VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gaismas ilūzijas Daiga Rudzāte | |
|
Kad braucu ar 14. līnijas metro, kas var kursēt pa sliedēm bez vadītāja – cilvēka, es domāju par to, kurp mūs novedis progress. Pretimsēdošo sejas pazemes apgaismojumā līdzinās dzeltenīgām maskām, es domāju par gaismu, kuras trūkums spēj novest līdz histērijai, un par to, ka uz Parīzi man patīk braukt ziemā, kad pēcpusdienas pilsētā ir pelēcīgi violetas, gaisma – mīksta, tā izceļ gaišās fasādes un izlīdzina grumbas sieviešu sejās, gaisma izskaidro Parīzes lielo, mistisko valdzinājumu. Šai laikā Aleksandra tilta zelts izskatās nespodri blāvs, un, kad, pie Sēnas stāvot, paraugies Notre-Dame virzienā, saproti, ka redzi kā Bresons. Kad iestājas krēsla, kūkas boulangerie izgaismotajos logos izskatās pēc Faberžē olām un uz tilta, kas savieno St. Louis ar Cité, ierodas akordeonists, kas katram par iemestajām naudiņām saka: Merci, mon amie. Satumstot tiek iedegtas elektriskās spuldzes dzīvokļos, un uz mirkli pirms slēģu nolaišanas gaisma publisko privātās telpas, ļaujot pa tām klejot svešinieku acīm, kuras izmisīgi cenšas gūt informāciju par citu dzīvi – gluži tikpat alkatīgi, kā skatītāji kinoteātrī sastingst mirklī, kad sāk darboties projektors. Es apceru, ka gaisma bija impresionistu progress un cik kāri šo netveramo substanci izmantoja Ogists Renuārs, maigi izsmērējot sieviešu formas un padarot viņu stāvus mirdzošus.
Parīzes ceļvedī Pariscope uzrādīta sinematēkas adrese. Rue Bercy jūtama trūdošu lapu nostalģiskā smarža, kas nespēj asociēties ar decembri. Gērija projektētā ēka dabā mani tomēr nesatrauc tik ļoti, kā ieraudzīta fotogrāfijās. Varbūt to pat var saukt par vilšanos, jo blāvi dzeltenīgajā dienā tā līdzinās pavisam parastam betona klucim, pret kuru aplūst vārgie saules stari. Tomēr saspringta pacilājuma sajūta nezūd, jūtos gluži kā Čehova trīs māsas – uz Maskavu, uz Maskavu... Žans Liks Godārs teicis: "Mēs studējām Lielo Meistaru ateljē, un šis ateljē saucās Sinematēka." Jaunatvēršana inlektuāļu, snobu un mediju aprindās izraisījusi emocionālu eksploziju, uzbudinot pat mākslas nogurdinātos ciniķus. Sinematēkai nav jānodarbojas ar mārketingu. Tās public relation veidojuši tie, kuri šodien – nepārprotami – ir teju dievi. Izstādē "Renuārs/Renuārs" skatītāji berzējas cits gar citu, mēģinot izcīnīt vietu pirmajās rindās. Šī ekspozīcija ir konceptuāli perfekts ievads jaunās izstāžu zāles darbībai, jo sublimē vienā veselumā divus cilvēkus un divus pilnīgi atšķirīgus medijus. Godārs rakstījis, ka kino neizauga no glezniecības un ka vienīgais izņēmums ir Žans Renuārs, jo viņa tēvs bija gleznotājs. Skatītāju uzmanības centrā ir viņi divi: publikas visvairāk mīlētais impresionists Ogists Renuārs, kura māksla nemitīgi atrodas Christie’s un Sotheby’s izsoļu namu reitingu augšgalā, un viņa tikpat slavenais dēls – kinorežisors Žans Renuārs, kas 1942. gadā izceļoja uz ASV, ieguva Amerikas pilsonību un 1975. gadā tika apbalvots ar Kino akadēmijas balvu par mūža ieguldījumu. (Žana Renuāra emigrācija šai gadījumā nevilšus kļūst par simbolisku franču nodevu no Parīzes un šī nama izstumtajam Amerikāņu centram.) Lai arī ekspozīcijas siž etiskā līnija, izmantojot dokumentus un fotogrāfijas, gluži pašsaprotami aizved pie citiem ģimenes locekļiem, tie – šai gadījumā – ir vien statisti, kas parādās atsevišķos mirkļos, lai paspilgtinātu notikumu gaitu. Izstādes vadmotīvs ir stāsts par to, cik lielā mērā mūsu dzīvi ietekmē bērnība, kas