VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Žaka Tatī cilvēciskā komēdija Mārtiņš Slišāns | |
| |
| Brīdī, kad vasara top par rudeni, gaidot zaļo gaismu pie pārejas no
centrālās dzelzceļa stacijas laukuma uz Marijas ielu, biju nejaušs
liecinieks kādam dialoga fragmentam starp diviem jauniešiem. Viens no
viņiem teica: "Noskatījos baigi labo filmu, saucas "Dienesta
romāns"." Otrs atjautāja: "Kas tā tāda?" Uz to pirmais atbildēja:
"Tā tāda veca krievu filma." Apmēram tā varētu sākt stāstu par Žaku Tatī, franču komiķi, kura vārdu, par spīti tam, ka viņa pēdējā filma uzņemta pirms trīsdesmit gadiem, varētu zināt katrs francūzis, bet šais platuma grādos dzirdējis retais. Tatī ir pati Francijas un "franciskuma" esence. Viss, ko viņš dara un rāda uz ekrāna, ir marķējams ar vārdu "francisks". It īpaši tāpēc, ka Žaks Tatī pieder Francijai, kuras vairs nav, – vecajai, labajai, sentimentālajai Francijai, zemei, kas šādā izskatā, iespējams, eksistēja tikai uz kino ekrāna tāpat kā laimīgā padomjzeme. Vietā ir arī atsauce uz "Dienesta romānu" – ar krievu kino zelta fonda komēdijām Tatī vieno bezgalīgā, brīnišķīgā, bērnišķīgā, sentimentālā labsirdība. Varbūt šī asociācija ir tīri muzikāla, jo, iedomājoties kādu no sava laika labākajām padomju filmu melodijām, jūs notversiet arī Tatī "vilni" – it īpaši agrīnā Tatī. Izklausās nedaudz paviegli? Tajā pašā laikā viņu kā virtuozu autoru cildināja franču modernisma intelektuālā elite. Fransuā Trifo viņu kronēja par vienu no izcilākajiem kino autoriem. Savas dzīves laikā Žaks Tatī radīja tikai sešas filmas, bet saņēma gan "Oskaru" par labāko ārzemju filmu, gan divas Kannu kinofestivāla balvas. Aiz tā visa mēdz piemirst, ka Venēcijā par savu pirmo filmu tālajā 1949. gadā viņš ieguva balvu kā viens no filmas scenārija līdzautoriem. Tatī tiešām ir ciets rieksts, it īpaši tāpēc, ka ar salīdzinošo metodi viņa filmas aprakstīt ir gandrīz neiespējami, jo otra tāda autora pasaules kino vēsturē nav. Tatī vectēvs bija krievu ģenerālis – cara sūtnis Parīzē. Viņa senči – paputējuši krievu aristokrātijas emigranti. Dzimis 1907. gadā Francijā kā Žaks Tatiševs, zēns mēdza fantazēt, ka nācis pasaulē Versaļā. Viņa dzīslās plūda četru tautību – itāļu, krievu, franču un holandiešu – asinis. Līdz karaliskajām regālijām viņš tiešām nonāca – tikai zvaigžņu panteonā viņu sēdināja blakus nevis Saules karalim, bet Basteram Kītonam un Čārlijam Čaplinam. Mēģinot aprakstīt Tatī šodienas terminoloģijā, viņu pielīdzina misteram Bīnam. Šīs atsauces ir nepārprotami galējas, katra no tām atbilst realitātei tikai kā "ēnas ēna" Platona mākslas definīcijā. Bet, lai nonāktu līdz Tatī aprakstam ar nolieguma metodi, vispirms pasakot, kas viņš nav, šai rakstā vietas nepietiktu, un rastos nevajadzīgs haoss, tāpēc lūgšu uz skatuves Ilo kungu – Žaka Tatī ekrāna alter ego. Viņš visu paskaidros. Ilo kungs ir pazīstamākais Tatī ekrāna tēls. Četru filmu varonis laikposmā no dzimšanas 1953. gadā līdz pēdējai ekrāna lomai 1971. gadā. Viņš ir ļoti garš, ļoti pieklājīgs, visādi patīkams, bet mazliet neveikls franču kungs, kas pārvietojas kā balerīna, kura aizmirsusi, ka puantes jau novilktas. Nedaudz saburzīts putekļu mētelis, hūte un gara pīpe ir šī galantā un kautrīgā kunga neatņemami aksesuāri. Bieži vien viņš rokā iekarina arī garu lietussargu. Krāsu palete: