VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Antikultūras priesteris dara tā Alise Tīfentāle Francijas Kultūras centrs savas darbības uzsākšanu atzīmēja ar izstādi "Žans Dibifē. Estampi, 1944–1984" Latvijas Mākslas akadēmijā (no 21. oktobra līdz 14. novembrim) – lielisku dāvanu ne tikai mākslas studentiem vien. Žans Dibifē (1901–1985) ir ietekmīga personība 20. gs. mākslas vēsturē, kurā viņš izceļas ne tikai ar saviem darbiem, bet arī ar savu Art Brut definīciju un kolekciju. | |
| |
| Kā atzīst mākslas zinātnieki, Dibifē ir ievērojams ne jau ar to, ka
būtu atklājis kādus jaunus, revolucionārus ceļus vai teritorijas
mākslā, bet gan ar to, ka oriģināli izmantojis modernismā jau
pastāvošos paņēmienus un pilnveidojis tehnikas. Dibifē slavas aizsākums
saistās ar 50. gadiem abstraktā ekspresionisma kontekstā – šis ir viens
no tiem posmiem mākslas vēsturē, kas izpelnījies vienlīdz daudz jūsmīgu
un indīgu atsauksmju: prātā nāk gan līdz sakrālās mākslas līmenim
paceltās Rotko gleznas, gan Vonnegūta izsmalcinātās ņirgas par
monohromās glezniecības mehānisko trulumu. Dibifē šajā laikā gribēja
darīt "kaut ko tādu pašu, bet citādu" – ar pieauguša, izglītota un
turīga cilvēka pašpārliecību viņš darbos eksperimentēja ar
primitīvismu, absurda estētiku, vienlaikus paliekot labas gaumes
robežās. Viņš nekad nav kļuvis neķītrs, agresīvs vai atriebīgs, jo
primāri viņu interesējusi mākslas darba forma – "ko un kā izdarīt
atšķirīgi", nevis "ko ar to pateikt". Dibifē nav bijis mākslinieks –
mesija vai mākslinieks – revolucionārs, viņa darbos lielākoties nav
jāmeklē pasauli vai dzīvību glābjošas idejas vai atklāsmes, toties
formālu eksperimentu ziņā Dibifē ir paveicis daudz. Dibifē – labi
izglītots cilvēks no turīgas ģimenes – bija apsēsts ar antikultūras
teoriju, viņa interesi saistīja garīgi slimo daiļrade, primitīvie bērnu
zīmējumi, urbānais huligānisms – graffiti un tamlīdzīgas
nemākslinieciskas izpausmes. No tām iedvesmojoties, Dibifē
mākslinieciski un citādi izglītoto profesionāļu mākslā ienesa raupjas,
primitīvas formas, dažādus sadzīviskus materiālus (ieskaitot smiltis,
putekļus un koku lapas) un amatieriskas tehnikas. Pirms Dibifē mākslas "lasīšanas", manuprāt, tikpat svarīgi ir izlasīt arī viņa biogrāfiju, jo tā palīdz labāk saprast un iztulkot Dibifē mākslu. Dibifē cēlies no pārtikušas ģimenes – un tam, pēc manām domām, ir nozīme. Pēc biogrāfiju konspektīvajām rindkopām mēģinot restaurēt mākslinieka dzīvi, var iedomāties veiksmīga uzņēmēja dēla jaunības ideālismu un interesi par mākslu kā kaut ko "augstāku" par tirgošanos, tad loģiski sekojošu vilšanos vispirms mākslas izglītībā, pēc tam arī mākslā vispār. Atklāsme par to, cik patiesībā nenozīmīga ir māksla tad, kad tiek apšaubītas vispārcilvēciskas vērtības, droši vien saistīta ar vētraino laikposmu Eiropas vēsturē – Dibifē gan idealizēja mākslu, gan to noliedza laikā no 1917. gada, kad uzsāka mākslas studijas Parīzē, līdz 1942. gadam, kad uz visu atlikušo mūžu nolēma veltīt savu dzīvi tikai mākslai. Šajā posmā Dibifē vairākkārt pievērsās mākslai un atkal novērsās no tās par labu no tēva mantotajam biznesam, ceļojumiem, ģimenes dzīvei un meitas audzināšanai. Savukārt 20. gs. 40. gadi, kas vēsturē galvenokārt iezīmēti ar vardarbības drāmām, Dibifē mākslā ir bijis acīmredzami introspektīvs, pat meditatīvs, ar jaunu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu meklējumiem saistīts laikposms. Tieši šajā laikā veidojās Dibifē intereses mākslas jomā – vairākkārtēji ceļojumi pa tuksnesi (Dieva dārzu) un iepazīšanās ar garīgi slimo daiļradi Šveices klīnikās noteica turpmāko tik veiksmīgā un cienītā mākslinieka rokraksta attīstību. Savas mākslinieka karjeras laikā Dibifē strādājis gan klasiskajās, gan paša papildinātās un uzlabotās glezniecības un grafikas tehnikās, gan veidojis skulptūras, strādājis ar betonu un tamlīdzīgiem robustiem, brutāliem materiāliem, izmēģinājis spēkus rakstniecībā (protams, interesējoties par zemāko, brutālāko valodas slāni – žargonu) un mūzikā (kopā ar dāņu mākslinieku Asgeru Jornu), izmantojis gaismas projekcijas un veidojis teātra kostīmus, kinētiskos objektus un lelles Coucou Bazar projekta ietvaros, kā arī piedalījies televīzijas raidījuma