VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunākā māksla no Ķīnas: galerijās un lielveikalos Alise Tīfentāle augstprātīgu ironiju. Ķīnieši kā nācija eiropieša apziņā saistās ar neaptveramu, amorfu un nedaudz biedējošu masu, ko veido gandrīz vai vienādi cilvēki, kuri noteikti runā vienā valodā un domā vienādas domas par Mao un Lielo Ķīnas mūri, valkā ar pūķu motīvu apdrukāta auduma apģērbus un zeltā izšūtas čībiņas, ēd rīsus un cīnās par dzimstības samazināšanu. Vēl - lēts un garšīgs ēdiens ķīniešu restorānos, kas laipni sagaida jebkurā Eiropas pilsētā. Kolektīvās bailes no svešādā apliecina atsevišķi individuāli gadījumi - piemēram, Vonnegūta aprakstītie milimetru garie ķīnieši, kurus mēs nemanot ieelpojam. Vai viena no mākslinieka Olafa Breininga jaunākajām fotogrāfijām "Man bail no ķīniešiem" (I'm afraid of the Chinese, 2006), kurā attēlots tradicionāla stila rokdarbs - no smalkām koka daļām veidota "ķīniska" reljefa ainava, papildināta ar mazām, dzeltenām svecītēm, kuras autors iezīmējis ar nelaipni saviebtām sejiņām. Kaut kas tajā visā ir, turklāt savā ziņā mēs patiešām "ieelpojam ķīniešus", jo dzīvojam Ķīnā ražotu lietu pasaulē; šķiet, ka Ķīnā ražo pilnīgi visu - no datoriem, sadzīves elektronikas un lētajiem džinsiem līdz dizaineru apģērbam, somiņām un luksusklases rokaspulksteņiem. Arī mākslu tur ražo: veikalā JYSK var iegādāties Ķīnas mākslu visīstākajā nozīmē - dažādu nelielu izmēru autentiskas, ar roku gleznotas eļļas glezniņas glītos rāmjos, gatavas eksponēšanai. Var izvēlēties no vairākām populārām tēmām - ir gan jūras skati, gan lauku ainavas, gan ziedu motīvi. Kolorīts - nedaudz spilgtāks, nekā pierasts latvieša acij, bet tas varbūt ir nacionālais temperaments. Darbos jūtams izteikts, ekspresīvs triepiens - gleznots gan ar otu, gan ar špakteli. Gleznas faktūra saspēlējas ar attēloto sižetu, kas galvenokārt ir veltījums pārlaicīgajam dabas skaistumam. Maksā aptuveni divus latus. Katrs darbs, protams, ir unikāls, jo atšķiras ar kādu niansi no pārējiem. Vai tā nav īsta glezna? Vai tas ķīnietis, kas kādā darbnīcā kaut kur Ķīnā veikli glezno šos darbiņus, nav tāds pats mākslinieks kā tie cienījamie meistari, kuri saviem klientiem par prieku rada viena darba vairākas "versijas" (saucot gan tās par skicēm vai studijām, bet ideja tā pati)? | |
| |
| Ķīnas laikmetīgās mākslas imports Eiropā ir jūtams - piemēram, šogad Roterdamā vienlaikus notika milzīga izstāde "Ķīnas laikmetīgā arhitektūra, māksla un vizuālā kultūra" (Nīderlandes Arhitektūras institūtā, Boijmans van Beuningen muzejā un Nīderlandes Fotomuzejā). Arī citas Eiropas pilsētas pēdējā laikā ir apceļojušas tematiskas Ķīnas mākslinieku darbu izstādes un personālizstādes galerijās. Skaidrs, ka vispārinājumi par laikmetīgo mākslu no Ķīnas ir neiespējami, tāpēc šajā nelielajā rakstā pievērsīšos vien dažiem atsevišķiem māksliniekiem, kuru darbi kļuvuši aktuāli un pieprasīti Rietumos. Lielākoties tie ir mākslinieki, kuri prot veikli izmantot vai pat paslēpt nacionālās tradīcijas darbos, kas diezgan maz atšķiras no Rietumu laikmetīgās mākslas vizuālajiem standartiem. Tādi ekstrēmi gadījumi kā Vana Cjihena (Wang Qiheng) fenšui projekts 51. Venēcijas biennālē tomēr paliek ārpus aprites kā eksotiski, bet rietumniekiem līdz galam nesaprotami un nepieņemami artefakti. Kādā izstādē satiktais Ņujorkas galerijas Ethan Cohen Fine Arts (www.ecfa.com) pārstāvis sniedza savu versiju par Ķīnas mākslas augošo popularitāti. Galerija pārstāv mākslinieku Džou Sjaohu (Zhou Xiaohu, dz. 1960), kura darbi jau labi pazīstami ārpus Ķīnas: viņš piedalījies izstādēs Modernās mākslas muzejā Ņujorkā (2004), Ķīnas mākslinieku fotogrāfiju izstādē Rudolfinum mākslas muzejā Prāgā (2003), Šanhajas biennālē (2002), izstādēs Vācijā, Nīderlandē un citur. Kaut arī izglītojies kā gleznotājs, mākslinieks galvenokārt strādā foto un video mākslā. Viens no viņa darbiem - animācijas filmiņa, kurā zīmēta komiksa divi varoņi izspēlē vienkāršu stāstiņu. Īpašs te ir galvenokārt fons - katrs kadrs, kas attēlo komiksa varoņu kustības, zīmēts uz kailiem cilvēku ķermeņiem. Kopumā šī filmiņa atstāj pretrunīgu iespaidu - piesaista uzmanību kā izteikts lo-tech darbs digitalizētās mākslas kontekstā, tajā pašā laikā nez kāpēc arī rada aizdomas par bezjēdzību. "Šī māksla sāk