VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūsdienu paradīze jeb Bagdādē viss klusu... Mārtiņš Slišāns ...tik klusu, ka var dzirdēt jebkuru šāvienu, jo vairākums iedzīvotāju pēc amerikāņu iebrukuma paslēpušies savās mītnēs vai aizbēguši. Pa ielām klīst tikai trakonama iemītnieki, kuriem durvis "atvēris" (un pie reizes nocēlis jumtu un nogalinājis gan pacientus, gan ārstus) kāds iebrucēju raidīts lādiņš. | |
| |
| Šoreiz tie nav dokumentāli kadri no kāda globālā TV kanāla ziņu raidījuma. "Sapņi" (Ahlaam, 2005) ir pirmā spēlfilma, kas tapusi kara plosītajā Irākā. 2004. gadā - laikā, kad sabiedroto karaspēks cenšas kontrolēt partizānu karu Bagdādē un tās apkārtnē, - 26 gadus vecais režisors, operators un scenārists Mohameds Al Daradži uzņem stāstu par to, kas noticis tikai gadu iepriekš, - notikumus, kurus filmas autors personiski pieredzējis pirmajās dienās pēc Bagdādes ieņemšanas, kad atgriezies dzimtenē un vairākas nedēļas brīvprātīgi palīdzējis psihiatriskās slimnīcas ārstiem savākt pilsētas ielās izklīdušos pacientus. "Sapņi" ir "Irākas jautājuma" redzējums no trakonama viedokļa. Šķiet, ka precīzāku šī un jebkura kara konflikta seku aplūkošanas leņķi grūti atrast. Nožēlojamie loģikas un ideoloģijas rāmīši (kas ir tik ērti izmantojami vietās, kur nesprāgst lādiņi un apšaudē uz ielas nemirst tavi radinieki un draugi, tostarp Latvijā) plīst pa visām vīlēm, ja aci pret aci ieraugām kara sekas cilvēku sejās. Nezinu, cik tas ir normāli, ja spēlfilmas titros, kā tas ir gadījumā ar Al Daradži "Sapņiem", rakstīts, ka drīz pēc filmas uzņemšanas gājis bojā tas vai cits cilvēks, kas piedalījies tās tapšanā. "Sapņi" ir tikai viena no filmām, kas bija skatāma kinoforuma "Arsenāls" Tuvo Austrumu kino programmas ietvaros, bet, ņemot vērā jauno tehnoloģiju izplatību un faktu, ka vairums šo filmu tapušas ar Rietumeiropas finansiālu atbalstu, liela daļa no tām, uzmanīgi pameklējot internetā, noteikti būs pieejama arī DVD formātā. Savā pastāvēšanas simtgadē "ar astīti" kinematogrāfs bieži vien atšķirībā no citu vizuālo mākslu apolitiskuma (kuras rod savu nišu gammā no funkcionālas racionalitātes līdz mākslai mākslas dēļ) ir bijusi izteikti ideoloģiska māksla. Pat filmās, kuru pamatā ir cilvēka dvēseles metafizikas pētījumi un centieni ielūkoties Dieva transcendencē (kā krievu kino ģēnija Andreja Tarkovska filmās), rodamas tiešas saiknes ar redzējumu par savas nācijas lomu pasaules vēsturē - kurš gan spēj aizmirst filmā "Andrejs Rubļovs" alegoriski tēloto mongoļu-tatāru iebrukumu, kurā krievu nācija un tās sargātā teritorija darbojās kā buferzona starp Āziju un Eiropu. Tā vēl ir smalka alūzija par kādas nācijas vietu, nozīmi, ciešanām utt. pasaules vēsturē. Mūsdienās tik smalku mākslinieku gandrīz nav. Politika ar kino palīdzību tiek taisīta ļoti vienkārši - izstāstot cilvēcisku ciešanu stāstu kāda konflikta ietvaros no vienas vai otras puses skatpunkta. Piemēram, ar profesionāli kvalitatīvu, emocionāli precīzu un mākslinieciski iedarbīgu stāstu par diviem tīri simpātiskiem arābu vīriešiem, teroristiem pašnāvniekiem no Palestīnas Gazas sektora, kuri dodas misijā uz Izraēlu. Par viņu pārdzīvojumiem, bailēm, simpātijām