VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Iestudējuma atgriešanās Mārtiņš Vanags | |
|
Kādas Riharda Vāgnera operas jauns iestudējums gandrīz vienmēr ir notikums. Notikums ne tikai tāpēc, ka tas liek pat lielajiem operteātriem saliedēt visus spēkus – it īpaši, ja tiek iestudēts "Tristans un Izolde", "Parsifāls" vai "Nībelunga gredzens", – jo šo muzikālo drāmu uzvešana prasa iesaistīto personu vislielāko atdevi. Notikums tas ir arī tādā ziņā, ka ar operas apmeklētāju ideālā gadījumā kaut kas notiek – šeit es varu runāt vismaz par sevi. "Ideālā gadījumā" tāpēc, ka ne vienmēr iestudējums uz mani iedarbojas tik lielā mērā, lai varētu apgalvot, ka ar mani kaut kas ir noticis.
Nereti iestudējuma nemaz nav – diriģenta vadītais orķ estris spēlē, dziedātāji koncentrējas uz vokālo izpildījumu, un uz skatuves ir novietotas dažas butaforijas. Šādi uzvedumi visbiežāk sastopami tā sauktajos konservatīvajos opernamos – Vīnē, Berlīnē un Ņujorkā, un tas šķiet lielā mērā ne tikai tradīcijas, bet arī publikas pieprasījuma noteikts. Vāgnera mūzika visumā ir diezgan melodiska un ausij tīkama, tādēļ nav brīnums, ka noteiktai publikas daļai, iespējams, pat tās skaitliskam vairākumam nav nekādas vēlēšanās uz skatuves redzēt ko tādu, kas traucētu ļauties mūzikas skaņām. Vāgnera gadījumā jautājums, ar kādām "maņām" un kādā, tā sakot, līmenī iespējams uztvert dažādu mūziku, kļūst simptomātisks. Ieslēdziet kādu klasisko radio (mums gan ir palicis tikai viens!) un citu piecminūšu skaņ darbu rindā pēc kāda laika noteikti izdzirdēsiet "Mīlasnāvi" no "Tristana un Izoldes" fināla vai kādu "Nībelunga gredzena" "virsotni". Radio droši vien skan klusi, jūs dzirdat tikai solista melodiju ar orķestri fonā. Pierodot pie mūzikas uztveršanas šādā reprodukcijā, ar laiku var gadīties tā, ka, pārslēdzot uz kādu populārās mūzikas staciju, jūs arī dzirdēsiet melodiju, kurai izsekot būs vēl vienkāršāk, un varbūt jūs pat nemanīsiet nekādu lielu atšķirību. "Mūsdienās, skanot patafonam, ikviens var klausīties Čaikovski un vienlaikus ēst kāpostu zupu," – tā savu priekšstatu par mākslas darba likteni tehniskās pavairošanas laikmetā kādreiz raksturoja Zenta Mauriņa. Kafkas darbā "Pārvēršanās" ir kāda epizode – Georga (kurš pārvērties par vaboli) māsa Grieta spēlē vijoli, un Georgam – jau kā vabolei – šīs skaņas šķiet vilinošas, viņš dodas to virzienā, izbiedē klātesošos utt. Nabokovs, analizējot šo fragmentu, saka, ka Kafka vēlas norādīt uz kādu mūzikas īpašību – iespēju tikt uztvertai ar visprimitīvākajām maņām. To veicina popmūzikas izplatība, troksnis visapkārt. Ar vizuālo mākslu un tekstu esot citādāk. Patieš ām, nav redzēts, ka dizaina žurnālos tiktu publicētas Vāgnera uzvedumu skatuves fotogrāfijas vai ka avīzes pārpublicētu "Parsifāla" libretu. Sakāpinot šo Nabokova tēzi, būtu jāsecina, ka tie cilvēki, kuri popmūzikas trokšņu ietekmē ir nonivelēti tiktāl, ka Vāgners viņiem saistās ar labskanīgām meldijām, mūziku uztver kā insekti. Atgriežoties pie sākotnējā apgalvojuma, ka, klātesot labā Vāgnera operas uzvedumā, ar mani kaut kas notiek, neteiksim, ka šis "kaut kas" ir cīņa ar kukaini sevī, taču cilvēks piedzīvo kaut kādu pārvērtību, kuras cēlonis nav tikai mūzika. Mūzikai ir sava iekšējā loģika, mēs varam sekot tās ģeniālajai attīstībai daudzu stundu ilgumā, tomēr tās interpretācija ir neizbēgami saistīta ar iestudējumu, kurā mūzikas nepārvaramais spēks iegūst ar prātu uztveramas robežas. Iestudējums ne