VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vēlētos dzirdēt vēlreiz Vilnis Vējš | |
 | |
| Kad es devos uz Andra Dzenīša jaunās kameroperas "Tavas klusēšanas
grāmata" izrādi, es jau zināju, ka nāksies par to kaut ko vēstīt
"Studijas" lasītājiem. Es nolēmu teikt tikai labu. Tādēļ ka tas ir
apsveicami – jauns latviešu puisis, kam gan jau netrūkst dažādos veidos
paustas atzinības, ir sarakstījis pusotru stundu garu opusu. Turklāt
nopietnu – tas jāņem vērā, ja katru pēcpusdienu vienkāršu ļautiņu
prātus bombardē "Fabrikas", kas savā iznirelīgajā pašsajūsmā ir
gatavas pretendēt uz vispārējā laikmeta stila un modes statusu.
Otrkārt, dies vien zina, pa kādiem ceļiem Andris Dzenītis aizracies
līdz Latvijā nepazīstama dzejnieka Oskara Miloša vārsmām, kas, lai gan
rosina vēlmi pakārties, laikam ir labas dzejas paraugs. Vēl jāņem vērā,
ka šādas operas iestudējums kādā no Latvijas muzikālajiem teātriem diez
vai būtu iespējams, jo teātris ir tikai viens (Nacionālā opera) un tam,
kā zināms, darba un koptas publikas pietiek. Tādēļ labi, ka par Dzenīša
opusu ieinteresējusies ne tikai Latvijas Radio kora grupa (diriģents
Kaspars Putniņš) un “Rīgas kamermūziķu” kamersastāvs, bet arī kāda
Skotijas teātra kompānija Criptic, ko laikam radījusi, virzījusi, kur
vajag, slavējusi un joprojām vada enerģiska režisore Ketija Boida.
Svarīgi, ka šī kompānija ir tendēta veidot tieši starptautiskas
kopprodukcijas (2001. gadā redzējām Kaspara Putniņa un Ketijas Boidas
pirmo kopdarbu "Melns pār sarkanu"), kas mums, letiņiem, ir kā mieža
grauds aklai vistai. Ar to es gribu teikt, ka līdz ar starptautisko
sadarbības faktu, kā jau tas tagad Eiropā pieņemts, uzveduma tapšanai
ir pavērušies tādi finansiāli apvāršņi, par kādiem mēs te uz līdzenas
un plikas vietas nemaz neuzdrošināmies sapņot. Tātad pirmais, ko varu
teikt, vadoties pēc savas apņemšanās teikt tikai labu, – cepuri nost
projekta menedžeriem, promoteriem, vedējiem, kūmām un krustvecākiem.
"Tavas klusēšanas grāmata" ir laba menedžmenta paraugs, kur klusumam
ir svarīga nozīme kā reklāmas āķim, bet tā prasmīgi apieta – kā jēgu
artikulējošs atslēgas vārds. MŪzika Es gribēju izteikties par Andra Dzenīša komponēto mūziku. Tikai labu! Diemžēl šajā nozarē esmu muļķis, bet manis sarunātais eksperts – dzejnieks un arī kompozīcijas lietpratējs, kura viedokli biju viltīgi paredzējis uzdot par savējo, – mazliet aizbohēmējās "Teātra bārā". Uz izrādi netika. Tādēļ par mūziku – ne vārda. Bet ne tikai tādēļ – par citiem iemesliem jūs uzzināsiet turpmāk. Un manis piemeklētais mūzikas eksperts nebija vienīgais, kas netika līdz Nacionālajam teātrim liktenīgajā sestdienas pēcpusdienā. