VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Flika kolekcija Margarita Zieda | |
| |
| Ar pastiprinātu policijas apsardzi, valsts kanclera runu, protestētāju
saujiņu un 5500 lūgtiem viesiem 21. septembrī Berlīnē tika atklāta
Flika kolekcija, tā pieliekot punktu gandrīz trīs gadus garajām
diskusijām Vācijā. Hamburger Bahnhof muzejā izstādītie 400 darbi ir tikai daļa no vairāk nekā 2000 darbu apjomīgās mākslas kolekcijas, kas Berlīnē būs apskatāma visa un paliks šeit turpmākos septiņus gadus. Tā ir kolekcionāra Kristiana Flika dāvana pilsētai, atlīdzībā neprasot ne centa. "Tik vien kā uzturēt šos darbus vislabākajos apstākļos, par tiem savukārt arī nemaksājot ne centa un uzkrājot pa šiem gadiem pamatīgu atpazīstamības kapitālu" – sarkastiski to komentēja oponenti pērnogad Berlīnes Mākslas meses rīkotajā diskusijā. Flika kolekcija ir un nav gaidīta Berlīnē, pie kuras viņš vērsās, saņēmis atraidījumu Cīrihē. Šveices pilsētai, kurā kopš 20. gs. 70. gadu vidus dzīvo vācietis Fliks, kolekcionārs bija nodomājis uzdāvināt pat jaunu muzeju, kuru projektētu nīderlandiešu arhitekts Rems Kūlhāss un kurā šie darbi būtu apskatāmi. Kristofs Martālers, viens no ietekmīgākajiem mūsdienu Eiropas teātra režisoriem, pateica kategorisku sabiedriskās domas "nē" šai mākslai, kas, pirkta par apšaubāmas izcelsmes naudu (tiesa, lai nu kur, bet Šveicē par dīvainām naudām viena īpašnieka sakarā uztraukties arī ir sarežģīti, jo tās tur daudz), atrastos viņa vadītajam teātrim vistiešākajos kaimiņos, veidojot vienu no aizdomīgākajiem mūsdienu mākslas kompleksiem Eiropā. Pievienojoties līdzīgi domājošo Cīrihes iedzīvotāju balsīm, pilsēta palika bez muzeja. Bez kaismīgām diskusijām neiztika arī Berlīnē, finansiāli bankrotējušajā pilsētā, kurai nav naudas iepirkt jaunus mākslas darbus un kurai Flika žests varētu šķist tīrā Dieva dāvana. Tā tas Berlīnes pilsētas mēram Klausam Voveraitam arī šķita, un viņa patronāža līdzēja atrast lieliskas telpas šai kolekcijai, kā arī kļuva par garantu, ka kolekcija tik un tā tiks izstādīta. Un nu tā ar Vācijas kanclera svētību beidzot ir arī atklāta. Kas tad Flika kolekcijā ir tāds, kas raisa protestu un liek runāt par naudu vizuālo mākslu kontekstā? Citkārt viss ir bijis tik pašsaprotams, ka vācieši no tiesas brīnījās, neatrodot šai tēmai veltītu nevienu grāmatu vai žurnālistisku pētījumu pašu zemē. Šie trīs gadi, kopš tapa zināms, ka kolekciju tomēr izrādīs Berlīnē, bija pietiekami citas disciplīnas speciālistam – vēsturniekam Tomasam Ramgem. Neilgi pirms kolekcijas svinīgās atklāšanas Berlīnes veikalu plauktos parādījās jauns pētījums "Fliki. Vācu ģimenes stāsts par naudu, varu un politiku". Mākslas kolekcionārs Kristians Fliks ir rūpnieka Frīdriha Flika mazdēls. Cilvēka, kurš divkārt pamanījās kļūt par Vācijas visbagātāko pilsoni. Pirmoreiz ar Otrā pasaules kara palīdzību – laikus atbalstot nacionālsociālistus ar dāsniem ziedojumiem 7,5 miljonu reihsmarku apjomā un tā ļaujot tiem noturēties pie varas. Nav jau šodien dzimis ieskats, ka tieši lielo rūpnieku finansiālais atbalsts ļāva nacionālsociālismam no idejas īstenoties praksē. Pretī Fliks saņēma lielākos valsts pasūtījumus ieroču ražošanai Hitlera karaspēkam. Pretī viņš saņēma arī atsavinātos ebreju īpašumus, tostarp Pečeka koncernu, un ap 50 000 darba vergu, kuru