VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KOSMOPOLĪTISMS KĀ IDENTITĀTE “Studija” intervē Francijas Kultūras centra Rīgā direktoru Liku Levī Materiālu sagatavoja Ginta Gerharde-Upeniece Francijas Kultūras centra un vēstniecības Latvijā ieguldījums abu valstu kultūras apmaiņas projektos regulāri ir pievērsis uzmanību, tomēr pēdējais gads atšķiras ar sevišķu intensitāti. Koncerti – īpašs to cikls Valsts Mākslas muzejā –, izstādes, franču kino programmas, lekcijas, jaunā centra direktora Lika Levī ierašanās Latvijā ir gluži pārsteidzoši aktivizējusi sajūtu, ka Francija un franču kultūras sasniegumi patiesi nemaz vairs nav tik tālu no mums, bet sasniedzami, ja vien to vēlamies. No Francijas Kultūras centra puses visnozīmīgākais notikums, protams, ir tā rekonstruētā un jaunatvērtā ēka Elizabetes ielā 59, kas pati par sevi jau aicina un piedāvā piedalīties. | |
 | |
| Studija: Ir skaidrs,
ka Francijas Kultūras centra galvenais uzdevums ir kultūras apmaiņa un
piedāvājums, bet kā pats Levī kungs uzskata – kas franču kultūrā ir
vērtīgākais un nozīmīgākais? L.L.: Francijā diemžēl ļoti maz pazīst Latviju. Un arī franču kultūra Latvijai ir pazīstama vairāk kā tāds idealizēts tēls, bet mazāk – kā process tā dinamikā. Lai savstarpēji iepazītos, jānotiek īstenām, būtiskām projektu apmaiņām. Franči ir jāiedrošina biežāk braukt uz šejieni, un tikpat svarīgi ir veicināt arī Latvijas mākslinieku, ievērojamu personību, viesošanos Francijā. Tas, ko es vēlētos īstenot Francijas Kultūras centrā Rīgā, ir – sekmēt sadarbību kā kultūru sajaukšanos, savīšanos, līdz galam neprognozējamu procesu, dinamisku kustību attīstībā. Kultūras identitāte jau nepastāv kā stabila pašvērtība. Realizējot dažādus projektus, to ir iespējams veicināt, jo katra tikšanās ir process nepārtrauktā mainībā, nejaušu iespaidu un ietekmju mijiedarbība. Franču kultūra ir paplašinājusi savu sadarbību arī Vidusjūras telpā, un Eiropas pārveide, kas risinās patlaban, ietekmējusi arī Franciju. Ideja par kustību mums visiem eiropiešiem ir ļoti svarīga, un tas ir arī viens no mūsu centra darbības pamatprincipiem Rīgā. Mēs visi esam veidojušies no kāda vēsturiskā mantojuma, šis mantojums nav noteikts un pilnīgs, bet, lai apzinātos, kurp ejam, mums ir jāzina, no kurienes mēs nākam. Mūsu pienākums ir šo vēsturisko mantojumu mainīt un pārveidot, mums ir nepieciešams kopīgi domāt. Tādēļ svarīgi būtu organizēt programmas, kas veicinātu viedokļu apmaiņu un intelektuālas diskusijas. Studija: Kāda ir bijusi jūsu profesionālā un radošā dzīve, diplomātiskā karjera pirms ierašanās Rīgā? L.L.: Savu profesionālo darbu esmu sācis kā zinātnieks, beidzu Politisko zinātņu institūtu, kur mana specializācija bija Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis. No 1991. gada strādāju Francijas Ārlietu ministrijā. Vairākus gadus uzturējos Belgradā. Dienvidslāvijas kara apstākļos ar mākslas pasākumu piedāvājumu centāmies aizstāvēt kopīgās Eiropas vērtības, veidot dialogu, atklāt franču kultūras garu. Tad darbs mani aizveda uz Krieviju, kas savukārt izjūt patiesas simpātijas un mīl Franciju, franču valodu, bet izrādās – tās ir tikai tādas sabiedrībā vēsturiski izveidojušās klišejas, par nožēlu šī zeme faktiski un reāli ir izolēta no