VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Improvizācija ar mākslas darbiem fonā Alise Tīfentāle Izstādes atklāšana parasti ir kā uzvedums, kurā izstādītajai mākslai ir tikai fona, dekorāciju vai scenogrāfijas loma. Priekšplānā un uzmanības centrā neapšaubāmi ir aktieri – pats mākslinieks vai mākslinieku grupa, viņu tuvākie draugi (konkurenti, skolnieki, skolotāji), mākslas kritiķi un sponsori, bet skatītāji – nejaušie apmeklētāji, mākslas fani, kolekcionāri, studenti – procesa gaitā neskaitāmas reizes mainās vietām ar aktieriem, te uzņemoties statistu lomu, te kļūstot par pasīviem vērotājiem, te atkal aizpildot visu skatuvi. Izstādes atklāšanu var daļēji raksturot kā improvizācijas izrādi, kurā visiem zināmas scenārija vadlīnijas pakļautas nekontrolējamu apstākļu un nejaušu sakritību spēles noteikumiem un tikpat būtiska loma kā māksliniekam ir arī atnākušajiem viesiem. | |
| |
| No vienas puses “Tavs uztraukums pirms izstādes atklāšanas ir atkarīgs no tā, kam tad īsti tu to mākslu taisi. Ja tu to dari mūžībai un muzejiem, tad savā ziņā tev pat ir vienalga, kas tad īsti atnāks, cik glāzes saplēsīs un ko tev teiks, – tādā gadījumā tev sirdī ir stabila pārliecība, ka tādiem sekulāriem sīkumiem nav nozīmes, jo tavs darbs ir nepieciešams pasaules glābšanai un tiks novērtēts ja ne tūlīt, tad pēc tavas nāves noteikti. Ja tu to dari, lai pierādītu sevi, lai parādītu citiem, ka tu esi laikmetīgs, moderns un vispār foršs džeks, tad tavs uztraukums proporcionāli aug – pirmkārt, jau tāpēc, ka tu domā par to, vai tā tava māksla izskatīsies pietiekami gudra, smalka un pērkama (ne jau tikai burtiskajā nozīmē – vai to kāds iekāros, vai tā patiks), otrkārt, tu domā par to, vai atnāks vajadzīgie cilvēki, vai viņi veiks savas funkcijas pietiekami labi, tas ir, uzrakstīs labas atsauksmes, ieliks tavu fotogrāfiju kādā smalko aprindu hronikā, vai būs arī kādas ietekmīgas personas, kuras varētu lemt tavu tālāko likteni un piešķirt vai nepiešķirt finansējumu, un tā tālāk. Šajā gadījumā tu esi atkarīgs no tiem, kas pie tevis atnāks, viņi tev ir nevis skatītāji, bet tavas pašapziņas, tava ego piepildījums. Kruķi, kas tevi balstīs visu laiku līdz nākamajai izstādei,” – tā kādas izstādes atklāšanā stāstīja viens no mūžīgajiem šādu pasākumu apmeklētājiem. Arī man gadījies būt klāt neskaitāmās izstāžu atklāšanās gan Latvijā, gan arī citur un rituāla smalkumi ir pazīstami pietiekami labi. Personālizstāde galerijā ir laicīgi ieplānots pasākums – daži populārākie mākslinieki sadarbojas ar kādu konkrētu galeriju, un, teiksim, reizi gadā viņiem tur kaut kas jāizstāda.Tad nu viņi arī iet uz savu darbnīcu kā uz darbu, jo produkta iesniegšanas termiņš ir zināms, modīgās tēmas arī, atliek tikai atrast pietiekami daudz iedvesmas. Pārējie rīko izstādes vai nu tāpēc, ka kāds darbs ir padarīts un jāatbrīvo darbnīca un prāts no pabeigtām idejām, vai arī tāpēc, ka pietiekami sen nekas nav rādīts sabiedrībai un būtu tā kā laiks. Visos minētajos gadījumos sava darba publiska prezentēšana prasa daudz emocionālo resursu – pat pašpārliecinātiem māksliniekiem darba gaitā rodas šaubas, vai būs labi gana, vai ir vērts, vai kādam patiks. Pavadot laiku darbnīcā vai studijā aci pret aci ar saviem darbiem – vienalga, vai