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot, ka, neraugoties uz svaigi restaurēto greznību, Nacionālā teātra ēkā bija tā kā patukši. Un izrādes gaitā kļuva arvien tukšāks. Visu lietu summa Līdz manām ausīm nonākušas ziņas, ka viena studente esot izrādes laikā tikusi gandrīz līdz ģībonim, tāpēc vēloties operu skatīt vēl un vēl, bet kāds prominents britu kritiķis saskatījis uzvedumā lielisku mākslu sintēzi. Ticu kā vienai, tā otram. Mani pacilājošas sajūtas nepiemeklēja, un vienīgais izskaidrojums tam ir mana antimuzikalitāte. Tomēr vēlos taisnoties, ka gluži bez laikmetīgās mūzikas tehnikā svaidītiem klausītājiem diez vai attiecīgais fenomens var izdzīvot, gluži tāpat kā, piemēram, esmu svēti pārliecināts – laikmetīgajai mākslai jāspēj uzrunāt kaut nedaudz vairāk cilvēku nekā tās ģenēzi, dinamiku un deģenerāciju izprotošo kritiķu. Tamdēļ, pusotru stundu pavadot aptumšotajā Nacionālā teātra zālē (kas nav nekāds nieka sprīdis pārdomām), mani sāka tirdīt jautājumi. Pirmkārt – kādēļ es esmu šeit? Nezinu, ar autoru ziņu vai ne (ja ne – tad PR “errors”!), opera dažviet tika dēvēta par eksperimentālu. Eksperiments – muzejiski zeltītajā, aknu desas toņos izkrāsotajā itāļu teātra tipa 19. gadsimta zālē? Tam jābūt varen drosmīgam eksperimentam, pat ņemot vērā visai ierobežotās telpu izvēles iespējas Rīgā. Nez vai šādos apstākļos autoram vajadzētu cerēt uz vienaudžu netveramās klātesības atbalstu. Otrkārt – Nacionālā teātra zāle ir radīta vairāk tādēļ, lai ļaudis lūkotos cits uz citu, ne tik daudz uz skatuvi. Tādēļ jautājums – vai tiešām bija nepieciešams viss skatuves dziļums, labi zinot, ka tas ir pārskatāms tikai no ļoti ierobežota sēdvietu skaita? Turklāt skatuves centru, tātad vislabāk pārskatāmo zonu, aizņem instrumentālais sastāvs, no kura atraktivitāti gaidīt veltīgi. Solisti somnambuliski klīst grupās, līnijās, diagonālēs un kopās, mēģinot trāpīt gaismu mākslinieces Zerlinas Hjūsas notēmētajos staros. Protams, šaubu nav, ka precīza gaismu partitūra, ja tajā iekļaujas izpildītāji, var veidot prātam netveramas vizuālas gleznas, tikai šajā uzvedumā tādas bija vērojamas labi ja pāris reižu. Pāris reižu – tā varētu diagnosticēt mūzikas skatuviskā tulkojuma paņēmienu lietojuma principu visā izrādē. Tieši divas (pāris) reizes "nostrādā" tēlnieka Gļeba Panteļejeva radītais objekts. Pat piemiedzot acis uz faktu, ka tas milzīgajai melnajai telpai acīmredzami ir par mazu, sākumā fascinē virs izpildītāju galvām novietotais blāķis – it kā sirds, it kā horizontāli nosvēries torss, it kā Marsa ainava (gods kam gods, minētās gaismu mākslinieces darbs spēj pārvērst butaforisko veidojumu par visu ko). Otrreiz objekts "strādā", kad kā grāmata atveras melnajā izplatījumā, mazliet atgādinot sikspārņa spārnus un ļaujot uz savām miesām projicēt citas pieaicinātas speciālistes – videomākslinieces Sesilas Babjolas organizētās projekcijas. Panteļejeva objektam tas ir beigu sākums, jo nekas vairāk ar viņa radīto darbu nenotiek (90 procentus no izrādes laika!), toties Babjola sāk izvērsties. Pirmais efekts ir krāšņs – mirdzoši punkti iezīmē daudzsološas trajektorijas... toties otrā vizuālā zīme, kas