Eiropas. Pēc tam es atkal atgriezos dažus gadus Parīzē un pie Francijas Ārlietu ministrijas veicu pētnieciskus darbus kultūrpolitikas jomā. Man vienmēr ir bijusi interese par kultūras jēdzienu plašākā nozīmē, bet visvairāk tieši par Eiropas mazāk pazīstamo daļu – tās Austrumiem. Esmu laimīgs, ka man radusies iespēja strādāt Rīgā, man šeit ir interesanti, jo arī šajā latviskajā reģionā vēsturiski ir saplūdušas dažādas pasaules: ziemeļnieciskā – skandināviskā, ģermāniskais mantojums, un neatņemama ir arī krieviskā daļa. Bet jo svarīgi ir, ka jūsu valsts vēsturiski ir piederējusi un atkal no jauna pievienojusies kopējai Eiropas vēsturei. Studija: Latvijā jūs identificē kā tipisku savas nācijas pārstāvi, tomēr Francija vēsturiski akumulējusi sevī dažādas tautības. Kā jūs raksturotu savu izcelsmi, ģimenes saknes, un vai tās ir tipiskas? L.L.: Man, tāpat kā daudziem eiropiešiem, dzimtas saknēm ir kosmopolītiska pieskaņa. No mātes puses tās nāk no Norvēģijas, tēvs ir francūzis, kurš dzimis Ķīnā, pats esmu dzimis Japānā, bet visa mana ģimene desmitiem gadu garumā ir ceļojusi. Tēvs ir liels ķīniešu valodas un kultūras speciālists. Vecvecāki bija rotkaļi, viņi apmetās uz dzīvi Ķīnā. Tajā laikā Ķīnā sākās koncesiju sistēma, kas ļāva rietumniekiem dzīvot un nodarboties ar tirdzniecību izdevīgos apstākļos. Mana tēva ģimene Francijā atgriezās 1937. gadā, bet 50. gadu sākumā atkal devās uz Āziju. Francijā pavisam tā atgriezās tikai 1970. gadā. Divdesmit gadus mēs dzīvojām Āzijā, mani brāļi un māsas dzima dažādās valstīs. Studija: Vai šo ceļojumu laikā jūs izjutāt arī ziemeļnieciskās Norvēģijas atskaņas? L.L.: Bērnībā man māte stāstīja un lasīja teikas vai pasakas, kurās bija minētas Baltijas jūras valstis. Vēlāk sāku interesēties par vēsturi, ģeogrāfiju, un, tā kā es labi pazinu Norvēģiju un Skandināvijas reģionu, biju pārsteigts, ka trīs neatkarīgas valstis pēkšņi ir pazudušas no ģeopolitiskās kartes. Kopā ar citām Ziemeļeiropas valstīm tās vairs nepiedalījās normālā attīstībā. Tādēļ es saprotu, ka daudzi padomju laikā bija sašutuši par to, ka visas citas valstis attīstījās normāli, bet Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tas bija liegts. Neatkarības atgūšana ir izteikta vēlēšanās atkal būt to zemju vidū, kas ir jau strauji gājušas uz priekšu savā izaugsmē. Lai vai kā, bet laiks neapšaubāmi bija zaudēts, un diemžēl šis process ietekmēja arī mākslas attīstību. Pats svarīgākais tomēr ir tas, ka Latvija ir izrāvusies no šī "nedabiskās aiztures" stāvokļa, un Eiropas Savienības sastāvā tai ir dotas līdz šim zaudētās iespējas. Studija: Kuras ir tās kultūras vērtības, emocionālās dimensijas, kas aizrauj jūs personīgi? Pēc aizvadītā gada pieredzes ir skaidrs, ka jūsu īpašās simpātijas pieder mūzikai... L.L.: Ja mēs akcentējam Eiropas kopīgās vērtības, mūzika ir mana īpašā pasaule, šis mākslas veids var pārvarēt valodu barjeras, radīt bagātīgu emociju gammu, un tādā neierobežotā vidē kā Eiropas telpa, kur mēs runājam tik daudzās valodās, tas ir māksliniecisks medijs, kam nav vajadzīgi starpnieki un papildu interpreti. Latvijā pastāv dziļas mūzikas tradīcijas, publika ir melomāne. Šī kopaina mani ierosināja 2004. gada sākumā uzsākt kultūras apmaiņu un sadarbībā ar Latvijas