VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kur ņemt naudu kultūrai un kā to tērēt? Laima Slava Saruna ar Latvijas Republikas kultūras ministri Helēnu Demakovu 2005. gada decembrī. | |
|
Laima Slava: Gada nogalē sarīkotajā Kultūras ministrijas (KM) pasākumā par radošo industriju nozīmi valsts kultūrpolitikā tika runāts par izmaiņām KM darbības stratēģijā, akcentējot kultūras industriju nozīmi. Vai mainītas tiek prioritātes? Kā tas atsaucas uz kopējo kultūrpolitikas ainu? Helēna Demakova: Ja mēs lasām jaunās kultūrpolitikas vadlīnijas, tad ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas tiek vienīgi papildināts, nevis mainītas prioritātes. Mūsu misijas definīcijā skaidri formulēti ir gan nacionālie jēdzieni, gan izcilības jēdziens. Ar radošajām industrijām tam ir tikai pastarpināts sakars. KM tāpat nodarbosies ar visām daiļajām mākslām, bibliotēkām, muzejiem utt. – ar to, kas Eiropas nacionālā valstī ir pamatīgi subsidējams. Mani ļoti iepriecināja "Latvijas faktu" aptauja, kurā redzam, ka iedzīvotāji tikpat kā 100% uzskata, ka valstij gandrīz pilnībā jāfinansē Nacionālā bibliotēka, muzeji un Nacionālais simfoniskais orķestris. Tas nekādi netiek apšaubīts. Tā ka par kardinālām izmaiņām nav runas. Vienīgi – agrāk KM nenodarbojās ar visu plašo kultūras spektru. Un ar nelielām "piešpricēm", nelieliem inkubatoriem (protams, ne uz esošā rēķina, bet iegūstot līdzekļus klāt) var attīstīt veselas jomas, par kurām neviens agrāk nedomāja. Piemēram, KM nebija arhitektūras speciālista, nu jau mēnesi strādā jauna, enerģiska dāma. Pakāpeniski mēs pievēršamies arī dizainam, un pirmā ļoti lielā nauda pirmajam projektam no Eiropas ir izcīnīta – 100 000 latu Barbarai Ābelei un viņas komandai. Pirmo reizi nelielus līdzekļus esam piešķīruši kādai no modes parādībām. Bet vēlreiz saku: nebūs nekādas pārdales, tie ir klāt pienākušie līdzekļi. Taču arī to institūciju, kas jau darbojas, pašu ziņā ir diversificēt savu darbību. Pirmo reizi pamatbudžetā līdzekļi iedalīti Vizuālās komunikācijas nodaļai. Šī nodaļa nodarbojas ne tikai ar mākslinieku audzināšanu, audzēkņi no turienes iet arī uz reklāmu, bet nupat parādījies jauns mācību virziens, kam visciešākais sakars ar radoš ajām industrijām, – tā ir animācija. Animatori ne tikai darbosies kā mākslinieki, bet pelnīs arī lielu naudu. Un, kā kādreiz sacīja Raimonds Pauls, naudu pelnīt taču nav kauns! Mums ir ļoti svarīgi, lai nodokļu ienākumi būtu lielāki, tad mēs varēsim vairāk dot tām jomām, kuras subsidējam. Gan kino, gan arī grāmatniecība – tās ir tiražējamas lietas, tātad arī industrijas. L.S.: Ko ministre pati uzskata par aizvadītā ļoti aktīvā gada nozīmīgu panākumu? H.D.: Pirmkārt to, ka nākamā gada budžetā mēs redzam agrāk šķietami neiespējamo – algu paaugstinājumu kultūras darbiniekiem. Ar ļoti skaidru, kultūras darbinieku forumā nospraustu plānu, kādam šim pieaugumam jābūt nākotnē. Izpildītājmāksliniekiem, protams, algu kāpumam jābūt straujākam. Kultūrkapitālam ir nācis klāt miljons latu, līdz ar to var dažādot un paplašināt programmas, vairāk izvērst nacionāli nozīmīgos pasākumus, atbalstīt periodiku – tas viss ir! Un tad, protams, priecīgais notikums – parakstītais līgums ar "Aizkraukles banku". Laikmetīgajai mākslai būs miljons desmit gados un ne mazāk kā 100 000 latu gadā, kas ir ļoti svarīgs līguma punkts. Jo, ja bankai veiksies ar peļņu, tā dos vairāk nekā 100 000 latu. Tiem, kas mūs sākuši apsaukāt par "celtniecības ministriju", es gribētu pat zināmā mērā piekrist (visi panākumi te nepienākas mums, tomēr daļa pienākas) – gads sākās ar Ventspils bibliotēkas atklāšanu. Cita starpā, es pati izvēlējos tai mākslas darbus, Ventspils dome tos nopirka, un tie organiski iekļaujas bibliotēkas interjerā. Tur ir virkne jaunu autoru, un laikmetīgo mākslu tagad var apskatīties Ventspils bibliotēkā. Un tā visa gada garumā: Valmierā atklāja jaunu muzeju, Liepājā sāka jaukt nost veco kinoteātri, kur, es ceru, 2005. gadā ieliksim akmeni koncertzālei, esam virzījušies uz priekšu ar "Jaunajiem trim brāļiem" – ar katru projektu esam atšķirīgā fāzē. Ir parakstīts līgums ar Hill International, mūsu sabiedrībā, manuprāt, īsti nenovērtē, ko tas nozīmē. Tas ir tiešām pirmais lielais daudzmiljonu līgums, kas parakstīts par Nacionālo bibliotēku un ļoti tuvina šī projekta neatgriezeniskumu. Ir uzsākta virkne principiāli jaunu lietu, kuras no malas uzreiz nevar redzēt. Mēs ļoti aktīvi darbojamies arī elektroniskajā vidē, mums ir jauns kultūras vortāls, tas vēl jāprofesionalizē; mēs aktīvi strādājam pie kultūrkartēšanas, pie valsts kultūras pakalpojumu groza inventarizācijas, un drīz arī tas būs elektroniski redzams augošā, dinamiskā formā. Tas būs milzīgs atspaids žurnālistiem, reģionāliem plānotājiem utt. Tur labi cilvēki strādā – ir iesaistīts bijušais Kultūrkapitāla fonda vadītājs Māris Bērziņš. L.S.: Parasti visi pamana tieši pasākumus... H.D.: Ar "Pārsteidzošo Latviju" mēs ļ oti daudz strādājām, daudzi vakari Rīgā ir pavadīti ar franču žurnālistiem – ieguldītais darbs bija milzīgs, un gandarījums arī ir liels. Neizgāzāmies, kauns nav. Man personīgi negaidītu gandarījumu sagādāja "Sudmaliņas" – pasaules deju festivāls. Tas bija fantastisks vakars, kurā es biju, – ar dervišu dejām; visi tur bija fantastiski: latvieši, divas krievu trupas, grieķi, vācieš i... Un otrs – tie bija dziesmu svētki Stropu estrādē. Visu mutēs bija skolēnu dziesmu un deju svētki, arī ļoti nozīmīgi, tomēr man tā latgaliskā enerģija privāti daudz ko ir devusi. Fantastiska bija programma "Baltijas pērlē" un kā noslēgums visam – vēl nesenā Pītera Grīneveja vizīte Rīgā (iznāca ar viņu arī tikties). Mūsu pašu "Lielais Kristaps". "Arēna", protams, kā parasti spoža. Vasara pilna ar mūzikas festivāliem. Atkal ir sarosījušies reģionālie, pilsētu svētki – tos arī var dēvēt par industrijām; tika iedibināts jauns teātra festivāls Stāmerienā. Ir ļoti daudz, ko uzskaitīt. Rudens no pasākumiem bija pārblīvēts, un nedrīkst būt tā, ka trīs festivāli pārklājas un cilvēks neredz, ko būtu vēlējies un varējis, jo parasti mērķauditorija tomēr ir viena. Būs mans rīkojums janvārī, ka visām pakļautības iestādēm un visiem tiem, kas saņem Kultūrkapitāla fonda naudu, līdz maija beigām jābūt pilnīgi precīziem datumiem par paredzēto 2007. gadā. Tūrisma industrija mani īpaši uzrunāja – viņi savu darbu nevar plānot, ja gadu uz priekšu neredz, ko piedāvāt. Tikai tad var pārdot