VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KĀ NOTICĒT LATVIEŠU OPERAS DZĪVĪBAS SPĒKAM? Orests Silabriedis Ar žurnālu “Studija” norunājām šai rakstā ieskicēt latviešu operas vēstures padomju perioda spilgtākos, respektīvi, 60. gadus, viegli pieskaroties abām kaimiņu desmitgadēm. Protams, to arī darīsim, bet pirms tam vērts atcerēties jūlija vidū Bauskas pilī izrādīto Jāņa Kalniņa operu “Hamlets” (1935), kas gan radīšanas laikmeta, gan šodienas kontekstā piešķir latviešu operas šķietami pelēcīgajam tēlam svaigāku sejaskrāsu. 30. gados Jānis Kalniņš neapšaubāmi bija asprātīgākais latviešu komponists ar vieglu roku un ašām domām. Visspilgtāk tas izpaudās kora miniatūrās (tostarp par Piķamici, Pētergaili, veco Jāni) un operās, no kurām “Lolitas brīnumputns” tiek uzskatīts par eklektiskāko, bet “Ugunī” – par romantiskāko Kalniņa opusu (tiesa, Jānis Mediņš, ar aizdomām šķirstot “Ugunī” partitūru, esot izteicies, ka te gan piemērotāks būtu nosaukums “Ūdenī”). Kāda te saistība ar padomju operas ziedu laiku, jūs vaicāsiet? Gluži vienkārši – 60. gados radošā pilnziedā triumfēja Kalniņa gara radinieks Marģeris Zariņš, un, kaut arī nav manīti dokumentāri fakti par to, ka Zariņa daiļradi būtu ietekmējušas Kalniņa partitūras, līdzība ir spilgta. Abiem raksturīga lieliska izdoma, kas visspožāk darbojās raksturtēlu un traģikomisku situāciju apskaņošanā. Abiem notis burtiski tecēja no pirkstgaliem. Abiem nebija sveša radoša ekstravagance, un abus urdīja postmodernismam piederīgs citēšanas un stilizēšanas gars. Iespējams, ne vienmēr šādā augsnē sakņojas paši dižākie saturiskie dziļumi, bet tā jau ir saruna par to, cik spēles un cik pārdzīvojuma ir operā un kā spēlēties ar vienu, lai panāktu otru. Latviešu mūzika maz spēlējas un maz smaida (diez kā būtu, ja operu rakstītu Plakidis vai Zemzaris tēvs). Kalniņa un Zariņa gadījums ir unikāls un mūsu godpilnas uzmanības vērts. | |
| |
| Kad nu jāmet tilts no 30. gadiem uz pēckara laiku, īsi iezīmēsim, kāds
bijis latviešu oriģināloperas mūžs kopš 1944. gada. Pēc oficiālās varas
ierosinājuma Nilss Grīnfelds jau kara laikā saraksta operu “Rūta”,
kuras pirmizrāde notiek 1943. gadā Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko
teātrī, bet Rīgas opernamā to pirmoreiz rāda 1945. gada maijā. Par
partizānu cīņu okupētajā Latvijā vēsta arī Jāzepa Mediņa opera
“Zemdegi”, kuru pēc autora nāves pabeidz Marģeris Zariņš, taču par
veiksmi to vienalga nesauc neviens un dienasgaismu tā neierauga. 1950.