un nodevību savējo rindās. Tā ir režisora Hanī Abū Asada filma "Uzreiz paradīzē" (Paradise Now, 2005), kas šogad bija nominēta Amerikas Kinoakadēmijas "Oskaram" kā viena no labākajām ārzemju filmām un saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu par labāko scenāriju. Filmas nosaukuma latviskotāji acīmredzot par pamatu ņēmuši islāma uzskatu, ka cīņā pret neticīgajiem, t.i., tiem, kuri nepielūdz Allāhu un viņa pravieti Muhamedu, pēc nāves nekavējoties nokļūst paradīzē, kur viņus gaida harēms. Tiem, kas šo nosaukumu saistītu ar kino vēstures kontekstu, veidotos cita sasauce ar pazīstamo meditāciju par kara šausmām - režisora Frensisa Forda Kopolas filmu "Mūsdienu apokalipse" (Apocalypse Now, 1979). Tad cilvēcisko stāstu par palestīniešu teroristiem pašnāvniekiem varētu saukt par "Mūsdienu paradīzi". Īpatnā nosaukuma inversija raksturo gan to ceļu, ko esam nogājuši postmodernajā sabiedrība, kur ironijas zemteksts tiek meklēts pat tur, kur tā nav, gan Tuvo Austrumu situāciju šodien. Tik daudz tiek runāts par mieru, bet vienīgā atslēga, ar kuru slēdz šīs "paradīzes zemes virsū" vārtus, ir vardarbība. "Uzreiz paradīzē" kārtējo reizi apliecina, cik aktuāls šobrīd kļuvis tīrs politiskais kino. Pirms dažiem gadiem britu režisors Pols Grīngrāss uzvarēja Berlīnes filmu festivālā ar filmu "Asiņainā svētdiena" - stāstu no Īrijas- Anglijas konflikta vēstures, bet Grīngrāsa jaunākā filma "Reiss United 93" (kas nesen izlaista uz ekrāna arī Latvijā) vēstī par ceturto un vienīgo 11. septembra notikumos iesaistīto, islāma karotāju sagrābto lidmašīnu, kas Amerikā nesasniedza iecerēto mērķi. Savukārt Holivudas smagsvara režisors Olivers Stouns ("Volstrīta", "Niksons") tricina skatītāju sirdis ar spēlfilmu "Pasaules tirdzniecības centrs". Kannās šogad uzvarēja britu režisora Kena Louča filma ar poētisko nosaukumu "Vējš, kas šūpo miežus" (The Wind that Skahes the Barley) - nekas vairāk kā kvalitatīvs stāsts ar labiem aktieriem un grodu dramaturģiju no Īrijas-Lielbritānijas militārā un politiskā konflikta vēstures 20. gs. 20. gados. Un žūrijas priekšsēdētājs nebija īrs, bet gan smalkais kino estēts no Honkongas režisors Vons Karvajs... Izmantojot ērto postmodernās filozofijas terminu, ko tā radītāji aizņēmušies no bioloģijas nozares, var teikt, ka Tuvie Austrumi kļuvuši par savdabīgu rizomas apgabalu - viss dzīvās, pulsējošās, emocionālās šūnās sadalītais rajons, kurā par politisko membrānu kalpo reliģiskie uzskati, pēkšņi uzliesmo tai vai citā vietā, bet cēloņseku ķēdē jau sen nojukusi posmu secība, un vairs nav skaidrs, kurš ir upuris un kurš - apspiedējs. Ir tikai asinsizliešana, uz kuru atbild ar asinsizliešanu. Šai kontekstā trāpīgi ir jauno zviedru autoru Ērika Gandīni un Tarika Saleha izdarītie secinājumi par karu 21. Gadsimtā pilnmetrāžas dokumentālajā filmā "Gitmo" (2005) - tā ASV armijas žargonā dēvē vienā no Kubas salām Gvantanamo izvietoto ASV armijas cietumu, kurā ieslodzīti aizdomās turētie par sadarbību ar islāma ekstrēmistiem. Šo rindu autors, gan atzīstot režisora meistarību, nav Stenlija Kubrika fans. Iespējams, tieši tāpēc man šķitis, ka ģenerālis kokaģīmis, kas filmas "Pilns apbruņojums" (Full Metall