tūrisma paketes, kur kultūrai ir nozīmīga daļa. Līdz ar to Andrejam Žagaram būs līdz maija beigām jāpasaka pilnīgs repertuārs 2007. gadā – operas festivāls, pirmizrāžu datumi utt. Lielākā daļa sabiedrības nezina par kādu fantastisku izkustēšanos: turīgi Latvijas cilvēki, var teikt, ģeometriskā progresijā pērk pilis un muižas un saved tās kārtībā. Pazīstu vismaz septiņus uzņēmējus, kas ir iegādājušies un tātad saglābs nākamām paaudzēm šos namus. Mūsu tautai reizēm piemīt tāds kā skaudīgums, bet šajā gadījumā nevajadzētu skaust, jo pilis un muižas savulaik arī bija privātas ēkas un nekad nevarēs būt simtiem valsts uzturētu pieminekļu. Tā ir ļoti pozitīva tendence, kas liecina jau par zināmu rocību. Liepājas pili nopirka privātpersona. Aldis Plaudis, kas darbojas mecenātu padomē, ir uzņēmies rūpes par Mālpils muižu, izveidojot sabiedrisku organizāciju, kur darbojas arī Imants Lancmanis, Zaiga Gaile un citi. Viņi atjaunos ne tikai ēku, bet visu kompleksu, arī vēsturisko oranžēriju utt. Juris Dambis apliecina, ka vajadzīgā stingrā uzraudzība tur ir nodrošināta. Valstij un pašvaldībām ir savi īpašumi, bet bezsaimnieka vietām ir jāatrod saimnieks. Es uzskatu, ka šie objekti ir jāpārdod par latu, ja jaunais īpašnieks pieminekļu inspekcijas stingrā uzraudzībā noteiktos termiņos visu restaurē un ja publikai tiek dota iespēja noteiktos laikos tos apskatīt. L.S.: Kas tā par mecenātu padomi? H.D.: Nu mecenāti īsti tie nav – varbūt viens divi no viņiem. Tie ir vairāk kultūras atbalstītāji, sponsori. Bet šī padome darbojas. Šodien, intervijas dienā, pirmo reizi tiks pasniegta arī kultūras atbalstītāju balva (intervija notiek "Trīs brāļu" balvas pasniegšanas dienā; Kultūras atbalstītāju balvu ieguva Farida Zaļetilo par Marka Rotko centra Daugavpilī izveides iniciatīvu – L. S.). Sadarbību ar šo padomi mēs nākamgad domājam aktivizēt. L.S.: Rodas iespaids, ka ministre ļoti daudz braukā apkārt. Tieši pa Latviju. Vai tā ir apzināti izvēlēta stratēģija? Vai ir bijuši vēl kādi uzdevumi šeit, ne tikai pasākumu apmeklēšana? H.D.: Katru reizi es tiekos ar rajona kultūras darbiniekiem. Te veiksmīgāks man bija 2004. gada decembris, kad izdarīju "politisku spiedienu" uz vairākiem pašvaldību vadītājiem, kas kameru priekšā apsolīja, ka paaugstinās algas bibliotekāriem, un tas arī tika izdarīts. Esam ieguldījuši piecus miljonus latu "Gaismas tīklā" – tā ir tīrā valsts investīcija, un mēs ceram, ka viss notiks pēc plānotā grafika un bibliotēkās tiks ieviestas bāzes lietas. Bet, ja mums veiksies sadarbība ar Bila un Melindas Geitsu fondu, tad varēsim īstenot pilnu programmu. Mēs ļoti ceram, ka vinnēsim konkursā un dabūsim vēl kādus miljonus klāt. Viens no galvenajiem uzdevumiem man bija braukt un skatīties, kā šis "Gaismas tīkls" tiek ieviests. Tāpēc bibliotēka man vienmēr ir pirmā adrese, tad ir darba tikšanās ar kultūras darbiniekiem. Ir bijuši arī atsevišķi rajoni (pārsvarā Jēkabpils rajonā un Latgales pusē), kur esmu tikusies vienīgi ar bibliotekāriem. Tad es arī uzzinu visas viņu problēmas – ne tikai saistībā ar naudu, bet arī, ko cilvēki lasa utt. Man ir jāzina viss – ja mēs ceļam šo grandiozo celtni, tad vienlīdz uzmanība jāvelta pašvaldību