VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ķīnas drakonu kaislības. No pirmsākumiem līdz mūsdienām Marija Koresteļova Oficiālā statistika vēsta, ka Ķīna ir Pēterburgas lielākais tirdzniecības partneris. Pēc neoficiālās ziņām ceturtdaļa no šodienas Krievijā nopērkamajām precēm tapušas vai nu šai tāltālajā zemē, ko sauc arī par Padebešu valsti, vai arī tās izgatavojuši ķīnieši Krievijas pagrabos - arī tad, ja cenu zīmes vēsta pretējo. Apzīmējums "ķīniešu" tagad vairumā gadījumu asociējas ar lētumu un bieži vien arī ar to, ka produkts paredzēts vienreizējai lietošanai. Tomēr, neraugoties uz gauži slikto reputāciju, preču apgrozījums starp Krieviju un Ķīnu aug augumā. Šī valsts ir modē Krievijā jau teju četrus gadsimtus, un nav jūtamas nekādas pārmaiņu vēsmas. | |
 | |
| Ķīniešu restorānu skaita ziņā Maskava un Pēterburga pārspēj Eiropu. Restorānu biznesā ķīniešu virtuve ieņem otro vietu tūlīt aiz krievu virtuves. Kāds mans paziņa arhitekts, kas pirms divdesmit gadiem absolvēja Mākslas akadēmiju, uzbūvējis piecdesmit šādas ēkas Pīterā un vēl četrdesmit Maskavā. Viņa birojs strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, pats arhitekts guļ piecas stundas diennaktī - un šādu ritmu saglabā, lai gan pilsētā paralēli darbojas vēl viens desmits ķīniešu arhitektūras meistardarbnīcu un katrs vismazākais kaut cik pieklājīgais dizaineru kantorītis savā virtuālajā telpā iekopis lapaspusi, kurā skaidro, kā iekārtot dzīvokli ķīniešu stilā. Šī stāsta pirmsākumi meklējami 17. gadsimtā, kad Krievija sāka apgūt Sibīriju un Tālos Austrumus. Pirms tam kontakti laikam gan aprobežojās tikai mitoloģiskā līmenī. Protams, runas par Ķīnas bagātībām un varenību atklīda arī līdz Maskavijai, tomēr reāla dārgumu apmaiņa (tostarp arī simboliska) aizsākās krietni vēlāk. Šoreiz nediskutēsim par Kremļa salīdzinājumu ar ķīniešu pagodām. Diezin vai Krievijas galvaspilsētas cēlēji ņēma vērā Austrumu kaimiņu arhitektūras īpatnības. Interesants ir kas cits - toreiz rietumniekiem visi Austrumi rādījās pēc viena ģīmja un līdzības. Ķīnas tēla aprises Krievijā vairāk vai mazāk sāka pazīt 17. gadsimta sākumā. Tas bija laiks, kad pirmo reizi tika nosprausta robeža ar Ķīnu, un šī procesa rezultātā dzima arī diplomātiskās attiecības un sāka attīstīties tirdzniecības sakari. Dokuments ķīniešu valodā, kas saglabājies Krievijas arhīvos, datēts ar 1649. gadu. Tajā uzskaitītas vērtīgās dāvanas, kas atsūtītas Krievijas caram - "no akmens veidotās 33 tases". Caram patika dāvanas, tieši Alekseja Mihailoviča laikā pils, galma un augstākās garīdzniecības vajadzībām uzsāka dārgakameņu, zelta, sudraba un zīda eksportu no Ķīnas. 1689. gadā cariene Sofija ar Cinu dinastiju noslēdza tā dēvēto Ņerčinskas līgumu, kas vēstīja par robežas nospraušanu pa Amūras upi. Vēstniecības vadītājs Fjodors Golovins, atgriezies Maskavā, tronī atrada jaunus valdītājus - carevičus Ivanu un Pēteri. Acīmredzot ķīniešu brīnumi īpaši ieinteresēja pēdējo no viņiem. Cara ziņkāre bija tikpat neierobežota kā viņa enerģija. Dāvanas nekavējoties tika novietotas Ieroču palātā (ar ķīniešu drakoniem rotātie segli tur glabājas vēl šodien), bet pie Ķīnas imperatora nosūtīja vēstniecības komandu. Tai sekoja tirdzniecības karavānas. Zīds, dārgakmeņi, zelts, sudrabs un garšvielas bija valsts monopols. Visu pārējo, tostarp porcelānu, varēja brīvi transportēt uz Krieviju, pārdot gan iekšējā, gan ārējā tirgū un nenodot valsts kasē. Rezultātā Krievijā uzreiz izveidojās vairākas privātkolekcijas. Pārsvarā ar Ķīnas izstrādājumiem aizrāvās Pētera