no smalki pelēka līdz patīkami gaiši brūnam. Ilo kunga ierašanās garantē īslaicīga, bet ļoti aktīva haosa eksploziju. Jebkura tehniska ietaise, kas var saiet grīstē, viņa klātbūtnē tā arī dara vai vismaz izrāda šādas tendences. Kinematogrāfijā Tatī ienāca samērā vēlu, jau vīra gados – un līdz ar to nesa sev līdzi ļoti skaidru, izstrādātu tēlu. Žaks Tatī jaunībā bijis profesionāls regbists, bet pirmo slavu ieguvis, uzstājoties ar pantomīmām un atdarinājumiem uz kabarē skatuves. Tas viņam lieti noderēja tālākajā karjerā. Līdz Otrā pasaules kara beigām Tatī nav veidojis nevienu autorfilmu – tik vien kā vairāk nekā divdesmit gadu laikā piedalījies dažās īsfilmas. Vienu no tām režisējis pats Renē Klemāns. Kara beigās Tatī notēloja arī vienu no lomām tālaika standarta komēdijā "Silvija un spoks" (1945), bet viņa pirmā patstāvīgā pilnmetrāžas filma ir "Svētku diena" (Jour de fête). Uz ekrāniem tā parādījās 1947. gadā, kad pašam Tatī bija jau četrdesmit gadu. Panākumi bija grandiozi un negaidīti. Filmu ne tikai iemīļoja skatītāji, tā ieguva arī balvu par labāko scenāriju Venēcijas festivālā, un sekoja piedāvājumi strādāt Holivudā. Tatī izlēma saglabāt pilnīgu māksliniecisku kontroli pār savu darbu un atteicās strādāt tālaika Amerikas kino sistēmā, kur studijas boss noteica visu. Ja pasaules kino vēsturē uz ekrāna ir uzburta laucinieciska Francijas idille, tad tā noteikti redzama "Svētku dienā". Tā arī ir pirmā un vienīgā pilnmetrāžas filma, kurā darbojas Tatī spēlētais mazpilsētiņas pastnieks Fransuā. Pilsētiņa, kurā notiek darbība, ir tā pati, kur tās autors militārajā garnizonā pavadīja visus Otrā pasaules kara gadus, līdz ar to labi iepazīstot vietējos ļaudis un viņu tikumus. Gan šīs, gan visu pārējo Tatī filmu sižeti ir ļoti lakoniski un kalpo kā attaisnojums un platforma viņa jokiem, kas rodas it kā paši no sevis vai izriet no nejaušas situācijas. "Svētku dienas" gadījumā pilsētā ierodas karuselis, tiek uzstādīts stabs un galvenajā laukumā atvērts svētku tirdziņš un izklaides būdas. Vienā no tām tiek parādīta filma par Amerikas pasta efektīvo un ātro piegādes sistēmu. Filmas ietekmē Fransuā uz divriteņa grib līdzināties saviem Amerikas kolēģiem. Smalki cilvēcisko attiecību vērojumi, precīza atmosfēra, lieliska ritma izjūta – to visu Tatī rāda panorāmiskos kadros, šeit ar to saprotot vērojošo skatienu, kas nekad nesalauž notikumu detaļās, tuvplānos. Tatī piedāvā skatīt visu notiekošo tā, it kā jūs pats būtu nostājies otrā ielas malā un to redzētu notiekam. Ja tas ir veikalnieks, kuru apšļaksta ikkatrs garāmbraucošais, tad tas tiešām ir veikalnieks, nevis piefilmēts slapja priekšauta tuvplāns. Tatī necenšas manipulēt ar skatītāja emocijām, viņš piedāvā dialogu. Jūs varat gan smieties, gan nesmieties. Pats autors to formulējis tā, ka viņš cenšas radīt filmas, par kuru notikumiem jāpasmaida, nevis jāsmejas. Tatī darbi savā veidā ir mainīgās Francijas spogulis vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Jāsaka, ka "Svētku diena" vēl pieder nevainības laikmetam. Tā ir vecā, labā Francija ar savu vienkāršību un sentimentalitāti. Šai popularitātei seko Ilo kunga dzimšana. Leģenda vēstī, ka šis tēls dzimis kā radošais krustojums starp armijas seržantu, kuru Tatī pazina militārā dienesta laikā, un kādu neveiklu arhitektu, vārdā Ilo. Savā pirmajā