bibliotēkām. To visi ir pamanījuši, ka tā ir pilnīga prioritāte. Otra lieta – man ļoti rūp reģionālie arhīvi. Jo tie visā kultūras sistēmā izrādījās pilnīgi bārenīgi. Algu pieauguma ziņā man vislielākais cilvēcīgais gandarījums ir par muzejniekiem un arhivāriem (kaut arī žurnālistus visvairāk interesē operas solistu algas). Ja cilvēkam līdz šim algā bijuši 109 lati, tad 40–50 latu klāt procentuāli ir liels pieaugums (it sevišķi, ja tas ir ārpus Rīgas), un tam ir jāturpinās. Reģionos ir bijušas arī interesantas konferences. Nupat Valmierā – konference par reģionālo kultūrpolitiku. Ļoti nopietnas darba tikšanās man bijušas Ventspilī – gan tad, kad bibliotēka tika būvēta (puse naudas tur bija valsts investīcija), gan arī plānojot rakstnieku un tulkotāju centru, ko vasarā tur atvērsim. Ventspilī veidojas interesants "Bermudu trīsstūris", kur varēs tā skaisti pazust – garīgā nozīmē: ir atklāts multimediju centrs un bibliotēka, un būs arī rakstnieku un tulkotāju centrs. Tāpat darba lietas ir bijušas Liepājā sakarā ar koncertzāli. Un tad, protams, ir arī pasākumi. Cilvēkiem grūti saprast, ka, ja ministrs grib kaut ko izdarīt, viņš nevar nemitīgi braukāt apkārt un griezt lentītes. Man daudz lietu tīri menedžmenta ziņā jādara pašai personīgi, tās nevar veikt valsts sekretārs utt. Daudz jaunu, labu ierēdņu ir nācis klāt – piemēram, Dace Neiburga, Una Segliniece, bet mēs tik un tā te lūstam no darbu pārpilnības. L.S.: Kas ir tas ministrijas darbā, kur jau procesa gaitā nevar iztikt bez ministres klātbūtnes? H.D.: Katrai globālai lietai – līdzekļu sadalei, dotācijām, kas teātriem nāks šogad klāt, utt. – man jābūt klāt pašai. Piemēram, vakarrīt es vienpersonīgi pieņēmu lēmumu, un man ir pilnīgi vienalga, ko citi iebilst. Valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka jāstimulē izcilības, un kā piemērs minēts Jaunais Rīgas teātris. 85 000 latu, kas ir KM pamatbudžetā teātru darbības stimulēšanai, līdz šim tika sadalīti pēc teātru konsultatīvās padomes ieteikuma. To es allaž esmu respektējusi. Bet viņiem ir tikai padomdevēja funkcijas. Es pieņēmu lēmumu, ka 50 000 tiek novirzīti Jaunajam Rīgas teātrim. Neviens santīms viņiem nav bijis jauniestudējumiem. Par viņu izcilajiem sasniegumiem tā nauda būs. Tādas lietas ierēdņi neizdomā. Precīzs lēmums, manuprāt, ir arī tas, ka nākamgad mēs sākam nodot savus īpašumus nekustamo īpašumu aģentūrai, un tā sāk jau trīs objektu rekonstrukciju. Pilnībā rekonstruēs Jauno Rīgas teātri un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeju ar tā filiālēm, daļēji – Lielo ģildi. Drīzumā mēs ejam uz Ministru kabinetu ar lielo plānu, kā līdz valsts 100 gadiem valsts īpašumā esošās 105 celtnes, kas ir KM rīcībā, savedam kārtībā. L.S.: Ja ir tik daudz darba uz vietas un ceļošana pa Latviju aizņem daudz laika, tad kāpēc šie braucieni liekas tik svarīgi? H.D.: Nav Rīgas un ārpuses. Tas ir kā cilvēka ķermenis. Iespējams, ka Rīga ir tā galva, bet katrs nadziņš arī ir vajadzīgs, tas viss vienā lielā organismā dzīvo, un tāpēc ir jābrauc un jāpēta, un jārisina lietas, kuras var atrisināt tikai ministra līmenī. Esmu ļoti aktivizējusi sadarbību ar kultūras inspektoriem. Kad atnācu uz ministriju, man teica, ka