tuvākie līdzgaitnieki - Gordons, Leforts, Apraksins. Uz Krieviju pēc eksotikas sāka plūst arī ārzemnieki. Šis bija gluži loģisks process, ņemot vērā, ka Krievijā, ko ar Ķīnu savienoja sauszemes tranzītceļš, daudzas preces bija būtiski lētākas nekā Eiropā, kurp tās veda pa garu jūras ceļu un deviņus no desmit kuģiem aplaupīja pirāti. Tur ķīniešu retumu cenas auga straujāk nekā naftas cenas pēc Līča kara. Pētera interesi par Ķīnu uzjundīja arī Eiropa. Īpaša loma bija ceļojumam laikā no 1697. līdz 1698. gadam - Austrijas, Vācijas un Anglijas pilīs un kunstkamerās cars sastapa Ķīnu. Pēterburga un priekšpilsētas, "Monplezīrs" Pēterhofā un galmam tuvo personu pilis vadījās pēc eirostandartiem. Viņa augstības kņaza Menšikova pilī bija atrodamas ķīniešu zīda tapetes un tualetes piederumi no metāla, kurus rotāja krāsaina emalja. Porcelāna un nefrīta figūriņas imperatora Vasaras pilī un ķīniešu izstrādājumi Pēterhofā demonstrēja ārzemju viesiem, ka pie mums nav sliktāk kā ārzemēs. Pakāpeniski pieprasījums pārauga piedāvājumu. Tā dzima krievu chinoiserie, ikdienišķā valodā - kitaijščina (Ķīnas produktu pakaļdarinājumi), kuras izcelsmes iemesls, protams, bija ekonomisks. Tā sakot, augstās transportēšanas izmaksas un dārgumu trūkums piespieda toreizējos eiropiešus imitēt Austrumus. Interesanti, ka pēc vairākiem gadsimtiem vēsture spēlētājus apmainīja vietām. Šodien ķīnieši kopē ne mazāk veikli, kā savulaik Eiropa atdarināja Ķīnu. Eiropā ražotā Ķīna eiropiešiem bija daudz saprotamāka un pieņemamāka. Gluži tāpat kā reālie Rietumi, kas, kļūstot pieejami pēc perestroikas, zaudēja savu ideālās zemes statusu Padomju savienības disidentu un intelektuāļu apziņā. Sapnis vienmēr ir pievilcīgāks nekā realitāte, it īpaši, ja tas nav sasniedzams. Atgriežoties pie kitaijščinas, būtiski piebilst, ka Krievijā līdztekus ekonomiskajiem un psiholoģiskajiem faktoriem nostrādāja arī vēl viens iemesls - mode. Krievija, kas visu laiku mērķtiecīgi mācījās no Rietumiem, pārņēma gan kitaijščinas, gan autentiskās Ķīnas modi. Situāciju mainīja Katrīnas II uzkāpšana tronī. Vispirms izglītotā valdniece legalizēja tirgošanos, ierobežojot valsts monopoltiesības tirdzniecības kontraktu sfērā un atļaujot privāto uzņēmējdarbību. Par tirdzniecības centru kļuva Kjahtas pilsēta uz robežas ar Mongoliju, tādējādi nākamos simt gadus krievu un ķīniešu attiecībās vēsturē dēvē par Kjahtas periodu. Ķīnieši turp veda zīda, atlasa un kokvilnas audumus, tēju, cukuru, porcelānu, laku, ziloņkaulu, bronzu. Tālāk preces nogādāja galvaspilsētā, labākās no tām nodeva imperatora vajadzībām, pārējās pārdeva izsolē. Dārgākās no tām iegādājās smalkās aprindas. Tomēr cenas bija pārlieku augstas, ievērojama preču daļa netika realizēta, un tās pārveda uz Maskavu tālākai pārdošanai tirgū. Vispopulārākie bija kokvilnas audumi - uz tumšajām ķīniešu lupatām tik ļoti nebija redzama netīrība. Otrajā vietā atradās tēja un cukurs. Runā, ka mūsdienu krievu valodas vārds čaij tieši tai laikā cēlies no ķīniešu valodas. Apgaismības laikmeta idejām bija milzīga ietekme uz imperatori. Viņas interese par Ķīnu bija neviltota. Beidzot krievi šo zemi atzina par cienījamu kaimiņu, nevis eksotisku svešinieku. Atkal toni bija noteikusi Eiropa. Izšķiroša loma bija Voltēram, kurš sarakstījās ar imperatori un kura vēstulēm bija zīmīga loma viņas uzskatu veidošanā. Voltēra "Pārdomas par tautu tikumiem un garu" ievadīja pārspriedumi par Ķīnu, uz Eiropas teātru skatuvēm izrādīja viņa lugu "Ķīniešu bārenis". Pateicoties šim francūzim, Ķīnas imperators