VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Glezniecībai būt! Daigas Krūzas un Lāsmas Kondrātes gleznu izstāde galerijā "Bastejs" no 14. februāra līdz 5. martam Diāna Barčevska | |
|
Pievērsties klasiskiem plastiskās mākslas izteiksmes paņēmieniem nu jau par postkonceptuālu sauktā laikā var provocēt dažādi apstākļi – profesionāla interese par akadēmiskām lietām, radošo potenču apsīkums jaunajos medijos un, lai arī cik ciniski tas skanētu, reālais mākslas tirgus, kura aktivitāti Rīgā stimulē galerijas (nevis muzeji ), un šeit pamatmateriāls ir gleznas. Nu jau kādu laiku pienāk signāli, ka latviešu mākslinieku vidē ir atgriezusies interese par glezniecību un nepamatotas ir izrādījušās šī mākslas veida norieta prognozes. Ne velti katru gadu Tērnera balvai nominēto mākslinieku vidū ir arī gleznotāji. Glezniecība transformējas konceptuālās mākslas pavadā vismaz tādā veidā, ka mākslinieki par prioritāti uzsver sekošanu savām izjūtām, kas rezultējas mākslas produktā. Daiga Krūze par savām gleznām izstādē “Jāiet pastaigāties” saka: “Man ir svarīgi gleznot sajūtas. To, kas man ir tik ļoti tuvs. Tas ir kaut kas dziļš. Šajā izstādē – ilgošanās pēc mājām.” Tūlītēju kopiespaidu par izstādi veido spilgti lielformāta darbi, kuros krāsa lietota kā patstāvīgs un spēcīgs mākslinieciskā efekta sasniegšanas līdzeklis. Ekspresīvi klāti lieli krāsu laukumi veido daudzkrāsaini vibrējošas ainas, kurās kā kompozīciju organizējošs elements izmantots ceļa motīvs. Gleznas ir efektīgas un tiešas savā pašizteiksmē. Tīru krāsu kombinācijas iezīmē ainavas aprises, kurās ne miņas no atmosfēriskuma un tonalitātes. Mākslinieces otas triepiens ir organisks un virtuozs, tas veido dinamisku vidi, kas pilna dzīvesprieka. Intensīvas, spilgtas krāsas, izteikta abstrakcijas līmeņa pakāpe veido dekoratīvas ainas, kas atsauc atmiņā fovistu izteiksmes paņēmienus. Post-postmākslinieciskā laikā, kad glezniecībā ir grūti atrast kādu jaunu izpausmi, vēsturiski akceptēto formālo paņēmienu lietojums var vainagoties ar veiksmi, ja izdodas izteikt savu homo sapiens individualitāti un noformulēt to. Tā ir zelta ādere, jo kā bioloģiska parādība nemēdz atkārtoties. Savdabīgo emocionālo ekspresiju, kura ir klātesoša visos darbos, var skaidrot ar mākslinieces ļaušanos savām izjūtām un to sapratni. Tas ir pirmais solis uz izdošanos. Tādā situācijā nav svarīgs motīvs un lietoto paņēmienu arsenāls. Daigas Krūzes gadījumā teikt, ka viņa glezno ainavas, – ir nepateikt neko. Viņas ainavām ir drīzāk konceptuāls, ne saturisks pamatojums. Ainavisko vidi māksliniece izvēlējusies, lai izteiktu savas izjūtas, viņai esot intīmi ikdienišķā vidē. Jādomā, šo iedvesmas impulsu varētu attiecināt arī uz izstādē esošām abstrakta rakstura kompozīcijām, tomēr ceļa motīvs palīdz koncentrēties, tāpēc par pārliecinošākām var dēvēt tās, kurās jaušams gājiens kā virzītājspēks. Tādējādi ceļš kļūst par saturisko un formālo dominanti, kas izsaka gleznotājas māksliniecisko uzdevumu. Ceļš – tas vienmēr ir romantiski, raisa fantāziju, un, ja vēl to papildina ar intīmām noskaņām, kuras izriet no darbu nosaukumiem (“Rembo. Šurp”, “Suņa prieks” un “Jāiet pastaigāties”), veidojas lirisku ainu kaleidoskops, kas izskaidro mākslinieces izteikumus par darbu iedvesmas avotiem. Otrs svarīgs aspekts, bet varbūt tas ir pirmais, kas stimulējis mākslinieci fiksēt savas sajūtas glezniecībā, ir daba: “Ņemt dabā un izlaist to visu caur sevi.” Šķiet, to apgalvojuši visi pasaules ainavisti. Interesantākais šajā apstāklī ir tas, ka nav divu vienādi uzgleznotu ainavu. Tāpēc jau lietojam izteicienus: Bērziņa brūnais un Kalniņa pelēkais. Krūzes Latvijas ainava ir specifiska sava temperamenta un individuālās noskaņas dēļ. Viņas darbi noteikti ir to jauno latviešu gleznotāju vidū, kas atdod cerību glezniecībai būt. Otra gleznotāja, kas galerijā izstādījusi savus darbus, ir Lāsma Kondrāte. Akts – tikpat klasisks žanrs, turklāt vienmēr izpelnījies nedalītu uzmanību. Izstādē redzamie gleznotie sieviešu ķermeņi pretendē uz tēmu “sieviete sarunā ar sevi” (no autores), varbūt tāpēc ir grūti ar tiem dibināt kontaktu. Galveno uzmanību māksliniece vērsusi uz sievietes ķermeni, sejas it kā atstājot nesaskatāmas vai tādas, kas nepaliek atmiņā. Šeit nav gandrīz nekādas individualitātes. Darbi it kā iestrēguši starpposmā starp Rituma Ivanova konceptuālo reālisma paveidu un salkanu salonismu. Tēli ir statiski un nedaudz eksaltēti, tāpēc ir pretrunā paši ar sevi, jo saruna nevedas. Gleznotie ķermeņi ir tikai ķermeņi, bez sajūtām. Gandrīz akadēmiski gleznoti, tie tomēr izvairījušies no jelkāda jutekliskuma, uz ko provocē šis žanrs. Iespējams, tas ir tādēļ, ka māksliniece lieto visai ierobežotu krāsu gammu – tikai dažas tonālās nianses bronzīgajos ķermeņos. Akts kā konstants izteiksmes veids nav viegls, tomēr arī tajā ir iespējams pilnvērtīgi realizēties. | |
| Atgriezties | |