nolemts šo institūciju likvidēt, es domāju gluži otrādi – tā jānostiprina. Tā ir mana saikne ar reģioniem. Es visādi cenšos iekopt šis attiecības, arī viņiem 2006. gadā tiks paaugstinātas algas. Nekad es visu neuzzinātu ne par Cēsīm, ne par Kuldīgu, Liepāju un Madonu, ja nebūtu šīs saiknes. Man ir sajūta, ka Latvija ir vēl vairāk samazinājusies – bieži iznāk dienas laikā braukt no viena gala līdz otram. Bet – ar ko ministra darbs atšķiras no 90. gadu sākuma? Ir ērta maš īna, kurā var strādāt ar papīriem, un ir mobilais telefons. Es ļoti daudz maš īnā strādāju, zvanu, un man liekas, ka šoferis tagad ministrijā ir viens no kompetentākajiem cilvēkiem visās nozares problēmās! L.S.: Kultūras dzīvei svarīgi jautājumi risinās ne tikai Latvijā... H.D.: Jā, es daudz braucu arī uz ārzemēm, tur daudzas lietas man ir bijis jāizcīna. Grūtākais, kas man ministres darbā bijis līdz šim, nav iekšējās cīņas, tās gan patērē daudz laika, bet to visu es drīzāk ar vieglumu nesu. Bezgala smaga man bija tā diena Briselē, kad bija jārunā par līdzekļiem komunistiskā terora upuru piemineklim. Tagad, kad tas jau ir izcīnīts, viss ir citādāk – ES budžeta ailītē abi represīvie režīmi parādās kopā. Tā vairs nav deklarācija. Tas ir kaut kas vēl sakrālāks. Pirms tam gada garumā bija kuluāru cīņas, līdz pēdējam vēl Francija pretojās, jo kā tā var – nostādīt blakus abus šos rež īmus: fašistisko un komunistisko! Runa, ko es teicu pie ministru apaļā galda, kad mēs 25 ministri tur kopā sēdējām, paņēma no manis visus dvēseles spēkus. Viņi nolaida acis, lielākā daļa to negribēja dzirdēt. Nu, protams. Tāpēc, ka tā nav pieņemts. Ierēdnieciska gaisotne valda arī ministru tikšanās reizēs. Tomēr šo raundu mēs esam uzvarējuši, tālāk to pārņēma Eiropas Parlaments, tā cīņa ir izcīnīta, un Latvija to ierosināja. Martā ierosināja, maijā izcīnīja. Un tas patiešām bija grūti. Man ir bijis jābraukā, lai Operai būtu šie grandiozie kopprodukcijas projekti. Protams, ir jābrauc līdzi Valsts prezidentei, ja viņa saka, tas ir kā armijā – jāklausa. Četras reizes gadā ir kultūras ministru tikšanās. Divas formālas un divas neformālas. Ir neformāla tikšanās, ko rīko prezidējošā valsts par audiovizuālās politikas stratēģiju, – tas ir ļoti svarīgi, jo tur nav klāt ne padomnieku, ne ierēdņu, tiekas vienīgi ministri un komisārs. Es divas tādas tikšanās Kannās esmu pieredzējusi. Audiovizuālo lietu komisārs nāk ar priekšlikumiem, un ministri tos izskata. Būs nauda pirmo reizi kino mantojumam digitālā vidē. Tie būs grandiozi Eiropas projekti. Tas tiek ministru vidē izdiskutēts, un tur nav ko darīt ministram, kas nezina svešvalodas. Pilnīgi bezcerīgi. Citur var iet ar tulkiem, bet šeit tas nav pieņemts. Tā ir ātra, specifiska saruna četru stundu garumā, tas ir smags darbs. Un tieši tur man iepatikās Roko Butiljone, kaut arī viņa uzskatiem es ne vienmēr piekrītu, bet viņš bija visspožākais. Runājām gan par pirātisma, gan autortiesību problēmām. Man, protams, bija bieza papīru kaudze līdzi, es biju ļoti gatavojusies. Viņam tas viss un vēl vairāk bija galvā. Viņš ir izurbies cauri visām Eiropas lietām un audiovizuālajai politikai. Tur mums sākās – par draudzību es to nesauktu – savstarpējas profesionālas