VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sieri, nūdeles un dažādas dāvanas Andris Dzenītis, “Mūzikas Saule” | |
| |
| Par šī citāta pirmo divu rindu patiesību, šķiet, vairs nav nekādu šaubu
– visa civilizētā pasaule ir pārliecināta par klasiskās mākslas
paliekošo vērtību un neatkārtojamību. Kā ir ar šodienas mākslu?
Hipokrata izmanotie jēdzieni “krīze”, “pieredze”, “lēmums” kalpo kā
lieliski paskaidrojumi jautājumā par mūsdienu mākslas mūžības statusu.
Īsti nevaram būt pārliecināti par to, ka, piemēram, vides māksla vai
konkrētai telpai paredzēta instalācija spēj pretendēt uz nemirstību,
liekas, tā, paliekot tikai atmiņās un fotogrāfijās, uz šādu statusu
nemaz nemēģina pretendēt. Kur nu vēl jaunu, lokāli svaigu ideju
realizācija mūsu ģeogrāfiskajās koordinātās. Bezkonkurences, izolētos
apstākļos šādas idejas nav nemaz tik viegli novērtējamas. Lasot no
citāta beigām, lēmums “būt vai nebūt” patiešām ir kultūrpolitiski grūts
un lēns, pieredze – patiešām bīstama, vēloties pateikt kaut ko intīmi
savu. Šajā nozīmē varbūt pat lieliski, ka Rietumu kultūras akadēmiskās
mākslas monumentāli multimediāli projekti ar pastiprinātu mūzikas
ievirzi mūs vēl nav sasnieguši – varbūt spēsim radīt savu
nepastarpinātu valodu. Jau ne pirmo reizi Latvijas Radio koris ir iniciators sarežģītu multimediālu skatuves darbu radīšanai. Vairāk nekā pirms gada sadarbībā ar skotu Theatre Cryptic tapa Annas Ahmatovas “Rekviēma” izrāde “Melns pār sarkanu” (Gļeba Panteļejeva skatuviskais iekārtojums), vēl senāk sadarbībā ar režisoru Uģi Brikmani realizēti vairāki Mārtiņa Brauna projekti. Vislielākajā mērā tā ir kora eksperimentu un meklējumu dvēseles diriģenta Kaspara Putniņa dziļā vēlme atraisīt kori,pārtraukt ierūsējušo statisko kordziedāšanas tradīciju, padarīt kori mobilu, katru tā dziedātāju pārvēršot personībā, aktierī, kustīgā skulptūrā. Kaspars Putniņš spītīgi nebaidās no grūtībām, ko rada gan komponistu partitūru komplicētība, gan tehnisko iespēju dārdzība un piņķerīgums, gan arī sadarbība ar ļoti dažādiem citu mākslu pārstāvjiem. Neliela subjektīva atklāsme – latviešu mūziķi, jo īpaši skaņraži, ir diezgan izvēlīgi, meklējot aktīvas sadarbības iespējas ar vizuālo mākslu pārstāvjiem. Tikpat konceptuāli kritēriji ir arī māksliniekiem. Cēlonis tam – vismaz Latvijā – ir pat nedaudz antropoloģisks. Latvijas mūzikas kultūras gadu desmitiem kultivētais akadēmisms un, varētu teikt, “filharmonisms”, kas savu tumšzilo spiedogu tomēr atspīdina arī jaunās paaudzes vienas daļas smadzenēs, nosaka pirmām kārtām jau abu mākslas pārstāvju interešu un pat dzīvesveida (nebūt nerunāju par dzīvesveida veselīgumu vai slimīgumu) atšķirīgumu. Pazīstot daudzus jaunos māksliniekus, jāatzīst – vairākums ir daudz atvērtāki, bezaizspriedumaināki pret jebkādām mākslas, arī mūzikas tendencēm, uzstājīgāki un pat “bandītiskāki”. Vienlaikus jēdziens “laikmetīgā mūzika” daudziem no viņiem asociējas ar “Pulkvedī”, “Kasablankā” vai “Depo” dzirdamo. Rodas sajūta, ka akadēmiskie komponisti vairāk saistās ar tādiem kā bālvaidžiem, pret kuriem jāizturas īpaši uzmanīgi, lai tie “nesairtu”. Daļai jauno mūziķu mākslas eksperimenti bieži ir it kā pieņemami, taču, šķiet, aktīva bohēmiskuma trūkums neļauj līdz galam izprast to elitāro dabu. Tieši mākslas elitārums ir tas, no kā Kaspars Putniņš visvairāk cerēja atbrīvoties, projektā “Zemes augļi, debess augļi” aicinot kopdarboties mākslinieku Kristapu Ģelzi, modes mākslinieci Keitu, režisori Baņutu Rubesu, komponistus Niku Gothemu un Ģirtu Bišu. Trīs vakarus Nacionālās operas Jaunajā zālē tika izrādītas divas, autoru vārdiem runājot, spēles: Nika Gothema “Zemes augļi” un Ģirta Biša “Dāvanu komplekts”. Vērtējot šāda