VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Koalas, ķenguri, sērferi un “Gredzenu pavēlnieks” Alise Tīfentāle Austrāliju un Jaunzēlandi mākslas kontekstā par īsti eksotiskām zemēm grūti uzskatīt - Austrālijas aborigēnu un Jaunzēlandes maoru tradicionālās mākslas paraugi pieskaitāmi etnogrāfiskiem artefaktiem, bet visu pārējo kultūru un civilizāciju tur veidojuši kolonizatori un imigranti no Vecās pasaules (18. un 19. gs. no Britu salām izsūtītos noziedzniekus ieskaitot - šis fakts vēl šodien ir pamatā vienai otrai anektodei). Fiziskais attālums un gandrīz līdz mūsdienām pastāvējušais kolonijas statuss ļauj eiropiešiem uzskatīt Austrāliju un Jaunzēlandi par absolūto (nevis relatīvo) provinci, totālajiem laukiem un īsteno pasaules malu, kas mūsdienu populārās kultūras kartē iezīmīga vien ar to, ka tur dzimuši Kailija Minoga un Niks Keivs. Šis tas ir mainījies kopš neprātīgi populārās un iespaidīgās Pītera Džeksona režisētās triloģijas - fantāzijas kino pērles "Gredzenu pavēlnieks" - uzņemšanas (2001-2003, pēc britu rakstnieka Dž.R.R. Tolkīna romāna, kas sarakstīts lielākoties Otrā pasaules kara laikā). Tepat, Zemes virsū un tieši Jaunzēlandē, tika atrastas filmēšanai piemērotas ainavas, kas kalpoja kā fons Tolkīna fantāzijas pasaules varoņu piedzīvojumiem. Iespējams, šī filma ir vislabākā reklāma Jaunzēlandei kā vienam lielam tūrisma objektam. Tāpat iespējams, ka lielai daļai skatītāju filma atstāja iespaidu, ka Jaunzēlandē patiešām var sastapt hobitus, elfus, orkus un citas fantastiskas būtnes. | |
| |
| Visu minēto ņemot vērā, ar ziņkāri devos apskatīt izstādi ar pietiekami intriģējošu nosaukumu: "Paisums. Jaunās straumes laikmetīgajā mākslā no Austrālijas un Jaunzēlandes". Kuratoru Magdas Kardašas (Kardasz) un Saimona Rīsa (Rees) veidotā izstāde gada sākumā bija skatāma Varšavā, no 2. jūnija līdz 13. augustam - Viļņā, Laikmetīgās mākslas centrā. Var jau arī skeptiski pasmaidīt par izstādēm, kurās par galveno motīvu izvēlēta mākslinieku dzīvesvieta. Vai tai var būt kāda nozīme? Savā ziņā tomēr ir, jo kā gan citādi laikmetīgās mākslas apritē varētu iekļūt mākslinieki ar neeiropeiskas izcelsmes uzvārdiem vai no augstskolām, kas nav prestižāko sarakstā? Ne velti laiku pa laikam uz modes viļņa nonāk tieši māksla no kāda konkrēta reģiona - paši taču esam piedzīvojuši Rietumeiropas teorētiķu un kolekcionāru interesi par visu postpadomisko, pēc tā paša principa negaidīti moderna kļuva un savas "15 minūtes slavas" piedzīvoja laikmetīgā māksla no Irānas, Indijas utt. Slavenību stūrītis Kā jau varētu gaidīt no šādas izstādes, autoru sarakstā iekļauti vairāki starptautiski pazīstami mākslinieki. Un tikpat iepriekšparedzams ir fakts, ka šādās reprezentācijas izstādēs parasti eksponē ne jau pašus jaunākos vai pašus ievērojamākos pieaicināto mākslas slavenību darbus (jo tie, iespējams, jau ir nopirkti un atrodas kādā muzejā vai privātkolekcijā vai gaida savu pircēju kādā komerciālā galerijā). Viens no pirmajiem darbiem, ko skatītājs ieraudzīja, bija Patrīcijas Pičinīni (Piccinini) hiperreālistiskais objekts Game-boy Advanced (2002) - pret sienu atspiedušies divi mazi cilvēciņi spēlē Gameboy spēlīti, vienīgi viņu sejas izskatās pārāk novecojušas bērna augumam. Tālāk bija skatāma arī Pičinīni videoinstalācija "Viļņošanās" (2000 - 2002) - nelielā, norobežotā telpā projekcijās uz trim sienām viļņojās ūdens un šūpojās horizonts, radot iespaidu, ka videokamera iesviesta satrakota okeāna vidū, kur to nežēlīgi mētā viļņi. Kustības izteikti palēninātas, ūdens virsma izskatās kā bieza, nepazīstama viela, kam piemīt pašai sava griba, personība