Koncertdirekciju rīkot koncertus Valsts Mākslas muzejā, uzaicinot izcilos franču mūziķus Florānu Eo, Reži Paskjē, Rolānu Pidū un Huseinu Sermetu cikla "Franču mūzika. Gadsimta beigas" ietvaros. Es vēlējos atrast šo sakarību: 19./20. gs. mijas tēlotāja māksla, Rīgas jūgendstila arhitektūra un šī paša laikmeta franču mūzika. Arī nākotnē mēs vēlamies piedāvāt arvien jaunas idejas, piemēram, ansamblis Les Arts Florissants veidos jaunu projektu sadarbībā ar Nacionālo operu. Ja runājam par literatūru, man tuvs ir Nikolā Buvjē – šveiciešu rakstnieks, kas publicējas franču valodā, veidojis izjustus ceļojumu aprakstus, ilustrējot tik atšķirīgas zemes kā Balkāni, vai, piemēram, Japāna. Viņš ir spējis paskatīties uz daudziem jēdzieniem un lietām no globāla aspekta. Tie ir masu iznīcināšanas ieroči, koloniālisms, fašisms, komunisms – problēmas, kas skar visu cilvēci. Studija: Un tomēr – kas jums personīgi ir mīļš franču kultūrā? L.L.: Tā kā franču kultūru raksturo visas vērtības, kas saistītas ar mainību, kā piemēru vēlos minēt nesen izdoto Džeinas Birkinas disku. Viņa pati ir angļu izcelsmes, mūziku izpilda Austrumu noskaņā, un savu ietekmi interpretācijā atstājis arī dziedātājai tuvais Seržs Ginsbūrs, pēc izcelsmes ebrejs, kurš kļuvis jau par franču mūzikas simbolu, bet kuru fascinēja amerikāņu mūzika. Šī austrumnieciskā Birkinas maniere ir sajaukums, ko nosacīti varam uzskatīt par franču mūziku. Šādus piemērus varam minēt jebkurā jomā. Literatūrā – Marsels Prusts, Luijs Ferdinands Selīns, Albērs Kamī. Varbūt viņiem nav savstarpēji nekā kopēja, vienīgi tas, ka ikviens no viņiem ir liela personība. Rakstnieku darbos mani fascinē elegance un spēja formulēt vārdos jūtas, tos strāvojumus, ko jūtam katrs sevī, bet kas it kā nepakļaujas vārdiskajam interpretējumam. Spēja atrast vārdus, kas ilustrē subjektīvas izjūtas, – tā ir talanta izpausme. Studija: Jūs minējāt tādu vārdu kā "elegance". Vai tas būtu viens no atslēgas vārdiem, kas šo dažādo tautu kultūru sajaukumā rasto jauno kvalitāti definētu kā franču kultūru? ‘ L.L.: Varbūt tas ir smalkums, ko es vēlētos, lai izjustu kā franču kultūru raksturojošu īpašību. Tā tiešām būtu mana vēlme. Mākslas veids, kas tam atbilstu, neapšaubāmi ir kino. Eiropas valstis pasaules piedāvājuma kontekstā ir kļuvušas par kino bārenēm. Kino darbojas kā spogulis, un šajā spogulī mēs, eiropieši, varam sevi pazīt. Gadiem ilgi mēs priecājāmies, piemēram, par itāļu kino bagātību. Eiropas kino ir atšķirīgs, tas piešķir nozīmi vienkāršam, tīram talantam, citiem vārdiem sakot, talants ir vērtība. Francija ir viena no valstīm, kura kino jomai dāvā ievērojamu finansējumu. Un, ja mēs runājam par talantu tīrradni kino, tas noteikti ir Fransuā Ozons. Nākamā gada martā uz Rīgu dosies Dominika Blanka, kas piedalīsies festivālā "Eirokino panorāma". Viņa arī ir piekritusi kļūt par Latvijas Goda prezidenti festivālam "Pārsteidzošā Latvija" Francijā 2005. gadā. Studija: Cieņas pilna attieksme pret personību un talantu – vai arī to varētu nosaukt par franču kultūrai būtisku iezīmi, kas ļauj talantam brīvi izpausties? L.L.: Jā, varētu tā teikt, ka frančiem ir raksturīga jaunu un netipisku talantu atraisīšana. Studija: Vai tas nozīmē interesi par jaunu ideju, vai būtisks ir pats