|
Vācu horeogrāfe un režisore Pīna Bauša, lai arī nu jau gadus divdesmit tiek ierakstīta teātra un dejas vēstures grāmatu lappusēs, aizvien vēl ir tēma arī Vācijas aktuālajai mākslas presei, tiesa, jautājumi par jaunajām izrādēm viņas tautiešu vidū nerimstas. Pārāk skaisti un tātad “īstenībai” neatbilstoši ir šie darbi. Vācieši ciena sociālo temperamentu un kritisku skatienu uz lietu stāvokli, un lietas šobrīd Vācijā patiesi nav spožas – pat vidusskolnieku intelekta pētnieki ir izmisumā, vērojot graujošās izmaiņas attīstības līmenī. Trīs lielākās un vecākās Berlīnes universitātes taupības režīma apstākļos izsludina trauksmi - budžetam turpinot sarukt, nākamajā gadā vairs nebūs iespējams uzņemt jaunus studentus. Berlīnes Brīvajai universitātei ir jāpārdod Botāniskais dārzs. Lūk, arī Vācija ir nonākusi “Ķiršu dārza” dilemmas priekšā.
Berlīne nav visa Vācija, tomēr taupības spaidi ir sasnieguši arī Vupertāli. Pagājušo pirmizrādi tās iemītnieki sagaidīja ar parakstu vākšanu pie Dramatiskā teātra durvīm, uzdodot jautājumu – vai Pīnai Baušai būs jāatstāj Vupertāle? Jā, arī Vupertāles pilsētas tēvi bija nonākuši pie atziņas, ka ekonomēt var likvidējot, un dienaskārtībā bija nonācis viens no Pīnas Baušas spēles laukumiem nu jau trīsdesmit gadu garumā, laikā, kurā Pīna Bauša tikai vienu reizi bija piekritusi strādāt svešā namā – Parīzes Operā, iestudējot Stravinska Le Sacre du printemps, savu modernā baleta zelta lappusēs ierakstīto horeogrāfisko partitūru, sacerētu 1975.gadā.
Pagājušajā sezonā Pīna Bauša pirmo reizi pēc ilgiem laikiem palika ar dejotājiem strādāt mājās un izveidoja izrādi “Vakardienas, šodienas un rītdienas bērniem” ar skaidri nolasāmu message – enerģija ir spēks, ko vērts tērēt skaistuma radīšanai, skaistas dzīves dzīvošanai. Šādi uzrakstīts teikums gan izklausās pēc amerikāņu vidējā mietpilsoņa devīzes, atšķirība varbūt ir tā, ka Pīnas Baušas izrādēs skaistums nekad nematerializējas lietās, mantās, priekšmetos, bet tikai un vienīgi cilvēkos.
“Cilvēks – tas skan lepni” – šo līdz kuriozitātei nodeldēto Maksima Gorkija jābūtības formulējumu pavisam nopietni savos pēdējo gadu darbos reabilitē Pīna Bauša, māksliniece, kuras kontā ir visnežēlīgāko, hiperatklātāko un brutalitātes pārsātinātāko cilvēkattiecību pētījumi 70. gadu pasaules teātra vēsturē.
Dostojevskis un Dēners
Arī jaunākajā Pīnas Baušas izrādē, kam vēl nav nosaukuma (tās pirmizrāde notika šogad martā), dzīves un cilvēka skaistuma apliecinājums ir viena no būtiskākajām tēmām. Jaunais darbs ir veidots Stambulā un Vupertālē. Šeit jāpaskaidro, ka nu jau daudzus gadus Pīnas Baušas projekti top sadarbībā ar citu zemju teātriem un festivāliem. Apmēram četras nedēļas dejotāji pēta vidi, cilvēkus, normas, tabu, paražas, vienlaikus sākot mēģinājumus, bet pati izrāde tiek pabeigta jau Vupertālē. 90. gados tā bija Vīne, Honkonga, Lisabona, Roma, Amerika, Budapešta, tad – Brazīlija, kur strādāja Vupertāles deju teātris, un šoziem - Turcija.
Vācijā šobrīd ir gandrīz divi miljoni turku iedzīvotāju. Turku salātu un gaļas maize – döner kebap, kā smejas iedzimtie, sen jau ir kļuvusi par Vācijas nacionālo specialitāti. Sievietes lakatos, imbisi, veikali, mārketi, pazeminātā tarifa zvanīšanas punkti uz Tuvajiem Austrumiem un Āziju – tā ir acīmredzamākā turku klātbūtne ikdienā. Lai gan turki turas savrup, vāciski runā lielākoties slikti un intensīvu komunikāciju ar vietējiem nemeklē - integrācija ir notikusi galvenokārt saimnieciskajā līmenī.
Turki ir daļa no Vācijas pavisam nopietnā apmērā. Tikpat nopietnā drīz būs arī krievi, un ar šo jautājumu Berlīnē nodarbojas otrs spēcīgākais Vācijas teātra režisors Franks Kastorfs – Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz iestudējot vienu Dostojevska romānu pēc otra, pētot, kas tie ir par cilvēkiem, kuri pēkšņi dzīvo blakus, kas tā ir par dzīves filozofiju, kura ienākusi līdz ar viņiem. Un Kastorfa ainas ir visai baisas, integrācijas jautājumu viņš skata visā tā brutalitātē.