Krievijā tika uzskatīts par apgaismības monarhu. Vērīgā skolniece Katrīna II tulkoja ķīniešu traktātus no franču valodas un uzveda ķīniešu lugas Ermitāžas teātrī. Uz skatuves podestiem tika izspēlēts realitātes teātris. Katrīnas valdīšanas laikā izveidotās likumdošanas viens no balstiem bija ķīniešu kultūra. Imperatorei nekas nebija pretim topošās impērijas labā aizņemties ne vien ķīniešu pieredzi, bet - vismaz domās - arī daļu Ķīnas teritorijas, par kuras pārvaldītājiem bija jākļūst viņas mazdēliem Aleksandram un Konstantīnam. Topošās karaļvalsts karti varēja atrast Ziemas pils skapjos. Tur bija redzams, kā caur Persiju ieņemt Turciju un tālāk - Ķīnu. Aprast ar saviem nākamajiem īpašumiem mantinieki varēja Carskoje Selo, kur atrodamais ķīniešu ciemats jaunajiem carevičiem uzskatāmi demonstrēja, kādi izskatīsies viņu padoto mitekļi. Savukārt ķīniešu kabinets modelēja pasaules valdnieku Tālo Austrumu "biroja" atmosfēru. Imperatores sapņi tā arī palika tikai un vienīgi sapņi, nekādi neietekmējot Ķīnas modi. No 19. gadsimta paša sākuma līdz pat vidum viss ķīniskais simbolizēja kvalitāti un ekskluzivitāti. Situācija kardināli mainījās līdz ar buržuāzijas parādīšanos. Eklektikas laikmets atnesa vēsturisko stilu modi, un vidusslāņa interjerus pārapdzīvoja Ķīnas briesmoņi. Sīkie ierēdņi un mietpilsoņi pirka ķīniešu lukturīšus un lakotās lādītes, pieprasījums auga, cenas kritās. Tā sākās ķīniešu mākslas tiražēšana, un tā pārvērtās par masu patēriņa preci. Eksotika - papīra tapetes un lakotā garnitūra - kļuva par katra nama absolūtu nepieciešamību. Pirmais pasaules karš un revolūcija Krievijas pilsoņu vajadzības samazināja līdz nepieciešamajam izdzīvošanas minimumam. 20. gs. 20. gadu sākumā Pēterburgā par kādreizējo apsēstību ar Ķīnu liecināja vien lētas, puslegālas veļas mazgātavas, adatiņas un diegi. Padomju laiks atradināja krievus no mietpilsoniski buržuāziskās greznības. Tos dažus ķīniešu dārgumus, kurus no japāņu kara kā trofejas bija pārveduši padomju kareivji, nodeva no paaudzes paaudzē, par tiem sajūsminājās draugi un paziņas. Gandrīz visi, kas pabija Josifa Brodska dzīvoklī Ļitejnija prospektā, atminas ķīniešu mazo bronzas kuģīti, kuru dēlam savulaik bija uzdāvinājis tēvs - kara fotogrāfs. Situācija mainījās tikai 90. gadu vidū. Pirkšanas brīvība, ko krieviem uzdāvināja perestroika, atgrieza modē Ķīnas greznību un vienlaikus pārplūdināja tirgu ar atdarinājumiem. Ķīniešu lupatas pārblīvēja veikalus un "blusu tirgus", savukārt stilīgu dizaineru kompānijas piedāvājās iekārtot interjerus ķīniešu stilā. Sākotnēji "jaunajos laikos" Ķīnas ietekme bija kvantitatīva, nevis kvalitatīva, nopietnas šaubas neizraisīja vien ķīniešu ēdiens. Bija nepieciešami desmit gadi un milzīgs daudzums krievu tūristu, lai Krievijā ierastos jauns, modernizēts Ķīnas tēls. Tās Ķīnas, kuras mākslas aina izraisa skaudību un sajūsmu visrafinētākajos krievu māksliniekos un galeristos. Pekinas muzeju kvartāls, slavenā "Fabrika", jaunais Šanhajas muzejs savienojumā ar mūsdienu Ķīnas mākslas cenām liek ne pa jokam satraukties maskaviešu sirdīm. Krievijas galvaspilsētā jau pabijusi ne viena vien Ķīnas videomākslas izstāde, tām seko ķīniešu sirreālisms, kas skatāms Maskavas biennālē, Valsts Krievu muzejs demonstrē Fana Lidzjuņa - visslavenākā (un visdārgākā) no jaunās paaudzes ķīniešu māksliniekiem - retrospekciju. Tālās zemes galerijas visai nopietni mērķē uz Krievijas tirgu - šķiet, jaunā Ķīnas modes viļņa vēriens būs savulaik tik populārās kitaijščinas nopietns konkurents. | |
| Atgriezties | |
