VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pablo Pikaso “Aviņonas meitenēm”– 100 Irēna Bužinska Liekas neiespējami, ka ilgstoši strādājoša mākslinieka daiļradi var reducēt tikai līdz vienam vai diviem darbiem, taču no 20. gadsimta izcilākā mākslinieka Pablo Pikaso 10 846 gleznu milzīgā mantojuma "kolektīvais saprāts" izdarījis izvēli par labu diviem šedevriem - tās ir "Aviņonas meitenes" (1907) un "Gernika" (1937). Līdzās Vinsenta van Goga kompozīcijai "Zvaigžņotā nakts" Pablo Pikaso "Aviņonas meitenes" ir kļuvušas par Ņujorkas Modernās mākslas muzeja otru populārāko atpazīšanas zīmolu - savveida ikonu, kas obligāti jāredz pat īsas uzturēšanās laikā šajā pilsētā. Tik lielu interesi par gleznu veicinājuši arī daudzu speciālistu pētījumi un secinājumi, ka ar šo darbu pasaules mākslā sācies 20. gadsimta klasiskais modernisms. Ja atmiņā pārskatām jaunās mākslas gaitu, tad jāpiekrīt, ka savā audeklā mākslinieks pirmo reizi apliecināja primitīvisma - nēģeru tēlniecības - lomu glezniecisko izteiksmes līdzekļu arsenāla būtiskā paplašināšanā. Lai arī daudzi mākslinieka laikabiedri, kaut vai kā pirmos minot Anrī Matisu, Andrē Derēnu un Morisu Vlaminku, sāka kolekcionēt nēģeru mākslas darbus agrāk par Pablo Pikaso, tomēr tieši viņš Parīzē 1907. gada vasarā 26 gadu vecumā radīja gleznu ar tik radikālu, novatorisku un pārliecinošu citu - ārpuseiropas - kultūru ietekmju izmantojumu. Saistībā ar gleznas simtgadi interesanti atskatīties tās radīšanas vēsturē. | |
 | |
| Ir apkopota mākslinieka dzīves un radošā darba plaša hronika, pēc kuras var secināt, ka darbs pie "Aviņonas meitenēm" norisa 1907. gada pirmajā pusē, tomēr svarīgi minēt iespaidus, ko mākslinieks guva 1906. gada laikā. Ir saglabājušies vairāk nekā 100 zīmējumu, kompozīcijas skiču, atsevišķu modeļu studiju, kas dod iespēju izsekot darba stilistiskajai evolūcijai. Pati pirmā kompozīcijas skice ar tušu tapusi 1906. gada sākumā, māksliniekam uzturoties savā darbnīcā Batolavuārā, 13, rue Ravignan Parīzē. Uzmetumā ir piecas meiteņu un divas vīriešu - jūrnieka un medicīnas studenta - figūras. 1906. gada 19. martā Pikaso apmeklēja Luvru, kur iepazinās ar Ibērijas tēlniecības izstādi. Arhaiskās akmens figūras, kas radītas no 6. līdz 3. gs. p.m.ē. un 20. gadsimta sākumā tika atklātas arheoloģiskos izrakumos Spānijā, Osunā un Cerro de los Santos, Pikaso ļoti sajūsmināja, bet papildus viņu iedvesmoja fakts, ka Osuna ir tikai 70 km no viņa dzimtās vietas Andalūzijā. Kā parasti, 1906. gada vasaru mākslinieks pavadīja Spānijā nelielā, noslēgtā Katalonijas ciematiņā Gosolā, Pireneju kalnos. Augusta vidū viņš atgriezās Parīzē. 6. oktobrī Rudens salonā tika atvērta Pola Gogēna piemiņas izstāde, un to apmeklēja arī Pikaso. 1906. gada beigās mākslinieks radīja jaunas skices - kompozīcijas variantus "Aviņonas meitenēm". 1907. gada martā sākās intensīvs darbs pie gleznas, tapa atsevišķu modeļu gleznojumi un tika izstrādāts jauns kompozīcijas variants akvarelī, kurā vairs nav abu vīriešu figūru. Kopš maija sākuma noritēja darbs pie audekla. Glezna (244x234 cm) bija gatava ap jūnija vidu, taču Pikaso nebija apmierināts ar rezultātu, un pēc pārgleznošanas mums zināmajā variantā tā ir pabeigta jūlija vidū. Šodien liekas savādi, bet darbu tūlīt pēc tā radīšanas nesaudzīgi kritizēja visi Āfrikas mākslas cienītāji un Pikaso tuvi draugi - Gijoms Apolinērs, Andrē Derēns, Žoržs Braks, Anrī Matiss, Fēlikss Feneons, vienīgi Gertrūde Staina sniedza māksliniekam pozitīvu atbalstu. Kas tad ir "Aviņonas meitenes"? Šo nosaukumu gleznai deva mākslas kritiķis un Āfrikas mākslas kolekcionārs Andrē Salmons, kas 1916. gadā (tātad gandrīz desmit gadus pēc tās