dzīves apstākļus raksturoja 12 stundu darbalaiks bez jelkādām sestdienām un svētdienām kā izejamām dienām, kas tika stiprināts ar 250 gramiem maizes, pieciem gramiem tauku un puslitru zupas. Gūstekņi, kuri neturēja līdzi šādam režīmam, tika nošauti. Mirušos neviens tā arī nav saskaitījis, pētnieki min skaitļus ar pieciem cipariem.1944. gadā Rūras rūpnīcās smagu slimību dēļ nebija spējīgi strādāt 8922 cilvēki, no kuriem 7429 bija slimi ar tuberkulozi. Citastarp Frīdrihs Fliks bija goda biedrs tā sauktajā Himlera draugu lokā, kurā starp citiem goda pienākumiem ietilpa regulāra koncentrācijas nometņu apgaita. Nirnbergas tiesa Flikam, kurš savu vainu līdz mūža beigām atteicās atzīt, piesprieda septiņus gadus cietumsoda, no kuriem trīs atsēžot viņš tika izlaists brīvībā un izveidoja jaunus koncernus. To kapitāla apjoms viņu ierindoja piecu pasaules bagātāko cilvēku vidū. 1972. gadā Fliks mira kā viens no cienījamākajiem Vācijas pilsoņiem, saņemot lielisku, godbījības pilnu atvadu sveicienu presē. Līdz pat savai nāvei Frīdrihs Fliks neieskaitīja ne marku spaidu darba kompensācijas fondā. Tā, viņaprāt, būtu vainas atzīšana. Flika mazbērni – divi brāļi un māsa – manto ne tikai naudu un īpašumus, bet arī vainas kompleksu, ar ko katrs rīkojas, kā prot. Mākslas kolekcionārs Kristians Fliks vainas uzņemšanos noraksta kā neiespējamu, jo pie kā gan varot būt ‘ vainīgs 1944. gadā dzimis bērns? Viņš runā par atbildību, ko esot gatavs dalīt, taču atsakās jel centu ieskaitīt spaidu darba kompensācijas fondā to vēl dzīvo cilvēku atbalstam, kuri vārda tiešā nozīmē ir sastrādājuši viņa kapitālu. Kolekcionārs esot par perspektīvas maiņu, vērstu nākotnē, esot gatavs tajā piedalīties ar 10 miljonu marku starta kapitālu, nodibinot fondu cīņai ar naidīgumu pret citām tautībām, pret rasismu un intoleranci. Viņš sakās esam gatavs ziedot naudu līdzīgu parādību atkārtošanās neiespējamībai nākotnē. Fonds tika dibināts 2001. gadā pēc skandāla Cīrihē. Flika kolekcijas atklāšanas dienā lielākās Berlīnes dienas avīzes Der Tagesspiegel pirmo lapu rotāja Kristiana Flika un valsts kanclera Šrēdera priecīgais dubultportrets, ko turpināja avīzes iekšlapā divu sirmu kundžu smaidīgās sejas un viņu atmiņas par Flika granātu ražotnes indes ķēķi. Viņas teicās izstādi labprāt apskatīt. Citreiz, jo uz atklāšanu ielūgumi nepienāca arī viņām. Kolekcionāra vectēva fabriku bijušās strādnieces uz Berlīni bija uzaicinājuši Frica Bauera un Oto Zūra institūti, kas nodarbojas nevis ar mākslas vēsturi, bet ar vēsturi, uzdodot jautājumu – vai vergi, kas ikdienā bez aizsargmaskām un kailām rokām strādāja ar indīgām vielām, neveido vistiešāko sasaisti ar izstādē skatāmo Brūsa Naumana, Marsela Dišāna, Volfganga Tillmaņa, Pipiloti Ristas, Džefa Vola, Martīna Kipenbergera un Džefa Kūnsa mākslu? Vai mākslai ir vai nav sakara ar to, par kādu naudu tā tiek apmaksāta? Un vai izstādes apmeklētājam ir vai nav daļas par šīm kopsakarībām? Vai izstāde ir aplūkojama bez šī konteksta? Ko domā paši mākslinieki par Flika kolekciju? Vācijas nedēļas laikraksts Die Zeit šo jautājumu uzdeva gan tiem, kuru darbus Fliks ir iepircis, gan tiem, kuru darbi neatrodas viņa kolekcijā. Fotomākslinieks Volfgangs Tillmanis, 2000. gada Tērnera balvas laureāts, kura darbu vairākas instalācijas atrodas Flika kolekcijā, uzskata, ka