tās būtu gleznas, instalācijas vai video, – viss ir skaidrs, bet krīze sākas, iedomājoties par to, ka tas būs jārāda ne tikai svešiem cilvēkiem, kuri apriori neko nesaprot, bet arī draugiem un kolēģiem, kuru ambīcijas, skaudības raisīta kritika un tamlīdzīgi argumenti prieku par pabeigto darbu un uzvarētāja sajūtu var iznīcināt vienā mirklī. Tas nekas, ka mākslas kritika žurnālos un laikrakstos parasti ir maiga, saudzējoša un ne pārāk iedziļinās, – katrs jau labi zina, ka tikai klasiķu un vecmeistaru un vēl, piemēram, Intas Rukas vai F5 un vēl dažu darbus ņems nopietni, bet uz visu pārējo iecietīgi noraudzīsies kā uz centīga amatnieka bezcerīgajiem mēģinājumiem pierādīt savu nepieciešamību šai pasaulei. Atkal un atkal domas atgriežas nevis pie darbiem un kā tos ātrāk pabeigt, bet iedvesmas Nāves ielejā, kurā šaubas par savām spējām sacenšas ar rezignāciju par kritikas zemo kvalitāti, nerealizētām ambīcijām kļūt par pasaules mēroga zvaigzni un neticību mākslai kā cilvēka cienīgai nodarbei. Par laimi, šī mazohistiskā Nāves ieleja laiku pa laikam iedvesmo arī strādāt, lai vismaz sev kaut ko pierādītu. Pirmsizstādes stress aug ar katru dienu, kas tuvina liktenīgajam ielūgumos un laikrakstu afišās iedrukātajam datumam, – nav nekāds retums pēdējā naktī sasteigtas gleznas ar nenožuvušu laku, darbu izvietošanas pabeigšana vienlaikus ar pirmo viesu ierašanos vai nepieciešamā videomonitora pazušanas fakta atklāšana. Tad vēl ielūdzamo personu saraksta pārskatīšana, preses pārstāvju informēšana un tamlīdzīgas praktiskas nodarbes. Tā ir diena, no kuras daļa mākslinieku tomēr kaut ko gaida, lai cik ironiskas piezīmes par šo procesu viņi būtu izteikuši. Šī ir diena, kad atklāti plašai publikai tiek izstādīts jaunākais, tikko pabeigtais darbs, – pats autors parasti vēl nevar to objektīvi novērtēt, vienlaikus juzdams lepnumu, prieku par padarīto un nedrošību, šaubas, pat bailes. Bez šaubām, netiek aizmirsts fakts, ka visu uzmanība tomēr laiku pa laikam koncentrēsies tieši uz autoru, tas nozīmē, ka jāpilnveido un pienācīgi jāiesaiņo savs publiskais tēls. Šķiet, ka šis faktors ir vienlīdz svarīgs gan māksliniekam, gan māksliniecei, iespējams, paša imidžs šajā gadījumā tiek pārdomāts tikpat nopietni kā izstādāmie darbi, un nejaušs nedrīkst būt nekas. Par laimi, saimnieciskie satraukumi novērš uzmanību no eksistenciālajām pārdomām, un vakars jau klāt. Sāk ierasties viesi – draugi, paziņas, kolēģi, kritiķi un žurnālisti. Vīns, ziedi un nenozīmīgas, fragmentāras sarunas, kuras lielākoties sastāv no viesu laipnībām. Atnākuši daži ietekmīgi kritiķi – lieliski. Daži draugi – arī labi. Kolēģi uzdāvinājuši puķes un jau ir prom. Jaunie un talantīgie – arī labi, lai paskatās, kā tā māksla jātaisa. Visvairāk rūpju sagādā tie, kuri bija gaidīti, bet nav atnākuši, – kāpēc tā? Protams, visiem ir pieņemams un attaisnojošs iemesls, bet tas dara aizdomīgu. Daudziem kolēģiem, iespējams, nav gribējies nostādīt sevi parasta skatītāja lomā: “ko nu tur ies, viņam jau tāpat veicas”, – citiem licies, ka nemaz nav vērts pievērst uzmanību, vēl citi sevi mierinājuši ar domu, ka gan jau atnāks kādu citu dienu. Bet viesu jau netrūkst, visi ir priecīgi. Viesi gan lielākoties sarunājas cits ar citu, un viņi jau neapspriež