tikai "izskaidro" sižetu un izspēlē iesaistīto personu jūtu teātri – režisoram, scenogrāfam un citiem iestudējuma autoriem uz skatuviskās valodas meklējumiem vajadzētu raudzīties ne mazāk ambiciozi kā savulaik Vāgneram uz mūzikas un poētisko izteiksmi. Šis nav jautājums tikai par to, lai iestudējums atbilstu mūsdienām, jo tām var atbilst daudz kas, – runa ir par iestudējuma saistību ar Vāgnera mūzikas garu, kurā it kā ir paredzēta "vieta" iestudējumam ar tā mēģinājumu domāt par uzdoto tēmu vizuālā valodā. "Traģēdijas dzimšanā" Nīče raksta, ka viņš nespēj iedomāties "Tristana" trešā cēliena mūziku bez teksta, kas tai nepieciešams kā mežonīgajam Dionīsam racionālais Apollons, jo saskari ar tīro mūziku mūsu dvēseles varētu arī neizturēt. Līdzās tekstam, kura uztveršana gan sagādā grūtības pat labam vācu valodas pratējam – te var izlīdzēties ar libreta tulkojumu –, iestudējums savalda mūzikas tieksmi kļūt par vienīgo noteicošo iespaidu. Mūzikas, iestudējuma un tekstuālās poētikas nonākšanu sintētiskā attiecībā, ko raksturo šo trīs daļu savstarpēja "līdztiesība", Vāgners, kā zināms, sauca par Gesamtkunstwerk. Vāgnera operu uzvešanas vēsturi droši vien varētu aprakstīt kā nemitīgu līdzsvara zušanu un atgūšanu starp šiem trim Gesamtkunstwerk elementiem. Spriežot pēc tiem uzvedumiem, uz kuriem esmu bijis vai par kuriem esmu dzirdējis, patlaban Vāgnera operu uzvedumus varētu sadalīt divās daļās – tie, kuros iestudējums "ir", un tie, kuros tā "nav". Pie pēdējiem, tātad uzvedumiem, kuros iestudējuma "nav", var pieskaitīt lielāko daļu izrāžu jau raksta sākumā minētajos klasiskajos opernamos. Tur parasti ir augsts muzikālais līmenis – labi un dārgi dziedātāji un diriģents, taču iestudējums veidots kā fona informācija: nereti uz skatuves guļ tārpam vai fēniksam līdzīgs objekts, un dziedātāji pārvietojas naktskrekliem līdzīgos tērpos. Šos iestudējumus mēdz apmeklēt ja ne gluži Kafkas/Nabokova "kukaiņi", tad cilvēki ar ierobežotām prasībām pret Gesamtkunstwerk gan. Uzvedumi "ar iestudējumu" – tātad tādi, kuros tiek aicināts kāds nopietns režisors vai mākslinieks, kam tiek dota izpausmes brīvība, – ir diezgan reti sastopami. Tradicionāli šis princips ievērots Baireitas festivālā, kur pirmizrādi ik gadu piedzīvo kāda no repertuāra operām vai arī visas četras "Nībelunga gredzena" daļas. Uzvedumu "ar iestudējumu" vidū – vismaz to, kurus es esmu redzējis, – kā man šķiet, par ievērības cienīgiem pēdējos gados uzskatāmi divi: Kristofera Šlingenzīfa "Parsifāls" Baireitā un Bila Vaiolas "Tristans un Izolde" Parīzē (izrādīts arī Losandželosā). Šos divus uzvedumus vieno vēlme atgūt iestudējuma pozīcijas iepretim mūzikai, tieksme atjaunot līdzsvaru starp Gesamtkunstwerk sastāvdaļām. Abi uzvedumi tiecas pārņemt savā kontrolē visu uz skatuves notiekošo. Šlingenzīfs gluži kā kāmis savā alā uz skatuves ir sanesis visas iedomājamās pasaules lietas, sākot ar neona gaismām un beidzot ar pūkainiem dzīvnieku atveidiem, un mēģina piešķirt šo lietu plastiskai pārvietošanai uz skatuves kādu metafizisku, ar "Parsifālā" valdošās atpestīšanas ideju saistītu mērķtiecību. Vaiolam savukārt skatuve ir pārvērtusies par milzīga izmēra videoekrānu, uz kura visas operas ilgumā tiek rādīta filma, kuras dominēšana pār mūziku ir neizbēgama kaut vai tāpēc, ka kino redzējis cilvēks filmas soundtrack, par ko it kā kļūst "Tristana un Izoldes" mūzika, visdrīzāk uztver kā kaut ko pakārtotu uz ekrāna vērojamajam. Gan Šlingenzīfa, gan