aizņem nogurdinoši daudz izrādes laika – ekrāna sargātājam līdzīgu ģeometrisku laukumu "pofigiska" mija –, viļ, kaitina un galu galā traucē. Vēl ir trešais video specefekts – muļķīgā šriftā atrādīti fragmenti no Oskara Miloša dzejas. Te nu jāatzīmē, kas uzvedumā līdzinās īstai katastrofai – tā ir nevis kora solistes sirsnīgā vēlēšanās būt arī aktrisei, nevis Kristīnes Pasternakas iepriekšparedzamie tērpi, nedz arī visas dziedoņu grupas krišana gar zemi acīmredzot kādā izšķirīgā momentā (ko nepietiekami trenētai ausij grūti izskaidrot). Tik tiešām nekrietna ir uzveduma autoru attieksme pret tekstu, ko, ja darbu uzskatām par konceptuālu, diez vai varam nepamanīt. Varētu pieņemt, ka skatītājs pirms izrādes ir paguvis programmiņā (Ls 1,50) izlasīt Miloša dzejas un pat spējis iegaumēt to secību. Var pieņemt, ka skatītājam ir vienalga, kurš dzejolis un kādā valodā (es vismaz to nespēju noteikt) tiek izdziedāts. Bet man kategoriski nākas iebilst pret dzejas vizualizāciju uz ekrāna, kas sākas no frāzes centra tuvplāna un turpinās kā "atbrauciens" uz rindiņu kopumā. Konkrēti: ko jūs saprotat, ieraudzījis uz ekrāna burtu virknējumu "ve ir du", kas vēlāk izrādās sastāvdaļa no neticami skaistas dzejas rindas – "Nomaļu dzīve ir dubļu aukstajā krāsā"? Es sapratu, ka video, režijas un citām projektā iesaistītajām māksliniecēm dzeja nozīmē ne vairāk kā burtu ņirbu, ignorējot pat Rietumos pieņemto kārtību lasīt no labās uz kreiso pusi, nevis no vidus uz abām malām. Bet man tas nepatīk. Diriģents Kaspars Putniņš raksta, ka vēlējies veidot darbu, brīvu no "zemes saitēm" – sižeta, vēsturiskā konteksta, personāžiem, respektīvi, visa, kas koncertu varētu tuvināt izrādes formātam. Tas ir izdevies. Tikai tādā gadījumā nav skaidrs, kas tās par pastaigām, zīmēm, afektētiem žestiem, kurus tomēr atļaujas vokālās grupas dalībnieki. Ar operu tam visam sakara nav, neapvainošu radītājus, ja jau viņi šādu salīdzinājumu negrib. Ar teātri arī ne – kaut gan, ņemot vērā seno patiesību, ka vizuāls žests vienmēr ir spēcīgāks par skanisko, nav saprotams, kādēļ otrajam, laikam taču svarīgākajam, ar nevajadzīgu rosību tiek darīts pāri. Cik saprotu, Criptic teātri, režisori Ketiju un Radio kora grupu saista man neatminama "dvēseļu tuvība". Man dvēsele savukārt vēl atceras mūzikas vizuālo interpretāciju Anša Rūtentāla un viņa trupas prīmas Raimondas Vazdikas nesalīdzināmi pilnvērtīgākajā īstenojumā – jūs jau atceraties: dejas pret vēju utt. Tieši tādēļ nespēju nojaust, kāpēc klaiņojošs koris ir labāks par stāvošu, grezni ģērbts – par askētisku, bezpersonisks video – par vienkāršu titru mašīnu. Ja nu vienīgi, lai novērstu uzmanību no mūzikas kvalitātes un neļautu skatītājam, kas kā piekalts blenž neko neizsakošās videoprojekcijās, veidot pašam savu vīziju telpu. Tādēļ es labprāt noklausītos šo operu vēlreiz – bez formālas "animācijas". Kas zina, varbūt aizkustina. | |
| Atgriezties | |
