VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eksotikas robežas Roberts Ķīlis Pirms ļoti daudziem gadiem man pirmo reizi nācās mazgāties vannā nelielā angļu kotedžā Austrumanglijā. Divas lietas mani samulsināja. Pirmkārt, ne vannai, ne izlietnei nebija karstā un aukstā ūdens maisītāja - divi atsevišķi krāni. Otrkārt, ūdens kanalizācijas caurules stiepās gar sienu mājas ārpusē. Dīvaini, toreiz man likās. Amizanti - kad man paskaidroja šīs pašsaprotamās lietas. Godājamais šī raksta lasītājs, protams, ir saskāries ar milzumdaudz dažādām parastām sadzīves dīvainībām ne tikai Britu salās, bet arī citviet pasaulē, taču reti vai nekad tās netiek sauktas tieši par eksotiskiem paradumiem. Vienkārši - amizantas dīvainības. Par eksotiskiem mēs dēvējam ceļojumus un vietas, kulināriju, dažkārt mēbeles, apģērbus, dzīvniekus. Eksotisms daudz un plaši tiek ieviests un izmantots mākslā un literatūrā. Samērā nesen - 2005. gada decembrī - Tate Modern galerijā Londonā saistībā ar Anrī Ruso darbu izstādi "Džungļi Parīzē" tika veidota konference, kuras mērķis bija paraudzīties, kā 19. un 20. gadsimta mijā un 20. gadsimta otrajā pusē atdzima interese par eksotisko, kā "tika uztverts citādais" vai, kā tas precīzāk attiektos uz Ruso daiļradi, kā viņa veidotās ainavas var klasificēt kā eksotiskas. Protams, atceroties, ka tie ir Parīzes džungļi. Eksotiskais un avangarda māksla, eksotiskais un popārts, populārā kultūra, eksotiskais un primitīvais - šīs un līdzīgas tēmas tika diskutētas minētajā konferencē. | |
| Arī mierīgi dzīvojošam patērētājam, izvēloties mājas interjera objektus, sevis (arī sava ķermeņa) "uzprišināšanas" spa pasākumus, braucot ar bērniem ceļojumā, nākas sastapties ar precēm un pakalpojumiem, kuru atribūts jeb pazīme ir, ka tas ir "kaut kas eksotisks". Sajūtu ziņā, kā redzams iepriekš, dīvainais netiek līdz eksotiskā statusam. Briti ir dīvaini, bet ne eksotiski. Empīriski eksotisks ir kaut kas no tālām - nekristiešu - zemēm, kur daba ir pilnīgi citādāka nekā mājās, kur cilvēki izskatās nu riktīgi citādāk, rīkojas dažkārt grūti izprotamos veidos, kur, par viņiem domājot, ik pa brīdim prātā iešaujas, bet tiek slāpēts salīdzinājums ar "primitīvām tautām". Eksotika kultūras distances semantikas ziņā ir visai tālu no mūsu individuālās vai sociālās patības - un ļoti tuvu visam, kas ir fundamentāli svešs. Tomēr, jo svešāks, jo būtiskāks, kā to redzēsim vēlāk. Nu jā, ja gribas eksotismu, tad parasti jādodas - viens virziens ir visai skaidrs - uz Āziju (un tālāk pēc izvēles - Ķīna, Indija, Taizeme, Indonēzija vai Papua-Jaungvineja). Pavisam nopietns gājiens ir doties uz Mikronēziju, Melanēziju vai Polinēziju. Otrs būtisks virziens ir Āfrika gan ar saviem tuksnešiem, gan savannām, gan džungļiem. Arī Latīņamerika nav smādējama. Katru šādu virzienu apvij pirms tam izveidojušies kultūras hronotopi un tēli. Raugi, ja dodies uz Āziju pēc banālas eksotikas un seksa, tad atliek tikai uzmest aci Gistava Flobēra pirms 150 gadiem aprakstītajam ceļojumam uz Ēģipti un var sastapt līdzīgus tēlojumus - haoss, groteska, pieredzes svaigums, ielu tirgi, mošejas, bordeļi un zināms jaunromantisms. Vēl ironiskāk - arī Flobērs šajās ceļojumu piezīmēs min, ka jebkurš, kas ir kaut cik uzmanīgs, vairāk atradīs to, ko jau sagaidīja, nekā kaut ko jaunu. Arī viņam prātā citi - agrākie - ceļojumu rakstītāji. "Atsvaidzinātas atmiņas", viņa