VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kur ir zīmējumi? Nevis kastītē, bet diskā Alise Tīfentāle | |
|
Glabāt informāciju digitālā formātā – diskā vai serverī – ir daudz lētāk nekā izgatavot drukātu izdevumu, turklāt arī daudz modernāk. Vai arī ērtāk lietot? Ne vienmēr digitālais medijs ir labākā izvēle, bet mums ir arī daudz izdevušos gadījumu. Piemēram, "Digitālās darbnīcas" dažādie izdevumi (multimediju diski un mājaslapas internetā) izmantojami arī kā mūsdienīgi mācību līdzekļi pokemonu paaudzei – šodienas pusaudžu uzmanības limits laika izteiksmē ir dažas sekundes, bet viņiem tomēr kaut kā jāiemāna Rainis, Šekspīrs, Čaks, Vācietis un pārējie klasiķi. Un būtu smieklīgi iedomāties, ka Romeo vecuma čalis – rīdzinieks no vidēji pārtikušas ģimenes – veltītu savu dārgo laiku nevis datorspēlei, čatošanai vai draugiem.lv, bet gan garlaicīgi apdrukātu lappušu šķirstīšanai naktslampiņas gaismā. Vecākai, bet tikpat elektronizētai paaudzei mērķēts arī Orbita ceturtais izdevums (DVD un CD) – viņi nemaz nevar darīt citādi kā vien kārtējo reizi pārsteigt ar atturīgi vēsa hi-tech un patiesas sirsnības sajaukumu. Šoreiz sev raksturīgajā narcismā Orbita radījuši saviem dzejoļiem modīgus videoklipus, kuru visērtākais transportēšanas veids, protams, ir DVD, kā arī parastā CD pievienojuši dzeju teksta failos krieviski, latviski un angliski, dažus mp3 failus ar dzejas lasījumu, fona mūzikai skanot, un aizdomīgi apjomīgu mapi ar pašreklāmas fotogrāfijām (daļa no tām redzama iepriekšējā "Studijas" numurā). Arī Latvijas Mākslinieku savienības muzeja ekspozīcija internetā (www.lmsmuzejs.lv) ir baudāma – atbilstoši interneta specifikai te nav daudz teksta, kas tomēr ir pietiekami ātram ieskatam (tam arī visbiežāk tiek lietots internets, jo nopietnākām studijām jebkurā gadījumā jāmēro ceļš līdz oriģinālam).
Savukārt CD formātā pieejamais zinātniskais uzziņas materiāls par mākslu Latvijā 20. gs. 80. gados, kas būtu normāls darba materiāls katram vidusskolniekam, par kultūras speciālistiem nemaz nerunājot, var sagādāt ne vienu vien neērtību lietotājam, kurš, acis iepletis, lūkosies datora monitorā, noslaukot pa asarai (ne jau obligāti no aizkustinājuma, vairāk gan no monitora starojuma radītā iekaisuma). Iespējams, tas tādēļ, ka šajā gadījumā CD formātā iespiests materiāls, kas izskatās pēc nopietna drukāta izdevuma maketa, – tie parasti nepieļauj nekādas "vaļības" attiecībā uz teksta un attēla saspēli. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdotajā diskā publicēts "Robežpārkāpēji. 80. gadu māksla" – gluži vai enciklopēdijas sējums par mākslu un tās kontekstu 80. gados Latvijā, ieskaitot šķirkļus par ievērojamākajām personībām un nozīmīgāko mākslas notikumu analīzi. Te rakstveidā fiksēts, kāda nozīme šajā laikā bija Mākslas dienām un Brežņevam, ko nozīmē "Grupa "A"" un tieši kā visnotaļ autsaideriskās NSRD aktivitātes iekļaujas vispārējā Latvijas mākslas vēstures shēmā. Tekstu autori nenoliedzami ir cienījami un kompetenti – Jānis Borgs, Ramona Umblija, Laima Slava, Solvita Krese, Māra Traumane, Ieva Lejasmeijere, Ieva Astahovska, Stella Pelše, Elīna Hermansone, vizuālais materiāls – unikāls un pirmo reizi pieejams vienkopus un daudzmaz sistematizēts. Būtībā šādam diskam būtu jābūt pie rokas katram, kas nodarbojas ar aktuālo mākslas procesu analīzi un vērtēšanu, jo, kā jau ž urnāla "Studija" lappusēs secinājām, aplūkojot izstādi "Robežpārkāpēji", tieši šajā diskā iekļautā māksla un mākslinieki ir bijuši tie pravieši, kuri pasludināja pavisam jaunu mākslas principu atnākšanu. Taču gribot negribot nākas secināt, ka