VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Izglābtais mantojums
Dace Lamberga
 
Neatceros otru izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē, kurā būtu eksponēti dažādos materiālos radīti tik stilistiski un vēsturiski atšķirīgi darbi, ko apvieno patiešām cēla ideja – saglabāt un atjaunot mūsu kultūras vērtības. Restauratoru skate "Pagātnes lappuses, š odienas aktualitātes" (organizētāja – Latvijas Restauratoru biedrība)  bija tikai neliels ieskats, kas mākslas glābšanas un atjaunošanas jomā izdarīts pēdējos deviņos gados un kas tiek turpināts, jo bija eksponēti pat darbi restaurācijas procesā. Pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursiem un restaurācijas nozares attīstības mērķprogrammai, arvien plašākā mērogā pieejama mūsdienu tehnoloģija, tomēr tā nekad nespēs atsvērt cilvēka roku prasmi. Izstāde ļāva pētīt un apbrīnot tieši šo zināšanu, tehnisko iemaņu un milzīgās pacietības apvienojumu, kas no šķietami neglābjamām papīra driskām, sadauzītām skulptūrām vai bojāta audekla ar nobirušu krāsas slāni spēj atjaunot darbu tādā līmenī, ka neprofesionāļa acs labojumus pat nesaskatīs. Tāds būtībā ir mērķis, jo, restaurētajai lietai nonākot paredzētajā vidē – muzeja ekspozīcijā vai interjerā –, skatītājam nemaz nav jāzina, kādas pūles veltītas tās konservācijai un atjaunošanai.

100 eksponātu pārstāvēja visdažādākās tehnikas un materiālus un līdz ar to visatšķ irīgākās lietas – glezniecību uz audekla, metāla un koka, zīmējumu, grafiku, iespieddarbus, rokrakstus, keramiku, akmeni un koku –, sniedzot vizuālu izklāstu, kā Latvijā darbojas dažādu nozaru vecmeistari (restauratoru kvalifikācijas augstākā pakāpe), meistari un pat mācekļi – Latvijas Mākslas akadēmijas studenti. Mēs iepazinām gan tādus vizuāli efektīgi paraugus kā Pjotra Sokolova romantiskais 19. gs. vidus akvarelis "Sievietes portrets" (rest. Velga Opule) un 18. gs. Kusas muižnieka apkaltā ceļojumu lāde (rest. Ģirts Bērziņš, Maruta Eiduka, Raitis Rugēvics), gan pavisam sīkas un smalkas lietas, kā Vjatlaga nometnes ārsta Jāņa Šneidera uz cigarešu papīra rakstītais mirušo saraksts (rest. Ārija Ubarste), kura tehnoloģiskā apstrāde prasa ne mazāk nopietnu prasmi.

Neprofesionālim liekas – kas gan var būt briesmīgāks par saplēstu gleznas audeklu, bet, kaut arī šāds bojājums izskatās pietiekami efektīgi, izstādē to reti redzēsim, jo tā glābšana nesagādā īpašas problēmas. Daudz būtiskāka restaurācijas procesa sastāvdaļa ir audekla dublēšana, krāsas slāņa un grunts nostiprināšana, tonējumu veikšana, ko nu katra glezna prasa. Speciālisti, kuri pūlējās glābt no bojāejas Leonardo da Vinči ar temperu uz apmetuma gleznoto "Svēto Vakarēdienu" (Santa Maria delle Grazie, Milāna), atzina, ka strādā kā mīnu laukā, jo nevar paredzēt, kādus pārsteigumus nākamajā virsmas centimetrā slēpj dižā meistara eksperimenti. Restauratoriem tiešām nepieciešamas milzīgas zināšanas jomās, kurām ar mākslu maz sakara. Tāpēc izstāde bija veidota zināmā mērā kā izglītojoša programma, svarīga gan kolēģiem, gan skatītājiem. Visiem darbiem bija pievienota, dažkārt pat visai šokējoša, objekta pirmsatjaunošanas stāvokļa fotogrāfija un lakonisks procesa apraksts, kas ir būtiska restaurācijas zinātniskās puses sastāvdaļa. Tomēr jāatzīst, ka tekstu valoda bija pārāk smagnēja un profesionāla, jo pat mani, kaut arī šo to zinu no restaurācijas terminoloģijas, tā dažkārt mulsināja.