un nolūki. Neatkarīgi no tā, vai ūdens bijis filmēts vai konstruēts digitāli, galvenā loma ir tieši palēninājumam - efekts, ko nekad neieraudzīt ar neapbruņotu aci, maina būtību visvienkāršākajam, visikdienišķākajam. Pičinīni darbi bijuši skatāmi gan biennālēs, gan mākslas tirgos, gan neskaitāmas reizes reproducēti mākslas žurnālos, un viņas vārds mākslas vēsturē ierakstīts tajā pašā nodaļā, kur Rons Mjūks un vēl daži "vaska figūru" meistari. Vienīgi pirms šīs izstādes laikam nebiju pievērsusi pienācīgu uzmanību faktam, ka Patrīcija Pičinīni dzīvo un strādā Melburnā, savukārt Mjūks ir dzimis Austrālijā, bet pārcēlies uz dzīvi Lielbritānijā. Interesanti, vai ne? Treisija Mofata (Moffatt, dzimusi Austrālijā, dzīvo Ņujorkā) strādā video un foto mākslā, viens no jaunākajiem darbiem - digitāli apstrādātu fotogrāfiju sērija "Zem Skorpiona zīmes", kurā autore veidojusi pašportretus, iejūtoties dažādu Skorpiona zīmē dzimušu slavenību tēlos. Izstādē bija skatāms darbs "Augstu debesīs" (1997): 25 melnbaltas, ofseta tehnikā nodrukātas fotogrāfijas, dekoratīvi izkārtotas, katra fotogrāfija koka rāmī, pašās fotogrāfijās - neizskaidrojami kadri no kādas neeksistējošas road movie. Arī Kalama Mortona (Morton, dzimis Kanādā, dzīvo Austrālijā) darbi regulāri ieraugāmi laikmetīgās mākslas tirgu katalogos. Mortona darbalauks ir urbānās vides pētījumi - maketos, miniatūrās un arī cienījamu izmēru instalācijās un fotogrāfijās viņš apspēlē mūsdienu globalizētās, bezpersoniskās vides elementus. Viņa rokās Mīsa van der Roes projektēts nams kļūst par rindu māju, bet visparastākā daudzstāvu viesnīcas ēka - par cēlu templi un tā tālāk. Mortons 2007. gadā pārstāvēs Austrāliju 52. Venēcijas biennālē. Izstādei Viļņā viņš kopā ar Austrālijas lietuvieti mākslinieku Daņu Kesminu (Kesminas) bija sagatavojis speciālu "arhitektonisku hepeningu", kas atspoguļojot saiknes starp Viļņu un Melburnu. Dienā, kad apmeklēju izstādi, par notikušo hepeningu liecināja vien skaņas instalācija, kuras ideju atšifrēt neizdevās. Īsais starpbrīdis Kuratori "Paisumam" bija izvēlējušies 34 autoru darbus, no kuriem lielākā daļa bija normāla laikmetīgā māksla, kas pati par sevi nav ne ar ko ievērojama vai interesanta. Kosmopolītiska un standartizēta - tāpat arī ir vienalga, kurā kontinentā, valstī vai pilsētā iegādāties, piemēram, Nike sporta apavus. Tas ir tikai normāli, ka arī Austrālijā un Jaunzēlandē (līdzīgi kā Latvijā) mākslinieki vēlas un cenšas būt "tādi paši kā Londonā, Berlīnē, Ņujorkā", vienīgi līdz ar to arī vienā mirklī kļūst garlaicīgi. Toties uz to fona vēl labāk izceļas izņēmumi. Piemēram, ārpus laba un ļauna esošs un burtiskā nozīmē neatvairāms ir Maikla Parekovai (Parekowhai, dzīvo Jaunzēlandē) darbs "Džims Makmērtijs" - gigantisku izmēru piepūšams zaķis (vai trusis), kas izlaidīgā pozā aizsnaudies izstāžu zāles centrā. 3,5 x 5 x 4 m lielā figūra oriģināli veidota Gvandžu biennālei Korejā 2004. gadā (Gwangju Biennale). Darbs arī parocīgs transportēšanai pāri kontinentiem - kad beidzas izstāde, zaķi var salocīt un iebāzt kabatā. Nedaudz atgādina Rīgas parku ainavas vasarā maitājošās piepūšamās atrakcijas, bet Makmērtijs vismaz ir kvalitatīvs roku darbs. Ekskursija suvenīru veikalā Taču pats labākais sekos: vairāki darbi liecināja par lokālo specifiku un piedāvāja kaut ko tādu, ko Eiropā varētu dēvēt par eksotisku. Bet arī šajos darbos eksotikas tik, cik suvenīru veikalā,- tas arī nav maz, jo, manuprāt, liecina par domāšanas niansēm, kas pilnībā attaisno Austrālijas un Jaunzēlandes reģiona mākslas parādes apmeklējumu. Kas to būtu domājis, ka Austrālijā dzīvojošiem