radīšanas!) pirmoreiz to eksponēja paša organizētajā izstādē. Pikaso pats gleznu bija nosaucis - "Aviņonas bordelis", turklāt ir runa nevis par pilsētu Francijā, bet gan par pilsētas vārdā nosauktu ielu Carrer d'Avinjon Barselonā, kur atradās sarkano lukturu rajons. Šeit netālu no bordeļiem dzīvoja mākslinieka ģimene. Aviņonas meitenes ir ielasmeitas - augstākās sabiedrības atstumtās un nicinātās vieglas uzvedības sievietes, kurās mākslinieks saskata dzīves spēku un seksuālu enerģiju. Gleznas stilistiskās attīstības analīze joprojām turpinās un papildinās. Pēdējais izdevums iznācis 2002. gadā, un tas ir Londonas Kurtolda Mākslas institūta vadošā speciālista Kristofera Grīna sastādītais rakstu krājums, kas atkal veltīts vienīgi šīs gleznas analīzei no dažādiem aspektiem. Speciālisti ir vienisprātis, ka "Aviņonas meitenes" ir programmas darbs, kas ietver ļoti plašu iespaidu loku. Par klasiskās tradīcijas mantojumu liecina kailfigūru grupas attēlojums ar kluso dabu. Mākslinieks pats minējis, ka divu modeļu pozas viņš ir aizguvis no Mikelandželo "Vergiem" pēc to vairākkārtējas apskates Luvrā. Tiek izteikts arī apgalvojums, ka plānu saplūdinājumu Pikaso varēja apgūt sava tautieša El Greko glezniecībā. Līdzvērtīgas ir vecākās paaudzes laikabiedru Sezana un Gogēna ietekmes. Sezana iespaidā Pikaso atsakās no melnās krāsas lietojuma. Sezans savus peldētājus glezno brīvā dabā, bet Pikaso modeļus attēlo darbnīcā, taču viņš saglabā āra gaismas un gaisa klātbūtni, ko panāk ar plaša spektra zilās krāsas gammu, kā to darīja Sezans. Gogēns iemāca apzināties krāsu intensitātes nozīmi, kas ir svarīga, lai mazinātu dziļumu gleznas plaknē. Tomēr būtiskākie iespaidi attiecināmi uz arhaisko un primitīvo mākslu. 1907. gada sākumā Pikaso iegādājas jaunas meitenes galvas atveidu - Ibērijas tēlniecības paraugu, pēc kura viņš pats darina sieviešu tēlus kokā. Ibērijas tēlniecības iespaidu varam saskatīt trīs pa kreisi attēloto meiteņu figūrās. Abu pārējo meiteņu ķermeņu, bet - galvenais - sejas traktējums liecina jau par Āfrikas tēlniecības ietekmēm, ko Pablo Pikaso guva jūnija sākumā, apmeklējot Etnogrāfisko muzeju Trokadero. Gleznā tiek kāpināta nosacītība, mazināts telpiskais iespaids, radīta abstrahēta vide un darbības laiks. Taču svarīgākās ir nevis formālās, bet gan saturiskās, pareizāk sakot, konceptuāla rakstura izmaiņas. Kādā sarunā ar Andrē Malro 1937. gadā Pikaso paskaidroja: "Visi vienmēr runā par nēģeru mākslas iespaidu uz mani. Ko es varu sacīt? Mēs visi mīlams fetišus. Van Gogs teica: "Japāņu māksla ir tas, kas mūs vieno." Mums tie bija nēģeri. To mākslas formas uz mani atstāja ne mazāku iespaidu kā uz Matisu. Vai Derēnu. Bet viņiem maskas bija tikai cits tēlniecības veids. Kad Matiss pirmo reizi man parādīja nēģeru galvu, viņš runāja par ēģiptiešu mākslu. Es aizgāju uz Trokadero, tur bija briesmīgi. Krāmu tirgus. Smakas. Es biju viens. Gribēju iet projām. Bet neaizgāju. Stāvēju. (..) Es uztvēru kaut ko ļoti nopietnu - kaut kas ar mani bija noticis. Maskas nebija vienīgi cits tēlniecības veids. Nepavisam! (..) Nēģeru skulptūras bija starpnieki, aizsargi pret visu - pret ienaidniekiem, biedējošiem gariem. Turpināju skatīties uz fetišiem. Es sapratu, ka arī esmu pret visu. Es arī domāju, ka viss nezināmais ir ienaidnieks. Viss! Nevis detaļās - sievietes, bērni, dzīvnieki, tabaka, kārtis -, bet viss! Es sapratu kāda jēga bija nēģeru skulptūrām. Kādēļ man nedarīt tāpat vai līdzīgi? Un vispār viņi taču nebija kubisti! Jo kubisma tad vēl nebija! Skaidrs, ka kāds radīja paraugu, ko citi atdarināja, un to mēs saucam par tradīciju, vai ne? Bet visi fetiši - elki tiek lietoti tādam pašam nolūkam. Tie ir ieroči. Lai