simpātijas. L.S.: Mans fundamentālais jautājums patiesībā šoreiz bija – kur ņemt naudu kultūrai, un kā to tērēt!? Jo mēdz taču gausties, ka mūsu nabadzīgajā valstī naudas nav, kur nu vēl kultūrai... H.D.: Valstī nauda ir. Ir arī daudz t.s. pelēkās naudas apritē – kāpēc lielveikali ir pilni ar cilvēkiem? Protams, ļoti lielai daļai ir grūti, ir inflācija, bet apritē naudas ir arvien vairāk. Nauda ir arī uzņēmējiem un bankām. Un tad ļoti svarīga ir motivācija. Svarīgi, kā runāt ar viņiem. Svarīgs ir personības moments. Kad tiks savests kārtībā Nacionālais simfoniskais orķestris – kvalitātes ziņā –, tad man jau ir aizrunāts cits miljons. Bet tikai tai brīdī, kad būs spožs maestro un augsta kvalitāte. Lai arī ienāk daudz atbalstītāju kultūrai – kā es atveru "Studiju", tā pie pasākumu reklāmām lasu: "Rietumu banka", "Hansabanka", "Aizkraukles banka", – un tās ir lielas naudas, kas ienāk! Tomēr jāatceras, ka tik mazā nacionālā valstī kultūra tiek dotēta. Valsts budžets ir pats galvenais. Vienīgais – mums pašvaldības šobrīd nav tik turīgas. Proporcijai vajadzētu būt tādai: 70% dod pašvaldības, 30% – valsts. Mums ir otrādi. Bet ļoti svarīga ir arī pašvaldības deputātu attieksme. Vents Krauklis, pie-mēram, saka: "Man ir jautājums – 10 latu atdot pensionāriem vai kultūrai? Tad es piecus latus atdodu pensionāriem, piecus – kultūrai." Tā ka vietējā politiķa mentalitāte arī ir svarīga. Un vēl man liekas, ka kultūras cilvēki slikti attiecas pret kultūras atbalstītājiem. Ļoti slikti. Aizmirst viņus paslavēt, pieminēt. Ar milzīgām aizdomām skatās, kāpēc tad viņi tā dara. Pārsvarā – vispār par viņiem aizmirst. L.S.: Pateicoties līgumam ar "Aizkraukles banku", ir sākti iepirkumi jaunajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Tas mūs kā vizuālo mākslu ž urnālu īpaši interesē. Tātad – starptautiskās ekspertu padomes locekļi ir Helēna Demakova (Latvija), Raminta Jurenaite (Lietuva), Sirje Helme (Igaunija), Māreta Jaukuri (Somija), Norberts Vēbers (Vācija), Leonards Laganovskis (Latvija), Raitis � mits (Latvija), Gints Gabrāns (Latvija), Ernests Bernis, "Aizkraukles bankas" līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs (Latvija), un Astrīda Rogule, Laikmetīgās mākslas muzeja konsultante (Latvija). H.D.: Ar visu to, ka smalks ir pirkuma nolikums un tikpat smalks arī dāvinājumu nolikums (muzejs neņ ems pretī vienkārši kaut ko tikai tādēļ, ka tas tiek dāvināts vai novēlēts) un ir ļoti strikti kritēriji, pirmajā sēdē bija tāda taustīšanās. Lielās līnijās tika izdiskutēts, ka kolekcijas veidošana tomēr ir ļoti radoša, ka tas nevar notikt pēc strikta ģenerālplāna: noteiktā laikā noteiktu darbu skaitu vai iztērēt noteiktu summu. Ir jāsāk ar dažiem spožiem darbiem. Es gan pati biju klāt vienīgi pie nolikumu radīšanas, pie pirmo mākslas darbu apspriešanas un pirmā dāvinājuma pieņemšanas. Norberts Vēbers, viens no starptautiskās ekspertu komisijas locekļiem, uzdāvināja Tuomo Manninena fotogrāfiju sēriju no savas kolekcijas topošajai muzeja kolekcijai. Manninens ir viena no starptautiskām zvaigznēm, piedalījies Venēcijas biennāles Aperto daļā, šī sērija ir interesanta ar to, ka bildēta Rīgā 90. gadu vidū. Viņš fotografēja dažādas