Jacket, 1987) galvenajam varonim kareivim Jokdarim, kurš izvietojis hipiju miera zīmi uz savas kaskas, jautā: "Dēliņ, tu esi ar mums vai pret mums?" - ir pārspīlējums. Filmas "Gitmo" dokumentālajos kadros, skatoties uz ASV armijas ģenerāli Milleru - Gvantanamo cietuma priekšnieku, ko nosūtīja arī "satīrīt sūdus" un "atvainoties Irākas tautai" pēc Abū Graibas cietuma spīdzināšanas skandāla, - sapratu, ka Kubrika fantāzija nav tālu no realitātes... Bet 21. gadsimtā karadarbība arvien biežāk notiek teritorijā bez noteikumiem starp privāti finansētām un kontraktētām organizācijām. To, cik lielā mērā arī Latvijas iedzīvotāji "mīlēs" islāmu, jau neliecina tikai fakts, ka kristietība kā viens no fundamentālajiem Eiropas kultūras rašanās stūrakmeņiem atmests malā Eiropas Savienības saistošajos likumos un islāma lielvalsts Turcija vismaz ārēji cenšas piemēroties Rietumeiropas prasībām. Stāsts ir par globālās mīlestības (ko intelektuāļi mēdz dēvēt arī par toleranci) kurināšanu ar lielnaudas palīdzību, ko šo rindu autors šogad piedzīvoja kino Mekā - Kannu filmu festivālā. Tika prezentēts jaunais Dubaijas filmu festivāls, kas trešo reizi risināsies vienā no lielākajām naftas ražotājvalstīm Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE). Šī pasākuma organizētāju un finansētāju nopietnību attiecībā uz "draudzību caur kultūru" apliecina fakts, ka par Rietumu kino programmas māksliniecisko direktoru pieņemts darbā bijušais Berlīnes filmu festivāla konkurenta Roterdamas filmu festivāla direktors - augstas klases kino profesionālis ar teicamu starptautisko reitingu - Saimons Fīlds. Lai popularizētu jauno Rietumu un Austrumu kultūras krustpunktu Dubaijā, tika rīkota pieņemšana ar austrumniecisku vērienu vienā no prestižākajām Kannu pludmalēm - tieši blakus Palais du Festival, jūras malā iepretim viesnīcai Majestic. Zīlnieces, vēderdejotājas, pārdesmit metru gara dzērienu lete un dzīvs kamielis pie ieejas. Pie vārtiem pārbaude pēc sarakstiem un Kannām ierastā apsardze. Iekšā tikušajiem viss par brīvu un tiem, kas iemeta savu vizītkarti lielajā stikla bundulī, kā izrādījās vēlāk, bija iespēja loterijā vinnēt klimatiski patīkamu pārmaiņu braucienu biznesa klasē uz Dubaijas filmu festivālu decembrī. Tas viss darbojās kā redzama zīme un atgādināja, ka pieņemšanas saimnieks, AAE pašreizējais valdnieks, labprāt uzcienā viesus savā ietekmes zonā, jo viņam pieder un viņš vēl taisās iegādāties lielas daļas pasaules un Eiropas plašsaziņas līdzekļos. Tieši tāpat kā vairāku simtu dažādu plašsaziņas līdzekļu (t. sk. vienu no Holivudas lielstudiju 20th Century Fox kontrolpakates turētājiem) News Corp. šefs Ruperts Mērdoks gatavojas iepirkt daļas AAE princim piederošajos arābu TV kanālos. Ko šī draudzība nozīmē praksē? To, ka, piemēram, neseno studentu nemieru laikā Parīzē pusstundu pēc pirmajām ziņām vienā no galvenajiem TV kanāliem Francijā "islāma nemieri" pārvērtās par "civilajiem nemieriem". Pietika ar vienu zvanu starp abām minētajām personām. Ko nozīmē islāma ietekme kinematogrāfā? Tā varētu būt pozitīva, tik pozitīva kā padomju varas ietekme uz kino valodas augsto līmeni PSRS. Iespējams, ka viena no labākajām ilustrācijām kino