uznācienā filmā "Ilo kunga brīvdienas" (1953) Ilo kungs dodas atpūtā uz jūrmalu un izraisa simtiem mazu negadījumu. Tā kā jēdzieniski nozīmīgu dialogu ne šajā, ne citās Tatī filmās nav, tad īpašu vērību viņš pievērsis atmosfēriskajiem trokšņiem. Kādas abpusēji veramas restorāna durvis, kurām atveroties un aizveroties rodas ‘ īpatnējs troksnis, it kā tās būtu patīkami pārsteigtas par atvēršanas un aizvēršanas faktu, ir veselas komiskas ainas ass. Tas, ko dēvē par klasisku Tatī stilu. Šīs īpatnējās un neatkārtojamās skaņas pašas par sevi rada veselu pasaules telpu, kas ir tikpat nozīmīga kā uz ekrāna notiekošais. Priekšmeti caur skaņām iegūst gluži vai dzīvas būtnes īpašības. Tatī filmas viņa uzmanīgi atlasītā un virtuozi izstrādātā skaņu palete lielā mērā kalpo par komiskā ritma uzturēšanas elementu. "Ilo kunga brīvdienās" kā vēl pakārtotas ieskanas arī cilvēka dzīves mehanizācijas notis, kas autora nākamajās filmās iegūs ļoti nozīmīgu lomu. Žaks Tatī bija perfekcionists, kas katru – šķietami visnejaušāko – ainu un incidentu savās filmās konstruēja precīzi līdz pat sīkākajai detaļai. Lielā mērā tieši šī iemesla dēļ viņš radījis tik nelielu skaitu kino darbu. Kā cilvēks orķestris viņš pats gan diriģēja – režisēja, gan radīja komiskos incidentus, gan vadīja to tehnisko sagatavošanu, gan tos izpildīja. Tā, piemēram, filmā "Svētku diena" ainā, kur sētnieks tiek divkārt apšļakstīts, režisors peļķē iemontēja speciālu ietaisi, kas ļoti precīzi dozēja apšļakstījuma apmēru. Ne mazāk komplicēti un precīzi izstrādāti arī visi pārējie joki. Tāpēc pagāja veseli pieci gadi, līdz Tatī piedāvāja nākamo filmu par lieliskā Ilo kunga piedzīvojumiem – "Mans onkulis" (1958). Šai filmā Tatī pirmo reizi parāda modernās Francijas sašķeltību. Kā divās paralēlās pasaulēs eksistē "vecā" un "jaunā" Francija. "Veco" pārstāv prieka un dzīvības pārpilnā Parīzes priekšpilsēta ar tās slinko un pļāpīgo sētnieku, augļu un dārzeņu tirdziņu, krodziņu un visur esošajiem suņiem, bet "moderno" Franciju – balto tipveida blokmāju "paradīze" turpat blakus, ko no "vecās" atdala savdabīga robeža – pussabrucis, izļodzījies ķieģeļu žogs. Suņi un Ilo kungs šo robežu pastāvīgi pārkāpj. Pa ielu to šķērso arī atkritumu izvedējs zirga pajūgā. Vienā no sterilās pasaules privātmājām dzīvo Ilo kunga māsa ar vīru un mazgadīgo dēlu. Bet onkulis Ilo, kurš ir bezdarbnieks, pēc skolas ved radu puiku gan uz mājām, gan garākās pastaigās uz zēnam daudzreiz interesantāko "veco" Parīzi ar tās dziesmām, siltajām cilvēciskajām attiecībām un puiku blēņām. Tas arī ir viss filmas sižets. Filmu caurauž ironija par dzīšanos pēc visa amerikāniskā un efektīvā. Notikuma vietas, tāpat kā priekšmeti, bieži vien ir tikpat nozīmīgi partneri Tatī filmās kā cilvēki. Pretstatā baltajam kubam, kas līdzinās sterilas veterinārās klīnikas, kosmiskās stacijas un minimālisma mākslas galerijas krustojumam, Tatī piedāvā veclaiku māju, kurā dzīvo Ilo kungs. Iespējams, ka dzīvoklis jumta stāvā, līdz kuram skatītāju acu priekšā aizkļūst onkulis Ilo, ir visneērtāk novietotais miteklis visā kino vēsturē. Ilo kungs, tāpat kā pats Tatī, jūtas neērti dehumanizētajā funkcionālisma pasaulē. Viņš ir izkāpis kā no cita laika, kur cilvēki sprieda ne tikai par akcijām biržā, putekļsūcējiem un jauniem plastmasas brīnumiem. Radi gan cenšas iekārtot Ilo