jaunos darbus – daudz svarīgāk ir ātri apmainīties ar privātas nozīmes informāciju par savu projektu attīstību. Pieņemot, ka ir pagājušas pāris stundas kopš atklāšanas – autors ir saņēmis komplimentus (kā gan citādi, šāds vakars jau nav piemērots nopietnām sarunām par mākslu – gan tāpēc, ka ar autoru vienlaicīgi grib runāt pārāk daudzi, gan arī tāpēc, ka neviens no viesiem tā īsti nemaz nav aplūkojis izstādīto), vīns drīz beigsies, TV reportieris jau uzdevis tradicionālos jautājumus, svētku sajūta ir panākta. Iespējams, tieši šajā mirklī kādam godkārīgākam un jaunākam autoram iestājas īslaicīga, ar vīnu ārstējama depresija: galu galā neviens nav neko būtisku pateicis par darbiem, neviens tā īsti nav bijis laimīgs par iespēju tos redzēt, visi sarunājas cits ar citu, un vispār – kuru tad tā māksla interesē. Pie rituāla noteikumiem pieradušie mākslinieki uz šo brīdi ir jau sapulcinājuši ap sevi nelielu klausītāju pulciņu un vienā mierā bauda respektu un apbrīnu. Kad vīns beidzies pavisam, laiks slēgt galerijas viesmīlīgās telpas. Autors ar tuvāko draugu un paziņu loku dodas vai nu uz savu darbnīcu, ja tā ir tuvumā, vai uz kādu bāru turpināt uzturēt sevī svētku sajūtu, visi pārējie izklīst.Vai izstādes autors jūtas laimīgs – tas atkarīgs no tā, ko viņš gaidījis no šī svarīgā notikuma. Ja tikai ballīti ar labiem cilvēkiem, tad ir happy end, un mākslinieku pēcsvētku sajūta ir atsevišķa saruna. No otras puses Izstādes atklāšana nereti tikusi salīdzināta ar pirmizrādi teātrī, bet ir vairākas būtiskas atšķirības. Pēc pirmizrādes seko nākamās izrādes, kurās skatuves māksliniekiem ir iespējams labot savas kļūdas, attīstīties un pilnveidot uzvedumu, bet atklāšana ir tikai viena, un visiem labi zināms, ka lielākā daļa potenciālo izstādes skatītāju atnāks tikai uz to. Otra būtiska atšķirība – arī pirmizrādē visu skatītāju uzmanība ir vērsta tikai un vienīgi uz skatuvi, bet izstādes atklāšanā mākslu jau neviens tā īsti neapskata: vīns,draugi, paziņas un valdošā svētku sajūta nomāc interesi un būtiski samazina koncentrēšanās spējas. Parastie sirdsapziņas mierināšanas mēģinājumi – “izstādi atnākšu apskatīties kādu citu reizi” – lielākoties tā arī paliek ideju pasaulē, jo saspiestā laika un juceklīgā dzīves ritma apstākļos tas vienkārši nav iespējams. Protams, izņēmums ir mākslas kritiķi, kuriem kāds izdevums pasūtījis recenziju par šo izstādi, – cik zināms, viņi veido izstādes apmeklētāju pamatmasu pēc atklāšanas ballītes (galvenokārt runājam par viena mākslinieka vai mākslinieku grupas izstādi kādā no galerijām, lielās izstādes muzejos, retrospekcijas un slavenību viesizrādes ir pavisam cits žanrs). Tiem, kuriem māksla saistās ar profesionālu interesi, kārtējais ielūgums lielākoties ir tikai auksta, bezdvēseliska informācijas vienība, kas fiksē notikumu un labākajā gadījumā izraisa ziņkāri. Ja vārds ir nedzirdēts, var apskatīties, kāds tad viņš vai viņa izskatās. Ja dzirdēts, tad izstādes apmeklējums vairāk atkarīgs no tā, vai autors ir pieskaitāms pie draugiem (tad jāiet uz atklāšanas ballīti) vai vienkārši zināmiem māksliniekiem (tad var aiziet uz izstādi kādu citu dienu, lai zinātu, kas jauns padarīts). Ja māksla interesē bez jelkāda zemteksta, tad informācija par iespēju pagrozīties siltā