pasaulē šai tēzei ir Irānas kino. Formā vienkāršs, bet saturiski un sociāli piesātināts, tas pēdējos desmit gados kļuvis par vienu no nepārprotamām dominantēm, caur kuru pasaules prestižākajos kinofestivālos mēs atklājam islāma kultūras dažādos aspektus. Džafars Panahi, Mohsens Makmalbafs, Samira Makmalbafa, Abāss Kjarostami - tie ir Irānas kino vadošie autori, kas regulāri saņem Kannu un Venēcijas festivālu apbalvojumus. Islāms ir reliģija ar ļoti striktu izpratni par morāli, kas izpaužas mūsdienu Rietumu kultūrai netipiskos uzvedības un sociālajos kodos. Kā kādā intervijā izteicās viens no Latvijas vadošajiem speciālistiem islāma jautājumos profesors Leons Taivāns, vidējais aritmētiskais Rietumu tūrists, 21. gs. plurālās tolerances auglis, ar savu uzvedību Tuvajos Austrumos vietējo iedzīvotāju uztverē izturas kā dzīvnieks - tas zaudējis jebkādu izpratni par cieņu un tikumu: ne viņš spēj cienīt sevi, ne tuvāko. Irānas jaunlaiku kino meistari rāda, kā šīs morāles normas, kas balsta islāma sabiedrību, gadsimtu gaitā ieguvušas arī savdabīgu farizejiskuma piegaršu un šķiet novecojušas saskarsmē ar aktivitātēm, kuras ieplūdušas no Rietumiem. Brīnišķīgs paraugs, no kura jebkuras valsts kinematogrāfisti var mācīties, kā ar mīlestību atklāt savas valsts kultūru un sāpi, ir Džafara Panahi filma "Aizmugurē" (Offside, 2006), kas šogad Berlīnes filmu festivālā saņēma "Sudraba lāci". Irānā sievietēm ir aizliegts apmeklēt futbola spēles. Formālais iemesls ir tāds, ka viņas nedrīkst dzirdēt tās rupjības un redzēt to nepiedienīgo uzvedību, ar kādu skatītāji vīrieši izceļas spēles laikā. Viņas drīkst sekot spēlei televīzijā, bet arī sievietēm nav sveša klātbūtnes efekta kaislība, un filmā "Aizmugurē" vairākas daiļā dzimuma pārstāves gatavas darīt visu iespējamo, lai tiktu uz pasaules čempionāta kvalifikācijas spēli starp Irānu un Bahreinu. (Starp citu, tieši filmā izmantotās spēles iznākums izšķīra to, ka Irāna šogad spēlēja Pasaules čempionātā Vācijā). Precīzs ir filmas žanriskais apzīmējums, kas jālasa ar nelielu ironijas piedevu: komēdija par traģēdiju. No kinematogrāfiskā viedokļa "Aizmugurē" ir mākslinieciski meistarīgs darbs - Hičkoka cienīga spriedzes uzturēšanas prasme bez vardarbības. Lai gan filmas tēma ir futbols, pašu spēli mēs ieraugām labi ja uz pārdesmit sekundēm! Džafars Panahi strādā irāņu kino tradicionālajā manierē uz dokumentālās un spēlfilmas robežas, kur inscenējumā smalki ieplūdināta ikdienas dokumentalitāte un sadzīves reālijas. Pusotru stundu mēs vērojam spēli no to sieviešu viedokļa, kuras dodas uz stadionu, tiek sagūstītas, spēli pavada iežogojumā aiz tribīnēm strīdos un spēles līdzpārdzīvojumā kopā ar sargkareivjiem un vakarā tiek vestas uz netikumu apkarošanas nodaļu policijā vispārējo svētku laikā pēc Irānas izlases uzvaras, bet - atklāšu laimīgās beigas... tur nenonāk. "Восток дело тонкое...", kā teiktu "Baltās tuksneša saules" varonis, nonācis harēmā. Katrai sabiedrībai ir savi likumi, pēc kuriem tā attīstās, un ārēja iejaukšanās šodienas globālajā ciemā visbiežāk noved pie smagiem konfliktiem, kuros, kā rāda arī kino no Tuvajiem Austrumiem, reti cieš to tiešie izraisītāji. | |
| Atgriezties | |