māksliniekiem ir interesanti darboties ar ķenguriem un koalām? Melburnā dzīvojošā māksliniece Luīze Vīvere (Weaver) skatītāju ievelk savā rokdarbnieces pasaulē, adījumu un tamborējumu paradīzē. Stikla kastē dižojas sarkans, ar pērlītēm un fliteriem izgreznots ķengurēns - nu gluži kā tāds Ferrari modelītis. Citā izstāžu zāles stūrī izvietojusies maza, mīlīga ainiņa no tamborētu dzīvnieciņu dzīves, saules vietā - miniatūrs prožektors. Cita māksliniece no Austrālijas - Ketija Temina (Temin) rādīja mums foto un video, kuros jaunieši koalu kostīmos imitē pārošanos. Šis darbs, veidots Ņujorkā, laikmetīgās mākslas centrā P.S.1 2001. gada rezidences laikā, ir izceļojies pa dažādām Eiropas un ASV izstāžu zālēm, sākot ar laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta 1 (1996). Un, protams, kā tad bez "Gredzenu pavēlnieka"! Šis 20. un 21. gs. kultūras fenomens bija galvenais varonis Jaunzēlandes mākslinieka Daniela Melouna (Malone) darbā "Mītrade. Turp un atpakaļ". Oriģinālajā versijā darbs radīts 2004. gadā Oklendā komplektā ar Melouna kūrētu kinofestivālu "Aizmirstais sudrabs". Melouns viegli ironizē par Jaunzēlandes jauno tēlu "Gredzenu pavēlnieka" fona statusā, apspēlējot filmas kā popkultūras elementa un zīmola nozīmi vietējo iedzīvotāju dzīvē, arī iespējamo iespaidu uz viņu pašcieņu un pašvērtējumu (par to gan mums no attāluma ir neiespējami spriest). Izveidoti dažādi viltoti filmas suvenīri un kuriozitātes, brīdinājuma uzraksti no filmēšanas laukuma un kserokopijas tehnikā darināts plakāts, kas apliecina, ka Jaunzēlande saņem balvu kā "filmas labākā otrā plāna valsts", parafrāzējot "Oskara" balvu labākajam otrā plāna aktierim. Visbeidzot, mans personiskais favorīts. Koalas atradām, ķengurus un "Gredzenu pavēlnieku" arī. Kas vēl atlicis? Sērfošana! Jauniešu filmas un TV seriāli, kuros glorificēts veselīgs, iededzis ķermenis, adrenalīns un ekstrēmo sporta veidu fetišisms, - tas ir globālā sērferu dzīvesstila sapnis, kurā ietilpst arī Austrālijas pludmales, perfekti piemērotas sērfošanai. Par to visu vēl nepaspēju padomāt, ieraugot videoprojekciju, kurā bikini ģērbta daiļava tup uz ceļiem guļamistabā un ar rokas zāģi zāģē pušu vējdēli oriģinālās un atbaidošās skaņas pavadījumā. Pēc neilgas stīvēšanās viņai izdodas! Meitene pieceļas un, izejot no kadra, iedod zāģi nākamajai daiļavai, kas ienāk guļamistabā ar jaunu vējdēli un atkārto to pašu darbību. Nākamajā sērijā divi jaunieši sacenšas, kurš ātrāk pārzāģēs, un tā tālāk... Uz visiem dēļiem lieliem burtiem uzrakstīts dead (miris). Tas bija Brisbenā dzīvojošā mākslinieka Skota Redforda (Redford) darbs Dead Board (2004 - 2005). Varbūt tomēr kādam austrālietim beidzot apnicis, ka visa pārējā pasaule uzskata viņa dzimteni par nedomājošu un trulu sērferu valsti? Autors gan atzīst, ka šī darba galvenā tēma ir sērfošanas kā dzīvesstila un vējdēļa kā erotizēta fetiša piesmiešana. Redfords strādā ar video, fotogrāfiju, glezniecību un citiem medijiem, labprāt koķetē arī ar dažādiem tabu, geju pornogrāfiju ieskaitot, apzināti jauc augstās un zemās kultūras artefaktus un brīvi izmanto savā mākslā visu, kas gadās pa rokai. Kopumā var teikt, ka "Paisumā" pietrūka vien atsauču uz austrāliešu kulta filmu "Priscilla, tuksneša karaliene" (1994, rež. Stīvens Eliots), lai būtu redzēts gandrīz viss, kas mūsu kontinentā asociējas ar Austrāliju un Jaunzēlandi. Diez vai kāds no izstādes darbiem kļūs par pasaules mēroga kulta priekšmetu, bet "Priscilla" vismaz lokālā kontekstā nav zaudējusi aktualitāti - oktobrī Sidnejā paredzēta pirmizrāde mūziklam pēc filmas motīviem. | |
| Atgriezties | |
