VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Bonjour, monsieur Fiebig!
Andrejs Ģērmanis
 
 
Oktobra sākums vairākiem Talsu māksliniekiem un muzeja darbiniekiem, kā arī šo rindu autoram pagāja Augšreinas apgabalā Francijā, Elzasā, kur tika meklētas latviešu izcelsmes gleznotāja Frederika Fībiga (1885–1953) dzīves un darbības liecības. (Informāciju par mākslinieku atradīsit enciklopēdijas "Māksla un arhitektūra biogrāfijās" 1. sējumā.) Rudenīgi iekrāsotie Vogēzu kalnu mainīgie silueti ar viduslaiku pilīm grūti sasniedzamos augstumos, vīnogu dārzi un iedzeltenie kukurūzas lauki, kā arī nelielās vienrūpniecības pilsētiņas ar staltu baznīctorni vidū un kārniņu jumtiem – tas viss šķita kā atdzīvojies no vācu un franču ilustrētām pasakām. Atcerējos savu franču valodas skolotāju Liliju Kotkas, kas Mākslas akadēmijā šo priekšmetu pasniedza no 1925. līdz 1968. gadam, atcerējos mākslas vēstures profesori Tatjanu Kačalovu, kas arī mīl Franciju, atcerējos franču vārdus un teikumus un pat sāku runāt franciski. Apmetāmies mazā lauku viesnīciņā, samaksājām par le lit et petit dējeuner (gultu un mazām brokastīm) un sākām pētīt Frederika Fībiga gaitas. Viss notika tik dzīvi un interesanti, ka drīz pats iejutos Fībiga lomā, sev blakus ieraudzīju viņa mīļās Elizabeti, Deboru un Raju un itin bieži dzirdēju šo Bonjour, monsieur Fiebig!.
Frederiks Fībigs atstāja dzimtos Talsus un devās uz Franciju 1907. gadā ar nolūku studēt glezniecību un droši vien arī iekarot mākslas pasauli. Tas viņam kaut kādā mērā arī izdevās, kaut bija jācīnās ar nabadzību. Kopš 1908. gada viņš piedalījās Neatkarīgo mākslinieku apvienības izstādēs, un atzinīgus vārdus par viņa gleznām teicis Pols Siņaks, šīs apvienības priekšsēdētājs. Strasbūras Modernās mākslas muzeja bibliotēkā atradām Gijoma Apolinēra rakstu sējumu, kur ievietots viņa 1912. gada raksts sakarā ar vernisāžu Rudens salonā. Tajā pieminētas arī Fībiga "spēcīgās Itālijas ainavas". Fībigs brauca gleznot uz Itāliju, uz Pirenejiem, piedalījās izstādēs Parīzē un citur, pat ASV. Kā krievu valodas zinātājs Fībigs Parīzē uzturēja ciešus sakarus ar tur dzīvojošiem krievu māksliniekiem un Pirmā pasaules kara laikā piedalījās šīs grupas izstādē Maskavā. Fībiga portretu zīmējis krievu mākslinieks Jevgeņijs Širjajevs (1887–pēc 1940). 1928. gadā 128 Fībiga darbi ieraudzīja Rīgas skatītāji, un Rīgas pilsētas mākslas muzejs ieguva vairākas viņa gleznas. Taču dēla slimības dēļ Fībigu ģimene 1929. gadā pārcēlās uz kalnu rajonu Elzasā. Viņi apmetās Selestā pilsētiņā (franciski – Sēlestat, vāciski – Schlettstadt).
1931. gadā Visvaldis Peņģerots izdevumā "Rīgas pilsētas mākslas muzejs" rakstīja, ka Fībigs svešumā kļuvis par viduvēju franču mākslinieku. Bet piecdesmit gadus pēc nāves viņš sev veltītajos izdevumos ir sapelnījis krietni daudz cildinājumu. Staigājot pa Selestā vecpilsētas ieliņām, mēs turējām rokā Fībiga gleznu reprodukcijas, centāmies dabā atpazīt uzgleznotās vietas, fotografējām tās un dažkārt paši nostājāmies Fībigam raksturīgā pozā ar paleti uz kreisās rokas īkšķa un mazu audekliņu priekšā, lai fiksētu viņa motīva savu variantu. Šeit man jāpastāsta par ekspedīcijas vadītājas mākslinieces un muzeja speciālistes Gunas Millersones ieceri nākamgad maijā Talsos sarīkot Fībiga 120. dzimšanas dienai veltītu konferenci un izstādi, kur atainotos gan Fībiga daiļrade, gan mūsu ekspedīcijas rezultāti.
Pilsētas centrā atradām Sāls ielu (Rue de Sel), ko Fībigs vairākkārt gleznojis, atradām Varžu ielu (Rue des Grenouilles), kuras 21. numurā mākslinieks dzīvoja līdz 1948. gadam – līdz brīdim, kad slimo un gandrīz aklo gleznotāju pārcēla uz veco ļaužu mītni. Pilsētas mērijā mums izrādīja atsaucību un tikāmies ar kultūras nodaļas vadītāju, kura saņēma suvenīrus no Fībiga dzimtās pilsētas. Tie bija svētīgi sakari, domājot par nākamgada konferenci Talsos.