cilvēku grupas. Tad mēs Mārai Lācei "no deguna nocēlām" divas gleznas, par ko viņa ir ļoti pikta uz mums, bet Māra ir labsirdīga, gan jau salīgsim mieru. Jo es izrunājos ar Imantu Lancmani par viņa Kalētu sēriju – tā taču ir konceptuāla māksla! "Nu protams," viņš atbildēja. Tātad šis darbs vairāk piederētu Laikmetīgās mākslas muzejam. Iegādājāmies divus sērijas darbus ar domu, ka iepirksim visu sēriju. Martā tad mums būs četri spoži darbi. Viņi (jau bez manas klātbūtnes) nolēma vēl nopirkt divas instalācijas: F5 Rīgā vēl neredzēto darbu Timewillshow, kas jāsāk jau krietni restaurēt, un Kristīnes Kursišas "Karmas diagnostiku". Izdiskutēja arī par nākamiem darbiem, kas būtu pērkami no latviešiem. Visi draudzīgi vienojās un noskatījās absolūti ekselentu firmas Exigen Latvia prezentāciju par iekšējo vēstkopu, kur elektroniski tiek ievietoti visi darbi, ko katrs eksperts piedāvā. Ar to strādā Astrīda Rogule kopā ar Inesi Baranovsku, kuru arī mēs piesaistām šim projektam, un domāju, ka šis darbs viņai nebūs sliktāks par iepriekšējo – arī ļoti radošs. Tas nozīmē būtībā sākt jau aprakstīt kolekciju. Mums ir jāveic milzīgs priekšdarbs pirms katras tikšanās – mēs tiekamies četras reizes gadā. Pirms tam viss notiek elektroniski. L.S.: Un kas bija nākamo iepirkumu diskusijas objekti? H.D.: Tas, ko viņi apsprieda man aiz muguras, manī raisīja pilnīgas šausmas. Viņi ir runājuši par Oļega Tilberga "Kukaini" – Berņa kungam no bankas tomēr ir stiprāki nervi nekā man, jo man grūti iedomāties, kur tagad varētu novietot lidmašīnu ar kājām gaisā un kur tad to pēc tam glabāt. Arī lielie, bagātie pasaules muzeji domā ļoti racionāli. Tātad, jau dodot plānošanai, projektēšanai uzdevumu, jāparedz āra daļā vieta šai lidmašīnai – nu tur ir stipri jādomā! Turklāt šī darba sastāvdaļa ir bites – kā tad tās visu laiku tur cirkulēs? Es domāju, pie šī objekta vēl ir jāatgriežas, jo Oļegam ir arī citi izcili darbi. Ir jābūt tomēr drusciņ tuvāk zemei. L.S.: Nu jā, kaut vai cita lidmašīna – tā, kas bija miglā personālizstādē Nacionālajā mākslas muzejā... Tomēr – kāda ir kopējā politika darbu iepirkumiem muzejam? Kas piedāvā darbus iepirkšanai? Pašlaik, šķiet, ja neskaita dāvinājumu, runa ir vienīgi par latviešu māksliniekiem... H.D.: Nē, nē, runa ir par Baltijas jūras reģiona māksliniekiem. Bet labi sagatavojusies uz šo sēdi bija tikai Raminta. Tādēļ tika nolemts šoreiz pievērsties vienīgi Latvijai. Darbu sarakstu piedāvā eksperti. Konsultēties katrs var, ar ko vēlas, bet elektroniskā vidē jānāk ar savu sarakstu. Tehniskais nodrošinājums gādā par attēliem, kas tiek pievienoti. Tos arī mēs izdiskutējam. Mums ir bijušas jau vairākas interesantas sarunas ar Berņa kungu. Viņam ir ļoti labi kontakti ar klientiem Krievijā, un dārgā krievu māksla mums būs jāpērk par šo klientu naudu. Viena lieta ir starpvalstu attiecības, bet māksla tur ir brīnišķīga, un to vajag arī iegādāties. Kad apgriezieni būs uzņemti, tad jāstrādā ar Ziemeļvalstu institūcijām, un gan jau mēs kaut ko izcilu dabūsim, arī netērējot bankas naudu. L.S.: Kādi tomēr ir iepirkumu programmas kritēriji? H.D.: Tas, ko šī cilvēku grupa izvēlas un piedāvā. L.S.: Bet muzeja paša stratēģija? H.D.: Par to mēs