Parīzes valdzinājums pilsētas atmiņas vēstījumā Vita Banga |
|
Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas krustojums: Īres nams, kura pagalmā atradās kinoteātris PARIS
Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas krustojums: Ielas otrā pusē tukšo vietu aizņēma "Suvorova viesnīca"
Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas krustojums: tagadējās Nacionālās bibliotēkas ēkas pirmajā stāvā bija CAFE de PARIS
|
| Šarmantā Rīga aizvien maina seju kā sieviete, kas apzinās savu vērtību,
un ne laiks, ne ļaužu nievas par glīto vai neglīto ēku tapšanu nevar
būt šķērslis mainīgumam un dažādībai. Ko padarīsi, dzīve negaida, tā
mutuļo augšup un lejup, un ne vienmēr var piekrist Džeimsa Džoisa
teicienam, ka dzīve ir gauss nāves periods. Vismaz saistībā ar 20. gs.
20. un 30. gadu Rīgu ne, kad likās – viss ir iespējams un šepat uz
vietas ir mazā Parīze, kur bohēma sit tikpat augstu vilni. Rakstnieki,
mākslinieki un dzīves baudītāji sēdēja Rīgas "tavernās" un
"brasērijās", veltot laiku gan sarunām, gan "dzīves nodzīvošanai".
Maģiskais Parīzes šarms tomēr galvenokārt saistījās ar nosaukumu
izvēli, kuri bija kā saikne ar tālo Franciju. Skanīgie vārdi kā viegls
sentiments vīdēja Rīgas gaisotnē – kafejnīcas "Luvra", Ninon,
"Rokoko", Bellevue un citas. Tā tālais sapnis par Parīzes mākslinieku
saloniem atrada sev savdabīgu izpausmi kafejnīcu subkultūrā, kur
"vizuālie prieki" sadzīvoja vienviet ar mākslinieku tērzēšanu un
kultūras notikumu pārspriešanu. Baudas efekts tika panākts ar
patapinātu naivismu. Tā bija ilūzija par ilūziju. Ne velti restorānu un
kafejnīcu ēdienkartēs ņirbēja franču ēdienu un dzērienu nosaukumi, kas
nebūt nenozīmēja, ka solītais bija esošais, un tomēr vērts bija
iebaudīt, piemēram, hors d'œuvre, lasi ar Holandes mērci,
sauternes, stirnas cepeti ar "piederumiem", kokteili La rêve
de Napoleon, Château Bellevue, liķieri Grand Marnier u.c.
labumus (Aizkulises, 1931, Nr. 26).
Tieši Vērmaņdārza un tagadējās Krišjāņa Barona (toreiz – Suvorova)
ielas apkaimē vēl 19. gs. beigās atradās slavenās vidzemnieku
iebraukšanas vietas – Ezīša, Bišustropa un citas mājvietas. Dažas ar
laiku izputēja, kā Ezīša un Kaula nams pretim Vērmaņdārzam. (Vēlāk
viens no Ezīša radiniekiem uzcēla sev elegantu savrupmāju Elizabetes
ielā 59, kur tagad atrodas jaunais Francijas Kultūras centrs.) Vecā
"Suvorova viesnīca", kaut arī sakņupusi, tomēr dzīvoja vēl ilgi,
padomju laikā pārtopot par veikalu, līdz, laikazoba sagrauztu, to
nojauca. 20. gs. sākumā pretim viesnīcai varenā īres nama pagalmā vietu
ieņēma kinoteātris Paris, bet pāri Elizabetes ielai pompozajā
Krājaizdevumu nama (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) pirmajā stāvā
ar stiklā iezīmētiem zelta cipariem "14" (tie redzami vēl šodien)
blakus fotoateljē atradās Cafē de Paris.
"Suvorova viesnīca" gadiem ilgi bija latviešu satikšanās neafišēts
centrs, jo atradās izdevīgā vietā – pa ceļam uz lielpilsētu. Katrs
lauku inteliģents, iebraucot pilsētā, zināja, ka tur var sastapt vai
visu Rīgas latviešu "kulturālo stropu". Šeit pastāvēja nerakstīta
kārtība: no rītiem brokastoja veikalnieki, pie viena pārrunājot
"šeftes" lietas; ļaudis, kas nāca no teātra izrādēm, koncertiem un
citiem kulturāliem pasākumiem (cik nu toreiz to bija), "Suvorovā"
mēdza pavakariņot. Arī studenti no lekcijām aizšmauca "pārkost" uz
viesnīcu, jo šajā tautas krogā cenas bija mērenas. Lietai bija arī otra
puse kā jau visos krogos – jaunākās ziņas: kas vairāk "ieņēmis uz
krūti", kas dūres vicinājis.
Turpretim pavisam cita publika uzturējās elegantajās, pēc to laiku
izpratnes pat krāšņajās Cafē de Paris telpās. Ar iekārtojuma palīdzību
šeit centās panākt paradīzes efektu: zaļoja palmas, vijās efejas
(kaut arī mākslīgas), un gleznotajā debesjumā graciozi lidinājās putni.