Viens no nopietniem kultūras un kultūrvēstures centriem Selestā ir pilsētas Humānistu bibliotēka, pie kuras fondu glabātāja Ibēra Mejēra kunga mums bija pieteikta vizīte. Bibliotēkā – muzejā glabājas arī materiāli par Fībigu. Katru gadu tiek izdota Humānistu bibliotēkas draugu gadagrāmata, un 2003. gada laidienā Fībiga daiļrades pētniece Kira Kapsreitere-Homeiere publicējusi referātu par gleznotāja Fībiga sakariem ar grāmatu pasauli. Jau no jaunības viņš laiku pa laikam pievērsies grāmatu ilustrācijām – gan kā peļņas avotam, gan savam priekam. Viņu ģimenē bijusi tradīcija, ka sieva Elizabete Krauze, skolotāja un tulkotāja, bieži skaļi lasījusi priekšā klasikas darbus. Fībigs īpaši iemīļojis Servantesa "Donu Kihotu" un daudzkārt to ilustrējis. Savukārt bērniem Rajai un Ērikam tika priekšā lasītas pasakas, un daudzos zīmējumos un glezniņās par prototipiem figurē mākslinieka bērni, piemēram, Raja bieži ir Sarkangalvīte, bet aiz egļu stumbriem redzams vilks. Bibliotēka kā dāvinājumu no Talsu muzeja saņēma ap 1905. gadu gleznota Fībiga darba ielogotu reprodukciju, kur vēl ar iesācēja roku attēlots tipisks Talsu skats ar ezeru un baznīcu kalnā.
Mūsu brauciena maršrutā bija iekļautas daudzas pilsētiņas un vietas, kur bija uzturējies un gleznojis Fībigs: Tannenkirhe, Tenšela, Kinheima, Grimmellšite (šeit mežā vidū viņš ilgāku laiku dzīvoja nu jau nojauktā būdiņā). Taču atkal un atkal atgriezāmies Selestā. Uzmeklējām jau nolīdzināto Fībiga kapu pilsētas kapsētā un nolikām ziedus un svecīti. Laipni tikām sagaidīti mākslinieka cienītāja un daiļrades popularizētāja Žozefa Ložela dzīvoklī, un šis apciemojums kļuva par veselu piedzīvojumu gan mums, gan saimniekam. Sirmajam kungam pieder daudz Fībiga darbu, un viņa pagaidu aprūpē atrodas arī mākslinieka meitas Rajas Fībigas (dzimusi 1919. gadā) arhīvs, jo viņa slimības dēļ tagad dzīvo labiekārtotā veco ļaužu namā – slimnīcā. Personīgajā arhīvā bija fotogrāfijas un vēstules no 20. gadsimta paša sākuma, Fībiga skolas darbi, galvenokārt portreti, kas tapuši Pēterburgas Mākslas veicināšanas biedrības skolā Dmitrija Kardovska vadītajā klasē, linogravīras un ilustrācijas, dažādu periodu gleznas, neskaitāmi Fībiga fotoportreti, kā arī jau minētais Jevgeņija Širjajeva zīmētais mākslinieka portrets. Daudz ko no redzētā ar savu kameru piefiksēja mūsu abi fotogrāfi. Mesjē Ložels pastāstīja, ka Fībigam visu mūžu bijusi nostalģija pēc dzimtajiem Talsiem un nereti viņš Elzasas ainavā iekomponējis Talsu baznīcas spici. Ložela kungam jau ir pieredze Fībiga darbu izstāžu organizēšanā ārpus Francijas, un viņš solījās piedalīties Talsu konferencē un izstādē kā darbu iesūtītājs un dalībnieks.
Ar lielu prieku atsaucāmies Žozefa Ložela priekšlikumam aizvest mūs pie slimās Rajas Fībigas. Vecā dāma nebija gaidījusi četru svešu cilvēku iebrukumu viņas istabā, kur pie sienām izvietoti viņas tēva darbi, taču tas, ka Latvijā aug interese par Fībiga dzīvi vai daiļradi, viņu ļoti iepriecināja. Raja Fībiga bija tā, kas izauklēja pirmo lielo grāmatu par savu tēvu – "No Kurzemes līdzenumiem līdz Elzasas Rjē", kas izdota Strasbūrā 1985. gadā (ievadu rakstījis Franču akadēmijas loceklis Moriss Reimss). Raja ar sirsnību runāja par tēvu un viņa darbiem. No gleznām ar Sarkangalvīti un daudzām citām viņa nešķiršoties nekad. Arī Raja un Ložela kungs kā dāvanu saņēma Fībiga gleznas reprodukciju ar Talsu skatu.
Tagad dažos vārdos gribu raksturot Frederika Fībiga glezniecību. Pirmajā pēcskolas periodā jaušama jūgendstila paņēmienu klātbūtne, īpaši tas sakāms par ilustrācijām, karikatūrām un gravīrām. Gleznām piemīt svaigs, ļoti harmonisks krāszieds (kolorīts). Ar laiku tas izmalcinās tiktāl, ka Fībigu varētu saukt par estētu. Košākas mēdz būt tikai sarkanās krāsas. Šīm īpašībām pievienojas dažas mērenas ekspresionisma un vēlāk kubisma iezīmes, zināma laukumu un formu ģeometrizācija, ja runā par Fībiga mākslas galveno sastāvdaļu – ainavu. Portreti ir tēlu raksturojoši, bet ļoti lakoniski. Tomēr par patstāvīgu individualitāti, manuprāt, viņš saucams vārdos grūti izteicamas emocionālas piedevas dēļ. Jo emocijas bija viņa dzīves un mākslas pamatā.
Frederika Fībiga māksla ir pārdzīvojusi savu laiku, un par to tiek atgādināts arvien no jauna. Viņa darbi ir Talsu, Rīgas, Strasbūras, Kolmāras un dažos citos muzejos, kā arī privātkolekcijās. Elzasā gadījās nopirkt žurnāla Les saisons d'Alsace ("Elzasas sezonas") septembra numuru, un – skat! – mākslas zinātnieces Helēnas Breineres rakstā "Impresionistiskās gaismas pār Elzasu" cita starpā pastāstīts par Frederiku Fībigu un reproducēta viņa glezna "Siena novākšana Selestā".
 
Atgriezties