Izstādes pamatmērķis bija ne tik daudz eksponēt šedevrus, kā apliecināt profesionalitāti šķietami neglābjamās situācijās. Pēc Etjēna Morisa Falkonē parauga 19. gs. veidotais porcelāna biskvīta amors nebūt nav izcilākais tēlniecības paraugs, taču apbrīnojama ir Janas Lībietes un Intas Tiltiņas uzņēmība to "salikt kopā" no 115 sadauzītiem fragmentiem. Ne mazāk efektīga ir krāsainās litogrāfijas "Miforta cirka afiša" (rest. Ramona Tālberga) atdzimšana no, liekas, pilnīgi bezcerīgi saplēstiem papīra gabaliem. Ar efektīgu gaisīgumu un tonālo smalkumu fascinēja 18. gs. otrās puses sievietes tērps no Skaistkalnes baznīcas kapenēm, ko pēc neveiksmīgas 20. gs. 60. gadu apstrādes šogad "no bojāejas glābusi" Rundāles pils muzeja restauratore Daira Līdaka. Pilnīgi loģiski, ka Rundāles pils muzeja restaurācijas darbnīca, ko izveidoja un līdz 2003. gadam vadīja Ieva Lancmane, bija pārstāvēta visdaudzveidīgāk. Kopš 20. gs. vidus, kad pati pils Imanta Lancmaņa vadībā mērķtiecīgi atdzima kā Fēnikss no pelniem, rundālieši ieguvuši vislielāko pieredzi, un interjeriem nepieciešamās gleznas, mēbeles, krāsnis, lustras un dekoratīvās mākslas priekšmeti tiek restaurēti piecās darbnīcās. Stājglezniecību pārstāvēja Luija Karavaka gleznotais Kurzemes prinča Pētera Bīrona portrets (rest. Ieva Lancmane), keramiku – ar kobaltu apgleznotais māla krāsns vainagojums (rest. Maija Banķiere), mēbeles – no salauztiem fragmentiem atjaunotais Žakoba stila krēsls (rest. Vilnis Līdaka).

Rīgas Doma baznīcas ērģeļu prospekta 18. gs. kokgriezumu fragmenti, kas atjaunoti SIA Restore paspārnē, sniedza unikālu iespēju tuvumā aplūkot šo baroka mākslas šedevru. Patiešām svarīgi, ka restaurācijas iespējas izmanto arī baznīcas, ko apliecina Ludzas Sv. Tadeuša kapelas polihromā kokgriezuma "Kristus pie krusta" (18. gs.) atjaunošana pirmatnējā izskatā (rest. Inese Indrikova). Landskoronas katoļu baznīcā, tālajā Krievijas pierobežā, sirds smeldza, skatot spēcīgi bojāto Sofijas Karņickas portretu, vienu no retajiem Latgales 19. gs. kultūras paraugiem, un tāpēc tiešām milzīgs gandarījums, ka draudze to atguvusi sākotnējā izskatā.

Katrs restaurators bija pārstāvēts ar pietiekami efektīgu un Latvijas kultūrvidei nozīmīgu objektu, tomēr izstāde "stihiski" bija izveidojusies kā pārskats par padarīto, bet ne kā vizuāli saistoša intriga skatītājiem, kas ir mūsdienu ekspozīcijas viens no uzdevumiem. Arhaiskas pieticības pieskaņa bija darbiem pievienotajiem ne vienmēr kvalitatīvajiem un formātā pārāk mazajiem fotoattēliem ar pirmsrestaurācijas bojājumiem. Vislielākie iebildumi attiecas uz muzeja vestibilā eksponētajām fotogrāfijām un tekstiem, kas var derēt tikai kā kādas konferences stenda referāts. Patiešām nozīmīgi pasākumi, kā, piemēram, Brāļu kapu, muižas ēku un 1786. gada gleznojuma "Pēteris I Rīgā" (rest. Rita Plaude) restaurācija bija atspoguļota pieticīgā padomju laika sienasavīzes līmenī. It īpaši žēl, ka nebija pienācīgi izcelta Krāslavas Sv. Ludvika Romas katoļu baznīcā nesen jaunatklāto Filipo Kastaldi 18. gs. 60. gados gleznoto unikālo fresku restaurācija. Pie mūsdienu tehnoloģijas iespējām kaut dažas efektīgas lielformāta digitālās izdrukas ļautu patiesāk izjust un izprast restauratora profesijas unikalitāti.

 
Atgriezties