Spoguļstikla sienas paspilgtināja plašuma ilūziju un radīja savdabīgu
mirdzumu telpās, kur glītie tā dēvētie Vīnes krēsli un baltā marmora
galdu virsmas viesa savdabīgu atturību. (1925. gadā šajā vietā
izveidoja Rīgā pirmo ģimenes restorānu Akvarium.)
Tālāk uz vecpilsētas pusi mazā ieliņā, dēvētā par Ķēniņu ielu (tagad
Riharda Vāgnera iela), 9. numurā atradās kafejnīca ar eleganto
nosaukumu "Luvra". Tā piederēja Kārlim Ķuzem. Turpat blakus Teātra
ielā 10 bija "ķinītis" Moulin Rouge, kur varēja skatīt arī varietē
uzvedumus. Vai tur griezās sarkanās dzirnavas, to nezinu, bet grausta
rēgainajos mūros pie ieejas vēl aizvien var redzēt zilonīša aprises, jo
ēka reiz piederēja Rīgas tirgotājam Reiternam un to dēvēja par "Ziloņa
noliktavu". Vēlāk tajā atradās pirmais kinoteātris Rīgā.
1929. gadā Brīvības ielā 11 atvēra Cafe à la Marquise
(tagad ēka nojaukta), kas sākotnēji bija karaīma Maikapara ģimenes
īpašums. (Tas bija slavenās Maikaparu papirosu fabrikas īpašnieks;
vienu no papirosu markām dēvēja par "Latvijas smirdošo kūtspakaļu".)
Pagrabstāvā bija konditoreja, bet otrā stāvā kafejnīcā valdīja
austrumnieciska atmosfēra, šeit varēja našķoties arī ar saldējumu, ko
izgatavoja uz vietas. (Vēlāk no "augstdzimušās dāmas" kafejnīca
pārtapa par jaunavīgo "Floru".) To visu summējot, sanāk īsta Parīzes
ēra Rīgas vēsturē. Katrai no šīm pilsētas atmiņu ostām ir savs –
lielāks vai mazāks – stāsts.
Parīzes vārds ("Parīzes Modes", Album Paris Tailleurs, Album
Practique de la Mode, Paris Elēgant u.c.) nebija retums modes salonu,
frizētavu un dāmu galantērijas veikaliņu nosaukumiem. Tas kā
fatamorgāna fascinēja un pievilka apmeklētājus. Bija pieņemts, ka
augstākā sabiedrība katrā pieņemšanas reizē vai Preses ballē parādās
pēc "pēdējā piegriezuma" radītā tērpā, dāmas, piemēram, "žoržetkrepa
kleitā fuksiju krāsā, kleitā no citrona krāsas panne tunikas, tērpā ar
lamē špicēm utt." (Parīzes Modes, 1925).
Kā atceras viens no franciskākajiem Rīgas kungiem arhitekts Vaidelotis
Apsītis, liela nozīme bija 20. un 30. gados pastāvošajai
franču–latviešu biedrībai un, protams, Franču licejam, kur daudzi
pasniedzēji bija īsteni franči un prata saviem audzēkņiem iedvest cieņu
pret franču kultūras garu. To savās atmiņās jauki apraksta Tatjana Suta
un citi liceja audzēkņi. Arī Raimonds Skrābāns: "Nuja, ne jau
pamatskolā iztirzāt Moljēra dramaturģiju vai Bodlēra dzeju. Bet
Francija! Kāda tā ir, šī diženā, mums tik tālā Francija? Kāds īsti ir
dabas krāšņums šai sapņu zemē? Ko ēd un kā ģērbjas cilvēki? Kādas tur
ir skolas, ko puikas dara starpbrīžos?" (Franču licejs. – Rīga:
Kabata, 1991–1993. – 2. d. – 131. lpp.)
Vaidelotis Apsītis man atzinās, ka Parīzē, apmēram aiz Rivoli ielas,
liekas, ka esi Rīgā. Tāpat viņš ļoti cer, ka Francijas Kultūras centrs
atkal sabangos gaisotni Rīgā. Lai top! Šādi savdabīgi "Parīzes
ceļojumi" laikā un telpā Rīgas atmiņu tīklojumā mūs satur kopā ar
pagātnes elpu, kur stāsti un leģendas reanimē konkrētās vietas izjūtu.
Šīs atmiņas 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā Rīgā lika atkal atdzimt
izklaides vietām "Monmartra" (tagad "Velvets") un "Mazā Parīze".
Bez mūsdienu Luvras ietekmes nebūtu stikla piramīdas Kronvalda parkā un
restorāns "Piramīda" viesnīcā "Rīdzene".
Pār Rīgu kā neredzams fantoms vibrē neatvairāmās Parīzes alkas, sapnis
par brīvdomīgo, laiski koķetīgo, šarmanto un trauslo parīzieti,
kuras efemerais tēls vilināja un vilina. |
| Atgriezties | |
|