus veidot filmu programu, kas balstīta uz tiem dzīvās mākslas paraugiem, kas tā vai citādi iespaidojuši viņu māksliniecisko darbību.
I. S.: kādu jūs redzas dzīvās mākslas nākotni?
L. K.: Dzīvā māksla spēj komunicēt pāri robežām. Britu Padome ir ļoti pretimnākoša, un man šķiet, ka Lielbritānijā beidzot ir radusies izpratne par starptautisko mākslas praksi. Šīs nedēļas nogalē Teitā notiek divu dienu konference “Pārdomājot identitāti” (Redefining Identities), kas iepazīstina ar postpadomju un krievu mākslu. Fantastiski, ka pastāv sadarbība pāri robežām. Glazgovā tikko noslēdzās dzīvās mākslas pasākumu programma, kurā piedalījās vairāki kuratori no Austrālijas. Moti Roti no Londonas un Builders no Ņujorkas sadarbojas pie projekta “Aladins”, kas norisināsies Bombejā. Manuprāt, fzīvā māksla ir labi sagatavota runāt globālā valodā. |
| | | Atgriezties | |
|