veidošanā. Interese par ne-mākslinieku mākslu (amatieru, bērnu un garīgi slimo darinājumiem), primitīvo kultūru vizuālās izpausmes veidiem un vispār aizraušanās ar antikultūras teoriju – manuprāt, tie ir tipiska izglītota un labi dzīvojoša pilsoņa eksotikas meklējumi ārpus ikdienas. Jaunu piedzīvojumu un atklājumu meklējumi nevis sevī, alkoholā vai kosmosā, bet kultūras "miskastē" – tur, kur šķietami nekādas kultūras nav un varbūt nav arī morāles. Tipiska buržuā vēlme ieskatīties tumsā, palūkoties uz netīro, mežonīgo un baiso šajā gadījumā ir tā motivācija, kas ļāva Dibifē kļūt par Art Brut tēvu un arī pašam savos darbos atbrīvoties no akadēmisko zināšanu ierobežojumiem. No patiesa posta nākušie parasti vai nu vēlas darīt pasauli skaistāku un labāku, vai arī – gluži otrādi – padarīt to par īstu elli visiem pārējiem. Bet Dibifē ar apbrīnojamu pašpārliecinātību darbojās mākslas formālo robežu paplašināšanas jomā bez vēlēšanās izdarīt ko patiesi šokējošu vai galvu reibinošu. Toties šokējoša ir Art Brut kolekcija, jo pirmo reizi garīgi slimo cilvēku daiļradei tika pievērsta ne tikai medicīnas speciālistu, bet arī estētu un mākslinieku uzmanība. Svarīgi arī ņemt vērā, ka Dibifē nekad nejauca savas darbības jomas: ar Art Brut viņš bija kolekcionārs, bet pats savā mākslā – radītājs. Protams, no šīm kultūras opozīcijā esošajām radošajām izpausmēm viņš nenoliedzami daudz iedvesmojies tāpat kā no bērnu zīmējumiem un graffiti, bet iedvesmu viņš izmantoja kontrolēti un ar prātu un nevaldāmajos, slimajos un mežonīgajos prātos radītos mākslinieciskos paņēmienus lietoja salīdzinoši dekoratīvajos, sava laika prasībām atbilstošajos un profesionālajos mākslas darbos. Dibifē darbos primārais nav kāds vēstījums, saturs vai dvēseles kliedziens, bet gan formālie eksperimenti, kas autoram tieši ar to sagādājuši prieku, ka nenes pārāk smagu saturisku slodzi. 1945. gadā Dibifē Šveicē uzsāka pētījumus antikulturālās mākslas jomā un atrada tai nosaukumu – Art Brut. Drīz vien viņš bija jau izveidojis Art Brut kolekciju un publicējis apcerējumu par to – L'Art Brut prefere aux arts culturels (1948), kurā definēja, kas tad ir Art Brut (par to plašāk varēja lasīt šīgada februāra/marta "Studijas" numurā). Kopā ar Andrē Bretonu, Žanu Polanu (Jean Paulhan), Šarlu Ratonu (Charles Ratton), Anrī Pjēru Rošē (Henri-Pierre Rochē), Mišelu Tapjē (Michel Tapiē) un Edmonu Bomselu (Edmond Bomsel) nodibinājis Art Brut atbalsta fondu kolekcijas izstāžu rīkošanai un teorētiskā seguma nodrošināšanai. Kolekciju vairākus gadus glabāja Dibifē domubiedrs amerikāņu mākslinieks Alfonso Osorio, līdz 1967. gadā tā tika izstādīta Parīzē, Musēe des Arts Dēcoratifs. Vēlāk Dibifē nolēma kolekciju uzdāvināt Lozannas pilsētai, kur kopš 1976. gadā tā ir pieejama skatītājiem Château de Beaulieu. Rīgas skatītāji redzēja plašu Dibifē grafikas darbu kolekciju, kas atklāja aizrautīgus eksperimentus ar aizvien jaunām tehnikām un materiāliem 40 darba gadu laikā. Atmiņā visspilgtāk palikuši iepriekš neredzētie darbi, kurus Dibifē radījis pēdējos dzīves gados. To sižets ir primitīvi, ekspresīvi cilvēka figūras tēlojumi profilā vai pretskatā, ar enerģisku švīkojumu un spilgtās pamatkrāsās, kas atgādina gan par izkoptu abstrakciju, gan par bērna rokas vilktām, pilnībā neapzinātām līnijām, kuras atduras pret skatītāja pareizās, loģiskās domāšanas sienu. Mākslas zinātnieki Dibifē mākslu nereti dēvē par nākotnes (tātad postmodernisma) priekšvēstnesi – viņš ticēja, ka mākslai nav obligāti jābūt organizētākai, homogēnākai, saprotamākai par realitāti, parasto dzīvi, ne-mākslu. Dibifē uzskatīja, ka materiāli nosaka mākslas darba raksturu – gluži kā pirmatnējā sabiedrībā, kur katrā lietā iemiesojās šīs lietas darināšanai izmantotie materiāli. Dibifē savus mākslinieciskos tēlus veidoja tāpat, kā primitīvajā sabiedrībā radās totēmiskie simboli, – 20. gs. pilsētas dzīve, sieviešu un vīriešu tēli un pat portreti radīti ar arhetipiski vienkāršiem, vispārinošiem līdzekļiem gluži kā gleznojumi uz alu sienām. Rezultāts – kaut kas vidējs starp graffiti un karikatūru, starp abstrakciju un vienkāršojumu. Turklāt bez ironijas, indes, vēlēšanās kādam kaut ko pavēstīt, izņemot – "es daru tā!". | |
| Atgriezties | |