kungu darbā kādā modernā fabrikā, kas, šķiet, ražo vienu milzumgaru, indīgi sarkanu plastmasas šļūteni, gan mēģina apprecināt ar savu lielisko, moderni mehanizēto kaimiņieni, bet šis vīrs ar savu parādīšanos tik nevainojami darbojas kā pirmatnējā haosa katalizators, ka gādīgie mēģinājumi viņu "civilizēt" ir lemti neveiksmei. Tatī mums rāda jauno, drosmīgo pasauli, kas pati sevi ielikusi mehānikas rokās, kuru nespēj kontrolēt. Tā ir tīra priekšmetu pasaule, kas attiecībās ar veco pasauli atgādina antiutopijām raksturīgo dzīvās un mehāniskās pasaules pretnostatījumu. Filmā "Mans onkulis" tās ir jauko, brīnišķo naudas ekvivalentu – akciju sterilizētas jūtas pret traucējošo dzīvību ārpus šīs ierobežotās un mehanizētās vides. Tā ir vide, kur labākā sievas dāvana vīram kāzu jubilejā ir automātiskās garāžas durvis. Bet vīra labākā dāvana sievai ir milzumgara jauna mašīna. Ja labi padomājam, līdz Freida asociatīvajiem motīviem modernisma ietvarā šeit nav tālu. Modernisma pasaules uzvaru pār cilvēku pilnībā Tatī parāda nākamajā filmā, kas tapa deviņus gadus un uz ekrāniem iznāca 1967. gada decembrī. Ļoti daudznozīmīgi tulkojamais filmas nosaukums angļu oriģinālā skan Playtime, ko latviski varētu tulkot kā "Spēles laiks" vai – rotaļīgāk – "Laiks uzspēlēt". Filmas ievadkadrs ar mirdzošo daudzstāvu monstru uz tirkīzzilu debesu un baltu mākoņu fona ar pielūdzoši eņģeliskām balsīm, kas uz filmas skaņas celiņa ieskanas tieši īstajā mirklī, nekavējoties ievada skatītāju tās ironiskā toņa noskaņā. Playtime bija lielākais Tatī projekts un reizē viņa krahs – gan finansiāla katastrofa, gan, pēc dažu kritiķu domām, arī mākslinieciska neveiksme. Tajā pašā laikā Playtime ir tikpat lielā mērā lielisks un uz varenas aiziešanas nots izspēlēts darbs kā Čaplina "Lielais diktators". Gan jāatzīst, ka atsevišķās ainās Playtime ir tik intelektuāla, ka komiskie elementi zūd. Bieži vien šīs filmas sakarā min anekdotes kulminācijas "izoperēšanu" no komiskā stāsta – kādu laika sprīdi joks attīstās, bet tad it kā pats no sevis izplēn. Daži kritiķi to uzskata par stilu, bet citi savukārt apgalvo, ka Tatī jau sevi izsmēlis. Patiesība visdrīzāk ir pa vidu. Lai parādītu cilvēka radīto jauno pasauli, Tatī ārpus Parīzes filmas vajadzībām uzbūvēja milzīgas dekorācijas. Lidosta, gigantiskas, pārvietojamas debesskrāpju fasādes, automaģistrāle komplektā ar laternām – tas ir vēl nepilnīgs uzskaitījums. Šodienas vizuālais ekvivalents tam būtu jaunās Parīzes kvartāli vai Potsdamas laukums Berlīnē. (Ironiski un aktuāli reizē iezīmējas fakts, ka tajā pašā laika periodā tapušo futūristisko "Alfavillu" Godārs filmēja Parīzē bez īpašām dekorācijām.) Šo vietu, kur Tatī varēja dienu no dienas pavadīt, ķimerējoties ap vienām durvīm, kino ļaudis nodēvēja par Tatīvillu, proti – Tatī pilsētu. Šeit tapa filma Playtime, kas, liekas, uzņemta visnaturālākajā modernisma vidē, kāda vien rodama. Šo filmu pašu par sevi var skatīties kā modernisma arhitektūras un dizaina katalogu. Viss šeit ir tik superglancēts, tik supertīrs, superplāns, supercaurspīdīgs, supersterils, supermehanizēts – pat cilvēki. Tīrā stikla un dzelzsbetona mīla uz kantainiem, ar sintētisko ādu apvilktiem dīvāniem. Filmēta uz 70 mm kinolentes, Eastmancolor platformātā, Playtime ir satriecošs vizuālā piesātinājuma un stilistiskās tīrības