diskā ievietotie tekstuālie materiāli būtu daudz ērtāki lietošanai drukātā veidā pavisam prozaiska iemesla dēļ – nopietni, saturīgi teksti, kas sastāv no gariem teikumiem un daudz svešvārdiem, nav piemēroti lasīšanai datora monitorā. Varbūt lietotājam palīdzētu, ja teksti būtu sadalīti mazākās nodaļās, būtu ieviesti kādi vizuāli izcēlumi tekstā, būtu meklēšanas funkcija (pēc atslēgas vārdiem visā diskā vai tikai vienā tekstā) vai kaut vai iespēja vienkārši izdrukāt melnbaltu tekstu lasīšanai uz papīra. Varbūt palīdzētu arī vienkāršs satura rādītājs, kas ļautu ātrāk saprast, kur atrast meklēto. Turklāt digitālais formāts pieļauj arī video, audio u.c. multimediālu materiālu publicēšanu, kas "Robežpārkāpēju" gadījumā nāktu tikai par labu. Toties par tekstu izvietošanas principiem var teikt tikai to labāko - nodaļas "Konteksts", "Priekšplāns" un Post scriptum atbild uz daudziem jautājumiem par mākslas norisēm 80. gados, un tas ir īpaši svarīgi tai daudzsološajai paaudzei, kura tieši šajos gados dzimusi un kura šī laikposma pieminēšanu uztver ar tādu pašu bijību, ar kādu reizēm mazliet vecāki jaunieši klausās stāstus par "tiem sešdesmitajiem". Ieskats sociālajā kontekstā caur Jāņa Borga populārzinātnisko "jaunāko laiku vēstures" kursu ("Sabiedriski politiskās norises 80. gados") un pārējie apstākļus un vidi iezīmējošie raksti, manuprāt, ir pietiekami ticami un izglītojoši, lai tos rekomendētu pārskatīt neskaidrību gadījumos un strīdos par mākslu un politiku. Sanāk atkārtoties, bet šeit kārtējo reizi radās vēlēšanās tomēr turēt rokās drukātu materiālu – ne tikai ērtākas lasīšanas labad, bet arī lai ar baudu pasvītrotu tādus teikumus kā "Padomju tauta gandrīz vairs nestrādāja, jo bija jāseko sensacionālajām TV tiešraidēm no PSRS Augstākās padomes sanāksmēm". Iespējams, tā ir ne tikai šī konkrētā diska, bet vispār digitālo informācijas nesēju kopīga problēma – pagaidām neattīstītas iespējas personalizēt informāciju. Pieļauju, ka ne vienam vien rakstniekam, žurnālistam, kritiķim, pētniekam (un daudzu citu līdzīgu profesiju pārstāvjiem) nekas nav sirdi nomierinošāks un prātu apgaismojošāks kā vienmēr pa rokai nolikta "iemīļotā citātu grāmata" – citēšanai, uzziņai un iedvesmai visbiežāk izmantotais izdevums (tas var būt pavisam necila paskata biogrāfisku uzziņu krājumiņš, Vitgenšteina "Traktāts", Bībele, kāds Vonnegūta romāns vai jebkas cits), kura lappusēs laika gaitā sakrājušies pasvītrojumi, marginālijas, dažādu krāsu un izcelsmes grāmatzīmes u.tml. Taču grāmata diskā būs jauna, svaiga un tīra ikreiz, kad dators to atver, un nekādas piezīmes uz hronikas malām tur nepierakstīsi. Žēl! Līdzās konteksta iezīmēšanai apsveicama ir arī nodaļa Post scriptum (Ieva Astahovska) – hronoloģiski ierobežotos izdevumos parasti pietrūkst nojausmas, no kurienes tas viss un uz kurieni devušies aprakstītie varoņi. Turklāt te ieskicēti arī Latvijas mākslas modes attīstības virzieni, ko ienesa nākamā mākslinieku paaudze, kura sāka aktīvi manifestēties 90. gados. Ir viens tīri tehnisks iebildums – varbūt tas noder, gatavojot nākamo diska tirāžu: informācijas pielāgošanās spēja daž ādiem datoru monitoriem. Piemēram, atverot disku klēpjdatorā (tas taču izgudrots lietotāja ērtībai, tāpēc parasti ar sevišķi lielu monitoru neizceļas) vai kāda ierindas kantorīša datorā (to savukārt darba devējs ir aprīkojis ar standarta monitoru, jo parasts vidējais ierēdnis nav nekāds dizainers un platekrānu viņam nevajag), burti kļūst nesalasāmi sīki. Ja man nebūtu draugs programmētājs, spriedumi par 80. gadu mākslu Latvijā man paliktu noslēpums. | |
| Atgriezties | |