Vaiolas gadījumā iestudējums nav ne ilustrācija, ne komentārs operas darbībai, bet gan Gesamtkunstwerk vizuālā sastāvdaļa. Šajā mirklī būtu jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kāpēc tieši Vāgnera gadījumā ir iespējams runāt par vizualitātes līdztiesību muzikālās drāmas uzvedumā. Vāgnera mūzika, kā raksta Nīče, ir "kaut kas bezgalīgi vairāk nekā mūzika", un tas, starp citu, filozofam šķiet ļoti kaitinoši. Neiedziļinoties argumentācijas detaļās, šī "bezgalīgi vairāk" iespēju rada mūzikas saistība ar ideju, savas mākslas metafiziskais pamatojums, ko Vāgners uzsvēra vairāk par visu. Vāgnera operās nekas nenozīmē to, ko tas nozīmē, – visam ir kaut kāda dziļāka, daudz dziļāka jēga. Pučīni "Bohēmas" pirmajā cēlienā Kolēns, atnesis vīnu, iesaucas: "Bordo!" – un tas nozīmē tikai to, ka viņš ir atnesis Bordo reģiona vīnu, visdrīzāk – sarkanvīnu. Toties Vāgneram ikviens žests, vārds vai darbība tiek pakļauta pagrimšanai, atpestīšanai, mīlas transcendēšanai un citām filozofiskām idejām. Tādā nozīmē Vāgnera iestudējums ir "kaut kas bezgalīgi vairāk nekā iestudējums", jo tas nevar vienkārši ilustrēt to, kas notiek, jo tas, kas notiek, vēl nav viss – varbūt tas pat nav nekas. Te ir jānonāk pie, iespējams, svarīgākā punkta, ar kura palīdzību var raksturot Vāgnera iestudējumu atšķ irību no citiem. Proti, arī vizuālajā mākslā tas, kas ir redzams, vēl nenozīmē to, kas ir redzams. Attēlojuma veids paredz skatījuma veidu, kas savukārt ir interpretācija – metafizika, ja vēlaties. Vāgnera metafiziskā mūzika pieprasa metafizisku iestudējumu, ko var nodrošināt tikai gadījumā, ja iestudējums ir vizuālā māksla, nevis tehnika, plastika, teātris, fizika. Jāsecina, ka Latvijas Nacionālajai operai, sākot iestudēt "Nībelunga gredzenu", paveras lielas iespējas. Nezinu, vai uzveduma autori mūsu Operā balstās uz pieņēmumu, ka, pārfrāzējot Benjamina vārdus par kādu citu personu, Vāgners, būdams mūzikas vēstures lielākais izņēmums, vienlaikus ir tās lielākais sasniegums. Labā ziņa ir tā, ka "Nībelunga gredzens" pie mums – Vāgnera pilsētā taču! – vispār tiks iestudēts, un tas tiek darīts sadarbībā ar naudīgiem "norvēģu investoriem" – Bergenas festivālu. Tas gan nonāk zināmā pretrunā ar vienu no "Nībelunga gredzena" tēmām – zelta postošo varu, kas "melnā zelta" Ziemeļzemei, šķiet, tomēr nav atnesusi nekādu lielo postu... Tā kā katrai tetraloģijas daļai paredzēts savs režisors un scenogrāfs, visu ciklu lielās līnijās vienos tikai komponists Vāgners, diriģents Andris Nelsons un, domājams, daļa izpildītāju. Kādu efektu vai tam pretēju procesu šāda situācija radīs, prognozēt ir grūti, lai gan šķiet, ka Štefana Herheima iestudējums izraisīs mērenu skandālu, Viesturs Kairišs varbūt reabilitēs savu režisora statusu, Oskars Koršunovs – nezinu, bet Andrejs Žagars droši vien uzvedīs kaut ko kaislīgu. Kādā stāvoklī opera pēc četrām sezonām atstās Rīgu, protams, ir grūti pateikt, lai gan jācer, ka tas neatkārtos Vāgnera aprakstīto situāciju: "Rīgu es pametu vienaldzīgs un mierīgs, tātad ar tādām sajūtām, ar kādām Rīga izturējās pret mani." Arī parādos nevajadzētu iedzīvoties. "Nībelunga gredzena" visu četru daļu atgriešanās Rīgā pēc vairāk nekā simt gadu pārtraukuma ir ļoti liels notikums – ja ne gluži pārbaudījums ar "zelta varu" – Latvijas Nacionālajai operai. Vai tas būs tikpat liels notikums vai varbūt pārbaudījums mūsu publikai – šis jautājums, kā saka, paliek atklāts. | |
| Atgriezties | |