cilvēks? L.L.: Es tomēr uzskatu, ka talantu pazīst kā konkrētu cilvēku. Piemēram, dziedātāja Žiljeta Greko. Viņa neko nav sarakstījusi, bet citus fascinē ar savu talantu, personīgo valdzinājumu. Arī Francijā mēs sastopamies ar tādu jēdzienu kā globalizācija, līdz ar to arvien vairāk jāveicina personības izpausme, lai cilvēki atšķirtu izklaides piedāvājumu no augstvērtīgas kultūras kvalitātes. Studija: Ko jūs minētu kā personības tēlotājā mākslā? L.L.: Man liekas, ka īpašs notikums Rīgā bija Anrī Kartjē-Bresona izstāde Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls". Es gribētu minēt arī citu pasaules redzējumu – Robēra Duano fascinējošās fotogrāfijas. Bet par šo projektu konkrēti runāt vēl ir pāragri. Studija: Francijas Kultūras centrs Rīgā ir tikko iesācis darbu jaunās telpās... L.L.: Rudens sezonu aizvadījām visai intensīvi: ar Āfrikas kino piedalījāmies "Arsenāla" programmā, bija skatāma Žana Dibifē darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā, modes pasauli kā franču identitātes simbolu piedāvājām kinoteātrī "Rīga", kur varēja noskatīties dokumentālu filmu par Īvu Senlorānu, sadarbībā ar Nacionālo teātri tapa multimediāla kameropera "Tavas klusēšanas grāmata", kuras pamatā ir poļu un lietuviešu izcelsmes franču dzejnieka Oskara Miloša dzeja (mūsdienu mūzikas festivāla "Arēna" ietvaros), projekta īstenošanā piedalījās starptautiski atzīti mākslinieki gan no Latvijas, gan ārvalstīm, to vidū arī Sesila Babjola (Cecila Babiole) no Francijas. Paralēli lekcijām, diskusijām, intelektuālai domu apmaiņai apmēram 1500 cilvēku mācās franču valodu. Turpmāk piedāvāsim iespējas izmantot bibliotēku, videotēku, kompaktdisku kolekciju, videokasetes. 2005. gadā turpināsim lekcijas par modi, Rīgā viesosies franču mūzikas ansamblis Quatnor Parisi, iecerēta arī Ripa Hopkinsa fotoizstāde "Pārvietotās personas" un daudzi citi projekti. Studija: Vai Francijas Kultūras centram ir konkrēti plāni saistībā ar Latvijas dienām Francijā? L.L.: Festivāls "Pārsteidzošā Latvija" būs īpašs notikums mūsu abu valstu kultūras apmaiņas procesos. Tas tiks īstenots, pateicoties abu valstu prezidentu – Vairas Vīķes-Freibergas un Žaka Širaka – iniciatīvai. 2005. gada oktobrī–novembrī sāksies dažādas aktivitātes lielākajās Francijas pilsētās. Alvja Hermaņa iestudējums "Garā dzīve" tiks izrādīts Parīzē, Reimsā, Lionā, Bordo un Strasbūrā. Valsts Mākslas muzejs gatavo divus vērienīgus projektus – Gustava Kluča darbu izstādi Strasbūras Modernās mākslas muzejā un latviešu 20. gs. 20. gadu mākslas skati Bordo Tēlotājas mākslas muzejā. Francijā dažādas vietās koncertēs kamerorķestris Kremerata Baltica, paralēli tiek gatavota Latvijas filmu programma, īpašs akcents būs projekts "Māja". Parīzes, Bordo, Strasbūras un Lionas laukumos kā moderns komunikācijas un reizē arī telpisks objekts tas radīs vizuālu, tekstuālu, informatīvu un mākslinieciski atraktīvu priekšstatu par Latvijas tēlu. Visu iecerēto notikumu daudzveidīgais spektrs dos unikālu iespēju Francijai labāk iepazīt Latviju, tas veicinās jaunas ierosmes, dialogus, sadarbības perspektīvas un apmaiņas projektus. Studija: Viss stāstītais liecina, ka mums būs brīnišķīga kopīga nākotne – kultūras dialogs. Paldies par sarunu. | |
| Atgriezties | |