tipa notikumus, grūti analizēt atsevišķi vienu iesaistīto mākslas nozari, it īpaši, ja (gribam vai negribam) centrālā vieta tomēr atvēlama mūzikai. Kristaps Ģelzis “Zemes augļu, debess augļu” bukletā raksta: “Mūzikas vizualizācijas tendence dziļākajā būtībā ir nepareiza, diemžēl kultūras attīstība liek cilvēkiem visu uzņemt viegli un koši – tā, kā indiāņi priecājas par civilizācijas grabulīšiem. (..) Bet skaņa taču ir pietiekami daiļrunīga! Katrs var klausīties mūziku aizvērtām acīm, iztēlojoties vēlamos tēlus, kas šādos nosacījumos rodas nepiespiesti un dabiski. Tāpēc mans ideālais nosacījums “Zemes augļiem, debess augļiem” būtu pavisam vienkāršs: apmeklētājiem es liktu aizsiet acis un tā arī nosēdēt visu mūzikas skanēšanas laiku..” Jāpiekrīt teiktajam par mūziku kā pašuzrunājošu mākslas veidu, taču tas nonāk pretrunā ar iestudējuma ideju – mūzikas un attēla svētkiem, noliedz audiovizuālās mākslas nepieciešamību. Princips “viegli un koši” vismaz pirmajā skaņdarbā – Nika Gothema “Zemes augļos” – pilnībā sevi pierādījis. “Zemes augļi” veidoti divās tematiski kontrastējošās daļās. Pirmās daļas – “Garšas ekstāze” – pamatā ir 19. gadsimta franču gastronoma Žana Antelma Brijā-Savarēna filozofiskās pārdomas par ēdiena cēlo nozīmi cilvēces eksistencē. Kora solista Ivara Cinkusa tēlainā olu sišanas prasme patiešām šķita apburoša, spilgtais teatrālums vietām nomaskēja muzikālās nepilnības. Uz videoekrāniem eksponētie senlaiku recepšu apraksti, kā arī ārkārtīgi apetītlīgu ēdienu attēlu (kādi redzami “ātrajās ieskrietuvēs”, kuros nofotografētas pārskaistinātas porcijas) diaprojekcijas lika aktīvāk strādāt siekalu dziedzeriem, taču (neesmu spēcīgs datortehnoloģijās) izvēlētie vienkāršotie Power Point tipa programmatūras konferenčveidīgie attēlu pārklājumi likās nedaudz prasti. Iespējams, tā bija iecerēts, taču nepatīkams kontrasts šajā gadījumā radās starp uzmācīgajiem attēliem divos ekrānos un telpas izvietojumu. Starp citu – Nacionālās operas Jaunā zāle nebūt nav ideāla vieta šādiem projektiem, jo, kā uzskata Baņuta Rubesa, zāles neveiksmīgā arhitektonika (skatuves nepārskatāmība pirmajās desmit rindās, sliktā akustika) un saspiestības sajūta neļauj mākslu uztvert pilnvērtīgi. Tomēr, domājot par citām telpām, tūliņ pat savi vārdi jāņem atpakaļ – neviens neko labāku (vismaz Rīgā) nepiedāvā. Mans ieteikums operas darbiniekiem – ziedot ienākumus no kādām desmit biļetēm un neizvietot papildkrēslus zāles durvju ejās, ticiet man – vismaz beigās sēdošie redz tikai melnu aizkulišu sienu un videoekrāna stūri. Nika Gothema mūzika pirmajā daļā rada krāšņu, pat nedaudz operetisku iespaidu, tam noteikti palīdz arī saksofonu kvarteta dalība. Diemžēl otrā daļa – “miesas auglis” – muzikālā ziņā nekādus jauninājumus neievieš. Nedaudz jāpārmet komponistam muzikālās domas vienveidība, kas otro daļu padara tematiski daudz izretotāku un garlaicīgāku. Kaut arī režijas ideja ir interesanta, gribējās, lai saksofonu kvartets tomēr nekādā darbībā, kustībās neiesaistītos, – tas spēcīgi izjauca skaņas akustisko plūstamību. Tanī pašā laikā salīdzinājumā ar pirmo daļu otrā konceptuālā puse – interesantāka, taču krietni “smagāka”. Tekstiem izmantoti 18. gadsimtā dzīvojušā ārsta Viljama Smeilija padomi medicīnas studentiem dzemdību pieņemšanā, kā arī Hipokrata epiteti. Patiesi oriģināls režijas atradums, zināmā mērā turpinot manis minēto konferenčveidīgumu (nu jau gana interesantāk), ir kodoskopa izmantojums, projicējot gan tekstuālus paskaidrojumus un hronikas lappušu veidā, gan telpiskus objektus – dzemdībās izmantojamas mehāniskās ierīces (tās varētu būt diezgan liels pārdzīvojums sievietēm, kurām dzemdības saistās ar nepatīkamām