vārdiem runājot. Atmiņas par Orienta (Austrumu) tēlu, kas radies no dažādām sociokultūras naratīva formām (pasakas, nostāsti, tēli - gleznas u.tml.) dzimtenē. Vēl pārsteidzošāk - Flobērs apraksta savas sajūtas kā garīgu "atgriešanos mājās": Orienta zīmes jau ir nostiprinājušās viņa apziņā ilgi vēl pirms atbraukšanas uz Ēģipti. Šajā saistībā visai skaidri nojaušams, ka "eksotiskais" ir nevis kaut kas, kas dots jau sākotnēji, bet drīzāk gan ieviests "personiskās estētikas" fenomens - gaidu apliecinājums: sak, tā jau es domāju! Turpinot franču "ceļojumu literatūras" līniju, neizbēgami jānonāk pie Viktora Segalena (Victor Segalen) rakstītā, kas, lai gan radīts 20. gadsimta pirmajā pusē, vēl joprojām spēcīgi ietekmē gan frankofono, gan angliski rakstošo intelektuāļu kopienu. Viņa apjomīgā, nepabeigtā un tikai 1955. gadā izdotā "Eseja par eksotismu" (Essai sur l'exotisme) skrupulozi iztirzā rietumnieka nemieru par "Lielās dažādības" izzušanu. Šī dažādība attiecas uz visu citādo, savādo, negaidīto, pārsteidzošo, mistisko, pārdabisko, varonīgo un pat dievišķo - visu, kas ir CITS. Tieši šo citādības pieredzi Segalens arī dēvē par eksotismu. Eksotisms nav palma, kamielis, tropu cepure, melnādainie un spilgti dzeltenā saule. Eksotisms ir Daudzveidības un Citādības tīrības un intensitātes pieredzes sajūta. Tā ir skaudra un tieša daudzu pasaules lietu un parādību mūžīgas nesavietojamības uztvere. Šī pati reprezentācijas līnija, proti, ka eksotisms ir tas, kā mēs paši ar savām uztveres un pieredzes kategorijām priekšstatām citus, ir zīmīga arī anglosakšu intelektuāļu vidū (Saids, Bhabha), tikai šajā gadījumā tā pārlieta ar postkoloniālisma mērci. Īsumā aprakstot šo nostāju - eksotisms ir imperiālistiska nostalģija, mēģinājums pārnest pagātnes koloniālās pasaules uzskatu sistēmu uz mūsdienu attiecībām starp bijušās metropoles un bijušo domīniju pārstāvjiem. Kā vienā, tā otrā gadījumā būtiska ceļojuma pavadošā noskaņa ir ieraudzīt, sajust, fiksēt (foto, video) un saglabāt citādības izzūdošās pēdas. Te nu Segalens ievieš būtisko nošķīrumu starp "tūristu" un "ceļotāju". Eksotisms ir estētisks fenomens un paģērē cilvēku, kas spēj vai ir mācījies uzturēt noteiktu attieksmi pret citādo un dažādību. Eksotisms nav parastais tūrista piedzīvojumu un redzējumu kaleidoskops. Eksotisms ir tas šoks, ko pārdzīvo jūtīgs un uzmanīgs indivīds, sastopoties ar objektu, kura milzīgo "kulturālo distanci" no sevis, savas pasaules vien viņš/viņa var līdz galam novērtēt. Vai, skaudri runājot, tūrismam nav sakara ar eksotismu; eksotiskais ir tikai ceļotāja pieredzes notikums. Tā kā patiesā un vientuļā ceļinieka uzdevumu ir arvien grūtāk īstenot, jo visās vietās mēdz būt jau priekšā tūristi, tad viens no veidiem, kā turpināt patiesā ceļotāja gaitu, ir precīzi atkārtot iepriekšējo "cēlo ceļotāju" aprakstītos maršrutus, tiecoties aiz moderniem uzslāņojumiem saredzēt to pirmatnēji svešādo, kas tā fascinēja "pirmos ceļotājus". Otrs veids ir - lai cik tas dīvaini liktos - soļot, iet kājām, nevis traukties pa standartmaršrutiem ar moderniem pārvietošanās līdzekļiem. Ceļošana kājām gan nenoved pie lielajiem "Citādajiem" objektiem, taču ļauj piekļūt mazajiem citādajiem. Jebkurā gadījumā gan imperiālistiskās nostalģijas, gan citādības skumjās izzušanas līnijas noved pie tā, ka, iespējams, eksotisms vairs nav stāsts, kā Flobēra gadījumā, par sevis