diskutējam. Ir t.s. mission paper – šī te misija. Tā ir mūsdienu māksla. Tā ir tik daudzveidīga, ka vienā teikumā to nevar ielikt, par to jāraksta un tiek rakstītas grāmatas. Kritērijs ir konsenss šo deviņu cilvēku starpā, viņu līdzšinējā profesionālā pieredze un viena no bankas īpašniekiem entuziasms. Viņš vienīgais nav eksperts, bet līdzsvarojošais spēks, viņš tur ir "ministru prezidents". Noteicošais ir ekspertu priekšatlase, pamatojoties uz viņu dzīves un profesionālo pieredzi. Es domāju, mums ir brīnišķīgi speciālisti ar milzīgu pieredzi, kā profesores Mareta Jaukuri un Raminta Jurenaite, Sirje, kas ir jaunā muzeja direktore Tallinā, Norberts, kurš ar Baltijas reģiona mākslu ir nodarbojies visu dzīvi un labi pazīst arī latviešu mākslu. Latviešu mākslinieki Leonards Laganovskis, Raitis Šmits un Gints Gabrāns nav nevienā grupu cīņā iesaistīti, un tas ir ļoti svarīgi. Visi viņi nāk ar saviem piedāvājumiem. L.S.: Vai tas tomēr neveido eklektisku ainu? H.D.: Laikmetīgās mākslas muzejos ir eklektiskas kolekcijas, to vienkārši diktē veselais saprāts – ir jābūt ž anriskai daudzveidībai! Nevar koncentrēties tikai uz glezniecību vai tikai uz instalācijām. Šobrīd mums ir unikāla iespēja kļūt par visprogresīvāko muzeju, elektronisko mākslu kolekcionējot. Jaunajā bibliotēkā arī, es ceru, mēs to kolekcionēsim (tur gan ar autortiesībām un komercnoslēpumiem ir daudz nopietnākas problēmas). Jo mājaslapas arī ir radošas. Vienkārši izcilas. Mums ir iespēja kļūt par labāko muzeju, kolekcionējot elektronisko mākslu, kas varētu būt viens no mūsu profiliem. Skaidrs, ka ir jābūt visam: fotogrāfijai, glezniecībai, tēlniecībai, instalācijām. Pati dzīve ievieš korekcijas. Būs Mindauga Navaka izstāde Rīgā – un domāju, ka atbilde jau skaidra! Tā ir tīra tēlniecība, bet lai kāds pasaka, ka tā nav mūsdienu māksla! L.S.: Nākamā gada stratēģija un prioritātes? H.D.: Pirmām kārtām varēs jau plūkt augļus. Un viens no lielākajiem gandarījumiem man ir tas, ka, minimums, trīs spēlfilmas tiks pabeigtas. Beidzot mēs ejam uz to, kā bija Rīgas kinostudijas ziedu laikos. Es ceru, ka tiks pabeigta arī "Mona" un jauniešu filmiņa, tad runāt varēs pat par piecām. Ir iedota sēklas nauda, un viss notiek ar Poškus filmu, un Streiča filmai jau ir iestrādes. Process ir reanimējies, un kino nauda ir ne tikai dubultota, bet pat vēl vairāk, ja ņemam vērā, ka Kultūrkapitāla fonda pieaugums visvairāk ir ticis kino. To ir izdevies dabūt pamatbudžetā. Nozare atdzimst. Prioritātes, protams, ir turpināt strādāt pie lielajiem projektiem, arī lielajiem projektiem reģionos – kā koncertzāle Liepājā; ieviest "Gaismas tīklu" un nopietni strādāt ar Gētes fondu, kas ir ļoti darbietilpīgs process. Un, protams, ir jāstrādā pie 2007. gada budž eta. Tās vienmēr ir cīņas valdībā. L.S.: Tas būs arī Eiropas atbalstīts budžets... H.D.: Protams, tas tā ir – ir jāskatās valstī kopumā, tomēr katrs ministrs jau cīnās par savu nozari. Tas ir tikai normāli. L.S.: Bet ko ministre pati vēlētos nākamajā gadā, tā teikt – priekš sirds? H.D.: "Priekš sirds" gribētos, lai "Rings" (Vāgnera tetraloģija "Nībelunga gredzens" – L.S.) izdotos, tas tomēr ir viens no 21. gadsimta projektiem! | |
| Atgriezties | |