Pīnas Baušas pieeja ir cita, arī viņa pēta tā saucamās cilvēka dvēseles dzelmes, tikai viņu interesē nevis destruktīvie, bet konstruktīvie aspekti – vērtīgais, ko šie cilvēki ir radījuši, īpatnējais un savdabīgais.
Neļķes un kaktusi
Apņemoties pastāstīt par Pīnas Baušas izrādēm, vienmēr nākas sākt no telpas. Jo no tās, tajā arī viss sākas – vienalga, vai tas būtu mīkstas kūdras klajums, ko izdangā dejotāju kājas, kā Stravinska “Svētpavasarī”, vai tā būtu sārti baltām neļķēm sadīgusi grīda kā “Neļķēs”, vai tas būtu ūdenslauks – spogulis, kurā attēls visu laiku dubultojas, lūstot uz pusēm, ūdensbaseins, kurā var laisties peldus kā “Ārijās”, vai tas būtu četrmetrīgu dzelkšņainu kaktusu tuksnesis kā “Senčos”, vai arī tā būtu vienkārši krēsliem un galdiņiem noklāta skatuve kā Cafe Müller vai “Bandoneonā”. Šīs telpas nekad nav pakārtotas dejotāju ērtībām, vēl vairāk – dažkārt vispār nav skaidrs, kur tad dejos, jo nav pat kur soli spert. Cilvēks – un tas ir visu Pīnas Baušas izrāžu vienīgais īstenais varonis – šajās telpās nereti ir eksotiskāks par mākslīgajām neļķēm, kurās viņš iebridis līdz ceļiem. Scenogrāfu Rolfa Borciga un Pētera Pabsta paradoksālajiem telpas risinājumiem blakus poētiskajām un jutekliskajām kvalitātēm vienmēr piemīt viena noturīga īpatnība – tās aktivizē ziņkāri par cilvēkiem tajās. Šajās vidēs viņi kļūst maģiski līdzvērtīgi kaktusiem un neļķēm,
un tas ir tieši tas, kas Pīnai Baušai vajadzīgs - viņu interesē cilvēks. Dejas cilvēciskie, nevis formālie aspekti. Kas motivē cilvēku veikt to vai citu kustību, kāpēc viņš kustas, un kāpēc viņš kustas tieši tā? Šie pamatjautājumi praksē, proti, mēģinājumos, tiek formulēti simtiem citās versijās –
sākot ar kāda konkrēta emocionāla stāvokļa “izskata” meklējumiem un noslēdzot ar cilvēka sastapšanos ar Kingu Kongu vai Ziemassvētkiem.
Atbildes Bauša meklē kopā ar dejotājiem, un tās ir ļoti personiskas atbildes, kas rodas šajos darbos, un arī cilvēki – šo izrāžu tēli – ir dejotāji paši: Rainers, Mehthilde, Nazareta, Paskāls, Fabians, Dominiks, Anna, Dafnis, Asūza, – izrādē viņi uzrunā cits citu īstajos vārdos. Mākslinieki un privātpersonas vienlaikus.
“Deja ir ļoti redzama. To uzreiz var ieraudzīt, vai kāds melo vai ne,” saka Bauša, viņasprāt cilvēciskais godīgums ir ne mazāk būtisks priekšnoteikums par dejotāja profesionālajām kvalitātēm.
Pīnu Baušu dejas mākslas kontekstā dēvē par patiesības meklētāju, kultūras un sabiedrības izstrādāto kodu uzlauzēju, emocijas atbrīvotāju cilvēkā. Par dejas humanizētāju – jā, tieši tā.
Taču uzreiz ir arī jāpasaka, ka ar teorētiķiem tik parocīgajiem apzīmējumiem nav iespējams formulēt Pīnas Baušas mākslas valdzinājumu, kam ļaujas skatītājs kā Japānā, tā Indijā, kā intelektuālis, tā “nekvalificētais fiziskā darba darītājs”, kas plūst no dīvainajām bildēm, ekstravagantajām cilvēku izdarībām, paradoksālajām ainu kombinācijām un eksistenciālās atklātības pakāpes, kam no patētikas aizvien glābj negaidīts un it kā pilnīgi neiederīgs humors. Cilvēks un dzīve Pīnas Baušas izrādēs paliek kā noslēpums, kā mīkla, ko nespēj izskaidrot visgodīgākās atbildes un vispatiesākie meklējumi, tomēr tiek ļauts sajust esības garšu un prieku no tās. Prieku no dzīves.
Pašu Pīnu Baušu neinteresē teorētiskie diskursi, un par vienīgo īsto vērtību viņa uzskata savu darbu cilvēciskā dialoga iespējamību, tā kvalitāti.