atstāj tetovējumus, no kuriem nav iespējams atbrīvoties līdz mūža galam, kā neviļus ar laiku sākam atkārtot vecāku žestus un runas manieri, kā kopējam to, kas ne vien tīk, bet savulaik kaitinājis; cik spēcīgi vecāki var manipulēt ar bērnu estētiskajiem uzskatiem un ideāliem. Žans Renuārs bija otrais bērns ģimenē, bērnībā tēvam paticis gleznot viņa zeltainās cirtas, kas kritušas pār pleciem gluži kā meitenei. Dzīvojot līdzās gan Parīzē, gan Francijas dienvidos, dēls tēva iespaidā gleznojis. Kad Ogists Renuārs 1919. gadā mira, daļas nedēļas vēlāk par Žana Renuāra pirmo sievu kļuva Ogista Renuāra pēdējā modele Katrīna Heslinga – vēlāk pazīstama kā mēmā kino dīva. 1924. gadā Renuārs, juniors, pārdeva vairākas tēva gleznas, lai sagādātu sev iespēju nodarboties ar kino. Viņš producēja pirmo filmu Une vie sans joie un tai pašā gadā debitēja režijā – La Fille d’eau. "Man šķita, ka kino slēpj sevī milzīgas, vēl neizmantotas iespējas, mani vilināja doma pārcelt uz ekrāna glezniecības kompozīcijas principus. (..) Es it kā nodevos franču žesta studēšanai pēc sava tēva un viņa paaudzes mākslinieku gleznām." Gaisma, kuras ilūzijas radīšana visu mūžu bija tēva primārais uzdevums, kļuva par dēla pamatinstrumentu. Šī izstāde bija apliecinājums divu pretpolu, divu atšķirīgu mākslas mediju tuvībai, un ekspozīcija bija iekārtota ar domu pēc iespējas pārliecinošāk un precīzāk atspoguļot savstarpējo mijiedarbību. Vairumā gadījumu glezna un ekrāns, kurā nemitīgi tika atkārtota konkrēta filmas epizode, bija novietoti viens otram līdzās, un vienkāršais paņēmiens izrādījās pat šokējoši iedarbīgs. Tikai daži piemēri: Une partie de campagne nepārprotami citē gleznu "Šūpoles"; enerģiskais veltījums feminismam – meiteņu deja filmā, ko var dēvēt par Ogista Renuāra laika Monmartras reinkarnāciju, – "Franču kankāns" ir parafrāze par "Dejām Moulin de la Galette dzirnavās", "Elena un viņas vīrieši" patiesībā ir Ogista Renuāra mākslas citātu apkopojums utt. Turklāt būtiski piebilst, ka bieži vien Žans Renuārs ne tikai pārceļ gleznu uz kino epizodi kompozicionāli, izmanto konkrētu gaismas spēles metodiku vai manipulē ar jau gatavu emocionālo enerģiju, viņš darbojas īsteni postmoderni, bieži vien vienkārši kopējot gleznu. (Varbūt šis apgalvojums skan nereāli Ogista Renuāra kontekstā – zinot, cik viņa tēli ir trausli, irdeni un gaistoši, šķiet neiespējami tos iekustināt, nezaudējot atrastā mirkļa vieglumu.) Svarīgi arī tas, ka izvēlētie kino fragmenti spēj dzīvot bez pārējās filmas miesas, tie ir pabeigti – lai arī izrauti no konteksta. Šai izstādē nozīmīga bija arī Orsē muzeja partnerība. Būdams viens no lielākajiem impresionistu mākslas glabātājiem, muzejs iekļāvis ekspozīcijā tos Ogista Renuāra "hailaitus", kuri redzami vai katrā nozīmīgā impresionismam veltītā izdevumā, mākslas vēstures grāmatās, tie tiek tiražēti pastkartēs un pavairoti kā plakāti. Tādējādi ne tikai izteikti nepārprotami bija nolasāma divu mākslu saplūšana – šī ekspozīcija piedāvāja izbaudīt Renuāru. Sižetiski tā izsekoja visām viņa mākslas tematiskajām līnijām: portreti, nesteidzīgi pikniki zaļumos, deju ainas – laimīga un rimta dzīve. Ikdienas harmonija, kas šodien ir ilūzija. Skaistās gāzes lampas, kas noslīgušas pār dejotāju galvām Moulin de la Galette kafejnīcā, ir viena no Renuāra pazīstamības zīmēm. Tās savulaik tikušas iedegtas, iestājoties krēslai. "Kālab lai māksla nebūtu jauka? Pasaulē ir tik daudz nepatīkamu lietu," teicis Ogists Renuārs. | |
| Atgriezties | |