gada jūlijā tiek pirmizrādīta populārā dziesminieka (un LPSR patiešām
melodiskās himnas autora) Anatola Liepiņa opera “Saules lēkts”, kas
apdzied pirmsrevolūcijas antiimperiālistiskās cīņas. Tomēr pirmais īsteni spilgtais pēckara oriģināloperas iestudējums ir Marģera Zariņa operas “Uz jauno krastu” inscenējums, kam Latviešu literatūras un mākslas dekādes laikā neviltoti uzgavilē Maskavas Lielā teātra publika. Viļa Lāča romānā un līdz ar to arī operas libretā eksponētā komunistiskā cīņa pret padomju varai naidīgiem elementiem mums šodien neļauj bezkaislīgi runāt par operas muzikālajām kvalitātēm, turklāt te ir daudz deklaratīvu momentu, tomēr jau šajā opusā Marģeris Zariņš sevi apliecina kā muzikālās drāmas speciālistu: mīlas tēma tiek risināta gandrīz māleriski, baznīcas pārstāvja – ļaunā pērmindera – epizodēs gaumīgi iekļaujas pazīstamu korāļu stilizācija, ļaunajiem spēkiem zīmēta spilgta ēnu pasaule, bet labo raksturojums patiešām paceļas pāri plikam masu dziesmas patosam. Tomēr šeit mēs vēl nevaram runāt par to dzirkstošo Zariņu, kurš ir Jāņa Kalniņa muzikālā teātra ideju netiešs mantinieks. 60. gados latviešu operas lielie vārdi ir Oļģerts Grāvītis, Marģeris Zariņš un Arvīds Žilinskis. Līdzās viņiem pamanām arī Felicitu Tomsoni un viņas operu “Pūt, vējiņi”, bet par šo opusu mums diemžēl nav skaniskas liecības, tādēļ jaunākas paaudzes latvju mūzikas pētniekiem nāksies būt čakliem un šķirt partitūras lappuses. Muzikoloģe Ligita Viduleja ticami raksta, ka Tomsones operai piemitis īpašs kamerdarba šarms, un to apliecina daži ieskaņotie fragmenti, kuros saklausāma smalkjūtīga un patiesīga attieksme pret materiālu. Bet, pirms atgriežamies pie iepriekšminētās komponistu triādes, atgādināšu, ka 60. gados mūzikas dzīve Latvijā kopumā bija intensīva, radoša, intelektuāla un daudzveidīga. Sadarbībā ar Latvijas Radio šai laikā top virkne muzikāli kvalitatīvu ieskaņojumu, Komponistu savienība regulāros pārskata koncertos koncentrē Latvijas skaņražu devumu, savu misijas darbu veic muzikologi un kritiķi, daudzās mazās brošūriņās, regulāros avīžrakstos un gadagrāmatās “Latviešu mūzika” analizēdami jaunpienesumu. Protams, netrūkst nodevu skaņdarbu no izvērstas formas opusiem līdz miniatūrām dziesmām, kurās tiek slavināti plaukstošās sociālistiskās sabiedrības sasniegumi, laimīgā dzīve zem Ļeņina ielas liepām un dāsni ziedošās kolhozu druvās, pa kurām līgo vareni kombaini un rūkņā naski traktori. Tomēr šai laikā dzimst arī daudz tādu vērtību, kas ar svaigu skatu prasās aplūkojamas atmiņās, rakstos un radioraidījumos. Mūs interesējošā laikposmā Latvijas Nacionālajā operā (tolaik Operas un baleta teātrī) valda diriģents Edgars Tons. Ar mazāku ietekmi, bet ne mazāku muzikālu nozīmi savu darbu dara Rihards Glāzups un Jāzeps Lindbergs. 1960. gadā notiek Latvijā pirmais Sergeja Prokofjeva operas uzvedums (“Laulības klosterī”), ar Covent Garden mazo trupu Rīgā viesojas Bendžamins Britens, tiek iestudēta viņa opera “Pīters Graimss” (Latvijas operskatuves tālaika avangards), Rīgas opernama viesis ir arī Dmitrijs Šostakovičs, kurš asistē dažos sava šedevra “Katerina Izmailova” mēģinājumos. Attiecībā uz latviešu operu šī dekāde ir viena no dāsnākajām jaundarbu pirmizrāžu ziņā – jau minētajai Tomsones operai (1960) seko 1965. gada raža – Grāvīša “Audriņi”, Žilinska “Zelta zirgs” un Zariņa “Nabagu opera”, bet 1967. gadā publika ierauga Grāvīša operu “Sniegputeņos”. Zināmā mērā tām varam pieskaitīt arī 1958. gadā pirmizrādīto Zariņa operu “Zaļās dzirnavas”. Marģeris Zariņš pārstāv postmoderno spēles žanru, Grāvītis – padomiski plakanpatriotisko (“Audriņi”) un ekspresionistisko (“Sniegputeņos”) operu, bet Žilinskim piekrīt nacionālromantiskās popmūzikas plaukts. Vispirms par Marģera Zariņa fenomenu. Elegantu tauriņkaklasaiti apsējies, šis izcilais homo ludens veic eksperimentus. Līdz šai baltai dienai ir ko pabrīnīties, kā partijā nesastāvošais un tomēr PSRS Tautas skatuves mākslinieka godu ieguvušais meistars pamanījies apmierināt vienlaikus padomju varu un savas personiskās mākslinieciskās prasības. “Zaļās dzirnavas” ir tautiski komiska opera, kurā, spilgtiem naivisma triepieniem triumfējot stilizācijas metodei, risināts stāsts par dzirnavu īpašumtiesībām – savijas barona noziegums (slepkavība) un likumīgā mantinieka slepenā ierašanās. Nākamais solis ir pēc Žaņa Grīvas stāsta motīviem veidotā “Nabagu opera”, kurā tiek atmaskots rijīgais kapitālisms. Operas muzikālā materiāla etniskai iekrāsošanai par godu komponists veic ceļojumu uz Turciju. Aplūkojamā dekādē neiekļaujas, tomēr radīšanas ziņā tai pieder baletopera “Svētā Maurīcija brīnumdarbi” (tās aizkavējusies pirmizrāde notiek tikai 1974. gadā) – kvalitatīvs balagāns par mīlas dzēriena burvībām uz Kalendāra nemieru fona. Ievērojams īpatsvars te ir baleta ainām, un žanriski šo opusu varam saukt par novitāti latviešu mūzikas kontekstā. Marģeris Zariņš rotaļājas ar laikmetu, vēsturi un žanru. Radošais atvēziens robežojas ar pozitīvu bezkaunību. Ne takti garlaicības – tāds varētu būt Zariņa vadmotīvs. Viens no latviešu mūzikas perfektākajiem vēsturniekiem Oļģerts Grāvītis savā muzikālajā jaunradē pārstāv smalkjūtīgi liriski romantisko strāvojumu. Kā diena un nakts atšķiras abas viņa 60. gadu operas. “Audriņu” komunistiskais plakanums (nerunājot par Audriņu mistērijas padomisko fikciju attiecībā pret realitāti) nevar saistīt šodienas klausītāja interesi, kur vienīgais interesantais šīs operas moments varētu būt pirmoreiz latvju operas vēsturē izmantotais audioieraksts – audriņiešus uzrunā leģendārais Levitāns, paziņodams par vācu armijas iebrukumu PSRS. Šis pats paņēmiens (ieskaņota bērna balss, kas nelietim baronam lūdz saudzēt tēva dzīvību) izmantots arī operā “Sniegputeņos”, kamēr muzikālā ziņā šis ir neapšaubāmi viens no spožākajiem latviešu dramatiskās mūzikas paraugiem. Režģoti intensīva harmonija ir pamatā spriegajam stāstam par pirmsrevolūcijas strēlnieku kaujām un viņu īstenā ceļa meklējumiem. Librets ir psiholoģiski patiesīgs, un, ignorējot komunistisko sarkanumu, klausītājs var gūt dziļu pārdzīvojumu. Diemžēl šim izcilajam darbam visticamāk nebūs lemts atgriezties uz opernama skatuves, toties Žilinska “Zelta zirgs” gan būtu pelnījis renesansi. Protams, zināma melodiska salkanība ir neatņemama Žilinska daiļrades sastāvdaļa, taču operas veiksmīgais dramaturģiskais risinājums un melodiskā nepiespiestība mūsdienu klausītājam varētu šķist simpātiska (te zināma līdzība ar Zigmara Liepiņa muzikālajām melodrāmām). Pabeidzot šo bezgala virspusējo ieskatu latviešu padomju operas vēstures vienā laika nogrieznī, mēģināsim saprast, kādēļ likās būtiski rakstīt šīs rindas. Mana atbilde: pat tad, ja latviešu mūzika būs un paliks nozīmīga tikai mums pašiem, vērts iepazīt visus tās vēstures aspektus – arī strīdīgos, noklusētos un aizmirstos. Patiesi apskaužu Sandru Krastiņu par iespēju jaunā latviešu mākslas muzeja ekspozīcijā nešķirot, kur ordeņota kaujinieka portrets, kur neideoloģiska klusā daba. Viss jelkad radītais ir tiesīgs gūt mūsu novērtējumu. Speciālists allaž tieksies klasificēt un analizēt, bet viņam līdzās vienmēr būs klausītājs, kuram ir tiesības vienkārši baudīt. | |
| Atgriezties | |