Tukšā telpa
Jaunā Pīnas Baušas izrāde sākas ar tukšu telpu, ar melnu, mazliet nolupušu dēļu grīdu. Un izrādes programmiņā mēs lasām pateicību Vupertāles Operas skatuves strādniekiem par pašaizliedzīgo darbu izrādes tapšanas laikā.
Skan meditatīva mūzika, un pamazām grīdu piepilda puskaili cilvēku ķermeņi ar lieliem putu mākoņiem uz mugurām. Katram uz muguras ir pa mākonim. Turku pirts. Pirts, kuras idille mijas ar ķiteļotu apkalpotāju aroganci, izvietojot šos bezpalīdzīgos cilvēkus - ķermeņus. Tāds teju vai padomju apkalpošanas kultūras šarms. Mazie dzīves saimnieki Pīnas Baušas izrādēs aizvien ir karaliski, brutāli un aizkustinoši. Cilvēciskās dabas ekscentriskās dimensijas pārstāvji. Konfrontācija ar viņiem ir teju kā sastapšanās ar dzīves noslēpumu.
Jaunajā Pīnas Baušas izrādē ir ienācis arī klusums – deja sākas klusumā, tad turpinās mūzikā un noslēdzas klusumā. Tikai kustība dzird mūziku, tā pati ir mūzika. Gluži kā Parīzē dzīvojošā indiešu dejotāja Šantala Šivalingapa - Pītera Bruka, Morisa Bežāra, Bartabasa un Pīnas Baušas aktrise –, kuras kustību tik nesaprotamais vieglums, vijīgums, kurā nav lauztu līniju, spēj attīstīties šķietami bezgalīgi un kuru gribās skatīties vēl un vēl. Kad deja ir beigusies, viens no dejotājiem to palūdz atkārtot vēlreiz. Un tikpat skaisti tā notiek vēlreiz. Tā ir deja bez sviedriem. Ķermenis bez smaguma. Elpas harmonija. Šantala ir vienīgā dejotāja šajā izrādē, kurai nav jācīnās pēc elpas pat pēc divkārt nodejota numura, šķiet, viņa to varētu atkārtot arī trīsdesmit reizes. Tīrs, nesamocīts skaistums bez sviedriem.
Sviedru lāses kādā brīdī sāk spiesties cauri skatuves grīdai, un sausos dēļus sāk pārņemt ūdens, tas sāk gāzties arī no griestiem, taču kritiena laikā sīkie pilieni pārvēršas gaismā, gaismas stabā, kas krīt no debesīm, gaismas ūdenī, kurā notiek deja. Pīnas Baušas izrādē ir daudz šādu poētisku transformāciju, kas vienu “lietu” pārvērš citā, racionālo savieno ar iracionālo. Uz skatuves sēž divi dejotāji, dejotājs pelēkās biksēs un pelēkā kreklā un meitene baltā kleitā. Dejotājs pamet gaisā spilvenu un ar vieglu pēdas kustības pieskārienu to apgriež riņķī zem savas kājas. Meitene smejas. Un tad pēkšņi ir gaisā pamesta meitene un ar kājas kustības pieskārienu kūleniski apgriezta riņķī. Tas ir tik nesaprotami un fiziski it kā pilnīgi neiespējami, ka nav iespējams noticēt savām acīm. Dejotājs šo triku atkārto vēlreiz, un arī otrreiz nav saprotams, kā to ir iespējams izdarīt. Šādas lietas Pīna Bauša ciena – izdarīt to, ko it kā nemaz nevar izdarīt, un atstāt bez izskaidrojumiem. Vienkārši kā brīnumu.
Pirts, tirgus, medusmaizes, daudzbērnu tradīcija, sieviešu lolotie un uz rokām nēsātie vīrieši, mūzika - Turcija jaunajā izrādē parādās vien atsevišķos krāšņos motīvos, kas viegli un skaisti ierakstās Pīnas Baušas sarunā ar pasauli. Sarunā, ko aizvien vairāk un vairāk pārņem deja. 80. gados patiesības meklējumi kustībā Pīnu Baušu bija aizveduši gandrīz prom no tās, neatbildētie jautājumi – kāpēc? – neļāva viņai, vienai no pasaules lielākajiem horeogrāfiem, dejot, ņemt un tā vienkārši un skaisti sacerēt dejas. Tagad viņa to dara – brīvi un pārliecinoi. Konsekvence, ar kādu Pīna Bauša atļaujas vērst skatītāju uzmanību uz dzīves labākajiem un skaistākajiem aspektiem, ir necaursitama. Vācu kritiķi to sauc par Pīnas Baušas vājumu. Manuprāt, tieši tur ir Pīnas Baušas izrāžu spēks – notīrīt visu nevērtīgo nost un ieraudzīt, kas tad ir vēl bez tā visa, kas dzīvi dara nejēdzīgu un grūti panesamu. Un tās nav utopijas vai apsolītās laimes salas, Pīna Bauša rāda to, kas dzīvē patiešām arī ir. Ir klāt. Viņas izrādes vienkārši paver skatam citu perspektīvu, ļaujot ne tikai par dzīvi nopūsties, bet arī to novērtēt. |