kļūt populāra arī Eiropā," teica galerijas pārstāvis, "galvenokārt tāpēc, ka tā ir kas jauns Eiropas kontekstā. Tā ir pārāk darbietilpīga māksla, lai ar to nodarbotos kāds Eiropas vai Amerikas mākslinieks." Izrādās, ka stereotipiskais priekšstats par ķīniešu čaklumu gūst apliecinājumu īstajā dzīvē (vai arī tas ir tikai galerijas mārketings?). Vai šim darbam piemīt vēl kāda vērtība, izņemot ieguldīto roku darbu, - par to nevaru izteikties. Ķīnā dzimušā gleznotāja Džana Eņli (Zhang Enli, dz. 1965) darbi šogad bija izstādīti gan Ņujorkas mākslas tirgus Armory Show ietvaros, gan izstādē "Laikmetīgā glezniecība un globālais reālisms" Villa Manin Itālijā un citur. Iespējams, Rietumu skatītāju viņa darbos piesaista fakts, ka tajos saskatāmas paralēles ar stabilām Rietumu glezniecības vērtībām - šis tas no Bēkona, šis tas no Tijmansa, vēl šis tas no Bāzelica. Figurālie darbi ir robusti, nejauki un drūmi, tajā pašā laikā tiem piemīt karikatūras vieglums. Kaut arī sižeti ir groteski un krāsas - tumšas un netīras, mākslinieks daudz lieto balto un gaiši pelēko, un rezultāts ir gaisīgs un smags vienlaikus (kaut arī tas varbūt izklausās neiespējami). Savukārt pilnīgi atšķirīgas ir klusās dabas, kurās Džans Eņli par galvenajiem varoņiem izvēlējies necilākos sadzīves priekšmetus: pieklājīgu izmēru eļļas audeklos (apmēram 2x4 m) attēlotas tādas lietas kā tualetes pods, ziepju trauks, tukša kartona kaste, mākslinieka darbagalds ar pelnutraukiem, krāsas bundžām, papīriem un skavotāju, kāds plastmasas krēsls un tamlīdzīgi. Trešā sižetiskā līnija - koku lapotnes. Kaut arī motīvs gluži vai identisks mums labi zināmajiem Bruno Vasiļevska filigrānajiem darbiem, Džana Eņli gleznotie koki ir nemierīgi, nervozi, šķietami nevērīgi. Tajā pašā laikā fonā redzams ar zīmuli vilkts rūtojums, it kā mākslinieks gluži kā Grīneveja "Zīmētāja kontraktā" būtu centies gleznot precīzi no dabas. Viņš gan glezno pēc fotogrāfijām, ko uzņēmis pa darbnīcas logu un tuvākajā apkārtnē. Pretēji tradicionālajiem ķīniešu mākslas principiem, kuros vairāku īpaši izvēlētu koku attēlošana kaligrāfiskās formās vēsta par noteiktām emocijām, Džana Eņli koki neizceļas ar estētisku vērtību, grāciju un simbolismu, tie izvēlēti nejauši un tikpat nejauši un fragmentāri iekadrēti. Autora uzmanību piesaista tieši objekta nenozīmīgums un nevērtība. Īpašs gadījums ir Džou Tiehajs (Zhou Tiehai, dz. 1966) - mākslinieks, kurš kopš 90. gadu vidus strādā žanrā, ko varētu atļauties dēvēt par mākslas parodiju. Viņš ironizē ar nopietnu seju un par pilnīgi visu - Džou Tiehajs ar vienlīdz lielu entuziasmu parodē Kristo, Hjūmu, Rihteru, Goiju, Engru, Holbeinu, cigarešu un luksuspreču reklāmas un Ķīnas mākslas vēsturi. Mākslinieks piedalījies 48. Venēcijas biennālē (1999), Ķīnas laikmetīgās mākslas izstādē Hamburger Bahnhof Berlīnē (2001), izstādē The American Effect Vitnijas muzejā Ņujorkā (2003) un citur. Džou Tiehaja darbi tehniski lielākoties apzīmēti ar vārdu "glezna", bet ar īstu gleznošanu tiem saistības maz. Darba radīšanas process sākas ar mākslinieka skici, kas veidota ar datoru. Darba realizācijai autors algo asistentus, kas viņa skici pārnes uz audekla, izmantojot aerogrāfu un industriālās krāsas. Rezultātā darbs iegūst kičīgas reklāmas izskatu, turklāt darbu sērija Placebo eksponēta satītā veidā - skatītājs tiek aicināts nospiest pogu un atritināt darbus pēc izvēles, tā "glezniecībai" atņemot jelkādu kulta statusu un padarot to par tādu kā industriālu izklaides mašīnu. Sērijā Tonic mākslinieks šajā pašā rūpnieciskajā reproducēšanas tehnikā imitējis pazīstamus Ķīnas klasiskos tušas zīmējumus, savukārt Fake Covers ir viltoti mākslas žurnālu vāki, uz kuriem, protams, redzami paša Džou Tiehaja darbi. "Es nezinu, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Tā ir 21. gs. "realitāte", uz kuru norādīja jau Kurbē. Es gan nepiekrītu šādam iluzoram "reālismam". Viņš neredzēja eņģeli. Es arī ne. Vai kāds cits to ir redzējis? Protams, ne," - tā Džou Tiehajs komen-tējis savu darbu "Labrīt, mesjē Kurbē!", kārtējo industriāli radīto pseidoreprodukciju izmērā 2,94x3 metri. Džou Tiehaja māksla ir spēle ar mākslu, kam ir savi noteikumi: autors raksta jaunu ilustrēto pasaules mākslas vēsturi. Varbūt tas ir jaunais - globālais sociālais reālisms? | |
| Atgriezties | |