Fliks ir padarīts par vienīgo grēkāzi, kam jāatbild visu vietā, šajā diskusijā pilnīgi bez ievērības atstājot to firmu un banku sponsorētās izstādes, kuras pirms 15 gadiem iedzīvojās uz aparteīda režīma rēķina vai šodien pelna naudu, eksportējot ieročus. Ja kolekcionārs atbalsta nelietīgas politiskas intereses vai darbojas pret mākslu kā, piemēram, viņaprāt, Čārlzs Saāči, tādam Tillmanis savus darbus vienkārši nepārdod. Taču Flika kolekcija neesot sapuvis piedāvājums. Mākslinieks Gerhards Rihters, kura darbi arī atrodas šajā kolekcijā, visa šī stāsta morāliskos aspektus, ja tos vispār iespējams nodalīt no estētiskajiem, dēvē par vienkārši pretīgiem. "Tagad ļaujiet, lūdzu, runāt mākslas darbiem!" – konceptuālists Tomass Šite, Flika kolekcijas viena no centrālajām figūrām, sakās esam gana diskusiju, jo patiesībā katram taču kaut kur ir pa kādam nacistu vectēvam. Jautājums esot, cik spēcīga ir pati māksla. Vācu videomākslinieku Marselu Odenbahu, kura darbi ir bijuši documenta, bet nav Flika kolekcijā, vispirmām kārtām tracina mākslinieku klusēšana šajā diskusijā. Esot vienreiz jābeidz izlikties par neaizsargātiem tirgus upuriem un jāapskatās, kur viņu darbi galu galā nonāk. Visvairāk viņu visā šajā stāstā traucē tas, ka Fliks ir nodokļu bēglis, kam Berlīne šobrīd rīko grandiozas dzīres. Runa ir par 125 miljoniem eiro, ko Flikam, dzīvojot Šveicē un nemaksājot nodokļus Vācijā, izdevies ietaupīt, bet tā jau ir nākamā diskusija šīs kolekcijas sakarā. Un Fliks, citastarp, norobežojas no vācu uzņēmēju jaunās tendences pārcelties uz citu mītnes vietu ar patīkamāku nodokļu politiku, atstājot Vācijas tukšās kases vēl tukšākas. Fliks galu galā to dara jau no 1975. gada. Flika kolekcija ir izveidota rekordīsā laikā – vairāk nekā 2000 mākslas darbus iepērkot septiņos gados. Un teju vai nevienā no šiem darbiem nav nekādu diskusiju ar pagātni. Pagātnes vienkārši nav. Izstādes starta laukumus aktivizē masīva, agresīva seksualitāte – vai tas būtu Makartija Saloon Theater, gigantisks koka konstrukts ar neskaitāmām ieejām, kuras šķērsojot skatītājs nonāk pornokinolabirintā, vai Džeisona Roudsa "Radīšanas mīts" (Creation Myth, 1988), kas izvietots turpat blakus galvenajā hallē, krāšņs vadu un līmlenšu savienots plastikāta haoss, kurā var atrast visu – no šujmašīnas līdz datoram un kurš mudž no pornobildītēm visdažādākajos formātos, vai Brūsa Naumana neonizētā erotika Sex and Death / Double 69 un Five Marching Men. Brūss Naumans ir centrālā figūra Flika kolekcijā – lielā monitorā redzama uz leju iekārta cilvēka galva, kas griežas ap savu asi, šauri koridori, vienotrai pretstatītas tukšas sporta tribīnes, izzūdošs spoguļattēls ekrānā, tam tuvojoties. Eksistenciālās tēmas risinājumi turpinās arī nākamajos izstādes darbos, kļūstot par Flika kolekcijas lielo tēmu. Flika fascinācija riņķo ap cilvēku, kas ir atdalīts no sabiedrības, ir atsvešināts un viens. Ar savu kolekciju, Fliks teic, viņš cerot savas ģimenes tumšo vēsturi padarīt mazliet gaišāku. Un ko skatītājs? Pēc žurnāla Stern veiktās aptaujas, 58% vāciešu uzskata, ka viss ir pareizi. Šo kolekciju vajag parādīt. Bet tie, kas solījās Hamburger Bahnhof savu kāju nespert, uzzinot, ka pirmo izstādes dienu ieeja ir bez maksas, naski vien devās turp – savu viedokli pārbaudīt. | |
| Atgriezties | |