paraugs. Ņemot vērā Tatī iemīļoto panorāmisko cilvēku atainošanas stilu bez tuvplāniem, kad kadrā var būt pat vairāki desmiti ļaužu, filmu pilnībā iespējams baudīt tikai uz kinoteātra ekrāna. Un arī tad, lai uztvertu visu notiekošo, to būtu jāskatās vairākas reizes. It īpaši tāpēc, ka vizuālie joki bieži vien risinās vairākos darbības plānos un pretējās kadra malās. Līdzīgi ir arī citās Tatī filmās, bet Playtime ir režisora konstruktora spēju virsotņu virsotne. Ilo kunga klaiņojums pa jauno Parīzi, kur vecā tikai atmirdz pulēto durvju virsmās kā mirāža, ir pasaule, ko cilvēks jau pieņēmis kā savu. Tajā vairs nav no šodienas viedokļa nedaudz primitīvās agrīnā modernisma fascinācijas un baiļu no mehāniskām lietām. Šeit cilvēks tās ir pieņēmis un cenšas ar tām sadzīvot, lai cik nedabiski tas arī būtu. Playtime ir arī skumjākā un sociāli asākā no Tatī filmām. Tās autors rāda pasauli, kas ir ieciklējusies pati sevī kā sterilā akvārijā un aizrāvusies uzdzīvē; pasauli, kas pēkšņas nelaimes un arvien pieaugošo haosu pārvērš par stila elementu. Vienā no galvenajām filmas ainām, kas norisinās restorānā brīdī, kad publika jau krietni iesilusi, kārtējās Ilo kunga neveiklības rezultātā gandrīz (bet ne līdz galam) nobrūk un gaisā karājoties paliek kāds ļengans griestu dekora elements, kuru labi iedzēris klients nekavējoties pārvērš par ieeju savdabīgā VIP zonā. Šai daudzlīmeņu pasaulē sāk dominēt angļu valoda amerikāņu mājsaimnieču beznozīmes frāzēs, tai blakus skan franču un vācu valoda, kā nākotnes rēgs no lifta izplūst un aiztek arī grupiņa japāņu. Un vēl un vēl... Pēc Playtime iznākšanas uz ekrāniem Tatī bankrotēja. Režisors zināja, ka šī ir viņa mūža lielākā likme, un apzināti bija spēlējis uz pilnu banku, bet tagad bija spiests pieņemt pazemojošo piedāvājumu filmēties kādā Anglijas bankas reklāmā. Francijā finansējumu saviem nākamajiem projektiem Tatī vairs neatrada. Tas atradās Holandē un Zviedrijā. Bet neviena no pēdējām divām filmām agrāko Tatī popularitāti vairs neatjaunoja. Par katru no Žaka Tatī filmām varētu runāt daudz – arī par nākamo stāstu "Satiksme" (1971), kurā Ilo kungs cenšas nogādāt jauna automobiļa prototipu uz Amsterdamas autoizstādi, bet pa ceļam ar viņu notiek visas iespējamās ķibeles, kas šādā supermūsdienīgā automobili uz lielceļa vien var notikt. Pāris vārdu minēšu tikai par pēdējo lēto, uz videolentes filmēto darbu "Parāde" (1974). Tajā autors nostalģiski atgriežas jaunībā. Tikai šoreiz tas nav kabarē, bet tā ir cirka skatuve un cirka izrāde, un filmas varonis vairs nav Ilo kungs, bet cirka programmas vadītājs. Pats Tatī, kas ar sirmajiem matiem arvien vairāk atgādina Ņikuļinu vēlīnos pusmūža gados, šai lomā uzstājas ar vairākām izcilām pantomīmām. Reizē komiski un traģiski smeldzīgi ir vērot, kā Tatī pa laika apli atgriežas jaunībā. Viena pantomīma vistiešākajā veidā sasaista viņa mūža sākumu ar beigu posmu – tajā viņš mimikrē tenisa spēli šodien un tūlīt pēc tam parāda 1905. gada tehnikas paraugdemonstrējumu. Starpība un efekts ir satriecoši – vairāk nekā pusgadsimts ietilpināts vienā komiskā ainiņā. Vēl tikai atliek piebilst, ka, novērtējot Tatī ieguldījumu franču kinematogrāfā, 1982. gadā viņam pasniedza Franču kinoakadēmijas goda "Cēzaru". Tajā pašā gadā Žaks Tatī mirst, bet Ilo kungs ir un paliek kopā ar mums. | |
| Atgriezties | |