atkal atrašanu, bet drīzāk par sevis ieviešanu, savas identitātes radīšanu. Līdztekus rakstniekiem intelektuāļiem otra "profesionālā grupa" Rietumu sabiedrībās, kurai viss eksotiskais ir maize, ir bijuši antropologi. Plašsaziņas medijos kultivētā "veselā saprāta" un antropoloģiskas kompetences sadursmju rezultātā 20. gadsimtā izveidojās trīs nostādnes attieksmē pret "eksotiskām" sabiedrībām. Pirmā nostādne ir "cēlais mežonis" un antropologs kā sakrālās pirmatnējības glabātājs. Pirmatnējie ir civilizācijas nesabojāti dabas bērni, kas dzīvo saskaņā ar dabu, respektē dabas spēkus, lielākoties piekopj dzimumu vienlīdzību, sargā savu senču reliģijas, kuras "strādā" un ļauj nonākt pie ekstātiskas pieredzes, viņiem piemīt īpašas zināšanas par dziedēšanu. Viņiem ir zems tehnoloģiskās attīstības līmenis, un dzīvo tie nelielās grupās. Viņi ir visādā ziņā cietēji no politiskās un ekonomiskās pasaules attīstības. Antropologu pienākums ir glabāt un glābt viņu dzīvesveidu, zināšanas un priekšstatus no visvisādiem ekspluatācijas (arī tūristu) mēģinājumiem. Otrā nostādne ir "sliktais mežonis" - tumsoņa un uz mūžiem atpalikusi būtne, par kuru jāuzzina viss, lai ļautu un pat liktu izvairīties no atpalikušajiem tikumiem, tā panākot sadarbību ar civilizēto pasauli. Šie slikti mežoņi vēl glabā kādus savu senču noslēpumus un nozīmīgas zināšanas, taču tām ir galvenokārt arheoloģiska vai vēsturiska vērtība. Proti, tā rīkojās un domāja mūsu pašu senči sen, sen atpakaļ. Viņiem tajā Papua-Jaungvinejā taču nav nedz sava Prusta, nedz Čaikovska. Trešā nostādne ir raudzīties uz citādajiem, svešajiem kā uz "barbariem pie Romas vārtiem". Tas ir, šīs grupas nebūt nav vārgas un glābjamas, bet drīzāk draudīgas, jo daudzskaitlīgas. Ar viņiem, ņemot vērā viņu zemāko kultūras attīstības līmeni, var tikt galā tikai kulturalizējot - liekot viņiem lasīt Šekspīru, klausīties Mocartu, iepazīt opermākslu u.tml. Šie barbari vēl nav īsti cilvēki, un viņu tikumi arī nav pilnībā humānistiski. Viņiem ir jāpalīdz - būvēt slimnīcas un tiltus, veidot valdības un tiesas utt. Visos šajos trijos gadījumos tā apmaiņas vērtība, kas nonāk no antropoloģiskās kompetences mēdiju patēriņā, ir "dīvainie stāsti par eksotiskām tautām" - tādas kā anekdotes pie ugunskura. Piemēram, Augšmjanmas kačinu tauta netic, ka bērni no savām mātēm manto kādas būtiskas iezīmes. Tās nāk no tēva. Tādēļ vienas sievietes divi bērni - katrs no sava tēva - nav tuvi radinieki. Ja viņi ir meitene un zēns, tad var mierīgi dzīvot kopā kā vīrs un sieva. Patiesi dīvaini, vai ne? Un nav taču svarīgi, ka kačinu radniecības sistēma ir ļoti nopietna un detalizēta viņu sabiedrības organizācijas forma, - šādi "sīkumi" jau ir garlaicīgi. Tomēr tas, ka šādas eksotiskas grupas dzīvo, ir būtiski svarīgi politiski un arī sociālās identitātes ziņā. Ja ir "svešie", tad mums vieglāk izprast vai definēt, vai radīt sevi. Eksotika iezīmē savas pasaules robežas, tālākos punktus, tā ļaujot padomāt, kas tad esam paši. Tā kā šīs robežas paplašinās, tad arvien biežāk nākas meklēt eksotisko tepat pie mājas stūra vai doties iekšējā emigrācijā un burtiski atkārtot iepriekšējo laiku dižo ceļotāju takas. Varbūt arī tas, ka eksotika asociējas ar autentisko "no turienes", like vilši vai nevilši saredzēt (un, tiecoties pēc visa eksotiskā, noliegt) savas dzīves nosacītību, mākslotību un vienpusību. | |
| Atgriezties | |