palīdzētu cilvēkiem atbrīvoties no garu valdonības, kļūt neatkarīgiem. Tas ir mērķis. Ja mēs iedodam gariem formu, tad kļūstam neatkarīgi no tiem. Gari, neapzinātais, emocijas - viss ir viens un tas pats. Es sapratu, kādēļ esmu gleznotājs, būdams pavisam viens šajā nejēdzīgajā muzejā, kur ir maskas, indiāņu lelles, putekļainie izbāzeņi. Ja arī "Aviņonas meitenēm" kādu dienu vajadzēja atnākt pie manis, tad ne jau formu dēļ, bet gan tādēļ, ka tas bija mans pirmais eksorcisma audekls - jā, noteikti!" Ko gan nozīmē eksorcisms jeb ļauno garu izdzīšana Pikaso gadījumā? Pikaso mīlēja sievietes, taču viņu vajāja divas fobijas - patoloģiskas bailes no nāves un no veneriskajām slimībām, kas bija ļoti izplatītas ne vien sieviešu, bet arī viņu klientu (arī bohēmas) vidū. Slimības un nāve Pikaso bija tie gari, no kuriem mākslinieks vēlējās atbrīvoties. Sievietēm gleznā ir uzticētas divas dabas, divas būtības. Viņas ir gan pielūgsmes un iedvesmas avots, gan reizē ļauni elki - fetiši, kuru pielūgsme dod iespēju māksliniekam aizsargāties un atbrīvoties no bailēm. Tieši tādēļ Pikaso seju tēlojumā adaptēja nēģeru masku divējādo dabu - to funkcijas vienlaikus ir gan pasargāt, gan aizbaidīt. Viņš bija pārsteigts, uzzinot, cik liela loma afrikāņu mākslā ir darba psiholoģiskai un spirituālai iedarbībai, kā arī konceptuālai struktūrai: lai panāktu vajadzīgo iedarbību, nēģeru mākslinieks cilvēka figūru pārveido par tēlu, vispārina un apkopo noteiktu pazīmju kopumu. Pikaso savu "Aviņonas meiteņu" sejas vienkāršošanu, deformāciju - "primitivizāciju" veica pilnīgi apzināti, personisku motīvu vadīts. Tomēr reizē šis solis bija ar milzīgu nozīmi - mākslas darbs atkal ieguva sena maģiska rituāla spēku, tāpēc ka klasiskajā Rietumu tradīcijas un novatorisma mijiedarbības "kokteilī" Pablo Pikaso bija atļāvies iemaisīt svešus, līdz tam nepieņemamus un eksotiskus komponentus. Tagad liekas savādi, ka gleznu 20. gadsimta pirmajā pusē zināmā mērā vajāja "ļaunie gari" - kolēģu neizpratne, kritiķu nosodījums, reta izstādīšana. Kā jau minēts, pirmoreiz to eksponēja tikai 1916. gadā. Pēc tam glezna līdz 20. gadu sākumam glabājās saritināta mākslinieka darbnīcā, un tad to nopirka mākslas darbu kolekcionārs un privātās bibliotēkas īpašnieks Žaks Dusē (viņa bibliotēku, starp citu, 1912. gadā Parīzē apmeklēja mūsu tautietis Voldemārs Matvejs, arī sajūsminoties par kaut ko eksotisku - Bizantijas grāmatu miniatūrām). Pirmā gleznas reprodukcija sastopama tikai 1925. gadā izdevumā La RÈvolution SurrÈaliste. "Aviņonas meitenes" atkal tiek eksponētas Parīzē vienīgi 1937. gadā Petit Palais. Drīz pēc tam - 1939. gadā - Ņujorkas Modernās mākslas muzeja direktors Alfrēds Bārs iegādājas to kolekcijai, un jau no paša sākuma glezna nokļūst muzeja ekspozīcijas goda vietā. Taču 1952. gadā, kad audeklu atved uz Parīzi, Francijā darbs atkal saņem ļoti rezervētu vērtējumu. Kopš 20. gs. 70. gadiem "Aviņonas meiteņu" popularitāte ir augusi rekorda ātrumā, to vairojušas publikācijas un arī izstādes. No 1988. gada 12. maija līdz 17. jūlijam Pikaso muzejā Barselonā bija sarīkota pirmā šai gleznai veltītā skate. No 2005. gada 28. septembra līdz 2006. gada 9. janvārim Pikaso muzejā Parīzē varēja iepazīties ar ekspozīciju "Ap "Aviņonas meitenēm"", kurā bija eksponēts liels skaits uzmetumu, skiču, zīmējumu un atsevišķu modeļu gleznojumu, arī lieliski Āfrikas tēlniecības paraugi, taču pašu "meiteņu" - gatavās gleznas - gan nebija. Tā vien liekas, ka glezna nevar pieņemt tās ilgo noraidījumu, un tagad turpinās gluži cita maģija - darba vērtība šodien ir tik pasakaina, ka diez vai dzimtajai Parīzei izdosies to ieraudzīt arī tik apaļā jubilejā. | |
| Atgriezties | |