vidē un paklačoties tiek uzņemta pavisam citādi. Ja ielūdzis labs draugs, vakars sola nebeidzamu izklaidi un jautrību. Ir vēl arī citi iemesli ierasties uz atklāšanu – viens no tiem varētu būt nedaudz snobiska vēlme atrasties sabiedrībā, kas zināmā mērā uzskatāma par elitāru, justies tur piederīgam un gaidītam. Nereti labs iemesls ir sarunāt randiņu atklāšanā – lielisks veids, kā pie bezmaksas vīna risināt patīkamu sarunu, mākslinieku sveicot ar mīlīgu mājienu un pie reizes iegūstot jaunāko informāciju par to, kas tad notiek mākslā. Atšķirībā no paša mākslinieka atnākušie viesi lielākoties ir tikko izmukuši no astoņu stundu darbadienas vai ieskrējuši tāpat, pa ceļam – arī, piemēram, uz operu ejot, tikai retais pārģērbjas “svētku drēbēs”. Ienākot galerijas telpās, vispirms ar skatienu jānovērtē situācija – cik paziņu un tieši kādi te ir. Tālāk seko ātra darbu apskate (ja tas ir video, tad nereti šo posmu var izlaist) un smaidīgu sveicienu dalīšana prominentākajiem paziņām – tā tiek iezīmēta teritorija, apliecinot, ka “arī es te biju un piedalījos”. Sveicinoties un apmainoties pieklājības frāzēm, tiek atrasts autors vai autori – tagad jāpasniedz ziedi (vai kāda smalka dzēriena pudele vai kaltēts varāns, vai vēl kāda ekstravaganta dāvana) un jāsaka: “Viss ir baigi labi, apsveicu!” Tālāk jau turpinās brīvā programma – obligātais izstāžu atklāšanu vīns, jāatrod sarunātais randiņa partneris, ja tāds paredzēts, ja ne, tad jāmetas intelektuālo sarunu improvizācijas virpulī ar sastaptajām mākslas aprindu prominencēm vai vienkārši paziņām (ja tādu nav, tad izstādi var klusībā pasludināt par izgāzušos, nolikt tukšo glāzi un iet mājās uzreiz). Sarunas turpinās (ar pīpēšanas pauzēm pie ieejas vai kur nu katrā vietā tas atļauts), atkarībā no viesu draudzības līmeņa ar autoru vai nu tiek organizēti atlikušā vakara pavadīšanas plāni, vai arī gaidīta pārējo viesu izklīšana, lai varētu pievienoties autoram pie mistiskā, rituālā svētku galda. Sarunu partneru loks ap autoru sašaurinās, vīns visiem garšo, un “nepiederošās personas” arī pamazām sāk izklīst – mākslas fani, kas personīgi nepazīst mākslinieku, iet mājās ar lielāku vai mazāku vilšanās sajūtu, jo nesanāca iepazīties ar mākslinieku; neizdevās pietiekami labi apskatīt darbus vai arī tie nepatika; kaut kur pūlī pazaudēju draugu; labi, ja vismaz ar kādu iepazinos... Kā teica jau iepriekš citētais izstāžu atklāšanu profesionālais apmeklētājs: “Neveiksminieku tusiņš dodas apspriest un kritizēt, veiksminieki sadalās pa pāriem un iet uz māju vai arī uz vēl kādu bāru patērzēt par kultūrpolitiku.” Ja ballīte bijusi pietiekami grezna un turpinājusies ar diezgan plašu paziņu loku, labais tonis prasa izstādi pieminēt sarunās arī vēlāk – ar jautājumu “vai tu arī tur biji?” vienmēr var demonstrēt aktivitāti, interesi par visu jauno un piederību nosacītai elitei. Tas arī viss. Izstādes atklāšanai kā jauna mākslinieka sapnim par pirmo reizi, kad viņa darbi tiks izstādīti publiskā telpā apskatei, apspriešanai, vērtēšanai un analizēšanai, arī lemts palikt nepiepildītam un nepiepildāmam sapnim, jo tradicionālais rituāls nepiedāvā gandrīz nekādas iespējas gūt gandarījumu. Un uz atklāšanas ballītēm mēs visi tāpat laiku pa laikam iesim! | |
| Atgriezties | |