atmiņām). Jāslavē Baņutas Rubesas veiksmīgā režijas valoda darba traktējumā – tradicionāli operiska, kičīga, atbilstoša mūzikas (tomēr) optimistiskajai dabai. Ģirta Biša vārds pēdējā laikā visvairāk pazīstams ar reklāmas sfēru saistītiem cilvēkiem – viņš ir viens no vadošajiem audioproducentiem reklāmas sfērā Latvijā, taču savulaik iegūts arī komponista diploms un Bišs aktīvi darbojies akadēmiskās mūsdienu mūzikas lauciņā. Iespējā radīt lielas formas darbu komponists vienalga neatkāpjas no sev tuvā reklāmas lauciņa, četrpadsmit īsos fragmentus “Dāvanu komplekts” ar paša autora un Ingus Josta simbolistiskiem rotaļtekstiem balstot uz reklāmas valodas principiem. Ģirts Bišs savu skaņdarbu pat definē kā “14 reklāmas grūti definējamām sajūtām”. Teksti ir bezrūpīgi, rotaļīgi, Biša dzejiskajos aprakstos (padomos) par “praktisko fotogrāfiju” pat saskatāma līdzība ar Gothema darbā plaši izmantoto “padomdevēja stilistiku”. Skaņdarbu īsums tomēr nedaudz traucē iegult brīnišķīgās sajūtās, kuru potenciāls mūzikā ir tik liels, ka tā spētu kļūt par fantastisku ambienci nostalģijā grimstošajiem. Jūtama Biša profesionālā, godprātīgi mākslinieciskā attieksme pret elektroniskās mūzikas skanējumu, kāda piemīt nudien reti kuram Latvijā atzītam reklāmmūzikas autoram, kuri vairāk tiecas aizskart potenciālo pircēju visbanālākās jūtas. Taču, neraugoties uz Biša paša uzsvērto reklāmestētiku, šeit par to runāt gribas vismazāk. Vienīgā atsauce: fantastiska ir skaņdarba kulminācija – krāšņš, liels lelles Bārbijas portrets videoekrānā, tik patiess un aizkustinošs, ka lelli gandrīz gribas uztvert kā dzīvu cilvēku. Pretēji Gothema darba skatuviskajam, tomēr pasteliskajam krāsojumam šeit vairāk dominē krēslaini toņi, horizontāles un vertikāles kustībā, daudzplakņu struktūra, attēls vienlaicīgi projicējas uz diviem videoekrāniem, kas novietoti viens aiz otra. Pārmaiņus tas ir telpiskumu iegūstošs viens attēls uz abiem ekrāniem (manuprāt, ļoti izplūstoša ir Biša un Gothema sarunas melnbaltā projekcija uz abiem ekrāniem vienlaicīgi) un divu dažādu attēlu sadursme. Diemžēl savas kompetences robežās nekādi nespēju novērtēt modes mākslinieces Keitas ieguldījumu. “Zemes augļos” tas bija pavāru un ārstu specapģērbs, ko iespējams arī iegādāties vai iznomāt, vienīgais, ko pamanīju “Dāvanu komplektā”, bija īpaši uzposta un stilizēti barokāli tērpta dīva, kura vienu reizi diagonāli šķērsoja skatuvi. Šī momenta nepieciešamību, starp citu, neizpratu arī no režijas viedokļa. Lai arī abu skaņdarbu muzikālais materiāls netiecas sekot pasaules jaunās mūzikas pēdējām tendencēm, tieši tiekšanās pēc mākslas demokratizācijas ir augstu novērtējama. Žēl par šādu notikumu īso dzīvotspēju – neraugoties uz labo reklāmas mārketingu, milzīgajam darbam sevi jāattaisno tikai trīs vakaros, kad izrāde tiek parādīta lielākajai daļai šādas mākslas interesentu. Latvijas Koncertdirekcija – viena no “Zemes augļu, debess augļu” organizētājām – pati sev izdarīja lāča pakalpojumu programmu plānošanā: pēdējā izrādes datumā notika arī izcils koncerts Vāgnera zālē. Arī man bija grūti kaut ko ieteikt cilvēkiem, kas nevarēja izvēlēties, kuru pasākumu apmeklēt. Radio korim šis noteikti nebūs pēdējais projekts, kas balstīts vēlmē savstarpēji komunicēt dažādu mākslas jomu pārstāvjiem. Pagaidām varam salīdzināt tikai kora ieguldījumu multimediālu skatuves darbu iedzīvināšanā Latvijā. Gribētos izteikt aicinājumu māksliniekiem un akadēmiskās mūzikas laukā aktīvajiem mūziķiem vairāk meklēt un atrast citam citu, lai veidotos vērtējuma kritēriji, jauna mūzika un māksla, kas visdrīzāk ir patiesā opermākslas, arī baletmākslas mantiniece, iespējams pat – kaut kā jauna sākums! | |
| Atgriezties | |
